Krievijas galīgais mērķis ir kļūt no reģionālās lielvaras par globālu lielvaru, taču, visticamāk, ka tas netiks darīts ar militāru spēku, Latvijas Radio programmā "Krustpunktā" pauda ārzemju notikumu vērotājs un pētnieks Māris Cepurītis.
Viņš pauda, ka kopš Padomju Savienības Krievija vairāk ir kļuvusi par reģionālu lielvaru, taču globālā mērogā savu svaru tā bija zaudējusi. Šobrīd Krievija cenšas atgūt zaudēto. Tomēr pat, ja Krievijai tas izdosies, nebūs vairs tādas pretī stāvēšanas kā Aukstā kara laikā, kad ASV un Padomju Savienība bija divas vienīgas lielvaras. Tagad pasaule ir multipolāra – līdztekus ASV par lielvarām var saukt ES, Ķīna, Indija, Brazīlija, mazākā mērā Dienvidāfrika.
Taču Krievija radīs un iesaistīsies cīņā par cilvēku prātiem, sirdīm, kā arī ekonomiku.
Vēl vairāk – Krievija sevi prezentē ne tikai kā lielvaru, bet arī kā atsevišķu civilizāciju. Jau tagad Krievija sevi prezentē kā citādāku nekā liberālos Rietumus, islāma valstis un pārējo valsti. Šī civilizācija ir balstīta uz konservatīvām un pareizticības vērtībām, kas izpaužas uzsvarā uz ģimenes vērtībām un nepatikā pret dažāda veida minoritātēm.
Cita Krievijas vēlmes pēc globālas varas izpausme ir ideja, ka internetu globālā mērogā varētu kontrolēt ANO. Ņemot vērā, cik ANO bija bezspēcīga Ukrainas krīzes laikā, kad tās darbību bloķēja un ierobežoja Krievija, šis būtu ļoti izdevīgs solis Krievijai, analizēja Cepurītis.
Jau pašā Krievijā vārda brīvība internetā ir ierobežota. Piemēram, blogeriem, kuru materiāliem ir vismaz 3000 skatījumi dienā, ir jāreģistrējas un tad viņus kontrolē kā medijus. Tas nozīmē, ka blogeri nedrīkst, piemēram, paust "ekstrēmisku" saturu. Taču nav skaidri noteikts, kas ir "ekstrēmisms", norādīja pētnieks.
Vienlaikus Cepurītis norāda, ka, iespējams, pati Krievija savas akcijas Ukrainā labāk būtu sākusi dažus gadus vēlāk, kad būtu paveiktas armijas reformas. Tagad Krievija, šķiet, pat apsver vai turpināt Ukrainas austrumdaļas pievienošanu savai teritorijai, kas aizsākas ar Krimu.
Krievija saprot, ja tā ieies Ukrainas austrumdaļā, tad tajā vajadzēs ieguldīt ievērojamus līdzekļus.
Ziņots, ka Ukrainā jau gandrīz pusgadu rit nemieri. 21. novembrī pēc kādās demonstrācijas sākās nekārtības Kijevā, kas pārauga jau organizētā kustībā Maidanā. Februārī savu amatu un valsti bija spiests atstāt gāztais prezidents Viktors Janukovičs, savukārt marta sākumā Krievija paziņoja, ka dod atļauju savam karaspēkam ieiet Krimā. Krievijas prezidents Vladimirs Putins gan tikai vēlāk atzina, ka "zaļie cilvēciņi" patiešām bija Krievijas armijas karavīri.
Pēcāk aprīlī Krievija anektēja Krimu un pievilka karaspēku pie pašas Ukrainas austrumu robežas. Maija vidū arī Doņeckas un Luganskas apgabalos notika diversantu rīkots, tā sauktais, referendums, kurā pārliecinošu "atbalstu" guva ideja par abu reģionu patstāvību no Ukrainas. Doņecka jau nākamajā dienā arī pauda gatavību iestāties Krievijā.
