"Bažas par to, ka gāzes piegādes Eiropai var ietekmēt politiskais spiediens, var novērst, izveidojot Eiropas (papildu) stratēģiskās gāzes rezerves," uzskata Briseles domnīcas "Eiropas politikas pētījumu centrs" (Centre for European Policy Studies, CEPS) padomes loceklis un goda pētnieks Daniels Gross. Viņš savulaik bijis Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas, kā arī vairāku Eiropas valstu valdību un centrālo banku konsultants, bet tagad ir Eiropas Parlamenta padomnieks.
Rakstā "Nord Stream 2 — a red herring at the bottom of the sea" (""Nord Stream 2"- sarkanā siļķe jūras dzelmē"; nosaukumā apspēlēta angļu idioma, kurā sarkanā siļķe nozīmē māņu manevru), kas publicēts CEPS portālā, Gross vērtē potenciālos draudus un izdevīgos faktorus, kādus Eiropai var radīt "Nord Stream 2" būvniecības pabeigšana.
Vienkāršie fakti, sarežģītā politika
Autors atgādina faktus: "Nord Stream 2" ir otrais cauruļvads no Krievijas gāzes termināļa līdz piekrastei pie Greifsvaldes Vācijas ziemeļaustrumos. Jau uzbūvēts 90% cauruļvada.
Būvniecību plāno un finansē "skatloga kompānija", kas reģistrēta Šveices Cūgas kantonā. Tās vienīgais akcionārs ir enerģētikas gigants "Gazprom", kura akciju kontrolpakete pieder Krievijas valstij.
Tādējādi tas it kā ir privātā sektora projekts, taču to acīmredzami kontrolē Krievijas valdība, norāda analītiķis. Pēc būvniecības pabeigšanas Eiropas Savienības (ES) tirgum tiks papildus piegādāti 55 miljardi kubikmetru gāzes gadā (ES kopējais gāzes imports ir 400 miljardi kubikmetru gadā).
Kādas ir Vācijas intereses
Jāizšķir Vācijas valdības intereses, Vācijas gāzes patērētāju intereses un projektā iesaistīto Vācijas uzņēmumu intereses, norāda autors.
No divām Vācijas kompānijām (tās ir starp pieciem Eiropas uzņēmumiem, kas finansējuši pusi projekta kopējo izmaksu) projekta pašreizējā posmā palikusi viena – "Uniper".
Uz gāzi, kas tiks saņemta pa "Nord Stream 2", tiks attiecinātas Vācijas normatīvās prasības un Eiropas noteikumi par sadali, piekļuvi tīklam un izdevumu regulēšanu. Tādējādi šī gāze nonāks integrētajā Eiropas, nevis Vācijas tirgū.
Kāda nauda figurē projektā? Kopējā summa, kas jau iztērēta 90% gāzesvada izbūvei, ir apmēram deviņi miljardi eiro. Jebkuram atsevišķam uzņēmumam šāda summa būtu būtiska, taču tā ir niecīga salīdzinājumā ar Vācijas vai ES ekonomikas apmēru, kas ik gadu veido triljonus eiro.
Patērētājiem Vācijā un Eiropā gāze, kas tiks piegādāta pa "Nord Stream 2" (ja tas tiks pabeigts), būs nedaudz lētāka nekā tad, ja tiktu izmantotas alternatīvas piegādes. Ir arī neliela priekšrocība, ja aplūko rādītājus par siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešiem – jaunā gāzesvada zaudējumu koeficients ir daudz zemāks, nekā transportējot sašķidrināto gāzi vai sūknējot gāzi pa veco cauruļvadu cauri Ukrainai.
"Tādējādi "Nord Stream 2" nav pārstāvētas būtiskas Vācijas intereses. Tomēr augsta ranga politiķu paziņojumi radījuši iespaidu, ka Vācijas valdība pilnībā atbalsta projektu. Šī acīmredzamā pretruna vājina valsts starptautisko autoritāti. Būtu daudz labāk, ja Berlīne ieņemtu patiešām neitrālu pozīciju," uzskata Gross.
Vai "Nord Stream 2" apdraud Eiropas enerģētisko drošību?
Krievijas kā lielākās gāzes piegādātājas Eiropai statuss ir labi zināms. Krievija jau nodrošina vairāk nekā trešdaļu Eiropas vajadzību un šī daļa, domājams, palielināsies.
Tomēr sašķidrinātās gāzes tirgus pieaugums mazina cauruļvadu svarīgumu. Pēdējā desmitgadē šis tirgus palielinājies divkārt, rodoties globālajam sašķidrinātās gāzes tirgum, kurā ASV piedalās ar savas sašķidrinātās gāzes eksportu uz Eiropu. Izdevumi par sašķidrinātās gāzes transportēšanu ir lielāki nekā par naftas pārvadāšanu, bet tirgus likviditāte, reaģējot uz pieprasījuma īstermiņa izmaiņām, joprojām ir ierobežota. Tomēr virziens ir skaidrs – sašķidrinātā gāze ir aizvien pieaugoša alternatīva Eiropai pa cauruļvadiem piegādātajai gāzei, raksta Gross. Viņš arī norāda, ka Krievija turklāt jau eksportē daļu gāzes kā sašķidrināto gāzi, tostarp uz Eiropu. 2019. gadā Eiropa no Krievijas importēja vairāk sašķidrinātās gāzes nekā ASV.
"Globālā gāzes tirgus pastāvēšana nozīmē, ka kopumā būs maz izmaiņu, ja "Nord Stream 2" netiks pabeigts. Gāze, kas netiks piegādāta tieši uz Vāciju, var iet caur Ukrainu, taču to arī varēs eksportēt no Krievijas ar sašķidrinātās gāzes pārvadāšanas tankkuģiem. Ar nedaudz lielākām izmaksām Krievijas sašķidrinātās gāzes eksports var arī izspiest citu gāzi (iespējams, no ASV vai Kataras) no Āzijas tirgiem. Tādā gadījumā Eiropa importēs vairāk sašķidrinātās gāzes no šiem diviem piegādātājiem," raksta Gross.
Tādējādi, pēc eksperta domām, gadījumā, ja "Nord Stream 2" netiks pabeigts, Eiropā vairāk tiks importēta sašķidrinātā gāze, tomēr liela tās daļa nāks no Krievijas.
No ekonomikas viedokļa galvenā problēma ir transportēšanas izdevumu starpībā: cik lielā mērā lētāk ir transportēt Krievijas gāzi no Jamalas pa cauruļvadu nekā ar tankkuģiem kā sašķidrināto gāzi? Tāda līdzekļu ekonomija ir svarīga atsevišķam uzņēmumam (konkrēti – "Gazprom"), taču tai ir otršķirīga vieta makroekonomiskajā ainā. "Nord Stream 2" koncernam "Gazprom" varētu ietaupīt no 1,25 līdz 2,5 miljardiem eiro gadā – ar nosacījumu, ka gāzesvads ir pilnībā noslogots.
Gross arī uzskata, ka uzmanība, kas pievērsta tieši gāzes cauruļvadiem, šķiet pārspīlēta, ja ņem vērā, ka Krievija ir arī lielākā jēlnaftas piegādātāja Eiropai, turklāt lielākā tās daļa arī tiek saņemta pa cauruļvadiem. Tomēr naftas vadi, tostarp vads "Družba", kas uzbūvēti Padomju Savienības laikā, nekad nav piesaistījuši lielu sabiedrības uzmanību.
Vai "Nord Stream 2" kaitē Ukrainas nacionālajām interesēm?
"Fakts, ka būtiska Krievijas gāzes eksporta daļa iet caur Ukrainu, netraucēja Maskavai anektēt Krimu un radīt "iesaldēto" konfliktu Donbasā. Tādējādi nav skaidrs, kāpēc turpmākai gāzes tranzīta samazināšanai būtu jāatstāj negatīvas sekas uz Ukrainas nacionālo drošību. Neskatoties uz abu valstu savstarpējo naidīgumu, tām tomēr izdevies panākt vienošanos, ka "Gazprom" tranzīta nodevās maksās no 1,5 līdz pieciem miljardiem dolāru gadā līdz 2024. gadam," norāda eksperts.
Daudzi novērotāji ASV un Eiropā uzskata, ka tranzīta nodevas Ukrainai ir izdevīgas. Gross raksta, ka īstenībā šī nauda nonākusi kabatās oligarhiem, kuri izpumpējuši peļņu, izmantojot čaulas kompānijas. Dažas nesenās reformas, kuras tika sāktas vēl pirms Volodimira Zelenska ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu, situāciju uzlabojušas, konstatēts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ziņojumā.
Tomēr tranzīta nodevas joprojām ir potenciāls avots korupcijai, kas joprojām pastāv Ukrainas enerģētikas sektorā. Ukraina joprojām ir pēdējās vietās labas pārvaldības un korupcijas izskaušanas rādītājos.
Turklāt šīs nodevas rada tipisku "holandiešu slimības" efektu, traucējot veidoties vietējai uz eksportu orientētai rūpniecībai, kas vienīgā varētu nodrošināt Ukrainas ilgtspējīgu izaugsmi, norāda Gross.
No Ukrainas un Eiropas tuvināšanās un korupcijas līmeņa samazināšanās viedokļa ieņēmumu no Krievijas gāzes tranzīta zaudēšana būtu jāuzskata par ieguvumu Ukrainai, ir pārliecināts autors.
"Ukraina vairs neimportē gāzi tieši no Krievijas. Tās enerģētiskā drošība tiek nodrošināta ar reversajām gāzes piegādēm no Rietumeiropas. Tomēr lielākā daļa šīs gāzes (tā Ukrainā nonāk no Slovākijas) īstenībā ir no Krievijas. Šodien šī gāze sākumā pa Ukrainas tranzīta cauruļvadu nonāk ES, bet pēc tam atgriežas. Pēc "Nord Stream 2" pabeigšanas plūsma kļūs nedaudz sarežģītāka (sākumā uz Vāciju, pēc tam caur Centrāleiropas tīkliem atpakaļ uz Ukrainu), tomēr būtība nemainīsies," norāda Gross.
Tikai neliela līnija kartē?
Kopumā "Nord Stream 2" ir tikai neliela detaļa kopējā topošajā globālajā sašķidrinātās dabasgāzes tirgus ainā. Virspusīgais ģeopolitiskais arguments, ka projekts padara Eiropu atkarīgāku no Krievijas un kaitē Ukrainai, neiztur objektīvu analīzi, uzstāj Gross.
Tāpēc Vācijas valdībai jāpārtrauc aizstāvēt šo projektu, bet Eiropai jāizveido savas papildu stratēģiskās gāzes rezerves. Tad visi varēs aizmirst par šo cauruļvadu Baltijas jūras dzelmē, rezumē CEPS eksperts.
