Arī Igaunijas un Lietuvas politiķi pēc Ukrainas krīzes aizdomājas par savu drošību. Un kaut oficiālā Tallina aizsardzībai velta NATO pieprasīto summu, kaimiņi uzskata, ka ar to nepietiek, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".
Modinātājzvans - tā vairāki Tallinas eksperti un politiķi atbild uz jautājumu, kādu reakciju Ukrainas krīze un Krimas pievienošana Krievijai izraisīja Igaunijas sabiedrībā. Pēc viņu ieskatiem – nevis Igaunija gulēja, bet gan Eiropas Savienība.
"Mūsu parlaments pirmais no visiem Eiropas Savienības valstu parlamentiem nosodīja Krievijas agresiju Ukrainā, vēl pirms Krimas aneksijas. Igaunijā uzskatām, ka mūsu mērķis ir uzturēt un skaidrot mūsu partneriem bīstamības līmeni. Toties Igaunijai jau vairākus gadus aizsardzībai atvēl NATO sabiedrotajiem solītus 2% no IKP un nesenie notikumi Krimā tikai pierāda, ka bijām tālredzīgi," saka Igaunijas Ārlietu politikas institūta direktors Andress Kasekamps.
Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers lepni stāsta par to, ka viņa valstij jau pirms vairākiem gadiem ir izveidota pašu armijas spēju stiprināšanas programma un Igaunija ir pierādījusi sevi kā uzticamu NATO sabiedroto. Igaunijas valdība ir izstrādājusi arī psiholoģiskās aizsardzības plānu, kas paredz gan ilgtermiņa pasākumus, gan risinājumus uzbrukuma situācijai.
Tomēr Igaunijas aizsardzības ministrs uzskata, ka ar to ir par maz – Igaunijā ir jāatrodas līdzekļi un vieta nevis tikai četriem no papildus 12 iznīcinātājiem, kuri patrulēs Baltijas valstu gaisa telpā, bet arī daudz nopietnākiem sabiedroto spēkiem.
"Mēs turpinām strādāt, lai palielinātu NATO klātbūtni Igaunijā. Baltijas gaisa telpas patrulēšana, protams, ir labs risinājums miera laikiem. Tagad, kad situācija pasliktinās, pirmā vēlme ir vienkārši pastiprināt esošo risinājumu, bet jādomā vai mums nevajag kaut ko pamatīgāku. Piemēram, no gaisa patrulēšanas pāriet uz efektīvākiem gaisa aizsardzības risinājumiem visām Baltijas valstīm, panākt sabiedroto materiāli tehnisko līdzekļu iepriekšējo izvietošanu, panākt lai uz vietas pastāvīgi atrodas NATO gaisa, jūras vai sauszemes spēku bāzes," saka Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers.
Kaut gan opozīcijā uzskata, ka ar paļaušanos uz sabiedrotajiem un sen uzrakstīta aizsardzības plāna pildīšanu vairs nepietiek.
Tās pārstāvis, iepriekšējais aizsardzības ministrs uzskata, ka valstij jau pēc trim gadiem jāizveido pilnībā mehanizēta pašu armijas brigāde. Valdības plāni pagaidām to neparedz.
Igaunijas parlamenta deputāts, iepriekšējais aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu "De facto" saka: "Protams, tas ir dārgi, bet, manuprāt, mums jāatrod nauda. Ar diviem procentiem no IKP vairs nepietiek. Igaunijai ir jābūt ātrās reaģēšanas bruņotiem spēkiem, kuri spējīgi atvairīt agresora uzbrukumu. Mums, tāpat kā Lietuvai un Latvijai, ir jārīkojas, jo nezvērs ir laukā no būra."
Sarunā ar "De facto" gan bijušais, gan esošais aizsardzības ministrs kritizē Latviju un Lietuvu par sabiedrotajiem dotā solījuma nepildīšanu.
Politiķi norāda – situācijas eskalācijas gadījumā draudi materializēsies ķēdes vājākajā posmā.
Formāli arī Lietuvas koalīcijas partijas pirms nedēļas parakstījušas apņemšanos atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP tad pat, kad to sola darīt Latvija – 2020.gadā.
Lietuvas politiskais apskatnieks Artūrs Račs: "Pašlaik mēs aizsardzībai atvēlam 0,8% no IKP, tātad, lai sasniegtu mērķi, būs krietni jāpiepūlas. Turklāt, ja nemaldos, desmit gados mums bija trīs līdzīgi līgumi un nevienu no tiem neīstenoja. Arī šoreiz neesmu pārliecināts, vai šis simboliskais žests iegūs praktiskās aplēses, jo valstij pēc konstitucionālās tiesas lēmuma ir jākompensē krīzes laikā apcirptās algas un pensijas. Kopumā es teiktu, ka Lietuvas reakcija ir gana histēriska gan no politiķu puses, gan medijos un arī pašā sabiedrībā.
Te uzskata, ka Krievija kuru katru brīdi okupēs Lietuvu. Nesena aptauja parādīja, ka 70% no lietuviešiem uzskata Krieviju par tūlītējo draudu."
Saruna ar Igaunijas aizsardzības ministru (angļu valodā):
Uzticas politiķiem un NATO
"De facto" aptaujātie Tallinas iedzīvotāji saka, ka jūtas droši. Viņi uzticas gan vietējiem politiķiem, gan NATO, kaut gan notikušo Ukrainā vērtē dažādi.
Tallinas valdības ierēdne Meja saka: "Mēs nejūtamies apdraudēti. Ar saviem draugiem un paziņām par to nemaz pat nerunājam. Ko vajag darīt? Nezinu! Mēs, ierindas pilsoņi, kuri dzīvo starp mājām un darbu, neko nezinām – lai politiķi domā..."
Džamiļa, kura studē un strādā medicinās sfērā, nedomā, ka Igauniju kaut kas apdraud: "Esam Eiropas Savienībā un NATO. Ukraiņu tautas man vienkārši ir žēl. Visa Eiropa noskatījās uz to, kas tur notiek, un neviens viņiem nepalīdzēja. Kurš pie tā visa vainīgs, es neņemtos spriest."
Žurnālists Ullars savukārt saka: "Tas, kas notika Ukrainā, ir vienkārši šausmīgi, bet man patīk, kā rīkojas mūsu politiķi. Viņi neceļ paniku, skaidro, ka ir noteikts briesmu līmenis, bet mierina un lieki nebaida."
Celtnieks Aleksandrs uzskata: "Krimai, manuprāt, bija jāatgriežas pie Krievijas, tā ir vēsturiskā Krievijas zeme. Tāpat Ļvovas apgabalam tagad ir jāatgriežas Polijas sastāvā. Igaunijas sabiedrība, protams, šajā jautājumā ir sašķelta. Bet, ziniet, katram ir sava taisnība. Vieni skatās vienu televīziju un tur saka, ka Krimā ar ieročiem nāk pie varas, bet citā televīzijā otrādi - apgalvo, ka ar ieročiem taisa apvērsumu Kijevā. Taisnība gan vieniem, gan otriem."
Viedokļu sašķeltība arī Igaunijas sabiedrībā
Pie Igaunijas Nacionālās bibliotēkās pirms septiņiem gadiem satikās protestētāju pūlis un drīz vien sākās sadursmes ar policiju. Iemesls – politiķu lēmums pārvietot tā saukto bronzas pieminekli. Asiņainajās sadursmēs cieta daudzi. Bet tukšais laukums, kur iepriekš stāvēja tā dēvētais Aļoša, igauņiem atgādina pa nopietnu plaisu viņu sabiedrībā.
Laikraksta "Postimees" krievu redakcijas vadītāja Jevgēnija Garanža "De facto" stāsta, ka šodienas situāciju Igaunijā bieži salīdzina ar tā dēvētās Bronzas nakts notikumiem. Gan tad, gan šoreiz ārzemju spēki ir spējīgi savās interesēs izmantot viedokļu atšķirību Igaunijas sabiedrībā.
Tiesa, pēc "Bronzas nakts" politiķi apņēmās stiprināt krieviski raidošos medijus un dibināja sabiedriskā medija 2. kanālu, bet šobrīd tas pamatā pārraida sportu. Arī tagad politiķi sola stiprināt sabiedrisko mediju saturu krievu valodā. Piemēram, šonedēļ valdības ministri, tostarp premjers, pozitīvi novērtēja ieceri veidot vienoto triju Baltijas valstu televīzijas kanālu krievu valodā.
Tomēr "Postimees" redaktore netic, ka runas pārtaps darbos – jaunā valdība jau tā devusi virkni dārgu solījumu. "Postimees" krievu redakcijas vadītāja Jevgēnija Garanža: "Visus raidījumus krievu valodā, izņemot ziņas, finansē pēc projektu principa. Tas nozīmē, ka katram raidījumam ir ļoti īsa dzīve. Papildu finansējumu meklē tikai pēc krīzēm. Tā bija pēc Bronzas nakts, Gruzijas kara, tagad - Ukraina. Bet reaģēt uz krīzi nozīmē kavēt!"
"Arī attieksme pret problēmu ir nepareiza. Ikreiz, kad sākas kāds starptautisks konflikts ar Krievijas piedalīšanos, visiem pēkšņi iešaujas domā – pajautāsim tagad krieviem, ko viņi par to visu domā! Protams, Igaunijā ir viedokļu atšķirība attiecībā uz to, kas notiek Ukrainā, bet vai tas ir galvenais drošības drauds? Vai Igauniju drīzāk neapdraud tas, ka Eiropas Savienība nav spējusi laicīgi iejaukties? Jāsaprot, ka arī starp Igaunijas krieviem ir dažādi viedokļi, bet pētījumu par to nav bijis, tāpēc apgalvot kaut ko par noskaņojumiem sabiedrībā ir grūti," saka Garanža.
Pēc Lietuvas un Latvijas lēmuma ierobežot Krievijas kanālu retranslāciju arī Igaunijā uzvirmoja un turpinās līdzīga diskusija, tomēr gan politiķi, gan eksperti ātri nonāca pie kopsaucēja – ierobežošana un cenzūra vēlamo rezultātu nedos.
