Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#41 Putina pils: kuri baņķieri Latvijā pelnīja no pils pārdošanas darījuma

Atvērtie faili

#43 Sputņik Victory: ko ar vakcīnu propagandu vēlas panākt Krievija?

#42 Pandēmijas gada skolēni: kā tikt galā, kad nekam nav jēgas?

Pandēmijas realitāte Latvijas skolās – cik būs izkritušo un kurš viņus «glābs»?

Pēc pāris mēnešiem noslēgsies mācību gads, kura laikā vairums skolēnu izglītības iestādē bijuši vien dažas nedēļas. Viņu ikdiena ir “Zoom” platforma. Gads bijis grūts visiem, bet vecuma īpatnību dēļ īpaši smagi šo laiku pārdzīvo pusaudži. Vairāki simti skolēnu šī gada laikā pārgājuši uz mācībām ģimenē vai tālmācības vidusskolām.

ĪSUMĀ:

Ineses dēls: Kāda jēga?

„Viņš bija iekritis pamatīgā bedrē, tā ka vispār viņš sēž un saka: man neinteresē, es negribu,” par vecākā dēla un pašas lūzuma punktu attālināto mācību laikā stāsta trīs bērnu mamma Inese Vikštrema no Madonas. “Līdz tādam brīdim, ka man jau bija izmisums, es tiešām vienkārši vienu pēcpusdienu asarās sēdēju un zvanīju skolotājai, skolas direktorei un teicu, ka vairs nezinu, ko darīt, jo man nav risinājuma, kā šo visu izvilkt no bedres. Viņš vienkārši pasaka, – es neredzu tam jēgu, es neredzu nekādu motivāciju, un man ir vienalga.”

Inese rēķina, ka šogad viņas septītklasnieks skolā ir bijis pusotru mēnesi – no septembra līdz rudens brīvlaikam. Mācoties no mājām, pusaudzis kļuvis nervozāks, galvenokārt laiku vēlējies pavadīt telefonā, savukārt atzīmes – vieni vienīgi neieskaitīti.

Inese pateicas ģimnāzijas direktorei un pedagogiem par iesaisti krīzes risināšanā: „Tajā brīdī, kad man bija tas izmisuma mirklis, es arī zvanīju skolotājai, un jautāju, vai tiešām pastāv tāda iespēja. Lūdzu, nemokām vairs bērnu, nemokām skolotāju, nemokām mani. Es uzrakstu iesniegumu, ka bērns sāk nākamgad septīto klasi no sākuma. Bet nu it kā nepiedāvāja tādu iespēju, tomēr pastāvēja uz to, ka mēģinām tikt ārā no tā visa, kas mums arī izdevās, jā.”

Mamma prāto – doma par to, ka skolu nebeigs kopā ar klasesbiedriem, mudinājusi dēlu saņemties.

Jau trīs mēnešus Inese pati ir dīkstāvē, tāpēc var būt blakus dēliem mācību procesā un palīdzēt.

„Bet es visu laiku saku – es neesmu pedagogs. Man puika arī pilda darbu bioloģija un prasa – mammu, kas te jādara? Es saku – dēls, es nezinu, es neesmu bioloģijas skolotāja. Tad mēs veram vaļā „Google”, tad mēs skatāmies, meklējam informāciju. Ko viņi nemāk darīt, kas man ir pārsteigums, – es mācu viņiem, kā meklēt informāciju,” stāsta Inese.

Cerības, ka dēls vēl šajā mācību gadā dosies uz skolu, viņa nelolo, bet cer uz septembri. Komunikācijas ar vienaudžiem trūkstot visvairāk.

Silgas dēls: nevaru saņemties

„Nu viņš tā kā kuģis jūrā – boja ir pazudusi, un viņš nesaprot, uz kuru pusi tagad.” Tā savu devītklasnieku šobrīd raksturo mamma Silga Ozola no Limbažiem. Viņa kā medicīnas māsa nevar strādāt attālināti un diendienā uzmanīt dēla mācības.

Pirms Ziemassvētkiem Silga saņēma pirmo signālu no skolas – pusaudzis nepieslēdzas tiešsaistes stundām.

„Viņš saka: nevaru saņemties mācībām. Viss kopā, manuprāt, savijās. Gan tas, ka viņš nevar sakoncentrēties, iedziļināties tajās mācībās, neskaidrie jautājumi turpina karāties gaisā, apjukums un tāda kā bezcerība vai kaut kas tāds, vai ir jēga vispār kaut kam,” stāsta Silga.

Šobrīd jaunietis apmeklē skolas psihologu, un arī šajā stāstā par izglītības iestādes – Limbažu vidusskolas – pedagogu iesaisti atsauksmes ir labas.

Gaisma tuneļa galā ir parādījusies arī citādā ziņā. Dēls paralēli mācās mūzikas skolā, un beidzēju klasei atļauts spēlēt instrumentus klātienē. Puisis to dara ar prieku.

Iespēju robežās Silga cenšas saplānot arī viņa dienas režīmu, bet diennakts dežūru dēļ tas ne vienmēr ir iespējams. „Būtībā, ja jūs mani būtu aicinājusi uz Ziemassvētkiem runāt par šo tēmu, es droši vien nepiekristu. Šobrīd es par to gribu kādam pastāstīt, man jau viss ir sakrājies. Jo bija tāda sajūta, ka es kā māte esmu izgāzusies mātes funkcijās, ka man ir bērns norāvies no saites un es viņu nespēju savākt,” stāsta Silga.

Psihologs: Motivācijas trūkums – izplatītākā problēma

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra klīniskais psihologs Jānis Lapa praksē regulāri novēro, ka vecāki problēmas cēloni meklē pašu darbībā: „Katram vecākam, it sevišķi gādīgam, var rasties tāda sajūta, ka tā ir mana vaina, es kaut ko neesmu izdarījis. Bet es domāju, ka, ja jūs esat pamanījis, ka pusaudzim nav kaut kas tā, kā iepriekš, jūs esat pamanījis kaut kādas grūtības, tā jau ir labā ziņa. Tas jau parāda, ka jūs tiešām rūpējaties un gādājat. Droši vien labāk fokusēties, ko ar to darīt, kā lietas uzlabot. Tas būs daudz vērtīgāk, nekā šķelt matus par to, kura atbildība un kurā brīdī tā ir bijusi.”

Šobrīd psihoemocionālas grūtības vairāk vai mazāk piedzīvo divi pusaudži no trim. Pieaudzis to bērnu skaits, kuriem vajadzīga ārstēšana psihiatrijas slimnīcā. Lielai daļai gan ārstēšana vai psihoterapeita konsultācijas nav nepieciešamas. Skola būs tā vieta, kur vispirms vērsties pēc palīdzības. Nereti situācija uzlabojas, ja tiek atrisinātas problēmas, kas saistītas ar mācībām.

Šobrīd par attālināto mācību izraisītām grūtībām runā lielākā daļa jauniešu, kas nonāk psihologa kabinetā.

Jānis Lapa skaidro iemeslu tam: „Sevis organizēšana, sevis motivēšana, laika plānošana, darba atmiņa un visas šīs lietas mēs saucam par vadības funkcijām. Tipiski tās attīstās līdz 25, līdz pat 30 gadu vecumam, un tas ir saistīts ar pieres daivas attīstību, kas turpina attīstīties līdz pat tam vecumam. Un mēs pilnīgi droši varam zināt, ka vairumam šajā vecumā tās funkcijas vēl nav tik attīstītas, un tas ir iemesls, kādēļ viņiem ar šo bieži vien ir grūti, un tas ir tas, ko skola kompensē.”

Tagad daļa no skolas funkcijām jāīsteno pašam skolēnam, labākajā gadījumā ar vecāku palīdzību. 

Motivācijas trūkums varētu būt izplatītākā problēma jauniešu vidū. Arī Latvijas Radio uzklausītajos stāstos parādījās vienots jautājums “kāda jēga”?

„It sevišķi pusaudžiem tas, kas ir jēdzīgs vai nav jēdzīgs, bieži ir saistīts ar socializēšanos un būšanu starp citiem. Bieži vien tā jēga ir kaut vai apskatīties un tostarp salīdzināties savās sekmēs, rezultātos – konkurence, būšana starp citiem grupu darbos. Tur arī tā jēga tādā normālā skolā ir pati par sevi. Šobrīd šie socializēšanās aspekti ir noņemti nost, es viens pats mājās dirnu pie datora, ko man tas vispār dod?

Un tā bezjēdzības sajūta bieži vien ir saistīta ne tikai ar mācībām, bet kopumā ar nomāktāku un depresīvāku stāvokli, kas viens otru savā ziņā baro,” skaidroja psihologs.

Katrā vecuma grupā ir savas grūtības. Taču no attīstības viedokļa pusaudžu vecums iezīmē laiku, kad identificēšanās ar vienaudžiem kļūst īpaši svarīga. „Viņu dabiskā smadzeņu attīstības pamatvajadzība tikties ar citiem, būt ar citiem ir tiešām ļoti samazināta. Arī bērniem ir tāda vajadzība, bet jo mazāks bērns, jo lielāka nozīme būs vecākiem. Savukārt pusaudžu galvenais mērķis ir izrauties no tās tuvākās vides. Es domāju, ka daudziem vecākiem attālinātajā darbā tas varbūt ir ļoti grūti, bet mazākajiem bērniem daudziem tas patiesībā patīk, ka viņiem ir iespēja ar vecākiem pavadīt vairāk laika. Bet pusaudžiem tas ir tieši pretēji. Ja es esmu ieslodzīts vienā mājā gandrīz 24/7 ar savu mammu, tas ir tieši tas, ko viņiem nevajag,” skaidro Lapa.

Par “svēto trīsvienību” psihologs sauc kvalitatīvu miegu, regulāras aktivitātes un pareizu uzturu – tas šobrīd nepieciešams ikvienam.

Limbažu ģimnāzijas pieredze: grib mācīties skolas telpās

Izglītības un zinātnes ministre paļaujas uz to, ka skolēnu labsajūtu glābs mācības klātienē un āra nodarbības. Taču vai ar to pietiks, un kā to vērtē pedagogi?

Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore un matemātikas skolotāja Gunta Lāce stāsta, ka katrā klasē ir viens vai divi skolēni, kuriem attālinātās mācības sagādā nopietnas emocionālas vai arī mācību problēmas.

„Šobrīd mēs to visvairāk izjūtam vecākajās klasēs, ka

problēmas ir tiem bērniem, kuri sevi nespēj paši organizēt. Viņi jau arī klātienē sevi vāji organizēja.

Tie ir jaunieši, kas regulāri kavēja, kas jauca visādas lietas, bet klātienē tomēr blakus ir pārējie un blakus ir skolotājs. Un tad var redzēt, ka tas cilvēks kaut ko ir sajaucis, mēs viņu meklējam un zvanām, bet šajā brīdī ir krietni grūtāk nokontrolēt, kas notiek. Es to arī sauktu par tādu atkrišanu,” stāsta Lāce.

Divi vidusskolēni šogad nolēmuši mācības ģimnāzijā neturpināt. „Vienā gadījumā puisis vienkārši ir sācis strādāt un sapratis, ka viņu tas šobrīd uzrunā vairāk nekā mācības vidusskolā, un viņš vienkārši ir pārgājis uz tālmācības vidusskolu. Otrā gadījumā puisis saprata, ka viņš īsti sevi nespēj tam visam organizēt, un izvēlējās īstenībā vienkārši vieglāko ceļu. Ļoti ceru, ka viņam dzīve sakārtoties tālāk, bet tā bija viņa izvēle, viņš vienkārši šajā režīmā nolēma, ka viņš nemācās,” atklāj ģimnāzijas direktore.

Kopš februāra visās skolās ir atļautas individuālas klātienes konsultācijas skolēniem, kuriem vajadzīgs psihoemocionāls atbalsts un ir mācību grūtības, kā arī 12. klašu beidzējiem.

„Šie bērni nāk uz skolu no rīta, sēž klasē. Mazajās klasēs ir tā, ka skolotājs priekšā pie sava datora vada tiešsaistes stundu visai klasei, un kādā trešajā solā sēž vēl viens bērniņš no tās pašas klases, kuram tad skolotāja var ik pa laikam pieiet klāt paskatīties, viņam individuāli pievērsties. Un šādā veidā mēs palīdzam tiem bērniem,” stāsta Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore.

Otra iespēja – bērns sēž citā klasē, un viņa pieskatīšanai piesaistīts kāds no skolas personāla, kurš šobrīd ir mazāk noslogots ikdienas darbos. Ir arī pāris skolēnu, kuri nāk uz skolu, lai būtu vienatnē – viņiem vieglāk esot mācīties skolas telpās, nevis mājās. Direktore nenoliedz, ka šādu iespēju noteikti vēlētos vairāk bērnu un arī viņu vecāki, bet skolas resursi gluži vienkārši jau ir izsmelti.

„Varbūt tie pāris vidusskolas puiši, kas vienkārši sēž vientulībā klasē, lai būtu vieglāk koncentrēties, nu tādas telpas mēs vēl varētu dažas atrast. Bet pamatā jau tomēr ir vajadzīgs blakus cilvēks, kurš palīdz, un šo cilvēku nepietiek. Mums jau nāk palīgā Jauniešu centra deju kolektīva vadītājs, kuram šobrīd ir mazāk darba, mums nāk palīgā Jauniešu centra kapelas vadītāja Sandra – pieskata mazos un palīdz viņiem strādāt,” stāsta Lāce.

Zināšanu “bedre” un plaisa

Kopš Lieldienām pašvaldībās ar zemu saslimstību klātienes mācības atļautas 1.–6.klašu skolēniem, pēc rotācijas principa arī 7.–11.klasēm. Savukārt vidusskolu absolventu klases drīkstēs satikties divas reizes nedēļa eksāmenu mācību priekšmetos. Mācību gadu nolemts nepagarināt. 12. klases eksāmenus kārtos, bet 9. klasēm to vietā būs diagnosticējošie darbi.

Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Lāce gan prognozē, ka skolotāji būs pielaidīgāki un retos gadījumos izliks nesekmīgus vērtējumus. Visticamāk, realitātē izkritušo nebūs tik daudz, cik būtu jābūt, vadoties pēc zināšanu līmeņa.

“Lielajās klasēs pilnīgi noteikti ir šī bedre, un mēs to zinām, jo vienkārši mēs neesam paspējuši izdarīt visu, kas mums līdz šim brīdim būtu bijis jāizdara. Tad, kad attālinātās mācības rudenī sākās, tad ministrija nāca arī ar aicinājumu mainīt tēmu secību un attālināti mācīt to, ko attālināti var iemācīt – kaut kādas vieglākās lietas. To mēs arī darījām, bet tās vieglās lietas iet uz beigām, un šobrīd mums ir jāmāca viss, un ir skaidrs, ka ir lietas, kuras paliek neizņemtas,” norāda Lāce.

Gunta Lāce gan uz situāciju raugās mierīgi, jo ilgtermiņā bērniem noderīgākas būs vispārīgās prasmes, nevis specifiskas skolā iegūtas zināšanas. „Tāpēc mani nemaz tik ārkārtīgi neuztrauc, ka devītie tagad nezinās, kas ir, teiksim, virknes, to viņi uzzinās vidusskolā. Un ja arī tad neuzzinās, tad nodzīvos dzīvi bez tām virknēm gluži laimīgi. Vairāk ir tas, ka šobrīd, manuprāt, palielinās tāda plaisa.

Plaisa gan klases ietvaros starp tiem bērniem, kuri tiek galā, un tiem bērniem, kuri netiek galā.

Un tā šķēre viennozīmīgi ir. Un tieši tāpat tā šķēre veidosies starp dažādu skolu bērniem,” saka Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore.

Kopējais sekmju līmenis nemainās

Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) norāda, ka mācību revīzija ir notikusi jau šī gada sākumā: „Ja jūs jautājat par vielas apjomu, tad tas jau apzināti no decembra, janvāra ticis samazināts. Tāpēc šai ziņā, jā, būs lielāka slodze uz nākamo ciklu, un, protams, ka mēs skatīsimies, kāds būs nākamais gads, jo neviens jau neplānoja, ka arī šis gads būs tik ilgs ar attālināto mācību procesu.”

Taujāta, kā glābt izkritējus, Šuplinska norāda, ka, pirmkārt, tādi ir vienmēr, un tā ir katras skolas atbildība un rīcības brīvība, kādus atbalsta mehānismus izmantot. Otrkārt, ministrijas rīcībā ir dati, kas ļauj apzināt pašreizējo situāciju. Un tie rāda, ka

kopējais sekmju līmenis nemainās – mācību vielai līdzi netiek atsevišķi bērni.

Šobrīd arī divpadsmitajām klasēm un trešajiem, ceturtajiem kursiem notiek aptauja par to, cik liela ir gatavība eksāmeniem, ko sniedzis vai gluži pretēji liedzis attālinātais mācību process. „Dati ir ļoti līdzīgi ar iepriekšējo gadu. Tie skolēni, kas ir atbildējuši, ka ir pilnīgi gatavi eksāmenam, šobrīd ir 10%, pagājušogad bija 14%. Bet aptaujāto skaits pagaidām atšķiras vismaz 2,5 tūkstošos, tā kā vēl mēs skatāmies, kas notiek. Līdzīgi ir ar šo negatavību apmēram tā atšķirība ir 5%. Un tad ir tas vidus, kas ir diezgan nemainīgs, kas saka, ka neesmu īsti pārliecināts,” stāsta ministre.

Vēl kāda tendence, kas ļauj izdarīt secinājumus – šogad strauji pieaudzis to skolēnu skaits, kuru vecāki izvēlējušies izglītību ģimenē vai tālmācības vidusskolās. Šo mācību gadu mājmācībā uzsāka 141 skolēns 1.–6. klasē, bet februārī bērnu skaits sasniedza jau 437. Pērn novembrī – pirms ārkārtējās situācijas – tālmācībā bija 6183 skolēni, bet marta beigās – jau 6489.

Linda bērnam izvēlējās tālmācības

Piektklasnieka mamma Linda Sloka skaidro, kāpēc nolēma par labu tālmācības vidusskolai.

„Viens plēš matus ārā, viens grauž nagus, viens čurā gultā, viens sēž stūrī un kratās. Tāpēc, ka bērniem ir nenormāls spiediens no skolas puses.

Ne tikai man, arī paralēlklasēs Ozolnieku skolā bija situācija, kad ir šie pārbaudes darbi trešajā un sestajā klasītē. Skolotāja veica tādu apzvanīšanu un vecākiem teica tā: ja jūsu bērns nenokārtos valsts pārbaudes darbu trešajā klasē, kas ir gada vidū, ko jūs darīsiet? Jūs saprotat, ka, ja jūs nenokārtosiet, būs lielas nepatikšanas?” Tā īsumā varētu izskaidrot, kāpēc piektklasnieka mamma Linda Sloka nolēma par labu tālmācības vidusskolai.

Dēlam ir diagnosticēta disleksija – lasīšanas traucējumi. Tomēr ārsts savulaik apstiprināja, ka viņš ir spējīgs mācīties parastā skolā.

Taču Linda novērojusi, ka skolās joprojām pieturas pie padomju laika sistēmas – visiem jābūt teicamniekiem: “Mūsu skolā tas ir jo īpaši izteikti tāpēc, ka tā ir salīdzinoši maza skola un šie rezultāti arī skolu līmenī viņiem ir ārkārtīgi svarīgi. Līdz ar to, ja kādam bērnam ir nepieciešams vairāk palīdzības, viņi vecākiem piedāvā tikai vienu risinājumu – kārtojiet atvieglojumus.”

Iespēju pāriet uz tālmācību Linda prātā cilājusi apmēram gadu, un grūdienu lēmumam daļēji devusi Covid-19 pandēmija. Precīzāk – bailes no tā, ka bērns varētu vīrusu pārnest mājās, kur dzīvo arī onkoloģijas paciente – vecmāmiņa.

Dēls tālmācības vidusskolā „Rīgas komercskola” mācās kopš septembra, un uzlabojusies gan viņa emocionālā veselība, gan atzīmes.

„Es tādu attieksmi, kādu šobrīd saņemu pret savu bērnu un pret mani kā pret vecāku, esmu redzējusi tikai ārzemju filmās, godīgi es jums pasaku.

Tas process notiek tā – viņiem ir mācības katru dienu, noteiktas stundas. Teiksim, šodien bija matemātika, viņiem mācības notiek caur “Skype”. Pēc tam pēc nodarbības skolotāja sistēmā ieliek prezentācijas, paškontroles uzdevumus, viņa visu laiku ir komunikācijā ar bērniem. Bērns var uzrakstīt vienalga, vai divos vai septiņos vakarā skolotājai, un skolotāja ārkārtīgi laipna un vienmēr ļoti saprotoša un viņa vienmēr izskaidro,” stāsta Linda.

Tālmācības – risinājums pandēmijas laikā?

Linda izceļ dažas atšķirības, kas pēc viņas domām ir ārkārtīgi vērtīgas. Piemēram, mēneša sākumā bērnam tiek uzdots pārbaudes darbs par iepriekšējā mēneša vielu, un viņš šo pārbaudes darbu var izpildīt sev ērtā dienā, bet noteiktā laika limitā, piemēram, trīs stundās. Un būtiski – atļauts izmantot mācību materiālus.

„Tātad var izmantot dažādas metodes, bērns netiek iedzīts stresā, un viņš apgūst vielu. Un mans bērns ir kļuvis pašpārliecināts, viņam nenāk vairs ārā šie te muļķīgie teksti – es esmu dumjš, man nekas nesanāks,” stāsta mamma.

Tiesa, tālmācību pārsvarā īsteno privātskolas – atkarībā no vecuma mācību maksa „Rīgas komercskolā” ir aptuveni 100 eiro mēnesī.

Tālmācības vidusskolas direktore Ilze Beļinska norāda, ka pirmajā septembrī mācības uzsāka 580 skolēnu, šobrīd izglītības iestādē mācās jau vairāk nekā 700. „Mums arī pagājušogad iestājās diezgan daudz audzēkņu, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo pagājušogad, protams, arī bija šis pandēmijas laiks ļoti līdzīgs kā šobrīd,” stāsta Beļinska.

Skolai ir desmit gadu tālmācības pieredze, kuru pārņēmuši no Somijas. „Un viņiem ir ļoti daudz lietu, kas tieši ir personalizētas, strādājot ar konkrētu audzēkni atbilstoši viņa mācību tempam, izveidojot paralēli tieši tādus uzdevumus, lai audzēknis izprastu mācību materiālu, lai viņš iedziļinātos tajā. Tās ir Somijas sistēmas stiprās puses,” norāda direktore.

Somijas izglītības sistēmas pamatā ir iedziļināšanās mācību saturā, padarot mācību procesu interesantu, lai audzēkņi mācītos ar prieku – mācītos dzīvojot, stāsta direktore. Un arī „Rīgas komercskola” pirms pandēmijas organizēja dažādas ekskursijas, savukārt visi mācību materiāli pieejami elektroniski un skolēns savu laiku plāno pats. Tiešsaistes nodarbības nav obligātas.

Vai, plānojot attālinātās mācības, izglītības procesa vadītāji konsultējās ar tālmācības vidusskolām, kas šādā veidā strādā jau gadiem? „Es neesmu piedalījusies šādā sanākšanā, varbūt kādas citas tālmācības skolas ir uzaicinātas. Bet, ja mums tiek jautāts, mēs vienmēr esam dalījušies ar to, ko mēs zinām,” saka Beļinska.

Ministre Ilga Šuplinska uzskata, ka skolēnu migrācija uz mājmācību vai tālmācību ir normāla reakcija, un tas nenozīmē, ka viņi neatgriezīsies klātienes skolās. Bet tālmācība un attālinātais mācību process esot divas pavisam atšķirīgas lietas.

„Cits jautājums, ka skola šo attālināto mācību procesu organizē sev pieņemamākajā veidā. Kuras ir tās vadlīnijas, ko mēs esam iezīmējuši, tātad 7.–12. klasei ļoti skaidri, līdz 30% “online” nodarbības, mūsu ieteikums ir organizēt stundas blokos, saskaņot ar priekšmetu skolotājiem mājasdarbus, lai nerastos pārslodze, iedot nedēļas plānu jau iepriekšējā piektdienā, lai skolēns var plānot savu darba režīmu. Tas ir pilnīgi cits mācību process. Ja jūs domājat, ka tālmācības pieredzi varēja pārnest 1:1, to nevarēja darīt. Ja jūs jautājat, vai tā tika ņemta vērā – jā, protams,” saka Šuplinska.

Atbalsta projekts “Pumpurs”

Šuplinska sarunā vairākas reizes piemin Izglītības un kvalitātes valsts dienesta īstenoto projektu “Pumpurs”, kas jau pirms pandēmijas piedāvāja programmu jauniešiem ar mācību pārtraukšanas risku. “Pumpurs” sadarbojas ar pašvaldībām vai profesionālām izglītības iestādēm, organizē mācības pedagogiem, lai palīdzētu identificēt bērnus, kuri ietilpst riska grupā, un speciāli viņiem sagatavotu atbalsta plānu semestrim.

Ar programmu iepazīstina projekta “Pumpurs” eksperte Kristīne Liepiņa: „Un tad visu šo semestri skola ar saviem resursiem, kādi vien tam bērnam atbalsta pasākumi nepieciešami, tad šis plāns tiek īstenots. Tad semestra beigās tas tiek noslēgts, un, ja nepieciešams, uz nākamo semestri tiek gatavots jauns plāns.”

Katrā mācību semestrī atbalstu saņem vidēji 10 tūkstoši bērnu. Pandēmijas laikā viņu skaits nav būtiski audzis.

Nepieciešamība, visticamāk, ir palielinājusies, taču ne skolu resursi.

„Jā, tā ir taisnība, jo katra skola var piedalīties ar tiem resursiem, kas viņiem ir. Ir tiešām labi piemēri, bet pedagogu vai atbalsta personāla trūkums diemžēl ir visā valstī. Un tur var izstiepties, sarauties, ja nav viņiem, piemēram, tā psihologa vispār pašvaldībā, tad tas resurss nav pieejams,” norāda Liepiņa.

Artūrs: Neko labāku nevarētu izdomāt

Latvijas Radio satika arī ģimenes, kuras nesūdzas ne par mācību grūtībām, ne mentālo veselību.

„Ko citu var darīt? Šādi ir daudz labāk. Pagājušogad mācīties bija traki – iedeva tikai darbus, nebija tiešsaistes, un tu to pildīji,” stāsta limbažnieks, desmitās klases skolnieks Artūrs Doroškevičs. Viņš ir no tiem jauniešiem, kuri šo laiku pārdzīvo salīdzinoši mierīgi. Pirmajā pandēmijas uzliesmojumā pat izbaudījis rītus, kad varēja ilgāk pagulēt.

„Es, piemēram, neko labāku nevarētu izdomāt, kā tagad ir.

Nemācīties vispār – to neviens nepieļautu. Un, otrkārt, man it kā patīk mācīties, jo es tāpat neko baigi daudz šajā ziemas laikā nedaru. Man patīk izdarīt, kas jādara, un tad pašam miers,” stāsta Artūrs.

Artūrs nav manījis nopietnas problēmas arī savu klasesbiedru vidū. Vienīgās sūdzības, ko dzirdējis, bijušas par sliktu interneta pieslēgumu. Puisis gan atzīst, ka šobrīd jūtas nedaudz noguris un tamdēļ mazāk iemācās. Daļa pārbaudes darbu top kā kopdarbi ar citiem klasesbiedriem.

„Mēs, piemēram, sazvanāmies pirms stundas vai, piemēram, pārbaudes darba laikā, pārrunājam kaut ko. Ne jau tā, ka špikojam, bet pārliecināmies, vai ir pareizi uzrakstīts. Kā es teicu, neviens nevēlas labot mājmācībā, sanāk pēc trijiem sēdēt vēl kādas divas trīs stundas,” stāsta jaunietis.

Pašlaik Artūrs cenšas visu izdarīt pēc iespējas laikus, lai ātrāk varētu doties laukā no mājas – siltajā laikā viņš stundām ilgi var braukāties ar skrituļdēli. Tur arī smeļas prieku.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt