Pētniece: Taivānu, iespējams, sagaida Krimai līdzīgs liktenis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas (Ķīnas Republikas) diplomātiskās attiecības jau ilgstoši ir sastapušās ar politiska rakstura domstarpībām. Saspīlētā abu valstu attieksme radusies Ķīnas pilsoņkara iespaidā, ko vēlāk pastiprināja arī turpmākā nesaprašanās robežjautājumos, tostarp  attiecībā uz pašreiz aktuālo Dienvidķīnas jūras teritoriālo strīdu. Spriedzi Taivānas un Ķīnas attiecībās apliecina atšķirīgā interpretācija par Ķīnas 1992.gada konstitūcijas modeli: "viena Ķīna". Raugoties uz abu valstu saspringto komunikāciju, globālajā sabiedrībā nereti rodas jautājums par to, vai šo valstu attiecības spētu radīt tādu starptautiskās politikas notikumu gaitu, kas apdraudētu citu pasaules valstu turpmāko politiku?

ĪSUMĀ:

  • Taivāna sāka atdalīšanos no Ķīnas Tautas Republikas pēc piedzīvotā pilsoņkara 1949.gadā, iezīmējot jaunu "viena valsts, divas sistēmas" politiku.
  • Ķīnas Tautas Republika tiek apzīmēta kā kontinentālā Ķīna, bet Taivāna - Taipejas Ķīna.
  • Abu pušu attiecības balstītas uz 1922. gada vienošanos, kurā noteikts, ka Taivāna var pastāvēt kā atsevišķa politiska forma jeb sistēma, bet tā nedrīkst pieprasīt kļūt par autonomu reģionu.
  • Taivānu atzīst tikai 19 no 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, tai skaitā arī Vatikāns.
  • Ķīnas Tautas Republika ir komunistiska, bet Taivāna seko demokrātiskas politikas pamatprincipiem.
  • Spriedzi abu valstu attiecībās uztur Dienvidķīnas jūras teritoriālais konflikts, kā arī Ķīnas rīcība, ierobežojot Taivānas tirdzniecību, kultūras apmaiņu un tūrismu.
  • Apspriežot autonomiju, Taivāna izraisījusi Ķīnas Tautas Republikas vēlmi izmantot militāro spēku Taivānas teritorijas atgūšanai.
  • Ķīna varētu atkārtot līdzīgu agresiju kā Krievija pret Ukrainu, anektējot Taivānu.

Valstu vēsturiskās attiecības

Taivāna, kurā mīt aptuveni divdesmit trīs miljoni cilvēku, ir sala, kas atrodas pie Ķīnas dienvidu krasta. Tā ir pārvaldīta neatkarīgi no kontinentālās Ķīnas. Ķīnas Tautas Republika uzskata salu par provinci, savukārt Taivāna – par teritoriju ar savu demokrātiski ievēlētu valdību, kurā vadošajiem politiskajiem spēkiem ir atšķirīgs skatījums attiecībā uz salas stāvokli un attiecībām ar kontinentālo Ķīnu.

Vēsturiski Taivāna bija daļa no Ķīnas Tautas Republikas, bet līdz ar Ķīnas iedzīvotāju karu - pilsoņkaru 1949. gadā - Taivāna sāka atdalīties no Ķīnas. Tas notika tāpēc, ka pilsoņkarš kultivēja ideoloģisko sadali starp Ķīnas politiskajām partijām, proti, Ķīnas Komunistisko partiju un Ķīnas Nacionālistisko partiju. Ķīnas nostāja attiecībā pret Taivānu vienmēr bijusi nelokāma - atjaunot kontroli pār Taivānu kā neatņemamu kontinentālās Ķīnas teritoriālo sastāvdaļu. Noslēdzoties pilsoņkaram, Ķīnas Komunistiskā partija sāka aizvien vairāk pārņemt varas grožus reģionā, kas vēl vairāk provocēja Taivānas un Ķīnas abpusējo šķelšanos, radot divas valdības formas un turpinot savstarpējos karus vēl 1966.gadā.

Šķelšanās notika, pamatojoties uz to, ka abas puses pārvaldīja citādākas politiskās un ideoloģiskās valdības formas, respektīvi, Taivāna – demokrātiju, bet Ķīnas Tautas Republika – komunismu.

Taivānas pilntiesīgu atdalīšanos no Ķīnas Tautas Republikas atzina tāda lielvalsts kā ASV, kas veicināja Taivānas neatkarīgas valsts statusu. Tikmēr Padomju Savienības bloka valstis atzina Ķīnas kā komunistiskas valsts statusu un Taivānu kā daļu no tās. 1992.gads bija izšķirošs, atsaucoties uz valstu oficiāli uzsāktajām sarunām līdz ar ierosināto 1992.gada konsensa izveidošanu, kas noteica abām pusēm saglabāt katrai savu "vienas Ķīnas" politikas interpretāciju. No tā brīža Taivānu sāka dēvēt kā Taipejas Ķīnu, kamēr Ķīna tiek atzīta kā Ķīnas Tautas Republika jeb kontinentālā Ķīna.

Pašreizējā notikumu gaita un attiecības starp Taivānu un Ķīnu

1992.gada konsenss gan paredz vienošanos par to, ka Taivāna necentīsies panākt neatkarību, ko tā pašlaik cenšas darīt, neievērojot vienošanās nosacījumus. Nolīgums, kuru Taivāna atsakās ievērot, rada aizvien biežākas nesaskaņas ar Ķīnu, kura ir nelokāma savā nostājā par Taivānu kā leģitīmu daļu no kontinentālās Ķīnas. Taivāna vienlaikus aktīvi uzrauga savstarpējās attiecības un cenšas veicināt sekmīgu diplomātisko dialogu. Pašreiz visveiksmīgākā attīstība abu partneru starpā ir novērojama ekonomiskajā sektorā salīdzinājumā ar citiem.

Taivānu atzīst tikai 19 no 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, toties sadarbību ar to ir izveidojušas teju visas pasaules valstis. Kā dažas no Ķīnas un Taivānas saspringto attiecību izrietošajām sekām var minēt Pekinas iniciatīvu, ierobežojot tūrismu uz Taivānu, tāpat arī Taivānas izslēgšanu no starptautiskajām organizācijām, kas risina civilās aviācijas un globālos veselības jautājumus. Ķīna arī panāca globālo korporāciju ietekmēšanu, lai tās iekļautu Taivānu kā Ķīnas provinci. Ķīnas Komunistiskās partijas valdība ar visiem tai iespējamajiem līdzekļiem cenšas panākt Taivānas izolēšanu kā neatkarīgu valsti starptautiskās sabiedrības vidē.

Līdz šim Taivānas un Ķīnas savstarpējo saikni vistiešāk raksturo jēdziens "viena valsts, divas sistēmas", kas norāda uz abu valstu atšķirīgo politisko sistēmu modeli – politisko neatkarību vienai no otras. Taivāna un Ķīna ir viena valsts teritoriālajā nozīmē, bet tā funkcionē atšķirīgās politiskajās formās. Galvenās abu pušu atšķirīgās iezīmes ir to pieeja politiskajiem notikumiem un politiski ideoloģiskais skatījums, respektīvi, kamēr Ķīnas Tautas Republika virza savu politiku komunistiska režīma ietvaros, tikmēr Taivānas pieeja balstās demokrātiskā politikā. Atšķirīgās iezīmes ir arī pamats galvenajiem nesaskaņu cēloņiem.

Būtisku atbalstu Taivānai sniedz Amerikas Savienotās Valstis, kas sākušas aktīvi veidot divpusējo sadarbību ar Taivānas valdību, tai skaitā atverot ASV pārstāvniecību Taivānā ar mērķi demonstrēt Vašingtonas saikni ar Taivānu.

Šāds solis ir gan pastiprinājis Taivānas ciešo sadarbību ar ASV, gan veicinājis agresīvu pretreakciju no Ķīnas.

Kā norādīja Ķīnas pašreizējais valsts līderis Sji Dzjiņpins, atsaucoties uz Taivānas piederību Ķīnai, "tā ir vienota visu ķīniešu vēlme, un tas ir visu interesēs, lai nosargātu Ķīnas suverenitāti, teritoriālo vienotību un pabeigtu Ķīnas galēju atkalapvienošanos. [..] Jebkādi mēģinājumi un triki Ķīnas šķelšanai ir lemti sakāvei, saskarsies ar tautas nosodījumu un vēsturisku sodu."

Ķīnas pašreizējā nostāja liecina par vēlmi izmantot arī militāro spēku, ja tas būs nepieciešams, lai atgūtu Taivānu un noliegtu tās neatkarīgas valsts statusu. Pret to gan iebilst ASV, kas skaidri norādījušas, ka nodrošinās Taivānai nepieciešamo militāro un bruņoto spēku aizsardzību. Apzinoties ASV klātbūtni Taivānā, Ķīnas stratēģiskās intereses atgūt kontroli pār Taivānas teritoriālo reģionu ir samazinājušās, bet nav izzudušas.

Spriedzi Ķīnas un Taivānas attiecībās paspilgtina arī Dienvidķīnas jūras teritoriālais strīds. Tajā iesaistītās puses ir ne tikai Ķīna un Taivāna, bet arī citas tā reģiona valstis - Vjetnama, Bruneja, Malaizija un Filipīnas. Galvenā strīda problemātika balstās uz nenovestu vienošanos par Spratlija un Parcela salu sadali. Strīds par salu un ūdeņu teritoriālo sadali ir jo īpaši svarīgs, paturot prātā, ka Dienvidķīnas jūra veido aptuveni 30 - 40% no globālās jūras tirdzniecības ceļa - aptuveni pieci miljardi ASV dolāru no globālās tirdzniecības katru gadu plūst cauri šī reģiona ūdeņiem.

Reģions ir nozīmīgs arī ar ievērojamajiem naftas un dabasgāzes krājumiem, kā arī pieejamajiem ogļūdeņražu un zivju resursiem. Pašlaik šis strīds tiek risināts Āzijas drošības augstākā līmeņa sanāksmēs, starpvaldību drošības forumos, nevalstiskajos dialogos par drošības jautājumiem Āzijas un Klusā okeāna reģionā, kā arī pasaules valstu kopējā samitā, kuros valstis tiek aicinātas ievērot katras valsts suverenitāti un starptautiskās tiesības. Šis konflikts ir izteikti būtisks Ķīnas – Taivānas attiecībās, jo tas demonstrē Ķīnas spējas dažādos līmeņos – politiskajā, militārajā, ekonomiskajā un citos. Tas liek Taivānai saprast, ka Ķīna ir spēcīgs pretinieks, ja Taivāna turpinās provocēt līdzšinējo abu valstu savstarpējo spriedzi, apspriežot autonomiju. Ķīnas spēka pozicionēšana Dienvidķīnas jūras strīdā liek Taivānai uzmanīties no Ķīnas un sekot tās diktētajiem noteikumiem, it īpaši, uzsverot 1992.gada vienošanās vadlīnijas.

Konkrētajā strīdā Taivāna tiek pozicionēta par Ķīnas daļu, pret ko Taivāna iebilda. Šāda Ķīnas rīcība - starptautiskajā mērogā norādīt demokrātisko Taivānu kā savas teritorijas daļu un ignorēt tās patstāvību no Ķīnas Tautas Republikas - veicinājusi vēl lielāku plaisu abu partneru starpā.

Dominējošie politiskie jautājumi joprojām ir jūtīgo attiecību pārvaldība starp Taivānu un Ķīnu. Ķīnas kā hegemona varai un spiedienam pieaugot, Taivāna neatlaidīgi pretojas Ķīnas agresijai un veicina visas nepieciešamās darbības, lai ierobežotu Ķīnas tuvošanos tai. To apliecina Taivānas prezidentes Cai Inveņas sacītais vienā no šī gada intervijām ar Rietumu medijiem, kurā prezidente uzrunāja starptautisko sabiedrību, norādot, ka tai

"ir jāsadarbojas, lai vēlreiz apstiprinātu mūsu demokrātijas un brīvības vērtības, lai ierobežotu Ķīnu un mazinātu tās hegemoniskās ietekmes paplašināšanos."

Kopš Cai Inveņa tika ievēlēta kā Taivānas oficiālā pārstāve 2016.gadā, prezidente ir saglabājusi status quo attiecībā uz pārrobežu attiecībām ar Ķīnu. Šāda politika tiek turpināta arī šodien, balstoties uz Ķīnas Republikas konstitūciju, spēkā esošajiem tiesību aktiem un ievērojot iepriekš noslēgtos pārrobežu nolīgumus. Turpretī Pekina ir pastiprinājusi un turpina pastiprināt pūles apvienot Taivānu un kontinentālo Ķīnu saskaņā ar Pekinas principu "viena Ķīna".

Kopš 2016.gada Pekina ir pārtraukusi oficiālos sakarus ar Taivānu un liegusi citām valstīm veidot diplomātiskos sakarus un sadarbību ar Taipeju. Ķīna arī izmantoja tās ekonomiskos līdzekļus, lai sodītu Taivānu, nodrošināja Taivānas izslēgšanu no starptautiskajiem forumiem un palielināja militāro mācību tempu un tā apjomu apkārtējos ūdeņos, kuri ielenc Taivānu. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins neizrāda nekādas pazīmes par atkāpšanos no Taivānas apspiešanas politikas, ļaujot tai iegūt neatkarību no komunistiskās Ķīnas. Lai gan savstarpējās politiskās domstarpības un suverenitātes strīds ir acīmredzams, ekonomiskās saiknes starp salu (Taivānu) un kontinentālo Ķīnu ir attīstījušās pēdējos gados un turpina tās efektīvu attīstības kursu vēl šodien.

Uzņēmēji gan no Ķīnas, gan Taivānas pauž raizes par esošajiem politiskajiem satricinājumiem, kas vēl aizvien aizēno abu valdību attiecības un veicina jaunas spriedzes izvēršanos, kas turpmākajā nākotnē iespējami varētu ietekmēt arī abu valstu savstarpējos labi attīstītos pašreizējos ekonomiskos darījumus.

Taivānas prezidente Cai Inveņa apmeklē NASA
Taivānas prezidente Cai Inveņa apmeklē NASA

Taivānas un Ķīnas turpmākā prognozējamā nākotne

Raugoties nākotnē, tiek lēsts, ka Ķīnas un Taivānas attiecības atkārtos Krievijas un Ukrainas likteni - Ķīna anektēs Taivānu. Kontinentālās Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins šo iespējamo prognozi aizvien vairāk apstiprina, atspoguļojot savu nelokāmību. Satraukumam ir pamats, atceroties, ka Ķīnas valdība turpina militāro paplašināšanos, ir izvietojusi raķetes Taivānas jūras šaurumā un periodiski veic militārās mācības netālu no salas. Tā ir nosūtījusi bumbvedējus, kaujas lidmašīnas un gaisa spēkus pār un ap Taivānas teritoriju. Kā norādīts 2017.gada ASV Aizsardzības departamenta ziņojumā: "[Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija] turpina attīstīt un izvietot militārās spējas, lai piespiestu Taivānu vai vajadzības gadījumā iebruktu tajā."

Tā ir ne tikai veikusi nepieciešamās militārās darbības, bet arī grāvusi Taivānas diplomātiskās attiecības ar citiem starptautiskajiem diplomātiskajiem partneriem un sabiedrotajiem, kā arī veicinājusi Taivānas izolēšanu starptautisko sanāksmju tikšanās reizēs. Arī Taivāna ir vērsusi savu uzmanību uz saspringtajām attiecībām ar Ķīnu, tāpēc iegādājusies nepieciešamo militāro bruņojumu no saviem sabiedrotajiem – ASV, kas Taivānu laika periodā no 1979. līdz 2017.gadam ir ierindojusi kā devīto lielāko ieroču saņēmēju pasaulē.

Ķīnas centieni paātrināt Taivānas diplomātisko izolāciju ir veicinājuši divpusējo tirdzniecības, kultūras apmaiņas un tūrisma ierobežošanu. Taivānas vēlme pēc suverenitātes ir tikai iedrošinājusi Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina nostāju atbildēt uz Taivānas turpmāko rīcību ar jebkādu reakciju, tostarp militāro, jo Taipejas lēmums par neatkarības iegūšanu veicina izaicinājumu Ķīnas suverenitātei. Attiecīgi atkārtoti var uzsvērt, ka Ķīna neizslēdz militāra spēka izmantošanu pret Taipeju, ja tas būs nepieciešams, Taivānai turpinot uzstādīt savus noteikumus un kļūstot uzstājīgākai par tās autonomijas atzīšanu un leģitimizēšanu. Līdz ar to Taivānu, iespējams, sagaida tāds pats vai līdzīgs liktenis kāds tas bija Krimai 2014.gada februārī.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti