Mārupītes piesārņojums pēc ugunsgrēka ķīmisko vielu noliktavā kļuva par otro lielāko ekoloģisko katastrofu Latvijas vēsturē. Pagājuši pieci gadi. Kas mainījies? Vai ir atrasti vainīgie? Un vai mēs šodien līdzīgai krīzei būtu gatavāki nekā toreiz?
- Vidē nonāca vairāk nekā 100 ķīmisku vielu
- Mārupīte ātri pašattīrījās
- Vainīgais nav atrasts
- Iegūtas mācībstundas un paliekošas problēmas
- Drošību var pastiprināt, taču ļaunprātību būs grūti apturēt
- Vides aizstāvji kritiski
Vidē nonāca vairāk nekā 100 ķīmisku vielu
2011.gada 3.jūlijs. Naktī noticis ugunsgrēks noliktavu kompleksā "Baltais vējš". Degusi uzņēmuma "Ecolab" sadzīves ķīmija. Rīgas domes vadība apbraukā notikuma vietu.
Līdz ar dzēšanas darbiem toreiz ūdenī ieplūda vairāk nekā 100 ķīmisku vielu – fosfors, hlors, sārmi, skābes. Īsā laikā gāja bojā visas zivis. Mārupīte bija ziņu virsrakstos.
"Ugunsgrēks notika tur, tajā pirmajā noliktavā, no otras puses tā tika aizdedzināta," stāsta SIA "Retex būve" vadītās Austris Celms Kārļa Ulmaņa gatvē 119, uz Rīgas un Mārupes robežas. Te atrodas biroju komplekss "Baltais vējš", ko apsaimnieko "Re&Re" meitasuzņēmums "Retex būve".
Labi kopti apstādījumi iejož 2000.gadu sākumā celtās biroju un noliktavu ēkas, ko izmanto apmēram 30 nomnieku. SIA "Ecolab" to vidū gan vairs nav. Tas bija pirms pieciem gadiem naktī uz 3.jūliju, kad novērošanas kameras fiksēja, kā kāds cilvēks izsit noliktavas pirmā stāva logu un iemet tajā degmaisījuma pudeli.
"Tur nebija SIA "Ecolab", bet citas firmas noliktava. Neveiksmīgi trāpījās, ka tur bija zivju eļļa kapsulās, kas strauji uzliesmoja," pauž Celms.
"Aizdegās, vējš bija uz to pusi, te var redzēt, kur ir tā šķirne [jumta pārkarē]. Izdega tā noliktava, "Ecolab" bija blakus. Tur bija sadzīves ķīmija, varbūt ne baigās indes, bet koncentrāti. Kaut kas uz spirta bāzes, kas arī varbūt to degšanu pastiprināja…" atceras noliktavu apsaimniekotājs.
Ugunsgrēkā cietusī noliktava jau nākamajā gadā tika atjaunota. Vēl tagad asfaltā redzamas ekskavatoru pēdas, kas aizvāca krāsmatas.
Tepat blakus ir notekūdeņu akas, kurās ugunsgrēka naktī satecēja ķīmisko vielu dzēšanā lietotais ūdens. Pārsimt metru tālāk tas ietecēja atklātā novadgrāvī, kur lietus ūdeņi, tieši tāpat kā toreiz, nonāk arī šodien.
Mārupīte ātri pašattīrījās
Celms atceras, kā drīz pēc nelaimes grāvis uz laiku tika aizbērts un tālāka ķīmisko vielu noplūde norobežota, taču posts jau bija noticis. "Te ir veidojies ķīmisko vielu kokteilis. Katrā ziņā tas ir bīstami," negadījuma dienā secināja Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Piesārņojuma kontroles daļas vadītājs Elmārs Jasinskis.
Tagad, piecus gadus vēlāk, viņš vērtē – ir paveicies, ka Mārupīte pēc nelaimes ātri spēja pašattīrīties.
"Jau pēc kādām trim nedēļām šis ūdens pēc ķīmiskā sastāva bija atgriezies iepriekšējā līmenī. Protams, dzīvā radība, kas tur gāja bojā, tā gāja bojā, bet šobrīd tur viss ir atjaunojies," saka vides sargs.
Leknu, zaļu krūmu un melnalkšņu ieskautās Mārupītes krasti joprojām ir iecienīta pastaigu vieta – daudzi vietējie te brauc ar riteņiem, skrien ar suņiem, pastaigājas ar bērnu ratiņiem. Ūdenī starp zariem šur tur iestrēgusi kāda alus bundža.
Valsts vides dienestā norāda, ka ilgtermiņa sekas toreizējā ķīmisko vielu noplūde uz Mārupīti nav atstājusi. Ūdens kvalitāti dienests pašlaik vairs neanalizē.
"Nebūtu arī lietderīgi – ja tā laika analīzes parādīja, ka tur viss ir kārtībā, tad meklēt tur tagad kaut ko jaunu būtu velta naudas izšķiešana. (..) Principā ūdenstecei ir tas labums, ka ūdeņi uz turieni pieplūst, tek. Tie nesūcas kaut kur iekšā, neveidojas vakuums. [Piesārņojums] aiztecēja pa šiem grāvjiem, pa Mārupīti," skaidro Jasinskis.
Vides dienesta pārstāvis pieļauj, ka arī ar šī brīža zināšanām ķīmisko vielu noplūdi pilnībā nebūtu varēts apturēt, un Mārupītes ekoloģisko katastrofu vērtē kā atsevišķu nelaimes gadījumu, ko radīja iepriekš neparedzama ļaunprātīga dedzināšana, nevis ēkas īpašnieku vai glābēju nolaidība. Vides dienests toreiz prasības ne pret vienu uzņēmumu necēla, apdrošinātāji par postījumiem izmaksāja teju 900 000 latu atlīdzību.
"Savas tiešās darbības rezultātā jau viņi neko nebija nodarījuši. Tas, ka kāds ļaunprātīgi aizdedzināja, jau ir cits stāsts," secina Jasinskis.
Vainīgais nav atrasts
Iespējamo noliktavas dedzinātāju policija joprojām nav noķērusi un arī piecus gadus vēlāk kriminālprocess turpinās. Valsts policijā norāda, ka novērošanas kameru ierakstos varēts saskatīt vien vīrieša siluetu, taču attēla kvalitāte nav ļāvusi iegūt izmeklēšanai noderīgu informāciju.
Aptaujāti 27 cilvēki, pārbaudītas vairākas iepriekš ar ļaunprātīgu dedzināšanu saistītas personas, bet vainīgo pagaidām nav izdevies atrast. Savukārt otrs kriminālprocess – par kaitējumu videi – 2012.gada rudenī izbeigts.
"Uzņēmums, kurš tur bija iesaistīts, atlīdzināja zaudējumus, un līdz ar to šis process tika izbeigts pēc Kriminālprocesa likuma 377.panta 2.daļas – nav [noziedzīga nodarījuma] sastāva," stāsta Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks Pēteris Bauska.
Iegūtas mācībstundas un paliekošas problēmas
Taču kādas ir Mārupītes katastrofas mācībstundas? "Šodien noteikti būtu citādāka situācija," saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītāja vietnieks Kristaps Eklons. Toreiz tieši ar dzēšanas ūdeņiem piesārņojums toreiz nonāca upē. "Kas mums toreiz varbūt pietrūka, lai nenonāktu pie šādas ekoloģiskās katastrofas, bija visvienkāršākais informācijas trūkums. Proti, mums operatīvi nebija precīzas informācijas ne par tām specifiskajām vielām, ne apjomiem. Mēs to dabūjām vēlāk," norāda VUGD pārstāvis.
Tagad ugunsdzēsējiem ir piekļuve Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datubāzei, kur visiem uzņēmējiem pie zināmiem kritērijiem jāuzrāda uzņēmumā esošās vielas, to potenciālo apdraudējumu un veidus, kā tās likvidēt. Taču…
"Joprojām mums ir virkne ar ražotnēm, kas izmanto tādas vielas, ar kurām mums ir problemātiski cīnīties vai likvidēt ugunsgrēkus objektos. Tā ir realitāte. Jo tas ir ļoti dārgi, ļoti maz, specifiski, un katru situāciju mēs paredzēt nevaram," atzīst Eklons.
Arī konkrētajā gadījumā "Baltā vēja" noliktavas ugunsgrēkā izveidojušos ķīmisko vielu kokteili būtu bijis sarežģīti neitralizēt, pat laikus zinot visu vielu sastāvu.
"Tieši reaģēt uz šiem kokteiļiem ir vissarežģītāk. Jo tu nevari prognozēt un apzināt visus riskus un apdraudējumus, kas var rasties. Un ieguldīt ļoti lielus līdzekļus, lai strādātu tikai uz to, mēs šobrīd nevaram atļauties. Jo, ja tā paskatās uz kopējo bildi, tā ir prioritāte, bet tomēr ne tik liela," secina Eklons.
Uzņēmumiem, kas ikdienā strādā ar ķīmiskām vielām lielākos daudzumos, ir stingras prasības, kā potenciālā negadījumā maksimāli novērst kaitējumu videi. Taču uz konkrēto noliktavu tas neattiecās. VUGD pārstāvis gan uzskata – jebkuram uzņēmējam, kas kaut kur glabā ķīmiskas vielas, būtu jādomā, kā potenciālā negadījumā novērst to nokļūšanu vidē.
Drošību var pastiprināt, taču ļaunprātību būs grūti apturēt
Kas pēc ugunsgrēka ir mainījies "Baltā vēja" noliktavās?
"Ja pret jums vēršas ļaunprātīgi, jūs varat izstiepties vai sarauties, bet tāpat kāds kaut ko izpildīs, ja gribēs…
Šajā gadījumā mēs uzlikām arī karstuma detektorus, ne tikai dūmu; tika pastiprināta fiziskā apsardze, uzlikām labākas kameras, lai varētu varbūt atpazīt ļaundari. Bet nekas jau nav tāds, kas bija būtiski pārkāpts, ka skaidri zinātu – tā bija kļūda," par piecus gadus senā ugunsgrēka mācībām stāsta "Baltā vēja" apsaimniekotājs Celms no "Retex būve".
Toreizējais vides ministrs Raimonds Vējonis drīz pēc Mārupītes katastrofas žurnālam "SestDiena" norādīja – lai gan ļaunprātīgu rīcību vienmēr paredzēt nevar, virkne drošības pasākumu to sekas padarītu daudz mazāk kaitīgas videi. Piemēram, plānojumos būtu jānosaka stingrākas prasības šādām teritorijām.
"Šīm konkrētajām būvēm nav stingrākas [prasības], bet, protams, teritoriju plānošanas noteikumi pēdējo piecu gadu laikā ir papildināti un uzlaboti. Faktiski arī pašvaldības tomēr diezgan strikti seko līdzi, kur kas tiek izvietots, vai ir attiecīgajā zonējumā veidots tas, ko tur var," atbildīgās ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere norāda, ka Mārupītes gadījums vairāk licis pārvērtēt tieši ūdens un kanalizācijas risinājumus.
"Šo piecu gadu laikā ir piešķirti pietiekami lieli līdzekļi, lai varētu attīstīt gan ūdens piegādi, gan kanalizācijas pakalpojumus. Tajā periodā, kad notika šī problēma, piemēram, Mārupes novadam arī bija finansējums no ES Kohēzijas fonda un tika īstenota ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstība Mārupē," stāsta Vesere. "Respektīvi, bija nodrošinātas iespējas izmantot centralizētu ūdens apgādes pakalpojumu, un tas ir šobrīd nodrošināts 63% teritorijas iedzīvotāju. Infrastruktūras paplašināšana dod iespēju pie šīs izveidotās ūdensapgādes un kanalizācijas pievienot ne tikai iedzīvotājus, bet arī šādus uzņēmumus, kas darbojas konkrētajā teritorijā," viņa atzīst.
Ideju, ka ķīmiskas vielas vispār nevajadzētu glabāt nespecializētās noliktavās, gan VARAM un Valsts vides dienests vērtē atturīgi. Vesere norāda – Ķīmisko vielu aprites likums pašlaik gana labi spēj visu regulēt. "Mēs esam pētījuši arī citu valstu pieredzi un nākuši pie secinājuma, ka tas ir pietiekoši," viņa stāsta.
Vides aizstāvji kritiski
"Viens no jautājumiem ir tāds, ka mums ir visādi noteikumi – pilsētas, valsts, arī pašiem uzņēmumiem ir savi noteikumi, kas kuros brīžos kā jādara, bet tie joprojām neatrisina problēmu. Jo kaitējums videi bija, un ļoti ievērojams," secina biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs, ģeogrāfijas zinātņu doktors Jānis Brizga. Viņš pauž nožēlu, ka nekas daudz šai ziņā piecos gados nav mainījies.
"Es apvaicājos arī kolēģiem no citām organizācijām, vai viņi savā darbā ir redzējuši, ka kaut kas ir mainījies. Piemēram, vai aizsargjoslas ir palikušas stingrākas, ka mēs nevaram tik tuvu pie ūdeņiem likt bīstamu vielu noliktavas. Bet neviens man nevarēja parādīt nekādu piemēru, kur tiešām normatīvos būtu uzlabots vai pastiprināts kāds regulējums," norāda vides aktīvists.
Brizgas ieskatā ūdenim kā vienam no ātrākajiem piesārņojuma nesējiem joprojām netiek pievērsts gana daudz uzmanības šādu būvju kontekstā. Tāpat kā pastāvīgai gatavībai reaģēt. "Tāpat kā, kad ir ugunsgrēka mācības vai kas tāds. Pret šīm lietām ir jāattiecas nopietni. Nevis, ka tās ir kārtējās mācības un tā arī visi to uztver… Bet kad pienāk brīdis, kad ir jāzina, kas kurā brīdī bija jādara, tad neviens vairs nezina, kas bija pareizās rīcības," viņš piebilst.
Gadu pēc Mārupītes ekoloģiskās katastrofas režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis radīja izrādi "Mārupīte" – trīs stundu pārgājienu pa upes krastiem ar sarunu par vidi, upes vēsturi un cilvēku attiecībām ar to. Daļu izrādes radošā komanda pavada pašā upē – bradā un pat metas peldēt. "Tā pamatlieta mums bija – ārprāts, tas bija tik traģiski un tas aizmirstas! Jau pēc gada aktualitāte ir zudusi… Patiesībā tā bija visas izrādes tēma – ka šos jautājumus mēs ļoti viegli aizmirstam," saka Sīlis, kurš pats visu mūžu nodzīvojis pārsimt metru no Mārupītes. Tieši ātrās aizmiršanas un atbildības tēma viņu šajā stāstā interesējusi visvairāk.
"Nu jā, bija šī katastrofa, bija tas, ka vainīgo neatrada un nebija tiešs, ieinteresēts cietušais, kas ietu un teiktu: tagad kāds par to maksās, kāds zaudēs savu vietu! Kad tā nav, kad ir gājušas bojā tikai zivis un cilvēkiem ir bijušas neērtības, to kaut kā piecieš," saka Sīlis.
Vai nākamreiz mēs būtu gatavāki šādai nelaimei, ja, nedod dievs, tāda notiktu? Vides dienesta un glābēju pārstāvji uzskata – jā. Nelaime lika pārbaudīt rīcības algoritmus, ir operatīvāka piekļuve ķīmisko vielu datu bāzei, pieredze ļautu rīkoties ātrāk un izlēmīgāk. Centralizētā ūdensapgāde radītu mazākus riskus iedzīvotājiem.
Izrādes "Mārupītes" veidotājs Jānis Balodis gan atgādina – nelaime notika tieši ekonomiskās krīzes laikā, un arī piecus gadus vēlāk visas tās sekas nav novērstas. Un tas neattiecas tikai uz šo katastrofu.
"Vai pēc kaut kādiem šādiem notikumiem tiešām ir iziets cauri visām tām lietām, kas tika "apgraizītas", kur tika samazinātas kaut kādas procedūras vai uzraudzība? Vai mēs nevaram atlikt kaut ko atpakaļ?" jautā dramaturgs.
