Vairāki cilvēki, nemierā ar to, ka Latvijā nav atzīta viņu kā pacientu tiesību pārkāpšana, pēdējos gados ir vērsušies Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) un tajās guvuši gandarījumu. Latvijas juristi atzīst, ka tiesību sargājošajās iestādes trūkst izpratnes par medicīnas un pacientu tiesību jautājumiem. Vēl vairāk - ir gadījumi, kad, piemēram, ārsti apzināti slēpj savas neizdarības, sagrozot dokumentus.
Nenosūta uz izmeklējumu, kas būtu norādījis uz augļa anomālijas risku
"Arī ģimenei ir ļoti grūti, arī mans vīrs pieminējis – priekš kam to vajadzēja? Tagad ir drusciņ gandarījums. Bet citiem ieteikt tiesāties? Nezinu…," stāsta kāda sieviete vārdā Ieva. Viņi nebija jauns pāris, un viņi gaidīja bērnu. Tas bija pirms apmēram 13 gadiem. Viņam tas bija pirmais bērns, viņai – trešais, jo viņas pirmie divi bērni dzima iepriekšējās attiecībās.
"Nopriecājāmies, jo, redz, manam vīram nav bērnu, ļoti gaidījām meitiņu," saka sieviete. Kad uzzinājusi par grūtniecību, viņa rīkojusies apzinīgi. "Devos pie ārsta, stājos uzskaitē. Viss kā pieklājas. Arī asinsanalīzes, kas jāņem no vēnas, kā kādreiz agrāk – uz AIDS un visādām slimībām," stāsta sieviete.
Ārste ginekoloģe neesot viņu nosūtījusi uz izmeklējumu, kas būtu norādījis uz augļa anomālijas risku. Šāds nosūtījums nav ārsta izvēle, bet Ministru kabineta noteikumos norādīts ārsta pienākums, ja grūtnieces vecums ir virs 35 gadiem. Ievai tobrīd bija aptuveni 40. Kad meitiņa piedzima, viņai atklāja Dauna sindromu. Tas bija negaidīti, un Ievai radās jautājums – kāpēc par šo saslimšanu neuzzināja grūtniecības laikā.
Latvijas likumi dod iespēju sievietei izvēlēties šādā gadījumā turpināt vai neturpināt grūtniecību, kā to dara aptuveni 90% Latvijas sieviešu. Ievai iespēja izvēlēties netika dota.
"Man netika dota iespēja, ko es būtu darījusi. Vai es būtu taisījusi abortu vai… Tā baigi izklausās… Bet, kā būtu, ja būtu, to es nevaru pateikt tagad," viņa nosaka.
Vienu gan Ieva zina skaidri – viņa būtu sagatavotāka, bērnam piedzimstot. Viņa no bērna neatteicās pēc piedzimšanas. Saistībā ar ārstes nolaidīgo rīcību Ieva vērsās kādreizējā Pacientu tiesību birojā, kur viņa satika juristi Solvitu Olsenu. Uzsākot sadarbību, juriste viņai ieteica nokopēt medicīnisko karti, jo bija pieredze – kad sāk vērsties pret ārstu nolaidību, dokumentus mēdz viltot.
Sagrozīti medicīnas dokumenti un Latvijā nerasts taisnīgums
"Jā, protams. Es, jau strādājot Pacientu tiesību birojā, ne reizi redzēju, ka ir šie pierakstījumi. Tāpēc es vienmēr iesaku saviem klientiem, lai viņi iegūst pēc iespējas ātrāk medicīnas dokumentu oriģinālu kopijas, kādi ir tie medicīniskie dokumenti," saka Olsena.
Ieva slimnīcā izprasīja medicīnas dokumentus un tos nokopēja.
Un patiešām – pēc tam, kad viņa vērsās toreizējā Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI), kas tagad ir Veselības inspekcija, izrādījās - dokumentos iepriekš tukšā vietā bija parādījies ieraksts, ka paciente bija nosūtīta uz izmeklējumu.
"Problēma bija pierakstīt - ko nevarēja izdarīt – , ka viņa ir sūtīta likumā noteiktajā laikā. Jo dokumentā ir tas pierakstījums, bija pārsniegts laiks, kas bija rakstīts noteikumos," skaidro Olsena.
Tāpat arī, ja pacienti nosūtītu un viņa atteiktos no izmeklējuma, viņai par to būtu jāparakstās. Paraksta dokumentos nebija. Par to, ka pacientei nenodrošināja testa veikšanu, MADEKKI sodīja ārsti ar pārdesmit latu administratīvo sodu. Taču par medicīnas dokumentu sagrozīšanu Ieva vērsās policijā. Tā vairākās procesa stadijās atteicās ierosināt lietu un pēcāk lietu izbeidza noilguma dēļ.
Tikai pēc ilgāka laika pavisam nejauši Ieva uzzināja, ka savulaik policija bija pasūtījusi medicīnas dokumentu tehnisko ekspertīzi.
"Tehniskā ekspertīze arī apliecināja, ka ieraksti, par kuriem ir strīds, ir izdarīti kaut kādu laiku pēc. Tie nav izdarīti vienlaikus. Ekspertīze nevar precīzi pateikt, kurā dienā izdarīti. Saliekot faktus kopā, nav šaubu par to, ka šie ieraksti ir maz ticami," saka Olsena.
Taču to neņēma vērā arī tiesa, kad sieviete vērsās ar civilprasību pret slimnīcu. Viņa prasīja uzturlīdzekļu, zaudētās peļņas un morālā kaitējuma piedziņu. Tiesāšanās bija ilga un smaga, un visi pierādījumi viņai bija jāgādā pašai. Beigās tiesā Ieva zaudēja.
"Tad vēl, zaudējot tiesu Latvijā, man bija jāmaksā tie 3500 lati, kuri man bija jāsamaksā desmit dienu laikā. Es tos nevarēju izdarīt, jo man bija maznodrošinātā statuss. Slimnīcai, tas biju viņu advokātiem, diviem advokātiem. Cik es atceros – vīrs un sieva, vienāds uzvārds bija. Tad es gāju uz slimnīcu, lūdzos, lai atliek to maksājumu. Ar visu bērniņu gāju. Tad man piekrita uz trim gadiem. Un, protams, visi tie pazemojumi – ko tad es tur panācu tajā tiesā, ko ieguvu," sarūgtināta ir Ieva.
Ik mēnesi Ieva maksāja 87 latus slimnīcas advokātiem. Šodien tie būtu 124 eiro mēnesī trīs gadu garumā. "Kā kredītu," paskaidro Ieva. "Tad vēl bija nosacījums, ja es vienu mēnesi nesamaksāšu, tad slimnīcai ir tiesības man uzreiz pieprasīt visu summu," viņa piebilst.
Uzvara ECT un 10 000 eiro kompensācija
Tā kā meita bija maza un īpaši kopjama, Ievai vajadzēja būt visu laiku viņai līdzās, un viņa nevarēja strādāt. Meitai ir vidēja smaguma garīgās attīstības traucējumi. Vīrs strādā par traktoristu, tāpēc ienākumi ir sezonāli. Naudu slimnīcas advokātiem nācās maksāt no meitiņas invaliditātes un kopšanas pabalstiem. Taču bērnam ar Dauna sindromu, jo īpaši mazotnē, ir ļoti daudz vajadzību.
"Protams, mēs jau daudz arī slimnīcās gulējām, uz rehabilitāciju, kā jau katrs cīnās, lai labāk būtu. Vēl vajadzēja to logopēdu. Redz, tā valodiņa mums ir ļoti švaka. Ar dzirdi mums ir [slikti], mums ir dzirdes aparāti," saka Ieva.
Pēc šāda smaga tiesas iznākuma sieviete kopā ar juristi nolēma, ka lūgs Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT) pārbaudīt, vai Latvija ievērojusi viņas tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz privātās dzīves aizsardzību.
"Ja man tāda summa ir jāmaksā, tad iesim līdz galam, ir jāgūst kāda taisnība," viņa nosaka.
Pieteikumu Cilvēktiesību tiesai rakstīja Olsena. "Cilvēka izvēle, vai radīt bērnus, kādos apstākļos radīt bērnus vai neradīt bērnu, ir daļa no cilvēka privātās dzīves. Šī bija prasība, kas bija saistīta ar šo cilvēka izvēli, un vai izvēlēties Latvijas likumos tiesības lemt par grūtniecības pārtraukšanu," lūguma būtību skaidro Olsena.
Viņa piebilst, ka šī lieta arī no ECT viedokļa bija pietiekoši sarežģīta. Ņemot vērā ētisko dimensiju un Eiropā sastopamos arī radikālos uzskatus, bija sagaidāms, ka tiesa spriedumu rakstīs uzmanīgi, saka Olsena. Ar spriedumu gan Ieva, gan Olsena ir gandarītas.
ECT kritizēja tiesvedību nacionālajās tiesās, kuras rezultātā tika noraidīta iesniedzējas civilprasība pret slimnīcu.
Analizējot nacionālo tiesu sniegto argumentāciju un vērtējumu, ECT uzskatīja, ka tas bija patvaļīgs, jo nacionālās tiesas nebija ņēmušas vērā vairākas pretrunas lietas faktiskajos apstākļos, nebija pietiekami pamatojušas savus secinājumus un nebija vērtējušas iesniedzējas tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, kas izriet no Ārstniecības likuma pārkāpuma. Tiesa kritizēja arī nacionālo tiesu atteikumu uzklausīt iesniedzējas liecības, lai gan atbildīgajai ārstei šāda iespēja tika dota.
"Šajā lietā konstatētais pārkāpums ir individuāla rakstura," komentē Latvijas valdības pārstāve ECT Kristīne Līce. "Pārkāpuma pamatā nav likuma trūkums vai kāda sistēmiska problēma, bet trūkumi konkrētas lietas izskatīšanā tiesās. Turklāt jāņem vērā, ka kopš lietas notikumiem arī Latvijas tiesu prakse ir attīstījusies un ir jau vairāki piemēri, kur nacionālās tiesas ir apmierinājušas prasības par kaitējuma atlīdzību, ja kaitējums radies medicīnas personāla rīcības rezultātā," saka Līce.
Tiesa arī lēma, ka Latvijai jāizmaksā Ievai kompensācija aptuveni 10 000 eiro apmērā par Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem. Tagad Augstākajā tiesā Ieva ir iesniegusi pieteikumu par lietas atjaunošanu Latvijas tiesās saistībā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, Cilvēktiesību tiesas spriedumu.
Medicīnas tiesību lietās Latvija ECT ir zaudējusi
Ievas lieta nav vienīgā; saistībā ar medicīnas tiesībām Cilvēktiesību tiesa izskatījusi četru personu prasības pret Latviju, un šajās lietās tiesa atzinusi pārkāpumus. "Līdz šim ECT ir pasludinājusi nolēmumus četrās lietās, kur sūdzības ir saistītas ar pacientu tiesībām un medicīnisko aprūpi," atzīmēja Līce.
Viņa stāsta, ka visi šie spriedumi bijuši pēdējā gada laikā. Līce arī norāda, ka ECT gandrīz vienmēr strādā ar zināma laika nobīdi. "Tādēļ vienmēr ir jāizvērtē, vai trūkumi, ko ECT konstatējusi, joprojām ir aktuāli, jo starplaikā varētu būt mainīts normatīvais regulējums," norāda juriste.
Tas, piemēram, attiecoties uz divām no šīm četrām lietām, kurās sūdzības Strasbūrā sniedza cilvēki, kuru radiniekiem pēc nāves bija izņemti audi vai orgāni. ECT identificēja sistēmisku problēmu – pārkāpuma iemesls bija likuma kvalitātes trūkums. Tolaik – pirms vairāk nekā 10 gadiem – pret audu un orgānu izņemšanu pēc nāves varēja dzīves laikā iebilst pati persona, par to paziņojot Pilsonības migrācijas pārvaldei un Iedzīvotāju reģistram, un likums tādas tiesības iebilst paredzēja arī radiniekiem. Taču nebija precizēti definēts slimnīcu personāla pienākums informēt radiniekus, ka plānota audu vai orgānu izņemšana, skaidro Līce.
"Starplaikā likums ir būtiski mainīts un šobrīd tuviniekiem ir tiesības informēt par mirušās personas dzīves laikā izteikto gribu, viņiem nav paredzētas tiesības iebilst," uzsvēra Līce.
Juristi: Tiesnešiem, izmeklētājiem, prokuroriem maza izpratne par medicīnas tiesībām
Tomēr medicīnas tiesību speciālisti, kuri iesaistīti šajās lietās, norāda, ka jautājumi par medicīnā pieļautiem pārkāpumiem sabiedrībai, tiesībsargājošām iestādēm ir daudz nozīmīgākas. Tām ir daudz lielāks cilvēciskais nozīmīgums nekā parastām zādzībām, automašīnu bojāšanu un tamlīdzīgām. Sabiedrībai jāpieprasa, lai valsts iestādes nodrošina kvalitatīvu tiesību aizsardzību.
"Tiesnešiem ir ļoti maz zināšanu par to, kad ir pierādījumi lietā, kā tiek noskaidroti fakti," norāda Olsena. Viņa saka, ka bez apmācības ir nepieciešama arī esošo spriedumu analīze.
"Mums ir vienreiz tās lietas jāsaliek uz galda, jāapspriežas un jāanalizē. Mums nav jāgaida nākamais ECT spriedums, kurš būs līdzīgs," uzsver juriste.
Arī advokāts Agris Bitāns, kurš pārstāvējis tiesās pacientus, pieļauj, ka zināšanu nepietiek. Advokāts atgādina pirms aptuveni desmit gadiem kādreizējā Latvijas pacientu tiesību biroja organizēto lekciju ciklu izmeklētājiem un prokuroriem dažādās Latvijas vietās, kur viņš arī lasīja lekcijas.
"Un pēc tam varēja uzreiz just, ka parādījās vairāk kriminālprocesi, kas saistīti ar pārkāpumiem medicīnā. Viņiem jāiegūst pārliecība, sapratne, kas tur notiek. Tā jau var aiziet, aizrunāt viņiem galvu jebkurš ārsts, bet, ja viņiem izstāsta to pamatprincipu, tad viņi saprot, kā tas jādara," saka Bitāns.
"Pieļauju, ka pirmkārt, būtu jāizglīto – gan izmeklēšanas iestādes, tiesas. Gan arī vienkārši pareizi jāpiemēro likums un reizēm arī jāieklausās advokātos tā nopietnāk.
Nevis – viņiem klients maksā un viņi tur stāsta visādas muļķības, vēl visādas ārzemju grāmatas un publikācijas, bet varbūt tomēr tur ir kāds racionāls grauds un ir vērts paklausīties bez aizspriedumiem," saka advokāts.
Nav izslēgts, ka šie četri nebūs vienīgie ECT spriedumi
Latvijas Radio uzzināja, ka divās sabiedrībā plaši izskanējušās lietās pacientes, nespējot rast taisnību Latvijas tiesās, ir vērsušās ECT. Viena no tām ir Natālija Grasmane, kad bija noslēgusies 11 gadu ilgā cīņa Latvijas tiesās. Viņa centās panākt morālā kaitējuma atlīdzību – aptuveni 2,8 miljonus eiro no Rīgas Dzemdību nama.
Atbilstoši Grasmanes pieteikumam, viņas bērns nepareizi sniegtās dzemdību palīdzības dēļ guvis smagus veselības bojājumus un kļuvis par invalīdu. Pērnā gada sākumā Augstākā tiesa lēma – ārsti nebija snieguši pacientei pienācīgu informāciju, tāpēc par morālo kaitējumu viņai jāsamaksā apmēram 4000 eiro liela kompensācija
Otra ir Elga Klēģere, kurai pēc, iespējams, neveiksmīgas operācijas radās būtisks kaitējums veselībai.
