Pilsoniskās sabiedrības vēsmas Irākas protestu laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš Irākas dienvidu daļa, kas ir galvenokārt šiītu musulmaņu apdzīvota teritorija, piedzīvoja vienus no lielākajiem protestiem valsts vēsturē. Demonstrācijas nav retums konfliktu plosītajā valstī, bet šo protestu prasības un intensitāte varētu liecināt par intensīvāku demokratizācijas procesu Irākā.

Toms Muižarājs ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

ĪSUMĀ:

  • Protesti Irākā ir bieža parādība pēdējos gados, kur vietējie iedzīvotāji protestē pret valdības nespēju ierēdņu pārlieku lielās korumpētības un dažkārt reliģiska fanātisma dēļ.
  • Demonstrācijas, kas aizsākās jūlija sākumā, vēl aizvien turpinās Irākas dienvidu un centrālajā daļā, kā arī citās lielākajās pilsētās.
  • Protesti nav kādas politiskas partijas organizēti, lai gan parastie iedzīvotāji atbalsta opozīcijas līderi, kurš iesaukts par nabago cilvēku aizstāvi.
  • Pilsoniskās sabiedrības elementi Irākā pēdējo gadu laikā ir attīstījušies, kā rezultātā valstī tiek veicināti demokrātiskie procesi.
  • Protestiem mazinoties, ir neskaidrs, vai valdība uzklausīs iedzīvotāju vēlmes un drīzumā atrisinās valstī ieilgušās problēmas.

Demonstrāciju cēloņi

2011.gada protesti jeb Arābu pavasaris bija vairāku Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu iedzīvotāju protesti pret pastāvošajām politiskajām iekārtām un cīņa par demokrātiskajām vērtībām.

Dažās valstīs tas veicināja režīmu krišanu (Tunisija, Ēģipte, Lībija), kamēr citās valstīs aizsākās pilsoņu kari, kas, piemēram, Sīrijā vēl aizvien notiek. Savukārt daudzas līča valstis izvairījās no režīma maiņas, dodot dāsnus sociālos labumus tās iedzīvotājiem.

Demonstrācijas Irākā nav nekas jauns, tās notiek ik sezonu pēdējos 10 gadus. Parasti protesti veidojas, kad valsts iedzīvotāji nevar izturēt Irākas ieilgušās ekonomiskās problēmas - darba vietu trūkumu, vispārīgās labklājības neesamību un pārlieku lielo korupcijas ietekmi. Tomēr šogad jūlija protesti ir citādāki nekā iepriekšējie, jo daudzi lozungi, kas ir izskanējuši mītiņu laikā, saskan ar 2011.gada Arābu pavasara vadošajiem motīviem par politiķu atsaukšanu no varas posteņiem.

2018.gada 8.jūlijs var tikt uzskatīts par jauna protesta viļņa sākumu. Daudzi Irākas iedzīvotāji izgāja ielās Irākas dienvidu un centrālās daļas pilsētās (Nedžefā, Basrā, Karbalā un citās), tai skaitā arī galvaspilsētā Bagdādē, lai protestētu pret biežajiem strāvas pārrāvumiem, augošo bezdarbu, korupciju, valdības vājo pārvaldību un jūtamo Irānas iejaukšanos Irākas iekšpolitikā. Pirmajā protestu dienā demonstrācijas nebija miermīlīgas un drošības spēki izmantoja asaru gāzi, ūdens lielgabalus un pat reālu munīciju, nogalinot vismaz 14 cilvēkus.

Irākas lielāko eksporta daļu veido dienvidu reģiona naftas lauki, taču lielākā daļa no valsts atpaliek attīstībā. Iedzīvotāji cieš no regulāriem strāvas traucējumiem, padarot karstuma viļņus neizturamus; sausuma periodā līdz ar to netiek nodrošināta pietiekama pieejamība tīram dzeramajam ūdenim. Kopš Irāna ir sākusi būvēt aizsprostus savā robežas pusē, ūdens trūkums ir tikai pieaudzis, un ir fiksēti novērojumi par Tigras upes ūdens līmeņa kritumu līdz pat iespējai, ka tā varētu palikt sausa. Pēdējos gados Irākas upju ūdens tilpums ir samazinājies par 40%, kas apgrūtina kultūraugu apūdeņošanu vietā, kur reiz atradušies slavenie Babilonijas Gaisa dārzi.

Nav noslēpums, ka Irāka periodiski piedzīvo līdzīgas problēmas, bet viens no lūzuma punktiem 8.jūlijā bija elektrības piegādes pārtraukšana no Irānas puses Basras pilsētā, kas pastiprināja reģionā esošo karstuma un sausuma vilni.

Elektrības pazušana kopā ar citām ieilgušajām problēmām beidzot lika iedzīvotājiem iziet ielās.

Teherāna nav komentējusi, kāpēc tā apturēja piegādi, bet vairāki analītiķi pieņem, ka tas varētu būt tāpēc, lai piespiestu Irākas valdību maksāt rēķinus par enerģijas importu, vai tāpēc, ka Irānai pašai ir vajadzīga elektrība, ņemot vērā pašreizējo saspīlējumu ASV un Irānas attiecībās. ASV aiziešana no Irānas kodolvienošanās ir atstājusi negatīvu iespaidu uz Irānas ekonomiku, kas Irānai liek vairāk destabilizēt situāciju Tuvajos Austrumos.

Parastie iedzīvotāji vai tomēr opozīcija?

Šiītu islāms ir otrs lielākais islāma novirziens pēc sunnītu islāma. Šiītu piekritēji uzskata, ka reliģiskajam līderim ir jābūt kādam no Muhameda, viņu galvenā pravieša, pēctečiem. Tikmēr sunnītu savu līderi ievēl un uzskata, ka jebkurš labs ticīgais var būt līderis.

Protesti ir tikuši koncentrēti Irākas centrālajā un dienvidu daļā, kuru vairumā apdzīvo Irākas šiītu iedzīvotāji. Ziemeļu teritorijas ir izvairījušās no protestiem divu iespējamu iemeslu dēļ: tā ir kurdu teritorija, un lielākā daļa no ziemeļu Irākas ir nesen atbrīvota no grupējuma "Islāma valsts" jeb "Daīš".

Šādi notikumi ir likuši domāt par organizētu aģitāciju un demonstrāciju rīkošanu,

kuras galvenais līderis būtu vietējais šiītu politiķis un nabadzīgo cilvēku aizstāvis Muktads al-Sadrs (Muqtada al-Sadr). Politiķis 2018.gada 12.maija parlamenta vēlēšanās ieguva visvairāk balsu, bet, visticamāk, arī turpmāk atradīsies opozīcijā.

Tomēr protesti nav saistīti ar kādu politisku spēku, jo mītiņos ir aizdedzinātas gan pašreizējās valdības, gan opozicionāru, gan Irānas pārstāvniecības ēkas, kas nozīmē, ka protesti un to mērķi ir spontāni. Viens no skaļākajiem notikumiem bija Nedžefas lidostas ieņemšana un izlaupīšana. Citās vietās demonstranti ir bloķējuši vairāku pakalpojumu iegūšanas vietas, piemēram, degvielas uzpildes stacijas un robežpunktus pie Kuveitas.

Kāda ir Irākas līderu reakcija?

Haiders Al-Abadi (Haider Al-Abadi), pašreizējais Irākas premjerministrs, kurš vēlēšanās ieguva trešo lielāko balsu skaitu un kurš vēlas saglabāt savu pozīciju kā nākamais premjerministrs, uz protestiem reaģēja ar militāru spēku, bruņotos spēkus nosūtot galvenokārt uz Basras pilsētu, lai palīdzētu kontrolēt sabiedrisko kārtību.

Demonstrāciju laikā valstī internets tika atslēgts un notika aktīvi mēģinājumi to cenzēt.

Kad vēl netika izmantoti drošības spēki, lai ierobežotu protestus, Al-Abadi apsolīja jaunas darbavietas tiem iedzīvotājiem, kuri strādā un dzīvo tuvumā naftas laukiem. Viņš paziņoja arī par jauniem ambicioziem infrastruktūras attīstīšanas projektiem, lai stimulētu ekonomisko situāciju. Solījumi protestētājus neapmierināja, jo viņu prasības mēneša laikā bija augušas no ekonomikas un labklājības uzlabošanai līdz vairāku ministru demisijām.

Pilsoniskās sabiedrības pamati vai jauna demokrātijas fāze?

Vai var būt tā, ka Irākas pilsoņiem, no kuriem liela daļa ir bez darba esošā jaunatne, ir apnikusi dzīve nabadzībā? Vai var būt tā, ka pretkorupcijas cīņas runās Irākas iedzīvotāji vēlas atdzīvināt 2011.gada Arābu pavasari, kuru nežēlīgi apspieda tā laika līderis? Iespējams, Irākas pilsoniskā sabiedrība ir aktivizējusies un paši pilsoņi vēlas noteikt savas valsts nākotni.

Cilvēki, izmantojot protestu kā pilsoniskās līdzdalības līdzekli, izaicina valsts demokrātisko leģitimitāti, jo valdošie politiķi nespēj apmierināt pašu solīto. Iepriekšējās valdības pašreizējais premjerministrs Haiders al-Abadi bija apņēmības pilns uzlabot dzīves standartu visiem Irākas pilsoņiem, ko nevarēja īstenot vājās valdības dēļ. Demonstrācijas ir miermīlīgs veids, kā izrādīt nepatiku pret kādu valsts piekoptu politiku, bet, ja tās tiek ignorētas uz ilgu laiku, tad pastāv iespēja, ka protesti varētu kļūt nekontrolējami, pieaugot nepatikai pret pašreizējo Irākas valdību un arī pret tās galveno sabiedroto – Irānu. Protestu laikā pamanāms ir arī anti-Irānas sentiments, cilvēkiem vainojot Teherānu par Irākas nespējīgo valdību atbalstīšanu.

Vēlēšanas pierādīja, ka iedzīvotāji ir neapmierināti. Pilsoņu līdzdalība bija zemākā visā Irākas vēsturē kopš 2005.gada.

Ja cilvēku neapmierinātība ir pastāvējusi arī pirms tam, tad kāpēc pilsoniskās aktivitātes izpaužas tikai tagad?

Pirms tam Irāka bijusi nestabila valsts ar karu un citiem konfliktiem vairāku reliģisku grupu starpā, ko pēc tam pavadīja ekonomiskais kritums un vairāku teroristisku organizācija ienākšana. Tikai tagad tās daži reģioni sākuši stabilizēties un dzīvot bez konstanta konflikta. Varbūt Irākas iedzīvotāji saprot, ka korupcija un no tās izrietošā ekonomiskā depresija nav viņu vaina vai kāda nemaināma pasaules kārtība. Iespējams, Irākas iedzīvotāji sapratuši, ka caur demokrātiskiem līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības attīstību var mainīt situāciju valstī.

Iespējamā notikumu attīstība

12.maija vēlēšanu rezultāti vēl nav tikuši apstiprināti ar federālās tiesas lēmumu, kas tos padarītu pilnībā leģitīmus. Balsu pārskaitīšanas skandāls neveicina ticamību, ka pašreizējā elite nodos varu tālāk, lai apmierinātu demonstrantu prasības. Jāņem vērā, ka iepriekšējā parlamenta termiņš beidzās 31.jūnijā un valdība strādās, līdz tiks izveidota jauna. Savukārt populārākais opozīcijas kandidāts aicinājis neveidot valdību un neiesaldēt pašreizējo stāvokli, līdz nebūs atrisinātas protestētāju prasības.

Lai mazinātu protestu draudus, nepieciešama stabila un augoša ekonomika, kuru iespējams sasniegt tikai caur ekonomikas diversificēšanu. Tas ir, attīstot arī citus sektorus, piemēram, ražošanu un pakalpojumu sektoru, nevis tikai eksportējot naftu. Līdz šim neviena no Irākas politiskajām partijām nav mēģinājusi risināt šo dziļi strukturālo ekonomisko problēmu.

Irākā notiekošie protesti var attīstīties vairākos virzienos.

Ja protesti turpināsies un valdošā vara nevarēs apmierināt demonstrantu prasības, varētu notikt šiītu savstarpēja sašķeltība, padarot valsti vēl vairāk nestabilu.

Tas ļautu ASV, Irānai vai pat citām reģiona lielvarām mēģināt iesaistīties jaunā cīņā par ietekmi. Mazāk ticams variants būtu tāds, ka protestētāju vēlmes tiek uzklausītas un notiek varas maiņa, turpmāk attīstot demokrātiskos un pilsoniskās sabiedrības procesus valstī.

Visticamākā notikumu gaita varētu būt tāda, ka protesti, kuri aizvien notiek daudz mazākā apjomā, ar laiku vienkārši pazudīs, tāpat kā vienmēr tas ir noticis pēdējo gadu laikā. Demonstrācijas beigsies, jo tām vairs nav papildu katalizatora, kas varētu tās atjaunot ar jaunu sparu. Bieži vien cilvēki norāda savu neapmierinātību caur protestiem, kuri ar laiku pāriet, cilvēkiem atgriežoties pie iepriekšējās dzīves un pierodot pie esošās kārtības.

Irākas iedzīvotāji ilgojas pēc miera un stabilitātes, kas varētu būt vēl viens iemesls viņu biežajai, bet īsajai protestēšanai. Taču, neskatoties uz notikumu attīstību, pilsoniskā sabiedrība Irākā ir turpinājusi augt, un ar laiku valdošā vara to nevarēs ignorēt.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti