Visaktīvāk partiju programmās pausta vēlme paaugstināt pensijas (Zaļo un Zemnieku savienība, VL!-TB/LNNK, Latvijas Krievu savienība, "No sirds Latvijai", "Suverenitāte"). Taču noklusēts palicis tas, cik lielā apmērā. Savukārt veselības aprūpē piedāvāti veidi, kā padarīt lētākus šos pakalpojumus ("Vienotība", "Latvijas attīstībai"). Tikai divas partijas (Zaļo un Zemnieku savienība, "Latvijas attīstībai") vēlas panākt izmaiņas pensiju fondos, kas vairāk gan skar nākotnes pensionārus. Iezīmējas būtiska atšķirība starp partijām, kuras ir pie varas, un tām, kas nekad valsts budžeta portfeli savās rokās nav turējušas. Tā dēvētās varas partijas arī priekšvēlēšanu laikā tomēr spēj atcerēties valsts finansiālās iespējas tēriņiem. Pārējās – sola uz nebēdu.
SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis uzskata, "ja kāds solīs paaugstināt minimālo pensiju līdz kaut kādam līmenim, tad jāsaka, ka visi šie solījumi tuvākajā nākotnē ir neizpildāmi pēc būtības. Ienākumi sociālajā budžetā ir tik, cik ir. Nav iespējams naudu no kaut kurienes paņemt un palielināt pensijas. Noteikti visi politiķi gribētu palielināt pensijas, bet vienkārši nav šo līdzekļu."
Savukārt ekonomikas zinātņu doktors, eksperts pensiju jautājumos Edgars Voļskis novērojis, ka "šajā sarakstā parādās vārdi, kas ir diezgan abstrakti un nekonkrēti. Tie nedod izpratni, ko nākamais politiķis darīs. Piemēram, tādi vārdi kā "padarīt sistēmu efektīvāku", "palielināt", "paaugstināt", "pārskatīt" un aiz tā nekas neseko. Tie ir tādi lozunga veida paziņojumi, kurus nevar kvalitatīvi un kvantitatīvi izmērīt."
"De facto" pieļauj, ka arī "Latvijas attīstībai", piedāvājot "valsts apmaksātu polisi ar plašāku apdrošināto pakalpojumu klāstu" ārstniecības iestādēs, nav aprēķinājusi iespējamās izmaksas. Veselības aprūpei reformas ir nepieciešamas. Taču tās jāsamēro arī ar valsts finansiālajām iespējām. Rīgas Aktīvo senioru alianses valdes locekle Silvija Beikerte uzsver, ka "šīs slimības, kas piemīt senioriem, ir hroniskas un praktiski tās būs līdz mūža beigām. Vajadzētu pārskatīt finansiālo sadalījumu veselības aprūpē tā, lai liktu lielāku akcentu uz ģimenes ārstu praksēm un izvērtēt, vai ir vajadzīgi šie dārgie izmeklējumi, vai ir vajadzīgi šie dārgie nosūtījumi."
Vismazāk partiju programmās atrodamas iniciatīvas, kas skartu nākotnes pensionārus. Vienīgi Zaļo un Zemnieku savienība aicina pensiju fondus ieguldīt "zemju iegādei". Tas nozīmē - ilgtermiņa aktīvos, kas nezaudētu savu vērtību. Savukārt "Latvijas attīstībai" uzskata, ka "pensiju fondu nauda jāiegulda Latvijas, ne citu valstu ekonomikā". Taču šajā gadījumā nav skaidrs, kur tieši.
Vēl ir virkne partiju (politiskā partija "Izaugsme", "Vienoti Latvijai", Latvijas Reģionu apvienība. Jaunā konservatīvā partija, "Saskaņa"), kas savās programmās ne vārda nav minējušas par iespējamām izmaiņām pensiju sistēmā. Visvairāk pārsteidz, ka "Saskaņa", kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, priekšvēlēšanu programmā par pensionāriem nav minējusi ne vārda. Taču priekšvēlēšanu reklāmā uzrunā tieši šo sabiedrības daļu. Šis piemērs iezīmē pretrunu starp partiju programmās lasāmo, reklāmām un vēlāk arī valdības deklarācijā rakstīto. Lai no tā izvairītos, visticamāk, jāreformē ne tikai dažādās nozares Latvijā, bet arī pašu partiju programmu rakstīšanas veids. Iespējams, politiķi varētu pamācīties no privātā sektora un izvirzīt sasniedzamus mērķus noteiktā laika posmā.
"Visā pasaulē biznesā šīs lietas tiek izmantotas. Neviens netraucē mūsu politiķiem, stādot šīs programmas, izmantot šo pieeju. Tad noteikti jebkuram lasītājam no mums - vai viņš ir pensijas vecuma vai jebkuram no mums, kas veic iemaksas, - būtu skaidrāka izpratne, ko konkrēts politiķis plāno darīt un tad mēs viņus pēc būtības varam vērtēt nevis vērtēt "plakātu līmeņa paziņojumus"," pauž Voļskis.
Vēl viens veids, kā partiju programmās varētu izvairīties no tukšiem solījumiem, ir tās veidot līdzīgi valsts budžetam. Tajā plānotie tēriņi ir jāsabalansē ar prognozētajiem ienākumiem.
