Joprojām nenotvertais "Imantas pedofils", aizturētais "Rīgas satiksmē" strādājušais pedofils, arī dažādas dzimumnoziedznieku grupas - šādi personāži un grupējumi medijos ziņu virsrakstos pēdējos mēnešos viesojušies vairākkārt. Lai arī bieži vien ziņas pavada brīdinājumi un ieteikumi vecākiem, tomēr joprojām ir bažas, ka vecāki ar bērniem par drošību nerunā pietiekoši. Arī draudi internetā netiek novērtēti. Turklāt bērni vecākiem visbiežāk par pārdzīvoto nestāsta, liecina aizdomās par pedofīliju aizturētā, nu jau bijušā "Rīgas satiksmes" darbinieka lieta.
Bērns atkailinās, kamēr vecāki istabā
Šī lieta ir mācību grāmatas vērta izmeklētājiem un vecākiem. Iepriekš nenonācis policijas uzmanības lokā, gadiem ilgi šis 39 gadus vecais vīrietis nemanāmi un mērķtiecīgi piekļuva mazām meitenēm. Visticamāk, vecāki to pat nenojauta. Populārā saziņas tīklā viņš uzdevās par mazu meiteni un internetā uzrunāja astoņus līdz desmit gadu vecās vienaudzes.
"Viņš ņēma mazu meitenīšu profilus, sāka sarakstīties, pa drusciņai dzina zem savas tēmas, par seksuālajām tēmām sāka sarakstīties ar viņām kā ar citām meitenēm, draudzenēm, par vispārējām tēmām, un pa drusciņai, pa drusciņai dzina pie tēmas, kas viņu interesē, par seksuālajām tēmām sāka sarakstīties. Katrā ziņā viņš savu panāca. Viņi ir mērķtiecīgi. Ja viņš jūt, ka bērns kādā veidā grib pārtraukt saraksti, viņš ieinteresē ar kādu dāvanu, ka izsūtīs, un sarakste turpinās," stāsta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāvis Valdis Gržibovskis.
Mazās meitenes pēc pedofila aicinājuma mājās vebkameru priekšā atkailinājās. Skatoties šos video, policija pamanīja ko satraucošu. "Kad video skatījāmies, bija redzams, ka pat kāds no vecākiem ir mājās. Tajā pašā telpā," norāda Gržibovskis.
Ko pie datora dara viņu bērni, visticamāk, vecāki pat neievēroja, un meitas par notikušo nestāstīja. Arī to, ka pedofils viņu bērnus šantažēja. Ja meitenes nepiekritīs seksuālam kontaktam ar viņu, video viņš visiem parādīšot. Vairākums meiteņu atteicās, bet daļa ar viņu tikās un tika izvarotas.
Cietušie negribīgi runā par notikušo
Kad pedofilu notvēra, policija lūdza cietušos atsaukties un medijiem nosūtīja varmākas fotogrāfiju. Taču atsaucības nebija. Tomēr, ieguldot pamatīgu darbu, policijai jau izdevies identificēt 26 meitenes pēc vebkameru uzņemtajiem video. 14 vēl nav atklātas.
"Pa skolām braucām, uztaisījām smuki tās bildes, to, ko mēs varam parādīt, apbraukājām visas skolas. Sākumā mēs saucām vecākus uz pārrunām bez bērna, izstāstam, kas ir, parādam bildi, vecāki atpazīst, ka tas ir viņu bērns. Tad sākas smagākais - sarunas mājās. Sarunas ar psihologu bija. Tad notika nopratināšanas. Teiksim, tur bija tā, ka nelabprāt nāca uz kontaktu," norāda Gržibovskis.
Policija līdz šim noskaidrojusi, ka seksuāli izmantotas sešas meitenes, no tām līdz šim identificētas ir četras. Viena meitene seksuāli izmantota pat trīs reizes, bet vienai izdevās izbēgt. "Noskaidrošanas laikā atklājās vēl viens noziegums. Noskaidrojām, ko viņš izdarījis kāpņutelpā, ne veicot videouzņēmumus, bet kāpņutelpā. Viņa aizmuka. Tā meitenīte ir noskaidrota," norāda Gržibovskis.
Vēl jānorāda, ka pedofils seksuālo vardarbību filmēja. Līdzīgi kā daudzi pedofili, arī viņš bija kolekcionārs, saka policijā.
Pedofils arī policijai diezgan atklāti stāstījis pa pastrādātajiem noziegumiem un tagad pirmstiesas izmeklēšanas laikā atrodas aiz restēm. Taču izmeklēšana turpināsies vēl diezgan ilgi, prognozē policijā. Jo pedofils ar ļoti daudz meitenēm sarakstījās un sarakste ir jāpārbauda. Tāpēc policija turpina cietušos apzināt.
Tāpat arī Gržibovskis aicina vecākus bērniem stāstīt par drošību internetā. Vai konkrētajā lietā vecāki ar meitām bija pārrunājuši šos jautājumus, nav zināms.
"Bieži vien vecāki dzīvo ar to domu, ka ar manu bērnu jau tas nenotiks. Ka tas ir kaut kur, citā pilsētā, citā ielā, un tas ir sava veida noliegums...," norāda Gržibovskis.
Vecākiem jārūpējas par bērnu drošību, stāstot viņiem saprotamā valodā
Psihoterapeite Dace Blaževiča norāda, ka vecāku uzdevums ir stāstīt bērniem par šiem drošības jautājumiem viņiem saprotamā valodā.
"Pabrīdinot, ka tādas lietas pastāv, varbūt pastāstot arī par kādiem signāliem, kas par to liecina. Un tā nav bērna baidīšana, bet normāla parunāšanās ar bērnu, kas bieži vien ģimenēs izpaliek ikdienas steigā. Citreiz ir tā, ka tad, kad bērns tādā situācijā ir nonācis, viņam ir bieži vien bail. Bail par to, ko tad teiks citi, kad uzzinās, ka ar viņu tas noticis, jo viņam pašam ir milzīgas bailes, viņam liekas, ka tas ir kaut kas briesmīgs, nepārdzīvojams un ārprātīgs un ka viņš to nevar nevienam stāstīt," saka Blaževiča.
Blaževiča norāda, ka interneta vidē bērns arī iesaistās dažādās spēlēs. "Spēles ar attiecībām, spēles ar ieročiem, viss kas... Interneta vide ir pilna ar to. Kad bērns iesaistās spēlēs, viņš pašā sākumā tikai spēlējas, un, kad viņš nonāk situācijā, kur pretī ir konkrēts cilvēks un sāk patiešām bērnu izmantot, sāk draudēt, tad bērns piedzīvo reālas jūtas. Un tad viņš arī jūtas, kā viņš jūtas. Un tad ir jautājums, vai viņam ir pietiekošs atbalsts un vai ir kāds tuvs cilvēks, kam to pastāstīt," norāda Blaževiča.
Noziegumu atšķetināšanu kavē lēnā izmeklēšanas procedūra un gaidīšana uz rehabilitāciju
Vēl jānorāda, ka bērnu pornogrāfija virtuālajā vidē noziedznieku vidū ir ļoti pieprasīta. Gržibovskis no policijas stāsta, ka arvien vairāk izdodas atklāt noziegumus interneta failu apmaiņas programmās. Tie saistīti ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu un glabāšanu. "Ja runājam tieši par statistiku, salīdzinoši 2012. un 2013.gadā šie noziegumi palielinājušies uz pusi. Šobrīd nodaļā strādā tikai viens darbinieks, kurš nodarbojas ar interneta vidi. Bija divi. Bet diemžēl psiholoģiski tas ir grūti, tas viss ir jāskatās, tas morāli grauj darbinieku," saka Gržibovskis.
Latvijas izmeklētāji arī apmainās ar informāciju ar kolēģiem citās valstīs.
Tomēr bērnu tiesību sargi norāda uz atsevišķām pavisam ikdienišķām un senām problēmām, kas saistās ar pedofilijas lietu izmeklēšanu. Viena no tām ir garās rindas uz tiesu psiholoģisko un psihiatrisko ekspertīzi, kurās jāstāv vardarbībā cietušajiem bērniem.
Par to ziņas no krīžu centriem saņēmusi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa.
"Joprojām ir bažas par to, ka uz ekspertīzi ir jāgaida ilgi - vairāki mēneši, citos gadījumos min pat četrus, piecus mēnešus. Ja rehabilitācijas process ir veiksmīgs, ekspertiem ir grūti novērtēt, kādas sekas uz bērna emocionālo pasauli ir atstājusi piedzīvotā vardarbība," saka Rieksta–Riekstiņa.
Arī klīniskā psiholoģe Laura Puniņa no Zantes ģimenes krīzes centra atzīst, ka bērnam visveselīgāk ir smago situāciju pēc iespējas ātri izrunāt, nevis pēc rehabilitācijas.
"Rehabilitācija tiek vērsta uz psihes atveseļošanu, traumas pārstrādi. Līdz ar to bieži vien sanāk, ka process ir pilnīgi otrādāk. Bērns tiek ievietots rehabilitācijā, kur mēs veicam šo darbu ar traumas seku mazināšanu, ar virzīšanu uz priekšu, ar notikušā pieņemšanu, samierināšanos. Manā praksē bija gadījums, kad pusgads līdz ekspertīzei jāgaida," skaidro Puniņa.
Arī Gržibovskis no policijas atzīst, ka rindas uz ekspertīzēm patiešām bieži vien ir garas. "Ja mums ir aizturēta persona, mums vajag to izolēt no sabiedrības, piemērot drošības līdzekli apcietinājumu, ja ilgi gaidīsim, kad ekspertīzi saņemsim, cilvēks jau būs projām," atzīst izmeklētājs.
Šīs ekspertīzes veic Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra eksperti. Sazinoties ar centru, Latvijas Radio uzzināja, ka rindas uz ekspertīzēm šobrīd ir līdz decembrim. Vainojams esot ekspertu trūkums.
Tiesa, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija arī saņēmusi ziņas par kādu problēmu, kas met akmeni policijas izmeklētāju lauciņā. "Gan bāriņtiesas, gan krīzes centri, kuros nonāk bērni, kas cietuši no vardarbības, arī seksuālas izmantošanas, visvairāk ir satraukti par to, ka izmeklēšanas darbības tiek veiktas novēloti…" uzsver inspekcijas vadītāja.
Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka policija allaž norādot, ka izmeklēšana jāveic sapratīgos termiņos, taču kādi tie ir - izpratne atšķiras. Policija bieži vien izvēloties cietušos bērnus iztaujāt pēc krīzes centrā pavadītā laika, nevis to dara pašā krīzes centrā, kur bērna pratināšana būtu mazāk traumējoša.
Varmākas mēdz būt rafinētas un viltīgas
Rieksta-Riekstiņa arī norāda, ka objektīvāku informāciju drīzāk policija var gūt uzreiz pēc nozieguma, nevis nogaidot. Jo ilgāks laiks paiet, jo lielāka iespēja, ka bērns aizmirsīs kādas nianses.
"Reizēm varmāka darbojas ļoti rafinēti, caur tuviniekiem, mēģina bērnu ietekmēt gan piekukuļojot, gan iebiedējot. Bāriņtiesas minējušas gadījumus, ka bērns, kurš pats griezies pēc palīdzības, stāstījis par seksuālu izmantošanu ģimenē, pēc nonākšanas krīzes centrā, nesavācot pietiekami ātri pierādījumus, ir jālemj, ko darīt, viņam atgriezties atpakaļ vai nē, izrādās, ka ar citu ģimenes locekļu starpniecību tiek izteikti dažādi vilinoši piedāvājumi, kādi labumi meiteni sagaidīs, ja viņa liecību atsauks, un to viņa arī izdarīs. Jo varmākas izturēšanās tajā brīdī ļoti mainās. Kaut arī krīzes centrs ir droša vieta un tur nevar iekšā iekļūt, bet mēģina nosūtīt īsziņas, mēģina caur citiem cilvēkiem šīs ziņas nodot," atzīmē Rieksta–Riekstiņa.
Puniņa no Zantes ģimenes krīzes centra stāsta, ka parasti mudinot policiju braukt uz krīzes centru pratināt, kur ir gan telpas, gan nepieciešamais aprīkojums to darīt. "Policisti parasti ir pretimnākoši, un viņiem arī ir ērtāk atbraukt pie mums, bet citreiz ir tādas situācijas bijušas, ka bērni ir no tāliem novadiem, un tad policija vienkārši negrib braukt. Un aizbildinās, ka viņiem ceļš ir tāls vai kā tamlīdzīgi," atzīmē Puniņa.
Savukārt Gržibovskis uzsver, ka no cietušajiem bērniem liecības izmeklētāji cenšas iegūt bez vilcināšanās. "Mums ir vajadzīgs atzinums par to visu. Katrā ziņā Rīgā mēs neesam saskārušies ar tādu lielu problēmu, viss operatīvi tiek darīts, tiek pratināts. Nopratināšanas mēs veicam "Dardedzē"," saka Gržibovskis.
Par noziegumu nereti uzzina ļoti vēlu
Tiesa, pēdējos gados policija arvien vairāk saņem ziņas par noziegumiem, kas veikti jau pirms ilgāka laika. Proti, cilvēki beidzot pastāsta par to, kas ar viņiem noticis pat pirms desmit gadiem. Arī audžuģimenes, kurās tiek ievietoti bērni citu problēmu dēļ, arvien biežāk uzzina par to, ka pret viņiem ģimenēs bijusi pastrādāta arī seksuāla vardarbība.
"Principā bērni, kas tiek ievietoti audžuģimenēs, lielākā daļa ir ļoti smagi cietuši un viņi ir sarežģīti. Bet tas, ka tieši seksuālā vardarbība, tas varētu būt vairāk pēdējo gadu stāsts. Varbūt tas vairāk saistīts ar to, ka audžuģimenes ir speciāli apmācītas un pēdējā laikā arī par to vairāk runā. Līdz ar to, kad bērns sāk par šīm tēmām runāt, tām nav noliegums. Tās zina, kādā veidā turpināt šo sarunu, ka mēs problēmas risināsim un ka palīdzība būs pēc tam," stāsta profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne.
Viņa piebilst, ka lielie bērni par notikušo sāk paši stāstīt, bet mazie bērni parasti nerunā, bet par seksuālu izmantošanu aizdomas vieš bērna uzvedība. "Šīs uzvedības īpatnības, zīmējumi. Var būt gadījumi, ka skolā neadekvāti uzvedas. Audžuģimene pamana, ka kaut kas nav īsti, ka uzvedība ir seksualizēta, ka kaut kas notiek ne tā," norāda Martukāne.
Kad ir eksperta slēdziens, bāriņtiesas par aizdomām ziņo policijai, kas lietas izmeklē. Savukārt pašiem policistiem, tiesnešiem un prokuroriem līdz nākamā gada sākumam jāiziet īpaša apmācības programma, kā strādāt ar vardarbībā cietušajiem bērniem un nepilngadīgajiem lieciniekiem.
Vēl jānorāda, ka visbiežāk bērni tiek seksuāli izmantoti ģimenēs vai tuvā ģimenes draugu lokā. Ja tas notiek ārpus ģimenes, psihologi nereti mēdz sacīt - pedofils bērnam dod to uzmanības devu, ko bērns ģimenē nav saņēmis.
