Pierādīt nepierādāmo? Kāpēc Latvijā nevedas ar emocionālās vardarbības lietām

Emocionālā vardarbība ir visgrūtāk pierādāmā vardarbības forma, jo tai nav uzreiz manāmu seku. Nav arī statistikas, kas ļautu saprast, cik tā Latvijā ir izplatīta. Tiesās nonāk tikai lietas, kurās emocionālā vardarbība iet roku rokā ar fizisko.

“Apņemos visu izdarīt no pirmās reizes.” Šo teikumu patēvs septiņgadniekam burtnīcā lika ierakstīt 200 reižu. Viņam šķitis, ka sievas dēls no pirmās laulības jāaudzina skarbi. Kamēr nav izpildīts uzdotais, gulēt netiek – gulta apgāzta otrādi. No ledusskapja nevar ņemt, ko grib. Uz tualeti iet, kad gribas, arī ne. Par sodu var ieslēgt istabā, tualetē vai ziemā likt stundām stāvēt uz balkona apakšveļā.

Padēla dzimšanas dienā vīrietis puiku aicinājis ēst svētku desertu, bet, kad bērns pienācis pie galda, vīrietis izsmējīgi paziņojis, ka desertu apēdis pats.

Šobrīd viņu tiesā par cietsirdību un vardarbību pret bērnu. “Jābūt armijas disciplīnai,” viņa uzskatus atstāsta prokurore Dace Kunce. Zēna dzīvē murgs ilga sešus gadus. Apsūdzībā teikts, ka piedzīvotais veicinājis bērna uzvedības problēmu pieaugumu, nomāktību, noslēgšanos sevī. Šīs ir sekas emocionālam teroram.

Kur skatījās māte? Pēc prokurores teiktā, bijusi tā iebiedēta, ka nav iebildusi. Turklāt vīrietis pārliecinājis, ka šāda audzināšana puikam nāks par labu.

Ja nebūtu vecmāmiņas, pie kuras puika mucis un kura nofotografējusi viņa zilumus, un kaimiņu, kuri liecināja par bērna pārāk ilgu kavēšanos kāpņutelpā, lieta, visdrīzāk, nekad nebūtu nonākusi tiesā.

Zēns bija sists, arī rauts gan aiz ausīm, gan matiem.

Jo vienu no sarežģītākajām vardarbības formām – emocionālo – Latvijā maz atpazīst. Līdz tiesai tā nonāk tikai tad, ja vārdiskam teroram pievienojas fiziska vardarbība. Nav pat statistikas, cik šādu lietu ir bijušas un cik ir notiesājošu spriedumu.

“Tā ir netverama vardarbības forma: ir ļoti grūti noformulēt to, kas ir un kas nav psiholoģiskā vardarbība. Tās skaidrojums ir subjektīvs: viena un tā pati darbība var iegūt dažādu nozīmi atkarībā no katra indivīda morālā jūtīguma un konteksta, kurā tā notiek,” skaidro tiesnese Ilze Celmiņa, kura specializējusies vardarbības lietās.

Neredzamā vardarbība

Emocionālā vardarbība ir grūti identificējama, jo tai nav redzamu fizisku seku. “Ja uzsists zilums, viss ir skaidrs,” saka Ilze Reinfelde, krīzes centra “Mīlgrāvis” psiholoģe. “Zilumi var sadzīt, bet dvēsele tik ātri nesadzīst.” Turklāt cietušais ilgstoši var nemaz neapjaust, ka kritis par upuri emocionālajai vardarbībai. Kā stāsta psiholoģe, sākumā šķiet, ka izpausmes ir dusmu vai noguruma iespaidā. Ka pārmērīgā kontrole un greizsirdība ir rūpes. Ka partneris ar laiku mainīsies.

Neveselīgu attiecību signāls ir regulāra vaina apziņa.

“Parastā konfliktā cilvēki spēj viens otru uzklausīt un pieņemt otra viedokli. Emocionālā vardarbībā viens visu laiku ir vainīgais. Tas ir ilgstošs iekšējs stress,” Reinfelde papildina. Tas noved pie zema pašvērtējuma un nepārliecinātības. Tā ilgstoši dzīvojot, var rasties garīgi traucējumi, sākot ar trauksmi un beidzot ar smagām diagnozēm. “Tas ir kā ieiet slazdā,” raksturo psiholoģe.

Kā pierādīt to, kas acij nav redzams? “Grūti”, nosaka Dace Landmane, Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes galvenā inspektore un psiholoģe. Vardarbībai jābūt ilgstošai un tik postošai, ka atstāj sekas. “Vienreiz nosaucot cilvēku par cūku vai pazemojot, nebūs tāds noziedzīgs nodarījums noticis, lai pierādītu sekas,” norāda Landmane.

Viņa uzskaita emocionālas vardarbības pazīmes: aizskaršana, noniecināšana, kas izpaužas kā kliegšana, pazemošana, vainošana, iebiedēšana.

Klikšķiniet, lai palielinātu!

Avots: Dulusas modelis (1980), krīzes centra “Marta” pamācība, kā atpazīt emocionālo vardarbību

Ja pāri darīts bērnam, var saukt pie atbildības par cietsirdību un vardarbību pret bērnu, kas nozīmē arī emocionālu vardarbību. Taču pārsvarā tā ir kopā ar fizisku. “Emocionāla un fiziska vardarbība iet roku rokā. Manā pieredzē nav lietu, kur ir tikai emocionāla pazemošana,” norāda Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Armīns Meisters. Lai gan emocionālā vardarbība tiek atklāta daudz retāk par fizisko, tas nenozīmē, ka no krimināllikuma viedokļa tā vērtēta kā mazāks ļaunums, apgalvo virsprokurors.

Lielākā problēma ir ar pierādījumiem.

“Jābūt tādai pierādījumu bāzei, lai prokurors var uzturēt apsūdzību tiesā un pārliecināt, ka persona jāatzīst par vainīgu, un jāpiemēro sods,” skaidro Meisters. Ar psihologa atzinumu vien nepietiekot. Arī paša bērna stāstītajam varot nebūt vajadzīgā svara. Virsprokurors stāsta, ka apsūdzēto aizstāvji mēdzot apšaubīt liecības. Piemēram, vai psihologs nav uzdevis uzvedinošus jautājumus, atbildējis bērna vietā. Tāpēc visdrošāk ir uz tiesu doties ar pamatīgu pierādījumu klāstu. Prokurore Dace Kunce papildina: “Vajag drosmi nosūtīt tādu lietu uz tiesu. Ir jācīnās, vajag pārliecību, lai varētu tiesā argumentēt.”

Klikšķiniet, lai palielinātu!

Rakstā sākumā minētajā lietā par patēva cietsirdību prokuratūra par pierādījumiem ir pārliecināta un prasa cietumsodu līdz pieciem gadiem. 

Tiesai nule nodota arī lieta, kurā vīrietis sita savu dzīvesbiedri, taču apsūdzēts arī par cietsirdību un vardarbību pret viņas bērnu, kurš bija notiekošā liecinieks. Viņš arī draudējis zēnu pamest zem auto. “Šādu lietu mums ir pārāk daudz, lai varētu teikt, ka valsts ir nodrošinājusi efektīvu bērnu aizsardzību no vardarbības,” uzraugošo dienestu darbu kritizē virsprokurors Meisters.

No emocionālās vardarbības cietušie – nezināms lielums

Vēl neskaidrāka aina ir par to, cik pieaugušo cieš no emocionālas vardarbības. Datu nav ne tiesu administrācijā – cik ir spriedumu par šādām lietām –, ne citās likumsargājošās iestādēs, jo likumā tam nav atsevišķa panta. Prokurore Kunce norāda, ka “Krimināllikumā nevar filozofēt.” Viņa uzskata, ka pieaugušajiem pašiem jārisina šādas situācijas: “Jāiet pie psihologa, pie jurista, jāmaina dzīvesvieta. Ja nomainīta dzīvesvieta un varmāka neliek mierā, var sūdzēt par vajāšanu.“

Savukārt, ja emocionālā vardarbība ir tik smaga, ka tā radījusi spēcīgu traumu, un upurim var iestāties psihiska rakstura traucējumi, vainīgo var saukt pie atbildības par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu. “Absurds, ka jānoved tik tālu, ka iestājas tik smagas psiholoģiskas grūtības,” secina Dace Landmane, Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes galvenā inspektore un psiholoģe.

Civillikumā gan psiholoģiska vardarbība ir pieminēta. Tas ļauj laulības šķiršanu bez trīs gadu šķirtas dzīves, ja “pret laulāto ir bijusi vērsta psiholoģiska, seksuāla, ekonomiska vai fiziska vardarbība”. Arī likums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ietver psiholoģisko vardarbību. Savukārt par pagaidu aizsardzības pārkāpšanu un neievērošanu draud kriminālatbildība.

Klikšķiniet, lai palielielinātu!

Speciālistiem ir grūti vienoties par to, kā risināt acīmredzamu problēmu: ka emocionālās vardarbības upuri bieži vien paliek nepamanīti, bet varmākas – nesodīti. Tiesnese Ilze Celmiņa neuzskata, ka būtu nepieciešams likumā iekļaut atsevišķu normu par emocionālo vardarbību. Viņaprāt, no visiem vardarbības veidiem, kas sastopami savstarpējās attiecībās, psiholoģiskā vardarbība ir visgrūtāk definējama. “Tā kā tas parasti ir "tīrs" vardarbības akts, jo neatstāj fiziskas pēdas, tad tiesību piemērotājam nav viegls uzdevums izlobīt, kas patiesībā notiek un cik dziļi šī vardarbība jau ir kļuvusi par attiecību ikdienu. Šaubas var pastiprināt tas, ka gan agresors, gan liecinieki var noliegt, ka jebkas ir noticis,” domā Celmiņa.

Arī Landmane nedomā, ka jauns likums būs risinājums. Viņa norāda, ka emocionālā vardarbība ir ilgstošs process un, ja cilvēkam dzīvē ir bijuši citi traumatiski notikumi, ir grūti nodalīt, no kā trauma radusies. “Ja pirms varmācīgā partnera jau bijusi depresija, tad nevarēsim pateikt, ka depresija ir radusies šo darbību rezultātā, bet ir saasinājusies,” skaidro psiholoģe.

Tikmēr daži deputāti Saeimā domā par atsevišķu regulējumu, kas definētu visas vardarbības formas un noteiktu palīdzības sniegšanu.

Deputāts Andrejs Judins (''Jaunā Vienotība'' (JV)) pieļauj, ka likumā varētu "skaidrā valodā rakstīt, ka par emocionālu vardarbību ir tāds un tāds sods.” Taču uzreiz piemetina: “Nevar pieļaut situāciju, ka ikviens, kurš apvaino otru, var prasīt un panākt kriminālprocesa sākšanu.” Arī deputāte Inese Lībiņa-Egnere (JV) bažījas, vai to neizmantotu ļaunprātīgi.

Savukārt deputāte Anda Čakša (JV), kura ar atsevišķo regulējumu gribētu labot tos caurumus, kurus nelāpa Stambulas konvencijas neratificēšana, likumā vēlētos noteikt “kopējo rāmi par palīdzību”, nevis sodus. “Tagad ir saskaldīts. Kaut ko dara Labklājības ministrija, tālāk uz leju sociālais dienests, kaut ko dara Iekšlietu ministrija, uz kaut ko jāreaģē Veselības ministrijai. Ideja ir kopīgi nodefinēt tieši palīdzības formātu,” stāsta Čakša.

Pagaidām nekā vairāk par ideju deputātiem nav, bet Čakša lēš, ka līdz gada beigām varētu būt skaidrība, kā šāds regulējums izskatītos.

Materiāls tapis "Re:Baltica" un Latvijas sabiedrisko mediju (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) kopīgajā sērijā “Apburtais loks. Vardarbība ģimenē”. Tai šogad veltīts Ziemassvētku labdarības maratons dodpieci.lv

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt