Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvija ceļā uz bāriņtiesu reformu: Lietuvas piemērs

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Partijas «bruņojas» vēlēšanām: Pulcē jaunus censoņus un «vecus vēžus»

Pabalstu minimālā līmeņa celšana atkarīga no vienošanās ar pašvaldībām

Pabalstu minimālā līmeņa celšana atkarīga no vienošanās ar pašvaldībām

Nepilnu pusotru gadu pēc neveiksmi cietušā mēģinājuma sākt sociālā atbalsta sistēmas reformu Labklājības ministrija izskatīšanai valdībā iesniegusi jaunu reformas plānu.

Attiecības ar naudu - galēji atšķirīgas

Vasarīgajā rītā Latvijas Sarkanā Krusta sociālā centra „Gaiziņš” iemītnieki jau devušies savās gaitās. Centra darbinieki steidz uzkopot telpas, pa atvērtajiem logiem dzirdami ielas trokšņi, grīdas vēl mitras. Siltajā laikā šeit naktsmājas rod aptuveni 60 cilvēki dienā, ziemā nakšņotāju skaits pieaug līdz simtam, bet pašā ziemas spelgonī dažunakt nākas izmitināt pat 140 cilvēku.

Šeit palīdzību var saņemt bez pajumtes palikušie un cilvēki krīzes situācijās. Turklāt šī ir vienīgā vieta Rīgā, kur naktsmītne netiek liegta arī alkohola reibumā esošajiem. Tepat tiek dalītas arī pārtikas pakas. Bet ne tikai - centra darbinieki šeit nonākušajiem cenšas palīdzēt atgriezties normālā dzīvē.

„Sakārtot dokumentus, atjaunot dokumentus, ja personu apliecinoši dokumenti ir nozaudēti vai nozagti, iet stāties uzskaitē kā bezdarbniekam, sameklēt kādu darbavietu, vai tā būtu pagaidu darbavieta vai kādi Nodarbinātības valsts aģentūras kursi, kur var arī saņemt stipendiju,” stāsta sociālā palīdzības centra “Gaiziņš” vadītāja Ilona Luste. “Mūsu sociālais darbinieks strādā,  tieši paskaidrojot klientiem, kādas ir iespējas, kur jāgriežas, kādi ir pabalstu veidi. Ja klients ir ar veselības problēmām un viņam nepieciešams nokārtot invaliditātes grupu, sadarbojamies ar ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem,” norādīja Luste.

Iemesli, kādēļ centra iemītnieki spiesti nakšņot patversmē, esot visdažādākie.

Ir cilvēki, kas savus mājokļus zaudējuši veselības problēmu, atkarību vai parādu dēļ, ir tādi, kas nesen iznākuši no cietuma, arvien biežāk nākoties sastapt ļaudis, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atgriezušies no ārzemēm.

Šo cilvēku sociālās prasmes un arī attiecības ar naudu ir ārkārtīgi atšķirīgas.

„Cits to GMI [garantētā minimālā ienākuma] pabalstu saņem un atdod parādos. Cits to naudu lieto un izprot, ka katru dienu var izlietot 1 eiro un 50 centus. Ir klienti, kas atnāk un painteresējas, cik liela naudas summa būtu jāatstāj dokumentu noformēšanai,” klāsta Luste.

Garantētais minimālais ienākums - sešas reizes zemāks nekā nabadzības slieksnis

Uz Latvijā pastāvošās sociālā atbalsta sistēmas trūkumiem Latvijai jau ilgāku laiku norāda dažādas starptautiskas organizācijas, tostarp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un Eiropas Komisija (EK), kas uz nepieciešamību pilnveidot sociālo pabalstu sistēmu norāda jau kopš 2012. gada.

„Latvija 2014. gadā pieteica ambiciozas reformas, kuras bija jāuzsāk 2017. gadā. Diemžēl tas nav noticis, tādēļ gadu no gada esam aicinājuši risināt minimālā ienākuma sistēmas jautājumus,” saka EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomniece Agnese Dagile. Viens no problēmjautājumiem, kuru EK vairākkārt akcentējusi, ir garantētā minimālā ienākuma apmērs. Pēc vairāku gadu pārtraukuma šogad tas palielināts, taču pieaugums par 3,20 eiro mēnesī drīzāk ir simbolisks žests.

„Tieši šogad mēs aicinām uzlabot minimālo ienākumu pabalstu sistēmas adekvātumu, lai šis pabalsts būtu pienācīgs, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīvi. Tas ir viens no būtiskiem elementiem kopējā sistēmā.

Latvijas gadījumā garantētais minimālais ienākums, kas ir 53 eiro, ir turpat sešas reizes zemāks nekā nabadzības slieksnis,”

norādīja Dagile.

Latvijā ienākumu nevienlīdzības problēmu pēdējos gados lielākoties mēģināts risināt ar nodokļu politikas palīdzību – ir ieviests diferencēts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kopš šā gada 1. janvāra – arī diferencēta nodokļa likme. Tomēr, EK ieskatā, mēģinājumi nevienlīdzību risināt tikai ar šādām metodēm nav paši efektīvākie, saka Dagile.

„Ne visus cilvēkus var aizsniegt ar nodokļu politiku.

Vistrūcīgākie visbiežāk ir cilvēki, kuri nav nodarbināti vai nu veselības problēmu, vai citu apstākļu dēļ,”

pauž Dagile.

Trūcīgās personas ienākumu līmeni grib palielināt līdz 180 eiro

Dati, kurus aizpērn notikuša apsekojuma rezultātā apkopojusi Centrālā statistikas pārvalde, liecina, ka

nabadzības riskam visvairāk pakļautas nepilnās ģimenes un cilvēki vecumā virs 65 gadiem.

Proti, šim riskam pakļautas vairāk nekā trešdaļa viena vecāka mājsaimniecību un teju 40% senioru vecumā virs 65 gadiem. Gadījumos, kad sirmgalvis dzīvo viens, nabadzības risks sasniedz jau teju 73%. Tātad – trīs no četriem vientuļajiem pensionāriem ir pakļauti nabadzības riskam. Ņemot vērā, šo apsvērumu, LM sagatavotajā plānā minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai to plānots sākt ar divpadsmit gadus nemainītā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un minimālās vecuma pensijas palielināšanu, 2019. gadā to paaugstinot no pašreizējiem 64 eiro mēnesī līdz 94 eiro mēnesī. Savukārt, sākot no 2020. gada, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru piedāvāts ik gadu indeksēt. Aplēsts, ka šī pabalsta apmēra pieauguma rezultātā ienākumi pieaugtu aptuveni 80 000 cilvēku, kuru vidū ir vairāk nekā 52 000 cilvēku ar invaliditāti.

Plānā paredzēta arī garantētā minimālā ienākuma līmeņa palielināšana, tiesa, tikai 2020. gada, kad to plānots paaugstināt no pašreizējiem 53 eiro līdz 94 eiro mēnesī. Šīs gan nebūtu vienīgās izmaiņas, ko paredz LM piedāvājums.

„Trūcīgas personas ienākumu līmenis šobrīd 128 eiro un seši centi, to mēs piedāvājam palielināt līdz 180 eiro.

Savukārt maznodrošinātas personas ienākumu līmeņi starp pašvaldībām šobrīd atšķiras, taču, tā kā atbalstu maznodrošinātajām personām sniedz ne tikai pašvaldības, bet arī valsts, mēs piedāvājam šo valsts atbalstu sniegt maznodrošinātām personām ar ienākumu līmeni līdz 282 eiro mēnesī. Turklāt šajā plāna versijā mēs piedāvājam šo atbalsta līmeni celt tikai attiecībā uz valsts atbalstu un nedaudz mazākā līmenī nekā iepriekš,” skaidro LM Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktores vietniece Evija Kūla.

No pērnpavasar pieteiktā plāna, kurš pat netika līdz izskatīšanai valdībā, šis plāns atšķiras vien dažās niansēs. Dažas idejas no tā izslēgtas, jo tās izdevies iekļaut jau šā gada budžetā.

„Ģimenes valsts pabalsts un pensiju indeksācija cilvēkiem ar lielu darba stāžu ir iekļauti šī gada budžetā, tādēļ šajā plānā to  vairs nav,” saka Kūla.

Lielāki izdevumi varētu būt gan valstij, gan pašvaldībām

Plāna īstenošanas finansiālā puse, proti, izdevumu pieaugums saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un garantētā minimālā ienākuma līmeņa palielināšanu, arī saistībā ar to, ka, paaugstinot sliekšņus trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusa iegūšanai, uz atbalstu varēs pretendēt plašāks cilvēku loks, protams, gulsies uz valsts un pašvaldību budžetiem. Tādēļ ir pamats bažām, ka visi plāni atdursies pret jau labi zināmo argumentu: „Naudas nav!” Proti,

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra palielināšanai valsts budžetā papildus būtu nepieciešami aptuveni 15 miljoni eiro, savukārt garantētā minimālā ienākuma līmeņa pieaugums nozīmētu lielākus izdevumus pašvaldībām.

„Sākotnējais aprēķins bija 17 miljoni 2020. gadā, bet pēc šī brīža aprēķiniem mums sanāk aptuveni 9,2 miljoni eiro. Protams, šajā aprēķinā mēs rēķinām izdevumus par garantētā minimālā ienākuma pabalstu,” jautāta, cik lielus papildu izdevumus vietvarām nozīmētu garantētā minimālā ienākuma paaugstināšana līdz 94 eiro, saka LM speciāliste Evija Kūla. Tieši pašvaldību neslēpti skeptiskā attieksme bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ pērn piedāvātais minimālā ienākuma sistēmas pilnveidošanas plāns iegūla atvilktnēs un tā arī netika īstenots.

„Par plāna projektu iebildumus izteica un uzturēja Latvijas Pašvaldību savienība, kas ir galvenā atbildīgā par garantētā minimālā ienākuma pabalstiem, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija. Šīs ir divas galvenās institūcijas, kas iebildumus izteica pērn un uztur iebildumus arī attiecībā uz šī gada plānu,” viņa norāda.

Par to, cik lielas ir izredzes atrast kompromisu, LM pārstāve neņemas spriest. Katrā ziņā, arī šoreiz izšķirošs svars ir vietvaru balsij. „Mēs plānu nevaram virzīt tālāk, ja galvenie spēlētāji ir pret tā nosacījumiem,” norāda Kūla.

Sociālajai aizsardzībai Latvijā tērē salīdzinoši maz

Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors teic, ka dažos aspektos jaunais piedāvājums esot mazliet pieņemamāks par nu jau nebūtībā nogrimušo pērnā gada plānu. Uzteicama esot doma vispirms paaugstināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, no kā ieguvēji būs mazo pensiju saņēmēji.

„No pašvaldību viedokļa pareizi būtu, ka, ja valsts vēlas būtiskas izmaiņas, būtu pareizi sākt šo ieviešanu ar minimālajām pensijām, caur to parādot gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem, ka viņi uzņemas atbildību, nevis pasaka, kas būtu labi, vienlaikus pasakot, ka tas ir jāievieš kādam citam,” stāsta Moors.

LM aprēķini, viņaprāt, nav īsti korekti, jo tajos nav ietvertas visas izmaksas, kas rastos saistībā ar plānā iekļauto pasākumu iedzīvināšanu.

„Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) sanāksmē ar LM uzstāja, ka ir jāveic detalizēti aprēķini par to, kāda ir šī piedāvājuma īstā ietekme. Bieži vien netiešo ietekmi neuzrāda. Piemēram, netiešā ietekme ir dažāda veida atvieglojumi mazturīgām un trūcīgām personām. Netieša ietekme jau ir ne tikai uz pašvaldībām, bet arī uz valsts citām nozarēm, piemēram, veselības aprūpi,” klāsta Moors.

Taču detalizēti aprēķini nav vienīgais, ko vēlas pašvaldības. Šis esot gadījums, kad vietvaras apmaiņā pret atbalstu plānam, ar kuru tiktu daļēji iedzīvināta jau pirms četriem gadiem pieņemtā koncepcija par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu, no valsts sagaida ne tikai aprēķinus, bet arī naudu, atzīst Moors: „Uz ko pašvaldības vienmēr ir pastāvējušas - ja mēs mainām garantētā minimālā ienākuma un sociālo pabalstu sistēmu, tad ir jābūt arī valsts līdzfinansējumam. Ja tā nebūs, LPS būs spiesta teikt, ka mēs to nevaram atļauties. Un viņiem būs pilnīga taisnība, jo lielākā daļa pašvaldību to nevar atļauties.”

Latvijā izdevumi, kas tiek atvēlēti sociālajai palīdzībai, ir manāmi zemāki par Eiropas Savienībā vidējiem.

Piemēram, aizpērn Latvija dažādiem ar sociālo aizsardzību saistītiem pasākumiem tērēja aptuveni 12% no iekšzemes kopprodukta, kamēr Eiropas Savienības valstīs tam tiek tērēts vidēji ap 19% no iekšzemes kopprodukta. Kamēr stīvēšanās ap iespējamām izmaiņām turpinās, arī piedāvātais palielinājums ar katru gadu šķiet arvien simboliskāks. un jau tagad skaidrs, ka pat pēc tā ieviešanas trūcīgākie arvien būs visai trūcīgi.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 22614
Stiprā ekonomikā, kur cilvēki paši sev nodrošina vajadzīgo dzīves līmeni, pabalsti vajadzīgi vien dažām sociālajām grupām, kas pašas nespēj par sevi parūpēties. Celsim ekonomiku, nevis pabalstus!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti