Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neraisīt nekādā ziņā žēlumu – RB Cafe pārsvarā strādā cilvēki ar invaliditāti

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vai nesaskaņu dēļ apdraudēta Daugavpils vienīgā latviešu laikraksta nākotne?

Novēloti likuma grozījumi un izvairīšanās no "šova" - kāpēc Latvija zaudē cīņā ar spiegiem

Novēlotie likuma grozījumi un izvairīšanās no «šova» - kāpēc Latvija zaudē cīņā ar spiegiem?

Tiesā līdz šim apjomīgākā spiegošanas lieta – valsts šaujamieroču sistēmas pārzinātājs, iespējams, sešus gadus Krievijai nodevis Latvijas noslēpumus. Apsūdzētais vainu neatzīst, bet prokuratūra lēš - valstij nodarīts būtisks kaitējums. Taču šī ir tikai trešā atklātā spiegošanas lieta Latvijā. Šajā ziņā esam stipri atpalikuši no Igaunijas un Lietuvas. Kāpēc?  

ĪSUMĀ:

Igaunijā un Lietuvā cīnās nopietnāk

Cik veiksmīgi Baltijas valstis cīnās ar ārvalstu spiegiem? Par šo jautājumu aizdomājos brīdī, kad Igaunijā par valsts un NATO noslēpumu nodošanu Krievijas izlūkdienestam notiesāja Igaunijas Aizsardzības spēku virsnieku Denisu Metsavasu.

Lietuvā pēdējais notiesātais spiegs Krievijas specdienestu uzdevumā bildēja Klaipēdas infrastruktūras objektus.

No abām kaimiņvalstīm atgriezos ar skaidru secinājumu: igauņi un lietuvieši ļoti nopietni cīnās ar valsts nodevējiem. To apliecina arī skaitļi. Igaunijā par spiegošanu Krievijas labā notiesāti 17 cilvēki. Lietuvā – 12 aizdomās turamie un seši notiesātie, turklāt visiem piespriests reāls cietumsods.

Latvijā spriedumi ir tikai divi. Nosacīts sods Jurijam Stilvem, kurš vācis informāciju par Alūksnes armijas bāzi, naftas produktu noliktavām un vietējo robežpunktu. Latvijas Dzelzceļa meistars Aleksandrs Krasnopjorovs, kurš pārfilmējis no videonovērošanas sistēmām NATO militārās tehnikas kustību, spriedumu pārsūdzējis. Trešā lieta tikai tagad nonākusi līdz tiesai.

Kāpēc mēs atpaliekam no kaimiņiem? Vai mums nav spiegu, vai arī mēs nespējam viņus izķert?  Kāds ir patiesais iemesls pieticīgajai notiesāto spiegu statistikai mūsu zemē?   

Latviju par policejisku marasmatisku valsti sauc antifašistu komitejas pārstāvis Josifs Korens. Viņš kopā ar vēl dažiem desmitiem Kremļa pozīcijas aizstāvju13. jūnijā atnācis piketēt pie Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas ēkas, kur tajā brīdī sāk skatīt spiegošanā apsūdzētā Oļega Buraka lietu.

Apsūdzēto atnākusi aizstāvēt arī Latvijas Krievu savienības līdere eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka. Viņa ir pārliecināta – spiegošanas lieta ir politisks pasūtījums.

„Mūsu laikos, 21.gadsimtā, cilvēki, pat tikai izlasot dažus krimināldetektīvus, var saprast, ka tādā veidā nerīkojas spiegi,” saka Ždanoka.

Uzstājas arī Jauniešu saeimas deputāte, Latvijas Krievu savienības valdes locekle Tatjana Andrijeca. Latvija, turot Oļegu Buraku aiz restēm ilgāk par 8 mēnešiem, viņasprāt, pieļauj lielu netaisnību.

„Uzskatu, ka Krievija nekad neizvēlētos par spiegu pensionēto virsnieku - leitnantu, kurš ir kļuvis slavens ar to, ka cīnījies pret Valsts valodas centru un ziedoja Latvijas Krievu savienībai. Es uzskatu, ka spiegus izvēlas rūpīgāk,” spriež Andrijeca.

Pirms pensionēšanās 2006. gadā Oļegs Buraks bija Latvijas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Šaujamieroču uzskaites nodaļas priekšnieks. Un tiešām tika sodīts par valsts valodas nezināšanu. Latviešu valodā viņš nerunā arī tagad. To paziņo brīdī, kad viņu ved uz tiesas sēdi.

„Man liedza aizstāvības iespēju. Visu prasa valsts valodā,” krieviski izkliedz Buraks.

Savu vainu viņš neatzīst: „Neatzīstu. Tas viss ir izdomājums!”

Pirms ieiešanas tiesas zālē Buraks sveicinās ar sievu Larisu. Viņa dēls Romāns gaida ārā. Jaunībā guva traumu un tāpēc pārvietojas ratiņkrēslā. Kratīšanas laikā dēls ir bijis dzīvoklī, gulējis dīvānā. Saka – kratīja ilgi, ap desmit stundu.

Uz jautājumu, kāpēc tieši viņa tēvs ir apsūdzēts spiegošanā, vīrietis atbild vispārīgi:   „Manuprāt, pēc [Lielbritānijā saindēšanas mēģinājumā izdzīvojušā bijušā krievu spiega Sergeja] Skripaļa lietas Drošības dienesta darbinieki ir nolēmuši nopietni ķerties klāt darbam, lai izpelnītos zvaigznītes uz uzplečiem. Turklāt, kā jau zināms, Igaunijā un Lietuvā ir vairāk noķerto spiegu. Latvija atpaliek un vajadzētu panākt šīs valstis.”

Spiegošanā apsūdzētais Oļegs Buraks, pēc dēla stāstītā, pensijā ir jau 13 gadus, palīdzējis viņam ikdienā, interesējies par ezotēriku. Uz jautājumu, vai tēvs ir ceļojis uz Krieviju, Romāns Buraks atbild apstiprinoši.

“Manai mātei tur dzīvo radinieki. Un esam kādreiz braukuši uz Krieviju pie manas omas, proti, mātes mammas,” saka Romāns.

Biežas vizītes uz Krieviju – riska faktors

Biežās vizītes uz Krieviju ir viens no būtiskākajiem riska faktoriem mūsu pilsoņu vervēšanai, skaidro Latvijas drošības iestādes. Pirmkārt, brīdī, kad tiek šķērsota valsts robeža, kontrolēt cilvēka turpmākās gaitas ir daudz grūtāk. Līdz ar to arī grūti noskaidrot, vai tiek nodotas kaut kādas ziņas vai saņemti uzdevumi.

Otrkārt, lai uzzinātu, vai šī persona var viņiem sniegt nepieciešamo informāciju, Krievijas specdienesti var izmantot jebkādas citas valstiskās un nevalstiskās struktūras un prot atrast veidu, kā likt šim cilvēkam sadarboties.

Krievijas avīzes „Novaja gazeta” militārais analītiķis Pāvels Felgenhauers sarunā ar Latvijas Radio paskaidro:  „Ir jāsaprot, ka Krievijai ir daudzi dažādi izlūkdienesti. Tā kā Baltijas valstis ir kaimiņos, interese, protams, pastāv. Politiskais izlūkdienests vāc informāciju, izpēta iekļūšanas iespējas. Militāro izlūkdienestu interesē bruņojums, dislokācija un tamlīdzīgi jautājumi.”

“Taču galvenais, ko viņi dara – vervē vietējos iedzīvotājus. Viņiem uzdod uzdevumus un izliek atzīmes kā skolā – trijniekus, četriniekus, pieciniekus. Cik daudz tu savervēji? Cik vērtīgi ir šie cilvēki? Viņi par to atskaitās. Tas ir viņu darbs…” saka Felgenhauers.

Arī iepriekšējie divi notiesātie Latvijas iedzīvotāji savervēti Krievijā.

Pēc Latvijas Radio rīcībā esošās informācijas, Oļegs Buraks savulaik arī ceļoja uz Krieviju, taču caur Lietuvu un Igauniju. Un ne tikai, lai stiprinātu ģimenes saites.

„Protams, interesē tie cilvēki, kuriem ir informācija – vai nu viņi ir saistīti ar vietējiem specdienestiem, vai nu ar vietējiem karavīriem, vai arī ar vietējām politiskajām struktūrām,” skaidro Felgenhauers.

Visaugstākā kaitīguma pakāpe

Buraks varētu būt bijis ārkārtīgi vērtīgs Krievijas izlūkdienestu aģents, jo viņam bija pieeja valstiski svarīgiem datiem. Tā nebūt nav tikai teorētiska informācija par šaujamieroču modeļiem. Prokuratūra ziņo, ka viņš ir faktiski tirgojis valsts slepenos datus. Ilgi - sešus gadus – no 2000. līdz 2006. gadam.

Latvijas Radio izdevās noskaidrot, ka viņš bija ne tikai mantkārības, bet arī personisku motīvu vadīts - Buraks bija izteikti prokremliski orientēts.

Intervijai piekrīt Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Armīns Meisters. Viņš uzsver – šī ir vērienīgākā spiegošanas lieta Latvijas vēsturē, jo spiegots ilgi, mērķtiecīgi un apjomīgi. Izņemtajos datu nesējos bija vairāk nekā 13 000 failu.

“Šāda veida nodarījumiem ir visaugstākā kaitīguma pakāpe. Šādu kaitējumu tādā tiešā veidā tūliņ un tagad ir ļoti grūti novērtēt. Šīs ziņas tiek vāktas mērķtiecīgi, tiek apkopotas, salīdzinātas.

Mēs pat nevaram nojaust, varbūt pēc 10 gadiem tas viss tiks pavērsts pret Latvijas interesēm. Varbūt tas jau notiek tagad, ko zina tikai ierobežotu personu grupa, kas nodarbojas ar valsts iekšējo un ārējo aizsardzību,” saka prokurors.

Lai arī apjoma ziņā šī ir lielākā līdz šim izmeklētā lieta, tā ir tikai trešā pēc kārtas. Jautāju virsprokuroram, vai, viņaprāt, šis ir apmierinošs rādītājs.

„Manuprāt, katra šāda atklāta lieta un nodota tiesai - man nav nekādu šaubu, ka šajā lietā tiks panākts notiesājošs spriedums, - tas jau ir valsts sasniegums. Jo šo nodarījumu atklāšana, personu noskaidrošana, pierādījumu iegūšana ir ļoti sarežģīts pasākums, varbūt atšķirībā no tādiem noziegumiem, kas notiek tieši sabiedrībā, uz ielas un ir šī pierādījumu bāze iegūstama ar tradicionāli saprotamajiem izmeklēšanas līdzekļiem un metodēm.

Tāpēc es ļoti atzinīgi vērtēju drošības dienestu spēju atklāt šādu noziegumu, novest viņu līdz kriminālvajāšanai un prokurora spēju pabeigt pirmstiesas procesu šajā lietā. Tāpēc, vai trīs lietas ir daudz vai maz, manuprāt, tas ir ļoti atzinīgi vērtējams,” norāda prokurors.

Ekspremjers un Drošības komisijas vadītājs dienestiem uzticas

“Tādus salīdzinājumus ir ļoti grūti izdarīt, ja kādai valstij ir vairāk šo kriminālprocesu pabeigtu un notiesājošu spriedumu mazāk. Nu grūti spriest, kā tas raksturo mūs uz kopējā fona,” par to, ka mūsu drošības dienesti strādā labi, ir pārliecināts arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Māris Kučinskis – bijušais premjers no Zaļo un Zemnieku savienības.

„Šis jautājums par to, kāpēc Igaunijā ir vairāk, kāpēc Lietuvā ir vairāk, un Latvija, kas patiesībā no tādas, teiksim godīgi, spiegošanas viedokļa, ir pati izdevīgākā… Patiesībā jau pusoficiālo spiegu šeit gan jau ir pietiekoši daudz, bet tas saistās vairāk ar tādu izlūkošanu, kas ir vēstniecību sastāvos, diplomātiskajā aizsegā. Tur jau bieži vien cilvēki ir identificēti, bet tajā pašā laikā galvenais ir pieskatīt kaitējumu, ko viņi var izdarīt, nevis uzreiz ķert ciet, sodīt,” saka Kučinskis.

Un tad jau parasti seko analoģiska atbilde no Krievijas puses. Pērn, reaģējot uz Skripaļu indēšanas mēģinājumu, 29 valstis izraidīja vairāk nekā 150 Krievijas diplomātu, vienu no tiem arī Latvija. Starp citu, Krievijas vēstniecībā Rīgā strādāja Skripaļa indēšanā iesaistītā Galvenās pārvaldes virsnieka Anatolija Čepigas kursabiedrs Romāns Tatarka. Šī gada sākumā izlūks no darba Latvijā tika atsaukts.

Satversmes aizsardzības birojs ziņoja, ka Krievijas militārā izlūkdienesta virsnieks Tatarka jau bija izpelnījies viņu uzmanību 2010. gadā – iepriekšējā komandējuma laikā Latvijā. 2013. gadā viņš darbu pārtrauca un atkārtoti atgriezās Rīgā 2016. gada vasarā.

„Es varu apliecināt kā bijušais premjers un arī Nacionālās drošības komisijas vadītājs, ka informācijas ir vairāk, bet neesam tendēti no tā taisīt šovu,” iebilst Kučinskis.

Drošības iestādes tiešām mēdz rīkoties klusi un nemanāmi. Tas ir iespējams gadījumos ar citas valsts pilsoņiem. Piemēram, bez lieka trokšņa pērn Latvijai nevēlamu personu sarakstā iekļāva kāda Krievijas uzņēmuma pārstāvi Latvijā. Viņš vāca informāciju par Latvijas valstspiederīgajiem un viņu braucieniem uz Krieviju.

 Ar mūsu valsts pilsoņiem izvairīties no publicitātes nevar. Līdz ar to jautājums paliek aktuāls – kāpēc notiesāto ir tik maz? Nacionālās drošības komisijas vadītājs Kučinskis sola to noskaidrot.

„Ņemot vērā arī jūsu interesi, es pārrunāšu ar drošības dienestiem šo atbildi uz jautājumiem, kāpēc kaimiņiem ir tā un kāpēc mums nav reklāmu, kāpēc mums nav brīdinājumu. Bet es pārstāvu viedokli, ka labāk ir izdarīts darbs nekā publiska izrādīšanās,” atzīst Kučinskis.

Dienests norāda uz nesen izlabotu likumu

Apsteidzot Kučinski, šo jautājumu uzdevu pašām drošības iestādēm. Satversmes aizsardzības birojs izvēlējās nekomentēt.

Savukārt Valsts drošības dienests sniedza izsmeļošu rakstisku atbildi, kas pilnā apjomā publicēta Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Tajā dienests norāda: „Attiecībā uz notiesāto spiegu skaitu varam norādīt, ka Latvijā saukt pie atbildības personas, kuras darbojušās pret Latvijas Republiku un tieši vai ar citas personas starpniecību nodevušas informāciju Krievijas specdienestiem, ilgstoši apgrūtināja nepilnīgais tiesiskais regulējums spiegošanas jomā. 2016. gada aprīlī pēc Latvijas valsts drošības iestāžu ierosinājuma tika pieņemti būtiski grozījumi Krimināllikumā, papildinot pantu par spiegošanu.”

Krimināllikums, kas nebija grozīts kopš deviņdesmito gadu beigām, faktiski bija sasējis drošībniekiem rokas, jo samazināja viņu tiesiskā manevra iespējas. Proti, spiegu varēja saukt pie atbildības tikai tad, ja viņš ir nodevis tikai neizpaužamas ziņas, vācis tās ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā, lai šīs ziņas izmantotu pretēji Latvijas Republikas interesēm.

Viens teikums, kurā gandrīz katrs vārds apgrūtina tā izpildi. Jo praksē informāciju var nodot arī tad, ja tā nav slepena.

Ne vienmēr „pasūtītājs” ir ārvalstu izlūkdienests, tās var būt arī citas iestādes. Turklāt persona var izrādīt interesi spiegot arī pati. Kā mums neoficiāli zināms, arī šāds gadījums Latvijas vēsturē ir bijis.

Un, visbeidzot, bija grūti pierādīt, ka nodotās ziņas izmantoja, lai kaitētu Latvijas interesēm, jo kaitējums var nebūt redzams uzreiz.

„Paskatoties iepriekšējo likumdošanu, kas bija spēkā līdz 2016. gada maijam, manuprāt, bija gandrīz neiespējami kādu personu patiešām saukt pie atbildības,” saka Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības".

“Varbūt arī varēja viņus aizturēt un kādas zināmas darbības operatīvā ceļā noskaidrot, taču šīs darbības pierādīt, kā iepriekš tika konstruēts Krimināllikums, man šķiet, tas bija gandrīz neiespējami,” norāda Siliņa.

Viņa grozījumu veikšanas brīdī bija Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, šobrīd ir Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre.

„Šie likuma grozījumi ir raduši vismaz iespēju Valsts drošības dienestam saukt pie atbildības personas un virzīt lietas kriminālvajāšanai, un tālāk, kā mēs redzam, prokuratūra tās virza uz tiesu. Manuprāt, tas jau ir labs rezultāts.

Un tagad ir jāgaida, kāda būs tiesu prakse. Kad būs vairākas lietas, tad arī var skatīties, vai tur kaut kas vēl ir jāmaina vai nav,” saka Siliņa.

Tagad pēc likuma grozījumiem pietiek, ja cilvēks apzinās, ka prettiesiski vāc vai nodod informāciju ārvalstij – arī tad, ja šāda nodošana notiek caur starpniekiem un bez īpaša uzdevuma.

Pirms grozījumiem, ja kādu pilsoni pieķēra spiegošanā, tad tika veikti pasākumi, lai šai personai nebūtu iespējams radīt kaitējumu valstij, piemēram, liedzot pieeju valsts noslēpumam vai saucot pie atbildības par citiem pārkāpumiem

Tātad, pirmā un galvenā atbilde uz jautājumu, kāpēc pie mums notiesāts tik maz spiegu – neelastīgu likuma normu dēļ.

Taču tik un tā ir jautājums – kāpēc likums tika grozīts tik vēlu? Aiz muguras bija 2008. gada Krievijas-Gruzijas konflikts un 2014. gada Krimas aneksija. Gan Igaunijā, gan Lietuvā jau bija vairāki notiesātie. Tostarp augsta ranga. Latvijā vajadzību pēc likuma izmaiņām apzinājās tikai 2016. gadā. Kāpēc tas beidzot tika izdarīts?

Pirmkārt, izpratni veicināja Ukrainas konflikts. Cits izskaidrojums varētu būt NATO klātbūtnes paplašināšana Latvijā. Tas neizbēgami pastiprināja Krievija izlūkdienesta interesi un Latvijai bija jāstiprina pretizlūkošana.

Treškārt, to sekmēja vadības maiņa toreizējā Drošības policijā. 2014. gada rudenī priekšnieka Jāņa Reinika vietā nāca Normunds Mežviets. Iestādes prioritātes mainījās.

“Manuprāt, tas bija saistībā gan ar Krimas notikumiem, gan ar jauno drošības dienesta vadītāju spēkā stāšanos, gan ar politiskiem uzstādījumiem. Latvijā tobrīd 2016. gadā bija ļoti augsts sajūtu līmenis politiskajā vidē par to, kas vispār notiks ar Latviju, kas ir drošības aspekti. Gan Krimas notikumi, gan migrācijas krīze tas viss uzdeva pavisam cita līmeņa ieskatu jautājumos par terorismu, karu, pretdabiskām rīcībām pret valsti un hibrīdapdraudējumu kā tādu,” stāsta Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa.

Tātad trīs gadu laikā pēc likuma grozīšanas – trīs kriminālprocesi. Rezultāts ir.

Tieslietu ministrs: Dienesti konkurē, nevis sadarbojas

Otrs nosacījums veiksmīgai spiegu notveršanai ir atbildīgo drošības dienestu kapacitāte. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns no Jaunās konservatīvās partijas to darbu sauc par neefektīvu.

„Drošības dienesti savā starpā konkurē. Tie konkurē ar izmaksām, bieži vien pārklājas atbildības sfēras. Tas viss var veicināt un mudina uz informācijas slēpšanu, uz savstarpējo konkurenci, neuzticību un visādām lietām, kas vēl papildus pavājina,” spriež Bordāns.

“Tas veicina arī, piemēram, to, ka varbūt pat noslēpt kaut kādus iekšējus pārkāpumus un tamlīdzīgi. Tas veicina to, ka varbūt izdevīgāk šiem dienestiem brīžiem, lai viņi varētu savā starpā konkurēt, viņiem ir jāmeklē atbalsts pie kaut kādiem politiskiem spēkiem – viena, otra. Un šādi politiskie spēki to ļoti labi apzinās, viņu izmanto un ar dažādām budžeta dotācijām faktiski uzpērk,” uzskata ministrs.

Kritiku noraida iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens no partijas „KPV LV”. Viņaprāt, drošības dienesti cēluši kvalitātes latiņu visai augstu. Taču aktuāls ir jautājums par finansējumu.

„Iekšējā drošība ir prioritāte. Līdzekļi ir jāpiešķir, jo ar līdzekļiem var tikt iepirkta programmatūra, var tikt monitorēts internets, var maksāt operatīviem darbiniekiem, var maksāt aģentūrai. Tas viss ir atkarīgs no līdzekļiem.

Ja līdzekļu nav, tad drošības dienestam sarūk resursi un iespējamība kvalitatīvi veikt darbu. Līdz ar to mans ieteikums, lūdzu, atzīt, ka iekšējā drošība ir valsts prioritāte, piešķirt atbilstošus līdzekļus, lai arī drošības dienesti spēj kvalitatīvi pildīt savu darbu,” saka Ģirģens.

Detalizēta informācija par drošības iestāžu finansējumu parasti ir valsts noslēpums. Pēc publiski pieejamiem datiem šogad paredzētais finansējums Valsts drošības dienestam un Militārās izlūkošanas un drošības dienestam pārsniedz 18 miljonus eiro.

Iekšlietu ministrs atklāj, ka viņš ir prasījis budžeta palielinājumu šim mērķim gan šim, gan nākamajiem gadiem. Cik un kam - neesot izpaužams.

„Un tāpēc arī šodien es jums nestāstīšu, bet arī mēs cīnījāmies par papildu līdzekļu piešķiršanu. Mums bija pozitīvs lēmums,” saka ministrs. 

Lietu izskatīšana tiesās varētu būt izaicinājums

Līdz ar likuma grozījumiem un finansējuma pieaugumu drošības struktūrām lietu skaits varētu arī pieaugt. Taču potenciāls izaicinājums varētu būt šo lietu izskatīšana tiesā. Lietas ir specifiskas. Tiešu pierādījumu mēdz nebūt.

Tāpēc Valsts drošības dienests aicina sagatavot tiesnešus, kas specializējas noziegumos valsts drošības jomā. Tie varētu būt 10-20 tiesneši.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns konceptuāli ir gatavs vērtēt šo ideju.

„Šis jautājums ir jauns, ja tāds tiktu raisīts attiecībā uz drošību. Noteikti tam nevajadzētu specializētu tiesu. Būtu par maz šādu darbu. Un šeit gan varētu runāt vai nu par specializētajiem tiesnešiem, vai iekļaut veidojamā Ekonomisko lietu un finanšu noziegumu tiesā. Jo doma, veidojot šo specializēto tiesu, ir tāda, ka tā būtu īpaši sarežģītu lietu izskatīšanai,” spriež Bordāns.

Kā savā ikgadējā ziņojumā raksta drošības dienests, Krievijas izlūkdienestu interese par Latvijas iedzīvotājiem – gan amatpersonām, gan parastajiem iedzīvotājiem - ir augsta. Cilvēku sniegtā informācija ir vienīgā, kas ļauj pārbaudīt tos datus, kas iegūti no tehniskiem līdzekļiem.

Tāpēc iedzīvotāji īpaši jāinformē par potenciāliem riskiem, stāsta NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

„Nu, protams, tas ir izlūkdienesta kompetencē, zinot to, ko viņi zina, izvērtēt tos riskus un kā vislabāk ir ar tiem tikt galā. No savas puses, vienmēr publiski esmu aicinājis, ka mūsdienu konfliktu vidē, kur sabiedrības priekšstats ir viens no centrālajiem cīņas objektiem, izlūkdienestiem jādomā par jauniem veidiem, kā arī viņi spēj operēt šajā publiskajā telpā un radīt nepieciešamo spēju aizsargāties ne tikai šauros lokos, kas tieši atbild par drošību, bet arī sabiedrībā kopumā,” norāda Sārts.

Latvijas Radio zināms, ka arī Valsts drošības dienestā apzinās nepieciešamību aktīvāk uzrunāt sabiedrību par potenciāliem vervēšanas riskiem.

Arī ideja veidot informatīvus videoklipus, līdzīgi kā Lietuvā, ir apsvērta, un tuvāko gadu laikā varētu tikt īstenota.

Sākot šo tēmu un salīdzinot mūs ar kaimiņvalstīm atklāto spiegošanas gadījumu ziņā, ilūziju nebija. Mēs atpaliekam. Nebija neviena eksperta, kurš teiktu - Krievijas specdienestiem Latvija interesē mazāk. Spiegi šeit ir, un diez vai tie ir tikai trīs. Tātad vai nu kaut kas mums traucēja rīkoties, vai arī labākajā gadījumā pietrūka izpratnes, sliktākajā - gribas šo jautājumu risināt.

Es secinu – visiem nosauktajiem iemesliem bija ietekme. Līdz likuma grozījumiem Latvijai nebija tiesisku rīku spiegu sodīšanai. Un ilgstoši pietrūka gribas to mainīt. Tagad drošības dienestiem ir visas iespējas savu darbu uzlabot. Pirmie augļi jau ir. Redzēsim, vai turpinājums sekos.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti