Ja onkoloģiska slimība ir ielaista, tas uzreiz nenozīmē, ka pacients nav interesējies par savu veselību un nav gājis pie ārstiem. Mēdz gadīties, ka vēzi neatpazīst vai nenovērtē paši ārsti, un tāpat arī ceļā uz diagnozi pacientu mēdz kavēt bieži vien mēnešiem garas rindas uz izmeklējumiem. Par savu ceļu līdz ārstēšanai Latvijas Radio pastāstīja vairāki onkoloģijas pacienti.
- Ārsti sūtīja mājās, ne uz slimnīcu
- Pie ārstiem gāja, bet vēzi atklāj 4.stadijā
- Vispirms atsijāt bīstamās diagnozes
- Cīņā ar garajām rindām varētu veidot "zaļos koridorus"
- Rindas grib prioritizēt
Ārsti sūtīja mājās, ne uz slimnīcu
Šo gadu Veselības ministrija pasludinājusi par Onkoloģiskās modrības gadu, un ministrijas redzamākie pārstāvji daudz runājuši par savlaicīgu vēža atklāšanu un ārstēšanu. Tomēr dzīvē ceļš no aizdomām par vēzi līdz ārstēšanai var izvērsties ilgs un šķēršļiem pilns.
"Tas ir jāpadara pieejamāks, šī slimība pati par sevi ir agresīva, tev nav laika gaidīt mēnesi pie viena ārsta, pie otra ārsta," stāsta kāda paciente. Viņa ir aptuveni 30 gadu veca, slaida pievilcīga sieviete ar gariem matiem, kājās šauras zilas džinsas, ap kaklu gaišs plāns lakatiņš. Īsto viņas vārdu vienojāmies neminēt, dēvēsim viņu par Sanitu.
Latvijas Radio Sanitu satiek kafejnīcā nelielā pilsētā, kur viņa dzīvo. Tikšanās vietu izvēlējās viņa, jo viņas bērns ir mājās un mazliet apslimis. Sanita negribot, lai vēl kāds saslimst. Viņai ir krūts vēzis – jau ar metastāzēm.
Kad tieši sākās šis vēža stāsts, skaidri nav zināms.
Pēc bērna piedzimšanas krūtīs Sanitai parādījušies veidojumi un viņa par tiem jautāja ārstei. Taču ginekoloģe nomierināja, ka tie ir labdabīgi un arī analīzes ir labas.
"Es par to tad arī īpaši neiespringu, jo, ja viss ir kārtībā, neviens jau neskrien, nemeklē īpaši kaites. Tu jau ārstam uzticies tomēr. Es turpināju strādāt, un vienā brīdī vienkārši sāka sāpēt mugura. Gāju pie sava ģimenes ārsta, izgāju kursu, kur izrakstīja vitamīnus. Tas, protams, palīdzēja uz kādu brīdi, bet pēc kāda laika, sākot strādāt, atkal mugura sāka sāpēt," stāsta Sanita.
Tas bija pērn rudenī. Ģimenes ārsts viņu nosūtījis uz datortomogrāfiju, un netālā slimnīcā reģionā viņa šo izmeklējumu rindā gaidījusi apmēram trīs nedēļas.
"Pienāca brīdis, kad bija jābrauc uz datortomogrāfiju, bet man piezvanīja, ka saplīsusi šī iekārta. Līdz ar to es pati meklēju papildu iespējas tuvākajās pilsētās, bet tuvākais laiks sanāca atkal trīs nedēļas. Veicu šo datortomogrāfiju, sagaidīju rezultātus, bija rakstīts slēdzienā, ka vajadzīga onkologa konsultācija, jo ir izmaiņas kaulos. Devos ar izrakstu pie ģimenes ārsta, viņa uzreiz sazvanīja onkoloģijas nodaļu un uzreiz pieteica man vizīti pie krūšu ķirurga. Aizbraucu pie viņa. Viņš apskatījās krūtis, un teica, ka var būt diemžēl arī vēzis," atceras paciente.
Slikto vēsti apstiprināja biopsija, un sekoja onkologu konsīlijs. Pirmo konsīliju Sanita gaidīja divas nedēļas. Konsīlijs nozīmēja otro konsīliju pēc divām nedēļām un nosūtīja Sanitu mājās. Noteiktajā datumā uz otro konsīliju viņa ierasties nevarēja, jo jutās ļoti slikti. Tik slikti, ka pat nonāca paliatīvās aprūpes nodaļā.
"Tur man salaida sistēmas. Kad biju daudzmaz spējīga, kā saka - pārvietoties, es aizbraucu otrreiz uz konsīliju, un viņi mani atkal aizsūtīja mājās. Tas ir decembris, par ko es šobrīd runāju. Un teica: jums jāierodas slimnīcā 21.janvārī."
"Principā savus izmeklējumus es sāku no septembra beigām, un visu šo laiku es, var teikt, atgulēju mājās, nesaņemot palīdzību no onkologiem. Un, atbraucot 21.janvārī, es burtiski jau biju ratiņkrēslā," stāsta sieviete.
Sanita tad jau bija smagā stāvoklī - tā kā vēzis bija ļoti agresīvs, metastāzes bija kaulaudos. Ārste viņai izbrīnīta jautājusi – kur jūs visu šo laiku bijāt?
"Es saku – bet es visu šo laiku centos pie jums nokļūt, mani konsīlijs vienkārši sūtīja uz mājām, nevis lika slimnīcā. Daktere apskatījās visus manus izmeklējumus un rezultātus, un ieteica uzsākt vieglu ķīmijterapiju, un, protams, ka rezultāts bija manāms jau nākamajā reizē, kad man bija jāierodas slimnīcā. Es pati jau varēju staigāt, man nebija nekur jāatbalstās, nebija jāmeklē, pie kā pieturēties, lai es varu pārvietoties. Pašsajūta arī uzlabojās, muguras sāpes arī man vairs nebija, tagad esmu aizmirsusi par tādām pretsāpju zālēm. Lai gan pirms tam man iepriekš katru dienu tās bija jādzer," skaidro Sanita.
Sanita ir sava ārstēšanas ceļa sākumā un ārstniecības iestāžu nosaukumus nemin.
Pie ārstiem gāja, bet vēzi atklāj ceturtajā stadijā
Turklāt, runājot ar citiem vēža pacientiem, diemžēl atklājas, ka problēmas nebūt nav unikālas. Atkārtojas slimības laicīga neatpazīšana vai nenovērtēšana un garās rindas. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā satikta kāda aptuveni 50 gadu veca sieviete, kurai nesen atklāts zarnu vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Viņa pie ārstiem regulāri gājusi, turklāt viņai ir apdrošināšanas polise. Taču ārstēties viņa sākusi tikai pavisam nesen. Respektējam viņas lūgumu saglabāt anonimitāti.
"Bet es jau jutu, ka mans organisms dod tādu kā ziņu, ka kaut kas nav kārtībā. Un es eju pie ģimenes ārstes, saku – man vajag asins analīzes nodot, man vajag sonogrāfiju, pārbaudīt, ko žultsakmentiņš dara, varbūt man nierīte streiko vai kas," stāsta paciente.
Jāteic, ka viņas ģimenes ārstei šajā stāstā, iespējams, ir būtiska nozīme. Paciente viņai bija sūdzējusies par nogurumu, nespēku, ilgstošām sāpēm paribē un par nepatīkamu sajūtu vēdera dobumā. Pēc viņas lūguma ģimenes ārste nosūtīja viņu uz izmeklējumiem, kur atklājās cistas.
Tomēr aizdomas par vēzi ārstei neradās. Vēzi atklāja vien ļoti ielaistu, kad sieviete bija devusies uz žultsakmeņu operāciju. Ķirurgs ieinteresējies par atklātajām cistām.
"Pēc desmit dienām man bija jāiet pie ķirurga šuves ņemt ārā, un viņam teicu, ka man ir grūti elpot. Dakteris nosūtīja uz sonogrāfiju pārbaudīties – varbūt jums ir ūdens vēderā. Man trāpījās ļoti laba dakterīte – viņa teica: nē, jums nav ūdens vēderā, bet pie ķirurga gan jums būs jāiet, jo jums ir ļoti daudz perēkļu. Mani tad nosūtīja uz Onkoloģijas centru. Un tagad izrādās, ka man ir ceturtā stadija. Bet, kad es biju pie ģimenes ārstes, viņa man teica – jums ir aknu struktūra izmainīta, jo jūs laikam daudz lietojat uztura bagātinātājus. Tagad, protams, mana ģimenes ārste saka, ka jūtas ļoti vainīga."
Vispirms atsijāt bīstamās diagnozes
Te, protams, ir jautājums, kā ģimenes ārstiem likt aizdomāties par vēža iespējamību.
"Es mācījos augstskolā, man mācīja tā – vispirms izslēdz potenciāli bīstamo diagnozi, kas var apdraudēt pacienta dzīves kvalitāti, tad meklē pārējās diagnozes," saka Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā daktere Dace Baltiņa. Viņa teic - ja ārsta priekšā ir pacients vecumā virs 50 gadiem, jāatceras, ka vēža iespējamība lielāka nekā 20 vai 30 gadu vecumā.
Baltiņa atzīst, ka Latvijas smagākā problēma – lielais ielaisto gadījumu īpatsvars - saistās gan ar iedzīvotāju informētību, gan arī ar primārās aprūpes pakalpojumu sniegšanu.
Tagad Onkoloģiskās modrības gadā ir tapusi īpaša veidlapa, kas ielīmējama katra pacienta ambulatoriskajā kartē. Tā gan būs neobligāta visiem ģimenes ārstiem. "Onkoloģiskās modrības veidlapa, kur vai nu ģimenes ārsts vai ģimenes ārsta palīgs, vai prakses māsa pacientam uzdod mērķtiecīgus jautājumus, kas pacientam kalpo par rupju sietu, lai atsijātu tos pacientus, kuriem pastāv aizdomīgas sūdzības vai simptomi, kuriem vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Un tad, aizpildot šādu veidlapu, ģimenes ārsts var izdarīt secinājumus – galveno sūdzību šim pacientam nav, es varu pievērsties citām viņa problēmām," saka onkoloģe Baltiņa.
Cīņā ar garajām rindām varētu veidot "zaļos koridorus"
Šajā onkoloģiskās modrības gadā īpašu nozīmi Veselības ministrija sola pievērst uzmanību risinājumiem, lai vēzi atklātu savlaicīgi. Vairākkārt medijos izskanējuši tā dēvētie "zaļie koridori", kas ir ātrāks ceļš uz ārstēšanu. Tie attiecas uz divām pacientu grupām.
Viena grupa ir skrīninga programmā iesaistītie pacienti, kas saņēmuši uzaicinājuma vēstules un, ja izmeklējums atklāj aizdomas par vēzi, viņiem ir ātri jāsaņem pēcizmeklējumi. Cik ātri, nav noteikts. "Lai tas viss labi darbotos, protams, pacientam pierakstoties ir jāsaka, ka viņam ir šādi izmeklējumi, viņam ir jābūt atbilstoši nosūtījumam, pierakstoties jāinformē, ka nepieciešami šādi izmeklējumi," saka stāsta Līga Gaigala no Nacionālā veselības dienesta.
Otra grupa ir pacienti, kuriem ir aizdomas par vēzi, piemēram, jau izmeklējumi vai citas acīmredzamas pazīmes. Viņiem, atbilstoši zaļā koridora principiem, jāsaņem onkologa konsultācija desmit dienu laikā.
Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais onkologs Jānis Eglītis norāda uz problēmām. Eglītis norāda, ka vienkāršāk ir, piemēram, krūts vēža skrīninga pacientēm, jo pēcizmeklējumus veic tikai četrās slimnīcās, un tur tad arī būtu jācenšas uzreiz ārstēt: "Es domāju, ka problēma ir visi audzēji, kas saistās ar vēdera dobumu, tas ir gan kuņģa vēzis, gan aizkuņģa dziedzera, kolorektālais vēzis, gan ginekoloģiskie audzēji, gan uroloģiskie audzēji. Te kvotas nav tā īpaši izdalītas. Pēdējos gados esam radījuši, sarakstījuši vairākas vadlīnijas vairākiem no biežākajiem audzējiem. Šajās vadlīnijās ir minēts, ka, lai uzsāktu ārstēšanu, piemēram, taisnās zarnas vēža gadījumā ir obligāti nepieciešama magnētiskā rezonanse mazajam iegurnim. To vajadzētu paredzēt – ja valstī mums šādu pacientu ir 400-500, viņiem visiem šāds izmeklējums jāveic, to kvotās vajadzētu iestrādāt. Šo pacientu skaits ir paredzams, viņi nav tūkstošos."
Šobrīd poliklīnikā uz magnētisko rezonansi Onkoloģijas centrā var pierakstīties tikai pēc pusgada, norāda Eglītis: "Tas nav normāli, ja pacients nokļūst pirmreizēji ar aizdomām, ar taktikas izvēli, kā ārstēt, tam jānotiek nedēļas ietvaros vai dažu dienu ietvaros, kad parādās pirmoreiz ar apstiprinātu diagnozi, ka ir vēzis, vai ar aizdomām, ka būs šis vēzis."
Tāpēc, lai pacientiem nebūtu jāriskē ar savu veselību, ārstiem nākas viņus ievietot slimnīcas nodaļā, lai viņi ātrāk tiktu pie izmeklējuma.
Tāpat arī Eglītis norāda, ka šobrīd daudzas nelielas ārstniecības iestādes iegādājušās magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas aparātus, tomēr viņu veiktie izmeklējumi slimnīcām, kurās būs vēža pacienti jāārstē, pēc tam jāpārtaisa. "Tur veic šos izmeklējumus, bet tie ir nekvalitatīvi, nepietiekami aprakstīti, nav veikti vajadzīgajās kontrastvielu fāzēs un tamlīdzīgi. Izdarīti pa tukšo – sniegts pakalpojums, nekvalitatīvs pakalpojums, tam nav jēga, tas ir jāpārtaisa. Un tā atkal ir nevajadzīga valsts līdzekļu tērēšana," stāsta onkologs.
Tāpēc Eglītis uzskata, ka ambulatorās kvotas būtu nevis jādala visām iestādēm pa mazumiņam, bet gan vairāk jākoncentrē slimnīcās, kas tieši nodarbojas ar vēža ārstēšanu.
Rindas grib prioritizēt
Par rindām Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Līga Gaigala norāda, ka pieprasījums uz izmeklējumiem – gan ultrasonogrāfiju, gan dartortomogrāfiju un magnētisko rezonansi – aug no gada uz gadu, un valsts nevar visu pieprasījumu apmierināt.
Tāpēc Nacionālais veselības dienests šobrīd strādā pie rindu prioritizēšanas: "Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc tā, kā šo pieprasījumu šķirot, prioritizēt. Pēc kādiem principiem, kuros gadījumos šī pieeja ir ātrāk nepieciešama, kuros gadījumos būtu tā, ka var pagaidīt. Gandrīz visās valstīs uz izmeklējumiem ir rindas, bet tā atšķirība varbūt ir tā, ka šīs rindas tiek dažādi šķirotas. Tāpēc viens no virzieniem, kurā NVD mēģina meklēt risinājumu – konkrēta risinājuma vēl nav –, ir rast principus, pēc kuriem varētu rindas prioritizēt, jo kādām noteiktām pacientu grupām varbūt izmeklējumu atlikšana var radīt veselībai traucējumus."
Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenais speciālists Jānis Eglītis norāda, ka ne tikai pirmreizējiem pacientiem, bet arī tiem, kas jau ārstēšanos izgājuši, ir jābūt iespējai laikus nokļūt pie izmeklējumiem. Citādi var nokavēt vēža atgriešanos un tad visa ārstēšana vējā.
Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) stāsta, ka Onkoloģiskās modrības gadā ministrija plāno gan no gada vidus iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā jaunus inovatīvus un dārgus medikamentus plaušu vēža ārstēšanai un arī plāno atrisināt jautājumus, kas saistās ar tā dēvēto zaļo koridoru.
""Zaļais koridors" ir skrīninga laikā noskaidrotiem pacientiem ar diagnozi "vēzis" tālāk nodrošināt bez kavēkļiem attiecīgu operāciju un terapijas – ķīmijterapiju un staru terapiju. Mēs plānojam tuvākajā laikā Austrumu slimnīcā esošajā Onkoloģijas centrā rīkot darba apspriedi dienas garumā, kurā pieaicinātu visu veselības aprūpes posmu pārstāvjus, sākot no ģimenes ārstiem, reģionālajām slimnīcām, Onkoloģijas centra, arī rehabilitācijas iestādēm, skaidrot iemeslus, kāpēc mums ķeras, kāpēc ir rindas uz izmeklējumiem, kāpēc mums ķeras arī ar "zaļo koridoru" skrīninga pacientiem. Protams, ka ķeras. (..) Daudzu problēmu iemesls ir nepietiekamais finansējums. Bet es negrasos aizbildināties ar to, ka ir tā, kā ir, un tā paliks tāpēc, ka naudas nav. Man šķiet, ka mēs risinājumus esam atraduši. Es grasos ar risinājumu startēt Ministru kabinetā. Proti, ja ir cilvēkam ir attiecīgā diagnoze uzstādīta, tad aizbildināties ar kvotu trūkumu nevajadzētu, es aicinu ņemt piemēru no Lietuvas, ka pacienti var ārstēties par savu naudu un no valsts pēc tam atgūt," saka Belēvičs.
Ministrs gan detalizētāk neskaidro, kā tieši izdevumu atmaksāšana notiks. Tāpēc nav skaidrs, ko tieši valsts varētu atmaksāt.
Ārsti par šādu piedāvājumu pagaidām nav dzirdējuši, taču zina tikai to, ka jau šobrīd daļa vēža pacientu pārstāj ārstēties, jo viņiem nav naudas, lai izbraukātu uz valsts apmaksāto ķīmijterapiju.
Tomēr, lai arī kādi ir šķēršļi, cilvēki, kuri cīnījušies ar vēzi, lūdz pateikt – ja ir aizdomas vai arī ja ir atnākusi vēstule uz skrīningu, lūdzu, ejiet pie ārsta. Jo ātrāk tas būs, jo labāk.
"Tad, kad iznāk pēc pārbaudēm un kad pasaka, ka viss ir kārtībā, ka analīzes ir labas un ka viss... tā sajūta... Es uz vienas kājas izlecu ārā no poliklīnikas! Un pa taisno eju, pasēžu kafejnīcā un padzeru kafiju. Nu tā sajūta - tu atkal zini, ka tu vari dzīvot, un tā ir ļoti, ļoti forša sajūta!".
