Pieminekļu nojaukšana. Kāpēc nebija «krievu protestu» Rīgā, un kas būs Daugavpilī. Ekspertu versijas

Kad nojauca pieminekli padomju karavīriem Rīgā, atbildīgie dienesti paziņoja, ka ir "gatavi jebkādai notikumu attīstībai": iepriekš 9. maijā te ieradās līdz 200 000 cilvēku, un piemineklis tika saukts par "krievu kopienas pulcēšanās vietu". Kaut cik masveidīgi protesti nesekoja, un kopš tā laika politiķi un žurnālisti jautājumu "kāpēc" uzdevuši ne reizi vien, nereti – ar pārsteigumu. Skan arī otrs jautājums – kā noritēs analoģiska operācija Daugavpilī?

Par to, kāpēc masveidā neprotestēja krievvalodīgie, oficiālo personu versijās min divus variantus – gan "lojalitāte sāk mainīties", gan drošības struktūru darbs, tomēr tie maz ko izskaidro. Piemēram, 9. un 10. maijā, neskatoties uz Valsts policijas priekšnieka aicinājumiem neiet (un iešanu pie pieminekļa traktējot kā atbalstu Krievijai), kā arī stingrajiem ierobežojumiem transportam, pie pieminekļa atnāca tūkstošiem cilvēku. Bet 25. augustā, kad tika nogāzts obelisks, tuvumā bija, pēc dažādiem vērtējumiem, no 50 līdz 200 cilvēkiem. Turklāt atbilstoši jūnijā veiktās SKDS aptaujas rezultātiem pret pieminekļa nojaukšanu bija 76% krievvalodīgo. 

Otrs jautājums, kuru uzdod ne tikai sabiedrisko procesu pētnieki, ir par Latgales pilsētām, kur vietējai varai pagaidām izdevies vilkt garumā demontāžu. Vai lielākoties krievvalodīgajā Daugavpilī pieminekļa nojaukšana noritēs tikpat klusi kā Rīgā?

Rus.LSM.lv uzklausīja trīs ekspertu versijas un novēroja, ka reizēm ir pamanāms – atbildēs uz tiešiem jautājumiem par Daugavpilī (ne)iespējamajiem protestiem daži eksperti īsteno pašcenzūru. Kāds to vispār nevēlas apspriest. Kā atbildēja komunikācijas pētniece un uzņēmēja Olga Procevska, kas tagad dzīvo Igaunijā: "Negribu par to neko runāt un ļoti priecājos, ka no tā visa atrodos patālāk."

Kāpēc Rīgā nebija protestu

Deniss Hanovs, Paula Stradiņa universitātes profesors, kulturologs: 

Man nebija pārsteiguma, ka Rīgā nojauca bez trokšņa. Protestēt, veidot dzīvo ķēdi, vēl kaut ko darīt – tam vajadzīgs tas, ko mēs saucam par pilsonisko drosmi. Atnāca piecdesmit cilvēki? Tātad "tādu" cilvēku mums tik daudz arī ir. Un vēl daudzi saprata, ka rezultātu tas nemainīs.

Jau apspriešanas posmā otra puse, kas domā citādi, ir marginalizēta – es to redzu pat pēc tiem saviem kolēģiem, kuri ir pilnībā iekļāvušies latviešu kultūras telpā, runā latviski, – varētu šķist, kur nu vēl pareizāk… Ja pat viņus, tiklīdz viņi pasaka kaut ko nedaudz alternatīvāku, apsūdz nelojalitātē un aizbāž viņiem muti, tad ko lai saka par vidēji statistisko cilvēku, kurš izdzīvo savā guļamrajonā un mēneša beigās skaita naudu. Es neironizēju, tā ir realitāte ļoti daudziem cilvēkiem.

Izsūknēts Uzvaras parkā demontētā pieminekļa kompleksa baseins.

Mums nav masu protestu un streiku kultūras kā Vācijā vai Francijā. Mūsu arodbiedrības ir nenozīmīgas. Plus spiediens – policisti, žogi un automobiļi ar signālugunīm. Skaidrs, ka divas policijas mašīnas netiktu galā ar tūkstoti cilvēku, tās tur nolika, lai bērnus baidītu. Tas viss kopā iedarbojās. Bet galvenais ir neticība.

Pēc 2012. gada – es runāju par valodas referendumu – tika noārdīta krievvalodīgo ticība tam, ka demokrātiskās struktūras Latvijā viņus atzīs. Politiķi redzēja, ka balsošanas skaitļi ir "pareizi", un to pasniedza nacionālā romantisma labākajās tradīcijās – kā gaismas uzvaru pār tumsu. Nebija sabiedriskās diskusijas, analīzes, kāpēc diezgan liela pilsoņu daļa atnāca un nobalsoja par krievu valodu, zinot, cik tas ir traumatiski latviešiem. Mēs kā sabiedrība atviegloti nopūtāmies, ka esam tikuši sveikā cauri, un tālāk nesekoja nekas kā vien stingrāka referendumu kultūra, [Satversmes] preambula, kas jau atkal ir tāds nacionālais romantisms… Galu galā krievvalodīgie iedzīvotāji daudzējādā ziņā zaudēja interesi par politisko līdzdalību un iegāja sevī. Sāka pakāpeniski radikalizēties – bet savās virtuvēs.

Atgriežoties pie pieminekļa – neatnāca, jo netic, ka iespējams tikt sadzirdētiem. Un otra lieta – fons. Kustība par atbrīvošanos no padomju pagātnes, aicinājumi atņemt pilsonību, līdz pat izraidīšanai no valsts. Pat no daudziem intelektuāļiem – to es nebiju gaidījis – sāka parādīties ļauna prieka pilnas frāzes gan attiecībā uz pašu pieminekli, gan tiem cilvēkiem, kuri pie tā gāja. Pat nerunājam, kāpēc cilvēki tur gāja, ko tādu viņi tur meklēja, ko nevarēja atrast pie Brīvības pieminekļa. Tas rada draudu atmosfēru. Protams, diezgan nelielu, taču principā tāda bija, un vai daudz vajag, lai cilvēkus iebiedētu? Aptaujās tagad daudzi slēpjas aiz varianta "grūti atbildēt, nezinu". Tā ir sava veida maska.

Turpinās pieminekļa kompleksa Uzvaras parkā demontāžas darbi

Krievvalodīgajos ir manāms nogurums – "ak, lieciet visi mani mierā!" Jāteic, ka arī mani pārņēma šādas izjūtas, lai gan es jau desmitiem gadu sekoju šai tēmai un laiku pa laikam par to izsakos.

Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, sociālpolitikas eksperts

Kāpēc krievi neprotestēja, ir liela mīkla: ir daudz faktoru, nav vienas vienkāršas atbildes. Neslēpšu, ka arī man tas bija negaidīti. Es līdz pēdējam biju noskaņots ļoti piesardzīgi. Domāju, ka viss kas var notikt. Jo tas, ka šis piemineklis [krievu kopienai] ir ļoti svarīgs, nekur nav pazudis.

Šis svarīgums tagad var būt atgādinājuma veidā – par to, kas viņiem atņemts. Jo apmēram trīs ceturtdaļas krievvalodīgo bija pret nojaukšanu – tas ir milzīgs konsenss vienā sabiedrības daļā. Un tas ir līdzīgi valodas referendumam 2012. gadā, taču tajā gadījumā mēs redzējām ne tikai viedokli, bet arī rīcību. Bet te ir tikai viedoklis.

Runājot par to, ka nebija plašu protestu, es vilktu paralēli ar 2018. gadu, ar skolu reformas pēdējo fāzi, kad Saeimā tika pieņemts likums un Latvijas Krievu savienība mēģināja izvest cilvēkus ielās. Tur arī bija līdzīgi, ka pret pāreju uz mācībām vienā valodā bija vēl lielāks [krievvalodīgo] īpatsvars, taču mēs neredzējām, ka ielās izietu milzīgas masas. Lai gan krievu valoda viņiem ir ne mazāk svarīga kā piemineklis. Ko es ar to gribu pateikt – sabiedriskās domas pētījumi parāda attieksmi pret vienu vai otru jautājumu. Bet nākamais ir jautājums, vai šī attieksme transformēsies rīcībā. Tas, ka krievvalodīgie ir neapmierināti, vēl nenozīmē tūlītēju uzvedības maiņu, kas varētu izpausties vardarbīgā rīcībā, grautiņos un tā tālāk. Acīmredzot Latvijā tas tā nedarbojas. Līdzīgi tas tā būtu arī no latviešu puses. Mēs redzam, ka latviešu vidū ir augsta neuzticība Saeimai kā institūcijai, taču neredzam masveida protestus. Šis piemērs nav tieši saistāms ar pieminekli, bet parāda, ka mums pat cilvēku šķietamais konsenss pret kaut ko automātiski nenozīmē, ka tas izpaužas arī darbībā. Tāds socioloģiskais paradokss.

Otrs faktors – krievvalodīgo kopiena Latvijā ir ļoti fragmentēta, mēs to redzam no pēdējo desmit gadu pētījumiem. Turklāt šī tendence – fragmentācija – ar gadiem pieaug. Te ir gan paaudžu, gan ģeogrāfijas jautājums. Visradikālāko krievvalodīgo uzvedību var redzēt Latgalē, kur ir ne tikai etniskais, bet arī tas, ka Latgale ir sociālekonomiski visvājākais Latvijas reģions.

Fragmentācija izskaidro, kāpēc, pat ja visi ir pret kaut ko, kopienu ir grūti mobilizēt. Agrāk šī fragmentācija gandrīz neizpaudās politiskajā izvēlē – gandrīz visi krievvalodīgie Saeimas vēlēšanās balsoja par "Saskaņu". Tagad mēs redzam, ka fragmentācija visdrīzāk izpaudīsies vēlēšanu rezultātos. Gan "Saskaņa", gan [Alekseja] Rosļikova "Stabilitātei!" visdrīzāk būs Saeimā. Krievu savienība arī visdrīzāk iegūs lielāku atbalstu, bet visdrīzāk nebūs Saeimā. Karš Ukrainā vēl vairāk palielina šo fragmentāciju. Mēs esam detalizēti analizējuši krievvalodīgo piederības izjūtu – tā ir spēcīga attiecībā pret Latviju, turklāt ar pieaugošu tendenci. Bet [piederības izjūta] Krievijai samazinās, tas ir neliels segments, kas noskaņots radikālāk ģeopolitiskajos jautājumos. Teorētiski tas ir Krievu savienības un nelielā mērā citu partiju elektorāts, kas ir gatavs kaut kam vairāk nekā tikai savas attieksmes paušanai sociālajos tīklos.   

Trešais – karš. Pat ja bija pret pieminekļa nojaukšanu, karš vājināja ideoloģiskās mobilizēšanās iespēju, kas izpaustos praktiskā rīcībā, [pieminekļa] aizsargāšana pilsoniskā protestā.

Ideoloģisko apmulsumu un vakuumu, ko karš radījis krievvalodīgo kopienā, nevar nepamanīt. Un pretējā puse – pieminekļu nojaucēji – tūlīt pat šo apmulsumu nosauca par savu "iespēju logu".

Man nav statistikas, taču pēc izjūtām tieši pēdējos mēnešos, kad gaismā nāca Buča, visām šīm kara šausmām bija ietekme. Lielai daļai cilvēku tas mazināja vēlmi iet un piedalīties protestā – pat ja viņi bija pret.

Kāpēc tie tūkstoši, kas atnāca pie pieminekļa 9. un 10. maijā, neatnāca augusta beigās? Grūti izskaidrot, bet tās tomēr ir atšķirīgas situācijas. Otrajā gadījumā sekoja aktīva Valsts policijas līdzdalība ar teritorijas nožogošanu, apsardzi, – tie bija jau pavisam citi signāli krievvalodīgo kopienai, arī tiem, kuri varbūt gribēja kaut ko darīt. Risks tikt aizturētam pēc 10. maija pieauga.

Palielinājās piesardzība vai bailes. Emocionālajam fonam tādās situācijās nav maza loma.

Un nebija tā, ka neviens neatnāca – daži atnāca. Un dažus aizturēja.

Ceturtais – politisko spēlētāju pasivitāte. Politiķi parasti ir tie, kuri palīdz pāriet no attieksmes pie rīcības, viņi organizē, mobilizē, motivē, plāno stratēģiju. Bet te iznāca tā, ka "Saskaņa" ir it kā pret, bet bez aicinājumiem [kaut ko darīt]. "Stabilitātei!" ļoti kareivīgi solīja visus tiesāt, kad piemineklis jau bija nojaukts. Bet Krievu savienība iekšēji sašķēlās vēl pirms nojaukšanas. Visi šie politiskie spēki bija novājināti un nebija motivēti, starp tiem nebija savstarpējās koordinācijas. Tur pat vairāk bija nevēlēšanās kaut ko darīt. Tie paši saprata, īpaši "Saskaņa", ka tas tiem var radīt riskus, ja kaut kas notiktu, tos varētu arī pie Saeimas vēlēšanām nepielaist. Es to nenovērtētu par zemu – politiskie spēki ar savu uzvedību lielā mērā noteica to, kā krievvalodīgo kopiena reaģēja. Jā, [Vladimirs] Lindermans un vēl viens viņa līdzgaitnieks, kuri teorētiski varēja kaut ko darīt, tieši nojaukšanas laikā bija aizturēti, – un tas ir jau piektais punkts: drošības dienestu darbs.

Un pēdējais faktors – reģionālais fons. Vienlaikus kaut kas līdzīgs notika Lietuvā un Igaunijā. Pie tanka Narvā arī bija salīdzinoši klusi – protestēja neliela daļa, bet visa Narva neieradās. Šis fons arī demotivē krievvalodīgos Latvijā.

Sergejs Kruks, Paula Stradiņa universitātes profesors, mediju eksperts: 

Vispār mēs nerunājam par īsto jautājumu. Jo jautājums nav par pieminekli kā tādu, bet par politisko komunikāciju. Komunikācijas krievu daļu, pat ja tā skan latviešu valodā, latvieši neklausās. Ja opozīcija parlamentā pārstāv krievvalodīgo intereses, tad kritika, komentāri, priekšlikumi netiek ņemti vērā. Tiek novērota krievvalodīgo izslēgšana no publiskās sfēras, un te var runāt par demokrātijas deficītu.

Krievi ir izslēgti no publiskās politiskās sfēras, no parlamenta, no mediju publiskās sfēras.

Mums nav televīzijas pirmajā kanālā un radio pirmajā kanālā komentētāju no mūsu vides, un mūsu problēmu tēmas tur nav pārstāvētas. Līdz ar to publiskā sfēra mums parādās tikai svētkos, tādos pasākumos.

Nav citu iespēju tikt sadzirdētiem, un tāpēc mēs ejam pie pieminekļa, tad latvieši vismaz pamana, ka mēs te esam.

Demokrātiskie instrumenti, kā krieviem nodot valdībai vai parlamentam savu problēmas redzējumu, nedarbojas, jo mazākums latviešiem neeksistē.

Atliek tikai viens – tas, ko amerikāņu zinātnieki jau septiņdesmitajos gados parādīja, – pārkāpt kārtību. Vai vismaz pievērst sev uzmanību. Tas ir komunikācijas teorijas pamats, atveriet jebkuru mācību grāmatu angļu valodā. Šeit nevajag jaukt cēloni un sekas.

Attieksme pret karu Ukrainā – tas ir tikai simptoms, temperatūra. Tāpēc ir nevis jānodzen temperatūra, bet jāskatās uz iemeslu.

Cita īpatnība ir tajā, ka, pēc statistikas, krievvalodīgie ir vairāk pārstāvēti privātajā sektorā, bet latvieši – valsts sektorā. Katrs ceturtais latvietis strādā valsts vai pašvaldības sektorā, bet no krievvalodīgajiem – tikai 12%, un arī tad galvenokārt neprestižās profesijās. Var teikt, ka latviešiem izdevusies krievu marginalizācija. Vispirms tika likvidēta ekonomiskā bāze, tagad notiek simboliska iznīcināšana.

Kāpēc nebija protestu? Krievvalodīgajiem, kuri galvenokārt ir nodarbināti privātajā biznesā, ir augsts adaptācijas līmenis, mēs to esam pētījuši ar socioloģiskajām aptaujām. Kad pētnieki jautā mazajam biznesam, kāpēc tas neizmanto kolektīvo taktiku, saņem atbildi – labāk sēdēt un neizcelties. Pāris reižu mēģinājuši – uzreiz pārbaudes, inspekcijas, un kaut kāds nesamaksāts piecu eiro parāds jau kļūst par milzīgu problēmu.

Tā ir mazā biznesa loģika – neizcelties, neprotestēt. Labāk atrast veidu, kā apiet likumu, apkrāpt, vienoties, adaptēties.

Un, kad daudz krievu ir nodarbināti privātajā biznesā, nav garantiju, ka tad, ja viņi aizies tur, kur policija visus ierakstīs video, pēc tam nesāksies pārbaudes un inspekcijas.

Aptaujas liecina, ka individuālās adaptācijas līmenis ir augsts, bet politiskā solidaritāte ir vāja. Cits citu solidāri neaizstāvēs, kamēr pašam nebūs problēmas.     

Kas būs tālāk: pieminekļa nojaukšana – ceļš uz nākotnes vienoto sabiedrību vai šķelšanās

Sergejs Kruks:

[Vai daļai krievu sabiedrības pāries pieminekļa nojaukšanas dēļ radusies negatīvā attieksme?] Nē. Šis lēmums parādīja, ka mūs neuzklausa biznesa jautājumos un negrib ieklausīties arī simboliskos jautājumos. Jāsaprot, ka piemineklis, Uzvaras diena 9. maijā – tā nav krievu kopienas galvenā vērtība, nav tas, kas konsolidē kopienu. Tas ir vienkārši simptoms, rādītājs tam, vai mūs grib dzirdēt vai ne.

9. maijs simboliski rāda, ka ir liela grupa, kas ar kaut ko ir neapmierināta. Konkrēti – ar to, ka nav politiskās komunikācijas kanālu. Tā ir problēma.

Bet latvieši ir ieciklējušies uz simbolismu. Viņu loģiskā domāšana ir tāda – ja akmeni novāks vai aiznesīs uz citu vietu, notiks brīnums, jo akmenī dzīvo gari, kas palīdz vai traucē dzīvot. Tas ir kā Senajā Grieķijā, Delfos, kur atradās omfals – akmens "Zemes centrs". Tur arī cilvēki ticēja – ja kāds šo akmeni pārvietos, notiks nelabojamais.

Deniss Hanovs:

Teikšu tā – lai gan šajā piemineklī, kas tagad pārvērties drupās, ir daudz betona, tās (drupas) aizbetonēs tās nelielās telpas, kas varēja pastāvēt dialogam starp kopienām. Jo jaukt kopā padomju okupācijas simbolu ar mēģinājumu izdzēst piemiņu par uzvaru pār nacismu un atņemt daļai iedzīvotāju telpu, kur viņi varētu nākt un pieminēt – ne Putinu un ne viņa karu pret Ukrainu, kas ir noziegums, bet tā, vienkārši… Iedomājieties, ka šis piemineklis kļuvis par kolektīvo kapu tiem, kuriem [karā kritušo] apbedījumu šeit nav. Īpaši ja mēs runājam par padomju migrāciju. Un tagad tas ir nojaukts.   

Es uzskatu, ka tāda nojaukšana ir Latvijas sabiedrības un priekšstatu kultūras kopīgais infantilisms. Varbūt šajā gadījumā būšu ķeceris, bet šis piemineklis latviešiem bija tikpat vajadzīgs kā krievvalodīgajiem. Jo tas ir atgādinājums par vēstures daudzslāņainību. Šie karavīri savos zābakos atnesa okupāciju numur divi, vienlaikus atbrīvoja Eiropu, arī latviešus, no nacisma, paši visdrīzāk nesaprotot šo daudzslāņainību un nezinot, kas notiks pēc tam.

Pieminekli vajadzēja pārformatēt. Tas varēja palikt priekšmets, kuram varēja pierakstīt jaunu nozīmi, bet tas būtu ļoti smags darbs. To darīja Spānijā pēc Franko, to sen dara vācieši, viņiem ir tā dēvētās piemiņas vietas, un tās ir vietas apspriešanai, kāpēc mēs līdz tam nonācām, kāpēc bija koncentrācijas nometnes, kāpēc bija krāsnis, eksperimenti ar cilvēkiem.

Piemineklis nekļuva, bet varēja kļūt par zināmu demokrātijas eksāmenu – cik mēs esam gatavi kvalitatīvi strādāt ar šo pagātni. Mēs to novācām, un ar to it kā atrisinājām jautājumu. Taču mēs ar to neko neatrisinājām.

Mēs atbrīvojām telpu, taču šis piemineklis turpina tur stāvēt. Esot nojauktam, tā klātbūtne tur ir divkārša, un tas nomāc piemiņu.

Ja politiķi uzskata, ka izaugs bērni, kas nekad nav redzējuši šo vertikāli, un viņi klīdīs pa pilsētu, nezinot, kas tur bija, tad tā ir infantila domāšana. Bērniem pastāstīs viņu vecāki, vecmāmiņas un vectētiņi.

Ar šādām sastāvdaļām mēs neko labu neiegūsim. Tas izvērtīsies vienaldzībā pret demokrātiju, cilvēktiesībām, un ģeopolitisko krīžu laikā ir jautājums par to, kam cilvēki būs lojāli… Protams, viņi pareizi mās ar galvu, bet kas viņiem iekšā…

Tagad būs tāda kā sākotnēja saniknojuma forma…

Esmu pārliecināts, ka nākamgad, lai arī ko tur neuzbūvētu – laukumu, tirgu, slidotavu, tur vienalga būs ziedi.

Tas būs kaut kas tāds, ko zinātnieki sauc par priekšstatu pretošanos. Cilvēki var izvēlēties jebkādas piemiņas formas, piemiņa vienmēr ir ļoti performatīva – kā sociālā izrāde vai sociālā drāma. Tāpēc cilvēki turpinās izdomāt formas, viņu dusmas izmantos, jo arī tas ir resurss. Palielināsies populisms no abām pusēm.

Piemiņa ir kā ūdens, iesūcas jebkurās spraugās. Un piemiņa ir ļoti smalks un bīstams materiāls. Tieši tādēļ mums jābūt daudz uzmanīgākiem, lēnāk jānodarbojas ar šo tēmu. Mums bija vajadzīga sabiedriskā diskusija. Bet ar kailu zobenu rokā uz priekšu – es to uztveru kā apliecinājumu brieduma trūkumam. Gan Rīgas domei, gan valdībai, gan mūsu intelektuāļiem daudzējādā ziņā, gan mākslas elitei, gan žurnālistiem un tā tālāk.

Ja mēs gribam daļu sabiedrības iesaistīt, pieņemt (bet mēs to negribam!), šai daļai ir tiesības artikulēt savas traumas un nepiekrišanu tam, kas ar to notiek. Bet pie mums momentā ieslēdzas vecais lielinieciskais lojalitātes režīms – tu esi ar sistēmu vai pret. Un, ja tu esi pret, tātad tevis nav.

Un es to redzu pēc reakcijas uz manām, manu kolēģu, arhitektu, tēlnieku pārdomām. Uzskatu, ka tuvākās sekas būs par Krievu savienību nodoto balsu skaita straujš pieaugums. Tas, protams, ir zināms ceļojums pagātnē, bet vienlaikus arī tas sāpju punkts, kas ir latviešiem. Būs kā padomju filmā "Garāža" – mēs jums paši visu parādīsim! Tālāk – nelegālo Krievijas plašsaziņas līdzekļu plašāka izmantošana. Domāju, ka mēs iegūsim iespējas runāt ar otru grupu turpmāku iesaldēšanu. Jūs – pie sevis, ar savu bagāžu, bet mēs – atsevišķi, ar savu. Pašlaik tas izskatās kā jauns priekšstatu ledus laikmets. Mēs novāksim ļoti bīstamos vienaldzības augļus. Kad esmu vienaldzīgs, tad esmu vienaldzīgs pret demokrātiju kā tādu. Vai tas ir uz ilgu laiku? Piedodiet par patosu, tas ir mazliet uz visiem laikiem.

Vai var teikt, ka neizcelties – tā ir padomju cilvēku uzvedība? Bet mēs visi esam padomju cilvēki – pat tie, kuri vasarā piedalījās gājienā par atbrīvošanos no padomju mantojuma, ir tādi gan pēc būtības, gan runas, gan rīcības.

Slavenajam latviešu māksliniekam [Auseklim] Baušķeniekam, kura gleznu izstāde nupat bija apskatāma, ir interesanta glezna. Cilvēki iet pa ielu ar plakātiem, uz kuriem rakstīts: "Mums – jā!", "Nē – tiem un šitiem!" Tā ir ļoti, ļoti, ļoti precīza formula, kura atspoguļo Latvijas sabiedrību, kas nav iemācījusies dalīties.  

Mārtiņš Kaprāns:

Kaut kādā mērā esmu patīkami pārsteigts, ka pie mums nav notikuši starpkopienu grautiņi un vardarbība. Taču kā pētnieks un sociologs es skatos plašākā kontekstā – neviena šāda rīcība nepazūd, tā atstāj pēdas kopienu savstarpējās attiecībās. Kādas tās būs, un vai pieminekļa nojaukšana tiks izmantota turpmāk – arī kā politisks simbols, par kādu tas vēl nav kļuvis, – to mēs redzēsim vēlāk.

Tagad runāt, vai pieminekļa nojaukšana novedīs pie lielākas sabiedrības vienotības ilgtermiņā, vai otrādi – pie lielākas atsvešināšanās – nozīmē zīlēt kafijas biezumos. Daudzi mainīgie var virzīt procesu gan vienā, gan otrā gultnē. Tagad vēl nav notikusi nekāda kristalizācija pat politiskā kapitāla līmenī uz šīs nojaukšanas pamata.

Ja kāds mēģina to mērķtiecīgi izmantot kā daļas krievu kopienas traumatisku pieredzi, tad tas var būt uz ilgu laiku. Pagaidām esmu redzējis tikai fotogrāfiju, kurā bija cilvēki ar krekliņiem, uz kuriem bija rakstīts precīzs nojaukšanas laiks, taču tas vēl nav tas līmenis.

Savukārt ja ņem [Krievu savienības līdera Miroslava] Mitrofanova tēlaino tēzi, ka krievi to piedos tikai pēc simt gadiem, tad jāskatās pēc krievvalodīgo kopienas segmentiem. Uz jauno paaudzi nojaukšanas ietekme būs mazāka, tur gan krieviem, gan latviešiem ir būtiskas identitātes pretrunas, taču tās ir būtiski mazākas nekā viņu 40–50 gadus vecajiem vecākiem, kuriem šie jautājumi rezonē daudz spēcīgāk.

Kā notiks nojaukšana Latgalē?

Mārtiņš Kaprāns:

Vairāk nokaitinātu krievvalodīgo būs tur, kur viņi jūtas vispašpietiekamākie, – Latgalē. Un te jāpatur prātā, – kā saka, "vēl nav vakars". Mums rindā vēl ir Daugavpils, Rēzekne. Vietējā vara tur vilcinās līdz pēdējam, un galu galā var iznākt, ka rīkosies centrālā vara no Rīgas.

Vai Daugavpilī nojaukšanas laikā būs sadursmes? Nezinu. Varu tikai pateikt, ka krievvalodīgie Latgalē dažās savās izpausmēs un attieksmē ir stingrāki un radikālāki nekā Rīgā.

Tas nebūs vienkārši. Un, ja saskaņā ar aptaujām vairāk nekā 70% krievvalodīgo bija pret pieminekļu nojaukšanu, tad tā ir kopienas vidējā temperatūra, bet lielākā pretestība ir krievvalodīgajiem Latgalē, nevis Rīgā. Latgale ir pilnīgi cits stāsts. Bet, vai tur būs grautiņi, atturēšos prognozēt, lai neko nepierunātu. (Smejas.) Skatīsimies.

Sergejs Kruks:

Jūs runājat par rāmjiem, kurus uzspiež Drošības policija. Labāk tikt skaidrībā, no kurienes radusies šī aizspriedumainā attieksme pret Latgali. 90. gados viņiem no kāju apakšas tika izsista ekonomiskā bāze. Lielu uzņēmumu tur nav, ekonomika Latgalē ir centrēta uz Rīgu. Tātad algotajam darbaspēkam tur nav, ko darīt. Palicis vidējais un mazais bizness, un ģeogrāfijas dēļ tas bija spēcīgi saistīts ar Krieviju un Baltkrieviju. Šīs iespējas tagad zūd, bet vietā nekas nav piedāvāts, ekonomiskā bāze no kāju apakšas atkal izsista.

2020. gada 9. maijs Daugavpilī.

Turklāt interesants ir etniskais sadalījums nodarbinātībā. Latgalē katrs trešais latvietis strādā valsts sektorā, vēl viens – privātajā sektorā un viens nestrādā, tie ir pensionāri un tie, kas mācās. Starp krievvalodīgajiem divi no trim ir nodarbināti privātajā sektorā, puscilvēks – valsts sektorā un vēl puscilvēks nestrādā.

Cilvēki pašvaldību un valsts dienestā – viņi necieta kovida laikā, un arī tagad viņiem ir darba līgums un valsts garantijas, pārliecība par rītdienu. Savukārt privātais sektors nav aizsargāts, turklāt daudzi tajā strādā bez darba līgumiem vai par minimālo algu, pārējais – risks un nekādu garantiju. Šajā kontekstā arī ir jārunā par situāciju ar krievu neapmierinātību Latgalē. Tas nav dalījums "latvieši un krievi". Tas ir dalījums sabiedriskajā sektorā, kas ir diezgan stabils, un privātajā, īpaši tur, kur ir fizisks darbs, – tur cilvēki ir demoralizēti un nav pārliecināti par rītdienu.

[Ja runā par pieminekļa nojaukšanu Daugavpilī…] Problēma nav piemineklī, viss sliktais jau ir noticis. Ir ļoti zemi uzticības rādītāji tādām institūcijām kā valdība, parlaments, tieslietu sistēma, plašsaziņas līdzekļi, un kovida laikā tie vēl vairāk kritās.

Jāsatraucas nevis par to, kā pieminekļus nojaukt, bet kā iedarbināt atgriezeniskās saiknes kanālus.

Ar pieminekļu nojaukšanu un to, vai cilvēki protestē vai neprotestē, atgriezeniskās saiknes problēma netiek risināta. Tāpat kā domāt – ja protestu nav bijis, tad viss labi beidzies, ir maldīgi.

Problēma vienkārši ir ieslaucīta zem paklāja. 

Deniss Hanovs:

Domāju, ka tur būs tikpat klusi un mierīgi. Lai gan tie ir tikai minējumi, man nav socioloģisko faktu. Vienkārši šķiet, ka tur ir tāda pati vienaldzība, tikai vēl lielāka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti