No starptautiskās operācijas Afganistānā šonedēļ atgriezās aptuveni simts Latvijas karavīru. Līdz ar to ir noslēgusies daudzskaitlīgākā Latvijas karavīru dalība operācijā ārpus Latvijas. Lai arī Afganistānā šogad vēl paliek aptuveni 30 karavīru, tik plašas misijas kā līdz šim vismaz tuvākajā laikā Latvijas karavīriem nav plānotas. Bet tas liek bažīties par riskiem, ka daudziem karavīriem var pietrūkt motivācijas turpināt dienestu, svētdienas vakarā ziņo Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".
Pēdējo pusotru gadu karavīri no Latvijas bija otra lielākā nācija Zviedrijas vadītajā Ziemeļvalstu un Baltijas Pārejas atbalsta vienībā. 10.maijā ar svinīgu ceremoniju un daudzskaitlīgu augstu amatpersonu – gan no Afganistānas, gan Latvijas, Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas - klātbūtni slēdza.
Latviešu vienības pārsvarā nodrošināja drošību, visus nepieciešamos eskortus un konvojus, kā arī atbalstīja padomu grupas ar dažādiem drošības pasākumiem. Padomdevēju grupas nodrošināja vietējo cilvēku apmācību un padomu došanas procesu dažādu uzdevumu izpildei.
Šīs bāzes atstāšana būtiski atšķiras no iepriekšējām reizēm, kad Latvijas kontingents pārcēlās uz citu vietu nemierīgajā zemē. Šoreiz mūsu karavīri patiesībā atstāj Afganistānu. Šeit vairs nebūs lielā kontingenta 100 un vairāk karavīru. Tie būs atsevišķi karavīri, galvenokārt virsnieki, ar ļoti specifiskiem uzdevumiem, kas pamatā būs tieši padomu sniegšana vietējiem spēkiem, lai viņi zinātu, kā rīkoties kaut kādās specifiskās situācijās, un varbūt dažreiz viņiem doties arī palīgā.
Vada komandieris, virsleitnants Igors Sičiks raidījumam "De facto" atklāj: "Man īstenībā ļoti paveicās ar to, ka man sanāca atbraukt uz Afganistānu. Jo šī te ir pēdējā misija. Kad es absolvēju, tad bataljona komandieris pienāca man klāt un teica - tu būsi manā bataljonā un tev būs jābrauc uz misiju. Es biju ļoti apmierināts, jo tas bija viens no maniem mērķiem, manas karjeras mērķiem – būt virsniekam, priekšzīmīgam virsniekam, un aizbraukt misijā. Jo par vada komandieriem saka – ja vada komandieris nav bijis misijā, tad viņš nav vada komandieris. Tā ir tikai tāda paruna."
Noslēdzoties šai operācijai, kurā karavīri no Latvijas piedalās jau 11 gadus, citas tik lielas vairs nav plānotas.
Dižkareivis Dainis Netlis pabijis vienā misijā Irākā un divās Afganistānā: "Mums tāpat misijas ir ar starplaikiem apmēram uz trim gadiem, ja vienā rotā visu laiku paliek. Ja maina rotas, tad var tikt arī ātrāk. (..) Nepatīk tādi karavīri, kuri lēkā no vienas rotas uz otru. Viņi tur nevar ne normāli kolektīvā iejusties, neko. Bišķi padzīvo, aizbrauc vienā misijā un tad jau skrien projām. Un tad skatās viņš, kurā var paspēt reāli tikt. It kā gadam oficiāli jābūt starpā."
No augstu Aizsardzības ministrijas amatpersonu puses jau izskanējušas bažas, ka, paliekot bez lielām starptautiskām operācijām, būs daļa karavīru, kuriem zudīs papildu motivācija dienestam. Līdz ar to arī pastāv risks, ka labi apmācīti karavīri aizies no armijas vairāk nekā citkārt.
"Misijas ir tāda kā motivācija. Jūrā citiem ir tāda piemaksa, bet mums, kājniekiem, trešajā dienā mežā piemaksa ir lats ar kaut ko tur. Misija ir kā atalgojums, ka tu tur poligonā dzīvojies, ņemies, visu daries. Tev ir misija. Un ir jēga tajos kājniekos būt. Misijas nebūs, nu redzēs, kas tur tālāk būs. Es zinu draugus, kuri bija 2.bataljonā, atbrauca no misijas, aizgāja prom, jo viņiem teica, ka misijas vairāk nebūs. Un viņiem vairs nebija jēgas tur būt," pārdomas klāsta dižkareivis Edgars Kozlovskis.
Tiesa, ne viņš, ne viņa tuvākie kolēģi armiju pēc atgriešanās Latvijā neplāno atstāt. Bet vienlaikus jau tagad ir skaidrs, ka papildu motivāciju dienesta rutīnas atsvaidzināšanai tomēr vajadzēs gan.
Nodaļas komandiera vietnieks, kaprālis Ingus Melngailis: "Tagad misijas būs mazāk, bet ir cita lieta –mehanizācija. Tas ir atkal sava veida stimuls. Jau ir pavisam cita taktika un cits dienests. Tad no jauna kaut ko apgūst un tad interesantāks dienests paliek. Liek palikt vairāk, ilgāk, un izbaudīt to mehanizāciju. Cik gadus jau esmu armijā, un visu laiku tikai kājnieks un mugursoma mugurā, un tik pa mežu staigā apkārt. Un tas ar gadiem liek sevi manīt. Tagad, ja būs tehnika, atkal pavisam cita taktika, un būs cita rutīna un tāda lieta."
Plānotais bruņutehnikas iepirkums ir viens no tiem, uz ko karavīri liek cerības. Uz to norāda arī virsnieki. "Akceptēts ir mehanizācijas projekts, Es pats esmu no Sauszemes spēkiem, un es uzskatu, ka tas ir kaut kas jauns, liels izaicinājums mums, mehanizēties, pāriet no kājnieku domāšanas uz mehanizēto kājnieku domāšanu. Tas noteikti būs ļoti interesanti. Būs ko darīt, būs par ko domāt," raidījumam saka majors Jānis Kolosovskis.
Var redzēt, ka jautājums par nākotni un operācijām ārpus Latvijas, dienošajiem ir aktuāls, jo tas ir viens no pirmajiem, ko karavīri uzdod, tiekoties ar nozares vadošajām amatpersonām.
Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos, brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš: "Ne vienmēr jāpieņem, kas starptautiskā operācija ir kaut kas, kur aizbraukt projām uz Mali vai Afganistānu, vai Centrālāfriku. Mums ir ļoti daudz plānu, kur mums nepieciešams iesaistīties, piemēram, Eiropas Savienības kaujas grupā. Tai ir jau ļoti nopietns sagatavošanas process. Tajā procesā vesela gada laikā ir nepieciešams veikt arī pārvietošanos. Piemēram, no Latvijas uz Spāniju, un tur veikt mācības. Un tad pārvietošana un mācības, viss sagatavošanās process aizņem vairākus mēnešus. Un līdz ar to viņiem [karavīriem] nebūs deficīts - neaizņemtība vai neieinteresētība dēļ tā, ka tikai Latvijā un tikai Ādažos. Proti – viņiem būs iespēja pārvietoties un darboties daudz plašāk pa visu pasauli."
Jau šomēnes valdībai tiks prasīta papildu nauda bruņutehnikas iegādei un tam, lai tehniku varētu atbilstoši izmantot. Cik – tas vēl tiek rēķināts. Bet cerības uz līdzekļu pieaugumu nozarei ir.
Kopš 2003.gada NATO vadītajā starptautiskajā drošības operācijā Afganistānā dienējuši 2443 karavīru no Latvijas. Tā ir ilgākā un visu laiku visdaudzskaitlīgākā misija, kur vienlaikus dienošo skaits brīžiem pietuvojies pat diviem simtiem karavīru.
Afganistānā šajā laikā krituši četri Latvijas karavīri.
