Kas īsti ir Krievijas medijos izskanējusī informācija par iniciatīvu veidot Latvijā pieminekli sarkanajiem partizāniem – konkrēts nodoms jeb tikai provokācija? Tā ir šīs nedēļas raidījuma "Kultūšoks" tēma.
Viss sākās ar skaļu virsrakstu 22. augusta laikrakstā "Izvestija" – "Latvijā uzstādīs pieminekli sarkanajam partizānam. Memoriālu Vasilija Kononova piemiņai atklās nākamgad". Rakstā par iniciatīvu iztaujāts un citēts Latvijas prokremliskais aktīvists Jānis Kuzins. Latvijas medijiem Kuzins stāsta ko citu, proti, nekādas konkrētas ieceres neesot, Krievijas žurnālists daudz ko pierakstījis klāt pats. Turklāt, domāts bijis piemineklis visiem partizāniem, bet ne par kara noziegumiem notiesātajam Kononovam.
"Šobrīd nekādas šādas iniciatīvas nav. Tas bija vienkāršs jautājums, vai kam tādam varētu būt vieta Latvijā, vai kaut kas tāds varētu tapt, es atbildēju, ka visiem, kas cīnījās pret nacismu, piemineklis varētu būt, bet kurš uzņemsies to visu darīt, šobrīd es nezinu," saka Kuzins.
"Nekādas slavināšanas te nav, vienkārši doma, ka kādas organizācijas varētu veidot pieminekli partizāniem, kas cīnījās pret nacismu Latvijas teritorijā," piebilst Kuzins, norādot, ka iniciatīva par pieminekļa idejas virzīšanu "tapa žurnālistu galvās". "Ja runā par Kononovu, tad viņam spriedums ir notiesājošs, un, ja kāda organizācija vēlas taisīt [viņam pieminekli], tad tas gluži iespējams nebūtu."
"Šis kungs, un to varam redzēt Drošības policijas (DP) ziņojumos, pārstāv grupu, kas mērķtiecīgi un sistemātiski Latvijā nodarbojas ar Latvijas vēstures pārrakstīšanu, ar Kremļa naratīva uzspiešanu attiecībā uz Otro pasaules karu un to, kas notika pēc kara okupētajā Latvijas teritorijā," norāda sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns (Latvijas Universitāte). "Visu cieņu viņa attaisnojumiem, bet es viņam neticu. Es uzskatu, pat ja viņš negrib Kononovu uzsvērt, tas ir ciniski aprēķināts, [gan lai pats varētu veidot savu cīnītāja tēlu, gan] lai iedzīvinātu mums nedraudzīgas valsts idejas."
Iespējams, Kuzina vēstījums dažādu valstu medijiem atšķiras tāpēc, ka Latvijā jau trīs gadus par PSRS un nacistiskās Vācijas izdarītā genocīda un noziegumu pret cilvēci slavināšanu ir paredzēta kriminālatbildība. Vasilijs Kononovs ir vienīgais par kara noziegumiem Latvijā notiesātais sarkanais partizāns – viņa vadītā partizānu grupa 1944. gadā Mazo Batu sādžā nežēlīgi nogalināja deviņus civiliedzīvotājus, no tiem sešus sadedzinot. Sadedzināto vidū bija trīs sievietes, no kurām viena grūtniece. Latvijas tiesas sprieduma pamatotību 2010. gadā atzina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Laikraksta "Izvestija" rakstā šis fakts nav minēts.
"Eiropas līmenī, globālā līmenī ir atzīts, ka šis lēmums ir taisnīgs. Pirmais sabiedroto pusē karojošais karavīrs, kas notiesāts par kara noziegumiem. Tas ir bezprecedenta gadījums, unikāls," skaidro Kaprāns. "Būtībā Cilvēktiesību tiesa pēkšņi klaji pasaka, ka Krievijas vēstures naratīvs ir neleģitīms."
Tagad Kuzins no Kononova cenšas norobežoties, taču 2011.gadā, kad Kononovs nomira, tātad gadu pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma viņš mēģināja vākt līdzekļus Kononova kapa piemineklim, būdams Apvienotās daudznozaru arodbiedrības valdes priekšsēdētājs. Arodbiedrība šo iniciatīvu nesaprata un Kuzinu no amata atbrīvoja.
"Tas bija tikai tāpēc, ka pēc nāves, un nebija nekāda pieminekļa," atminas Kuzins, uzstājot, ka "kapa pieminekli liek arī bandītiem un viskautkam".
Toreiz kā Kononova kapa pieminekļa autors bija uzrunāts kādreizējais austrumu cīņu sportists, mākslinieks Māris Abiļevs. Pēc Kononova meitas lūguma viņš tolaik uzzīmējis pieminekļa skices, bet ar to viss beidzis.
"Ar mani satikās viņa meita un palūdza, vai varētu kapa pieminekli. Viņa teica, ka viņš bijis pareizticīgais. Viņa gribēja to atspoguļot. Un es viņai piedāvāju paņemt granītu, sašķelt uz pusēm. Tas sanāk kā krusts, pareizticīgo krusts, bet simboliski krusts sarauts, ka ticība zaudēta," stāsta mākslinieks Māris Abiļevs. "(..) Saules stariem vajadzēja iet cauri, vajadzēja izveidot pareizticīgo krustu. Ielaidu metāla stieņus, (..). Melnās dzīslas satrūkušas. Viņš būtu tik liels – viens 60 cm un otrs 60 cm. Un pa vidu veidojas sašķēlums. (..) Viņai viss patika, teica – tad meklēšu naudu, būs nauda, pie jums griezīšos."
Kā stāsta Abiļevs, par pieminekli viņš prasījis 7-8 tūkstošus latu, taču tādas naudas Kononova meitai nebija. Arī Kuzins atzīst, ka līdzekļi netika savākti.
"Šāds piedāvājums man vēl nav ienācis. Nav. Ja man būs šāds piedāvājums, es padomāšu, taisīt vai ne. Bet kāpēc ne? Es esmu mākslinieks!" saka Abiļevs.
"Izvestija" žurnālistam Kuzins arī minējis iespējamās pašvaldības, kurās piemineklis varētu tikt uzstādīts, - Rīga, Kārsava, Zilupe. Nevienā no tām šāds priekšlikums šobrīd nav saņemts, tāpēc tās nevar komentēt, kā lemtu, ja šāds priekšlikums būtu.
Rīgas Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis šonedēļ ir ārpus Latvijas. Atsūtītajā īsziņā viņš raksta: "Pieminekļu padome nav saņēmusi šādu iesniegumu, un uz otru jautājumu meklēt atbildi būtu no manas puses spekulatīvi. Personīgi esmu pārliecināts, ka okupācijas režīma genocīda īstenotājiem, kuri spekulatīvi tiek prezentēti atbrīvotāju statusā, ir vēsturisko taisnību zaimojošs raksturs."
Vēsturnieks Kaspars Zellis norāda – ir grūti novelkama robeža starp cilvēkiem, kuri pievienojās partizāniem, tā izrādot pretestību okupācijas režīmam, izvairoties no mobilizācijas vai glābjot savu dzīvību, un starp tiem, kas bija pretējās puses – padomju armijas iesūtīti kaujinieki diversiju veikšanai.
Apjomīgi pētījumi par sarkano partizānu darbību, vienībām un kaujas operācijām veikti tikai padomju laikā atbilstošā klišejiskā iesaiņojumā.
"1990.gadu beigās, 2000.gadu sākumā, kad vairāk sāka interesēties, kas ir nacionālie partizāni, kas ir sarkanie partizāni, to arī noteica tā brīža kolektīvās un politiskās atmiņas prasības, un šajā gadījumā tika ļoti ātri izdarīts tas, kas šķita vienkāršāk – tika mainītas polarizācijas zīmes. Mēs mīnusu pārvērtām par plusu un plusu par mīnusu. Kaut vēsturiskā patiesība ir daudz sarežģītāka, un es šaubos, vai vispār mērāma ar šīm zīmēm," skaidro Zellis.
Kaspars Zellis uzskata, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarkano partizānu darbību bez padomju ideoloģijas uzslāņojuma, izmantojot to pašu kritēriju, kas attiecas uz naciopnālajiem partizāniem. Taču, ņemot vērā vēstures nozares finansējumu, tuvākajos gados tas nav sagaidāms.
"Ja zvērības veica, vienalga, vai sarkanbaltsarkanais apsējs vai sarkanā zvaigzne pie pižika, tam nav atšķirības. Noziegums paliek noziegums. Šajā gadījumā ir svarīga mūsu attieksme. Un valsts ir pateikusi – cilvēkus, kuri veica noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kas veica kara noziegumus, tos mēs neatzīstam ne par nacionālajiem, ne par kādiem citiem varoņiem," turpina Zellis. "Savukārt Krievijas politikas gadījumā pastāv šis mīts, ka jebkurš, kurš cīnījās pret nacismu, viennozīmīgi ir uzreiz labais. Tas ir binārs skatījums, kas ļoti tālu no realitātes. Un partizānu kari, vienalga, kurā vietā – Itālijā, Francijā, Dienvidslāvijā, Baltkrievijā – to kara noziegumi, ko veica partizānu vienības, ir ļoti daudz. Tas ir karš bez noteikumiem."
Par publiski izskanējušo iniciatīvu veidot un Latvijā uzstādīt pieminekli sarkanajiem partizāniem Drošības policija ir uzsākusi resorisko pārbaudi.
Atbildē raidījumam "Kultūršoks" Drošības policija raksta: "Pārbaude uzsākta ar mērķi noskaidrot minētā gadījuma apstākļus, proti, vai nav noticis likumpārkāpums. (..) Ja pārbaudes ietvaros tiks iegūta informācija par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, DP atbilstoši savai kompetencei lems par kriminālprocesa uzsākšanu. (..)
Informācijas izplatīšana par šādu iespējamu iniciatīvu var tikt vērtēta kā iespējams piemērs Krievijas īstenotajiem informatīvajiem pasākumiem pret Latviju.
Informatīvajā telpā, sevišķi Krievijas finansēto un tās īstenoto politiku atbalstošo informācijas līdzekļu saturā, aizvien biežāk tiek identificēta tendence – ar vēstures jautājumiem un sociālās atmiņas tematiku saistītu jautājumu manipulatīva lietošana. Šādu pasākumu mērķis ir informatīvajā telpā izplatīt Krievijas ģeopolitiskās intereses sekmējošus vēstījumus par notikumiem Latvijā. Tajā skaitā, kā to apliecina šis gadījums, cenšoties sagrozīt vai noliegt faktus, kas nostiprināti ar tiesas spriedumu.
DP vērtējumā, šāda veida informatīvi pasākumi ilgtermiņā rada riskus Latvijas nacionālajai drošībai."
Sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka sarkano partizānu tēmas aktualizēšana Krievijas medijos ir akcentu maiņa un arī reakcija uz NATO šovasar veidoto filmu par nacionālajiem partizāniem.
"Visu laiku priekšplānā bija leģionāri, bet pēdējā laikā tā vilkme pazūd," saka Kaprāns. "Krievijas gadījumā vēstures kārts nav pazudusi, mēs redzam, ka fokusus pārliek, pastiprina ar jauniem emocionāliem momentiem kā mežabrāļi. Turklāt mežabrāļi ir lielisks veids, kā kritizēt NATO tās filmas dēļ. "
"Tā ir testēšana, tāds Kuzins ir lakmusa papīrītis, eksperiments, paskatīties, kā sabiedriskā doma reaģēs. Reaģē adekvāti. Morālā paškontrole sabiedrībā ir," uzskata Kaprāns. "Ir jāsaprot, ka Kuzina vēlēšanās glorificēt sarkanos partizānus, neņemot vērā Latvijas kontekstu, ir vienkārši nelietība. Augsta mēroga nelietība, pat ja tā viņam ir tikai šova taisīšana."
Gan Kuzins, gan Abiļevs uzsver vēlmi informēt, skaidrot vēsturi. Taču piemineklis nav tikai informācija, piemineklis ir godināšana.
"Skaidrs, ka piemineklis Kononovam nebūs tikai informatīvs, tam automātiski būs klāt morāla dimensija," piebilst Kaprāns. "Ap šādiem pieminekļiem mēdz apaugt jauni rituāli, tur noliks ziedus."
Māris Abiļevs ir dzimis izsūtījumā, Kazahstānā, uz kurieni 1949. gadā tika izvesta viņa māte un vecvecāki. Abiļevam tas nebūtu šķērslis veidot pieminekli cilvēkam vai cilvēkiem, kuri veicināja represīvā okupācijas režīma atgriešanos, kā rezultātā cieta viņa ģimene.
"Ir tāds teiciens – mīli savu ienaidnieku," saka Abiļevs. "Es varēšu saviem mazbērniem pateikt – dēļ šī Kononova, dēļ tādiem es piedzimu Kazahijā. Tā būs sirdsapziņa - vai tu viņu godini, vai nicini, bet paies vēl 10 gadi, par Kononovu aizmirsīs. Kas viņš bija? Tukša vieta!"
"Ja jau grib tik provokatīvu veidu, kā uzrunāt sabiedrību, varbūt lai Abiļevs saliek kopā Viktoru Arāju ar Kononovu vienā piemineklī! Tad būs viens izteikts Latvijas ļaundaris, kas pārstāvēja nacistisko okupācijas režīmu, un viens ļaundaris, kas pārstāvēja padomju okupācijas režīmu. Tas būs daudz spēcīgāk," piedāvā Kaprāns.
