Kas notiek Latvijas veselības aprūpē, īpaši onkoloģijas jomā? Kādas iespējas mūsu valstī onkoloģijas pacientiem saņemt kvalitatīvu un laicīgu mediķu palīdzību? – raidījumā "Krustpunktā" to pētījusi žurnāliste Ginta Mūrniece.
Galvenās problēmas - par vēlu tiek atklāts vēzis ģimenes ārstu iespējamās nevērības vai nevaļas dēļ, savukārt, garo rindu dēļ nav iespējams saņemt tūlītēju ārstēšanu; sistēma haotiska, nav iezīmēts pacienta tālākais ceļš un nav profesionāla ārsta, kam uzticēties; pietrūkst informācijas, kā rīkoties, cilvēki ir izmisuši un jūtas pamesti.
Saskaņā ar oficiālo statistiku skaitļi patiešām dramatiski - Latvijai uzbrūk vēzis. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina – ik gadu par dažiem desmitiem pieaug vēža skarto skaits. 2000. gadā konstatēti gandrīz 9 000 saslimšanas gadījumu, 2013.gadā - jau vairāk nekā 11 000, turklāt saslimst arvien jaunāki cilvēki.
Rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju, visaugstākā saslimstība ir Rucavas novadā, viszemākā – Jaunpils, liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati.
Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs mierina, ka Latvija saslimstības pieauguma tempu ziņā "nelec" ārā no Eiropas kopbildes, cita lieta, ka bēdīgāk mēs izskatāmies, no konkrētu pacientu pozīcijām raugoties. Pacientiem jāgaida garās rindās. Šajā ziņā ļoti līdzētu dienas stacionāri. Viņš arī norāda, ka pietrūkst apmācītu paliatīvās aprūpes speciālistu.
Arī onkoloģijā, līdzīgi kā citās slimībās, valstī pastāv kvotas, tiek kvotētas arī paliatīvās aprūpes gultas vietas. Tās Latvijā ir 115, vajadzētu uz pusi vairāk, tā iesaka Pasaules veselības organizācija. Tas nozīmē, ka arī uz šīm vietām jāstāv rindā vai, kā teica kādas pacientes radiniece, viņi maksājuši un dabūjuši. Kas attiecas uz zālēm Vilnis Sosārs stāsta, ka to pietiek, ir visjaunākās un efektīvākās, lai gan pacienti apgalvo - lai saņemtu mērķētu ķīmijterapiju, kas nebojā citus orgānus, jāmaksā summas, kas rēķināmas tūkstošos.
Paliatīvās aprūpes nodaļas ir arī reģionu slimnīcās, tajā skaitā arī Liepājā, Ventspilī, Mazsalacā, Limbažos, Valmierā, Līvānos, Rēzeknē un Daugavpilī, taču jārada pacientiem iespēja saņemt profesionāla onkologa palīdzību ambulatori, tuvu dzīvesvietai, kas nav iespējams.
To, ka onkoloģijas pacienti mūsu veselības aprūpes sistēmā jūtas "kā no laivas izmesti", atzina arī onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe. Viņas vadītajai organizācijai ir atbalsta grupas Latvijas reģionos, un viņi cenšas sabiedriskā kārtā pildīt arī valsts funkciju - veikt šo pacientu psiholoģisko rehabilitāciju, kas atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā nav valsts apmaksāts pakalpojums.
"Ir tā, ka veidojas tāda kā "pacienta taka" – ārsti cilvēku sūta no viena speciālista pie nākamā, cauri sistēmai, kamēr tiek diagnosticēta problēma un tad tā tiek likvidēta. Manuprāt, galvenā problēma ir – cilvēki pie ārsta neiet, bet, ja aiziet, ne vienmēr viņam simptomus pamana," saka Berķe.
Nereti tiek teikts, ka ģimenes ārsti ir vislabāk atalgotie ārsti Latvijā, īpaši tie, kuru aprūpē ir vairāki tūkstoši pacientu un kam ir vairākas prakses vietas. Tādēļ šķiet, visnotaļ pareizi bija ministres Circenes centieni prasīt no viņiem lielāku atbildību par katru pacientu, par ko arī, iespējams, viņa tika pamazām "noknābāta". Jautājums gan, vai var prasīt lielāku uzmanību un atbildību no pārguruša ģimenes ārsta, kura aprūpē ir vairāki tūkstoši pacientu. Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube iepriekš Krustpunktiem kā pozitīvu piemēru minēja ģimenes ārstu, kura praksē ir pat septiņi tūkstoši pacientu. Savukārt Vilnis Sosārs atzina, viņa paziņas Austrālijas ģimenes ārsti brīnoties, kā var apkalpot pat virs tūkstoša pacientu, pie šāda pacientu daudzuma ģimenes ārsts varot paspēt tikai papīrus sarakstīt.
Bet par pacientiem runājot, Vilnis Sosārs norāda, ka ļoti svarīga ir sabiedrības izglītošana, lai nebūtu tādas situācijas, ka sievietei konstatē dzemdes kakla vēzi un uz jautājumu, kad viņa bijusi pie ginekologa, viņa atbild - pirms 20 gadiem. Savukārt Onkoloģijas centra onkoloģe, medicīnas zinātņu doktore Dace Baltiņa bilst, ja cilvēkiem ir kādas sūdzības par veselību, noteikti vajag vērsties pie ārsta, nevajag domāt, ka gan jau pāries.
Lai noteiktu vēža diagnozi, par šo slimību ir jāiedomājas – gan cilvēkiem, gan ārstiem. (..) Šobrīd es redzu, ka bieži vēža diagnoze tiek atbīdīta kā pēdējā iespējamā, un tas lielā mērā apdraud šo cilvēku likteni, jo kamēr meklē citus, mazāk bīstamus iemeslus, vēzis progresē," saka onkoloģe Dace Baltiņa.
Ja nākamais veselības ministrs nāks no onkologu vidus, šīs nozares pacienti nepaliks cīņā par savu veselību vieni.
