- Islandes eksperts apšauba bērnunamu iespējas pilnībā pasargāt bērnus no vardarbības
- Bijusī bērnunamu audzēkne Inese atminas, ka mazākos bērnus apmācīja gan speciālisti, gan lielākie jaunieši
- Nav noteiktas valsts programmas, kā bērnunamos notiek seksuālā audzināšana
- Bērnunamos seksuālās audzināšanas jautājumos atšķirīga prakse
- "Papardes zieds": Jauniešu izpratnes līmenis par seksualitāti ir atšķirīgs
- Mazajiem māca - mans ķermanis ir mans, un to nevar aiztikt
Ārzemēs atklāti šausmīgi gadījumi par seksuālo un fizisko vardarbību bērnunamos
Bērnunamu bērniem ir augstāks risks piedzīvot vardarbību, tā atzīst eksperti kā Latvijā, tā arī ārvalstīs. Kā Ziemeļvalstis, tā arī Anglija un Īrija ir pētījusi šīs vecās institūcijas, un visos gadījumos ir šausmīgi atklājumi par seksuālo un fizisko vardarbību šajās institūcijās.
Man jāsaka, es īstenībā neticu, ka bērni var būt droši institūcijā, kur kopā dzīvo daudz bērnu. Viņus visus pasargāt no vardarbības ir gandrīz neiespējams uzdevums,"
atzīst Bragi Gudbrandsons no Islandes valsts bērnu aizsardzības aģentūras.
Islandē bērnunamu neesot jau vismaz 30 gadu. Kamēr citviet tie vēl pastāv – jāiegulda lielas pūles, šos bērnus cenšoties pasargāt. Tieši institūcijās dzīvojošie bērni ir īpaši jāizglīto. Piemēram, par sava ķermeņa robežām, attiecībām un seksualitātes jautājumiem.
Bet kā ir Latvijā – vai bērnunamos nodarbojas ar tur dzīvojošo bērnu seksuālo izglītošanu?
Ja meitene ir bijusi prom dažas dienas, tad gribi vai negribi - vizīte pie ginekologa
Agrākā bērnunama audzēkne Inese Latvijas Radio iepazīstina ar savu piecus mēnešus veco dēlu. Tikšanās notiek miniatūrā istabiņā sociālajā mājā, kuru līksmāku dara košās sienas. Inesei ir 21 gads, un bērnunamā viņa nodzīvojusi trešo daļu dzīves – no 13 līdz 20 gadiem. Arī viņai ir savas atmiņas par to, ko bērnunamā runāja par attiecībām, seksualitāti un vardarbības riskiem.
"Lielās meitenes stāsta savā starpā, skrienot istabā, varēja kaut ko sadzirdēt, bet gadā vienreiz divreiz brauca ginekoloģe no poliklīnikas, stāstīja par attiecībām, par slimībām, par visu, kas vien iespējams," stāsta Inese.
"Plus vecākiem (jauniešiem) – 16, 17 gadus veciem – dāvināja prezervatīvus, meitenēm paketes vēl dāvināja, tablešu nosaukumus stāstīja, kas, kā aizsargāties, kā palīdzēt sev," viņa norādīja.
Tās ir vienas no spilgtākajām Ineses atmiņām. Bijusi pilna telpa pusaudžu, vecumā no 12, 13 gadiem. Kāpēc bērnunams aicināja tieši mediķi stāstīt par attiecībām un seksualitātes tematu?
"Ir bijuši tādi gadījumi, kad pienāk audzinātājs, sāk stāstīt par to, bērni pieceļas, pagriežas: "Da ejiet jūs!", un aiziet. Kaut vai par attiecībām, kaut vai, ka jāmazgā tādās un tādās vietās, un tik un tik. Tas vienkārši nomulsina, sāk slēpties un "besīties"," norādīja Inese.
Privātus jautājumus Inese pārrunājusi ar savu māti, kas dzīvoja kaimiņos līdzās bērnunamam, un ar uzticības personām bērnunamā – divām dienas audzinātājām un divām nakts auklītēm. Kā izvairīties no seksuālās vardarbības – par to runāts plašākās grupās. Arī kā labāk fiziski aizstāvēties un ka jāziņo audzinātājai. Taču bija vēl arī citi šo tematu ierosinātāji.
"Ja meitene nav vienu vai divas naktis un nezina, kur un nesaka ar ko, tad gribi vai negribi tevi aizved pie ginekologa un pārbauda to, vai tev ir bijušas kādas saiknes vai nav bijušas,"
stāsta Inese.
Jautāta, vai viņa bērnunamā kādreiz jutusies nedroša, viņa atbild: "Īsti nav tā. Var gadīties, man pašai ir gadījums bijis, es sastrīdējos ar savu draugu, kurš arī dzīvoja bērnunamā, viņš bija dzēris, negāja gulēt un sāka trakot. Gribēja nākt pie manis uz istabu, bet es biju sagatavojusies, priekšā durvīm datorkrēslu, ka, ja krīt, tad krīt ar būkšķi. Bet tā, ka uzmācas, īsti tā nav bijis".
Tiesa, bērnunamos izglīto ne tikai pieaugušie, arī lielākie pusaudži mazākos pēc saviem ieskatiem.
"Bērnunamā lielie puiši, protams, neklausīs audzinātājus un ies, stāstīs un rādīs mazākajiem visādus videoklipus, lai vismaz kaut ko zina. Kaut vai tos pašus mūzikas klipus, kur sievietēm krūtis krata, dibenus krata un tamlīdzīgi," viņa skaidro.
Dzīvojot bērnunamā, Inese izjutusi, ka iestādei ir svarīgi bērnus pasargāt, jo īpaši no slimībām.
Seksuālā izglītošana - kā bērnunami māk, tā audzina
"Kas attiecas uz bērnunamiem un bērnu izglītošanu par drošības jautājumiem, vienotas programmas nav, pēc kuras bērnunamiem būtu jāvadās," saka Inga Krastiņa no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. Tiesa, kopš jūnija vidus ir jauni Ministru kabineta noteikumi - prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Tie paredz, ka rehabilitācijas plānā iekļauto zināšanu apguvē minēta arī personas drošība.
"Bet tā tieši šajos noteikumos nav noteikts, ka bērnunamam ir pienākums izglītot bērnu, teiksim, seksuālās drošības vai fiziskās drošības jautājumos. Protams, mēs to varam izsecināt no šī punkta.
Tāpat arī šajos noteikumos norādīts, ka bērnunams var izglītot bērnu arī citos jautājumos," pauž Krastiņa. Viņa gan atzīst, ka izglītošana notiek atkarībā no pašas iestādes izpratnes. "Es tiešām nevaru pateikt par to praktisko realizāciju uz vietas. Tas droši vien ir atkarīgs no pašas iestādes," saka Krastiņa.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā arī uzsver, ka bērnunama vadītājs arī īsteno bērna likumiskā pārstāvja funkciju un ir kā vecāks bērniem.
Gudbrandsons gan uzskaita vairākus riskus, ar kuriem jāsaskaras bērnunamos. "Galvenais risks ir tāds, ka lielākie un spēcīgākie bērni izmanto mazākos. Tā vienmēr bijusi galvenā problēma. Protams, mēdz arī būt gadījumi, ka bērnus var apdraudēt institūcijas darbinieki, tāpēc arī tam jāseko līdzi. Lai samazinātu riskus, institūcijās jābūt ļoti stingriem noteikumiem. Piemēram, ja ir aizdomas par seksuālo vardarbību, bez izņēmuma ir jāziņo policijai. Otrkārt, tas jāizmeklē, tas ir jāuztver ļoti nopietni," skaidro Gudbrandsons.
Ja vajadzēs, tad pirks arī prezervatīvus
Bērnunamos apgalvo, ka par bērnu drošību ir domāts. "Jūs zināt, ka katru dienu un katru minūti mans bērnunams ir atvērts," saka Daugavpils pilsētas domes bērnunama patversmes direktore Ludmila Smikova. "Es viņiem neesmu vadītāja. Tante Ļusja – tā mani sauc, un nav nekādas problēmas, nav nekādu barjeru," saka Smikova, skaidrojot, ka pēc inspekcijas priekšlikuma izstrādājuši arī jaunu kārtību vienaudžu vardarbības novēršanai. Smikova arī uzreiz aicina pie telefona klausules bērnunama sociālo darbinieci Evitu Zariņu.
"Var sākt ar to, ka mums ir visur bukleti salikti ar telefona numuriem – ja kādam ir kādas problēmas, var anonīmi zvanīt un savu jautājumu risināt," stāsta Zariņa. "Bet tajā pašā laikā arī mēs veicam konsultācijas, strādājam ar bērniem - gan psihologs, gan sociālie darbinieki, tiek rādītas īsfilmiņas, tiek izstāstīts, kas ir vardarbība," viņa bilst.
Sociālā darbiniece saka – galvenais ir izveidot ar bērniem uzticības pilnas attiecības. Jau pašiem mazākajiem bērniem, kas šajā bērnunamā ir divgadnieki, tiek stāstīts – ja tevi kāds aizskar, tas nav pareizi.
"Principā ir tāds fakts kā sava un citu ķermeņa izzināšana. Lai nesajauktu šīs lietas, protams, tas viss tiek kontrolēts, tiek skaidrots arī, ka puikas no meitenēm atšķiras, un ka nav normāli, ja kāds tevi aizskar un dara pāri," stāsta Zariņa. Viņa atzīst, ka ar bērniem un jauniešiem tiek runāts par izsargāšanos. "Jā, mēs par to runājam, mums ir tāds kā darba plāns, ka obligāti jābūt sarunām, mēs regulāri atgādinām, ka jāizsargājas arī pusaudžiem. Mums ar bērniem ir ļoti atvērtas attiecības, un viņi nebaidās uzdot jautājumus," saka Zariņa. "Protams, mēs runājam, un medmāsa arī rāda [kā uzvilkt prezervatīvu]," norāda Zariņa.
Vai pusaudžiem pašiem jāpērk prezervatīvi vai palīdz bērnunams, Latvijas Radio jautā Smikovai. "Nu, mums ir naudiņa – ja mums vajadzīgi tādi prezervatīvi, tad ir," viņa nosaka.
Cita – Valkas novada Ērģemes bērnunama vadītāja Agrita Poga atzīst, ka prezervatīvu vilkšanu uz mulāžām bērnunamā demonstrējuši neesot, taču bērniem par to ir zināšanas, piemēram, runāt var arī ar bērnunama medmāsu. Savukārt vardarbības prevencijai bērnunams pievēršot lielu nozīmi. "Mēs ļoti daudz runājam par to, lai bērns varētu pateikt "nē", ka tas ir slikti, ka es to negribu," saka Poga.
No sarunām ar abiem bērnunamiem var spriest, ka prakse ir atšķirīga.
Pasaulē atzīta seksuālās audzināšanas programma iegulst plauktos
Kamēr valstī nav vienotas kārtības bērnunamu bērnu izglītošanai par vardarbības riskiem, tukšumu aizpilda nevalstisko organizāciju iniciatīvas.
Piemēram, biedrība "Papardes zieds", ilgstoši strādājot ar seksualitātes tematu, saprata, ka
visi jaunieši nav vienādi izglītoti par tādiem tematiem kā ķermenis, draudzēšanās, savstarpēju attiecību veidošana, mīlestība un spēja pasargāt sevi no negribētām attiecībām.
"Tad mēs sākām meklēt, vai ir pieejamas programmas Ziemeļvalstīs vai Eiropā, kas īpaši uzrunātu jauniešus, kuri ir šādos paaugstināta riska apstākļos, kas ir šīs institūcijas," stāsta organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle. Viņa norāda, ka atrada Zviedrijā izveidoto programmu "Bella," kas domāta meitenēm un ko izmanto daudzās pasaules valstīs, tajā skaitā Baltkrievijā.
"Programmas pamatuzdevums ir nevis, ka mēs kā pedagogi norādām, kā ir pareizi dzīvot, kā vajadzētu, bet mēs ar metodēm, kas ļauj meitenēm pašām runāt, iepazīstam viņu uzskatus, viņu bailes, un caur šīm sarunām mēs stiprinām šo meiteņu pašapziņu. Mēs kā pieaugušie un arī meitenes pašas savā starpā," stāsta Ķelle.
Programmas "Bella" pilotprojektam Latvijā "Papardes zieds" piesaistīja finansējumu, un pērn to īstenoja piecās Latvijas internātskolās un bērnunamos – apmācīja personālu, kas vadīja nodarbību ciklu. Programma ir kā savstarpējā palīdzība, un atsevišķiem pedagogiem bijis sarežģīti, ka viņi nedrīkst iejaukties ar savu morāli, saviem secinājumiem. Šīs sarunas laikā ir jāļauj meitenēm runāt. "Protams, tās sarunas ir bijušas šokējošas reizēm, vienā no internātskolām, kad bija saruna – mīlestība, sekss, attiecības, grūtniecība, ģimene, tad ir gadījumi, ka meitene iziet ārā. Tad no pārējām meitenēm, kuras ir grupā, var secināt: viņai ir bijis aborts," norāda Ķelle.
Tomēr, kā atzīst "Papardes ziedā", šis ir kārtējais labais pilotprojekts, kas iegulst plauktos – kā sistēmu visā Latvijā to neieviesa. Biedrība gan uzsvēra Labklājības ministrijai, cik svarīgi būtu to turpināt. "Grūti tā precīzi atsaukt atmiņā, bet labāk runāt par rezultātu, un rezultāts ir tāds, ka šāda programma netiek ieviesta," viņa norāda.
Pateikt puisim "Nedari tā!" - prasme aizsargāt savu ķermeni
Vēl viena iniciatīva ir centra pret vardarbību "Dardedze" "Džimbas drošības programma". Tā ir par drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem – pazīstamiem, nepazīstamiem, pieaugušajiem un vienaudžiem, domāta četrus līdz 10 gadus bērniem.
Džimbas drošības ceļojumā devušies ne tikai bērnudārzu un skolu audzēkņi, bet arī krietni mazākā skaitā – bērnunamu un internātskolu bērni. Kas viņu problēmās ir citādāks, Latvijas Radio jautāja "Dardedzes" prevencijas daļas vadītājai Agnesei Sladzevskai. "Padomāt, kurš tad būtu tas pieaugušais, kam viņš varētu stāstīt par kaut ko vai pie kā viņš varētu vērsties pēc palīdzības, un to viņiem bieži vien nav viegli izdarīt," sacīja Sladzevska. "Jo automātiski, kad runā par to, bērni sauks mammu vai tēti vai omīti vai opīti. Bet šiem bērniem ir grūti saprast, kas tad varētu būt viņa drošie cilvēki. Tas bērnunama darbiniekiem jāapzinās, ka viņiem jābūt par dzīves spēka cilvēku bērniem, ar kuriem viņi strādā," pauda "Dardedzes" pārstāve.
Džimbas programmā bērniem stāsta arī par ķermeņa robežām – mans ķermenis ir tikai mans, kas ir pieļaujams, kas nav.
Piemērs no kādas speciālās internātskolas. "Meitene iziet ārā gaitenī un pirmo reizi uzdrošinās "džekam", kurš visu laiku pieradis iet un šaut meitenēm pa dibenu, pagriezties un pateikt: "Nedari man tā!". "Tad ir šoks: "Kā "nedari man tā?", ja es visu laiku tā esmu darījis," norāda Sladzevska.
Tiesa, vairākās Latvijas internātskolās ir īpaši sagatavoti pedagogi jeb tā sauktie Džimbas drošības aģenti.
Bērnunami var gatavoties, ka nākamgad Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārbaudēs galvenais temats būs vienaudžu savstarpējās attiecības bērnunamā. Šobrīd katrā bērnunamā ir sava pieeja, kas atkarīga gan no iegūtajām zināšanām, gan darbinieku attieksmes.
Arī vairākās skolās tas bijis sāpīgs jautājums, īpaši tā dēvēto tikumības grozījumu gaismā. Tomēr visā valstī vienotu programmu – kā runāt ar bērnunamu bērniem par attiecībām, seksualitāti un vardarbības riskiem - atbildīgās iestādes nesola. "Dardedze," "Papardes zieds" un arī abi aptaujātie bērnunami atzīst – bērnunamos vienota programma būtu nepieciešama. Un kas vēl interesanti – ja pieņem, ka par izglītības problēmām, iespējams, signalizē nepilngadīgo māmiņu skaits, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai nav datu, cik šādu māmiņu ir bērnunamos.
