Sadaļas Sadaļas

«No tā ciešam mēs visi». Valsts nav aizsargājusi «Grindeks» mazos akcionārus

Valsts, mēģinot piedzīt no Kirova un Filipa Lipmaniem 1,9 miljonus eiro, maijā tiesas cīņā svinēja pirmo uzvaru (vēl ne galīgo), taču nav aizsargājusi pārējos bijušos “Grindeks” mazos akcionārus. Viņu ir simti, taču vairākums nesāka tiesāties, bet tie, kuri tomēr riskēja, zaudēja. Mazākuma akcionāru tiesību aizsardzība Latvijā darbojas slikti, saka pazīstamais jurists Edgars Pastars; un no tā cieš ne tikai abstraktie “biržas spekulanti”, bet arī konkrēti mēs visi.

“Atšķirībā no mana gadījuma valsts [aktīvu pārvaldītāja] “Posessor” (bijušās Privatizācijas aģentūras) prasība pret Lipmaniem jau bija skaļa lieta. Taču attiecībā pret mani Latvijas tiesas lēmums bija netaisnīgs,” saka Latvijas iedzīvotājs un bijušais “Grindeks” akcionārs Leonīds Mohovikovs. Viņš savās tiesas prāvās pret Kirovu Lipmanu bijis zaudētājs.

Tagad Mohovikovam ir divi varianti – aizmirst par savu zaudējumu vai iesniegt sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, taču jau nevis par Lipmanu, bet par Latviju, kura, viņaprāt, nav spējusi nodrošināt taisnīgu procesu. “Un tā nav tikai mana problēma, ir skartas visu to bijušo akcionāru tiesības, kuri nav sagaidījuši akciju atpirkšanu. Tie ir simti cilvēku, ja ne tūkstoši,” viņš saka.

ĪSUMĀ:

Kas notika?

Uzņēmējs Kirovs Lipmans kļuva par lielu “Grindeks” līdzīpašnieku jau šī gadsimta pirmajos gados. Kopā ar laulāto draudzeni viņam piederēja nedaudz mazāk par 50% akciju uzņēmumā, kas divdesmit gadu laikā izauga no neliela biznesa par Baltijā lielāko farmācijas holdingu. Pēc “lielās” privatizācijas valstij palika neliela (apmēram 2%) akciju pakete, kuru tā pārdeva tikai 2016. gadā. Un jau bijušā akcionāra statusā valsts iesniedza prasību tiesā – pret Kirovu Lipmanu un viņa dēlu Filipu (dēlam piederēja nedaudz akciju). Valsts uzskatīja, ka tai kā bijušajam “Grindeks” mazākuma akcionāram nodarīti 1,9 miljonu eiro zaudējumi, un tā pieprasīja piedzīt šo sumu no Lipmaniem. 

Rīgas apgabaltiesa 19. maijā apmierināja valsts SIA “Possessor” (agrāk – Privatizācijas aģentūra) prasību pret Lipmaniem un nosprieda piedzīt no uzņēmējiem vairāk nekā 1,9 miljonus eiro. Tas valstij ir pirmais pozitīvais rezultāts ilgajā virknē tiesas prāvu, kurās tā citā pēc citas bija zaudējusi.

“Šodien liela diena mazākuma akcionāru tiesību aizsardzībā,” tviterī ierakstīja viens no pazīstamākajiem Latvijas juristiem, konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars.

Lipmani nodarījuši valstij zaudējumus? Kā tas noticis?

Tiesāties ar Lipmaniem valdība nolēma pēc tam, kad 2016. gadā tika publicēts LSM.lv raksts, kurā bija teikts – valsts kuru katru brīdi “uzdāvinās” Lipmanam 1,7 miljonus eiro, jo nepiedzen zaudējumus, kuri tai nodarīti, iespējams, likuma pārkāpuma dēļ. Līdz šī raksta publicēšanai Ekonomikas ministrijā, šķiet, ne īpaši saprata, par ko vispār ir runa.

2014. gadā Finanšu un kapitāla tirgus komisija  konstatēja: Kirovs Lipmans, viņa laulātā draudzene Anna un dēls Filips ieguva saskaņotu kontroli pār 50,02% uzņēmuma, nepaziņojot par to regulatoram, tas ir, FKTK. Atbilstoši Finanšu instrumentu likumam Lipmaniem bija pienākums atpirkt akcijas no mazajiem akcionāriem pēc to bilances vērtības (tā tiek aprēķināta pēc uzņēmuma pēdējā auditētā gada pārskata), bet tā vairākkārt pārsniedza toreizējo akciju cenu biržā.

Lipmani FKTK lēmumu apstrīdēja. Taču 2016. gadā, izejot visas tiesu instances, zaudēja Augstākajā tiesā – un… tomēr uzvarēja, taču citādi: izrādījās, ka viņi pārdevuši nedaudz akciju, samazinot savu daļu nedaudz zem 50% sliekšņa. Toreiz FKTK nācās konstatēt, ka tiesiska pamata pieprasīt atpirkšanu vairs nav, bet mazie akcionāri, kas uzskatīja, ka neīstenotā atpirkšana par “labu cenu” nodarījusi viņiem zaudējumus, var tiesas ceļā pieprasīt Lipmaniem tos atlīdzināt.

2016. gada beigās valsts izsolē pārdeva savu “Grindeks” akciju paketi, saņemot 3,85 eiro par akciju. Ja Lipmani būtu izziņojuši atpirkšanu, cena būtu bijusi vairāk nekā trīsreiz lielāka.

2017. gadā valdība pilnvaroja “Possessor” iesniegt tiesā prasību piedzīt no Lipmaniem 1,9 miljonus eiro (starpību starp neizziņotās atpirkšanas cenu un cenu, par kuru valdībai izdevās pārdot akcijas). Virknē tiesu instanču valsts vairākas reizes zaudēja, un tikai maijā pirmo reizi uzvarēja.

Vai arī citi “Grindeks” mazie akcionāri iesniedza prasības tiesā?

Jā. Rus.lsm.lv ir zināms par divām prasībām, abos gadījumos prasītāji zaudēja. Lielāka daļa mazo akcionāru tiesāties nesāka.

Mazākuma akcionāri var baidīties vērsties Latvijas tiesā objektīvu iemeslu dēļ – iespējamo ieguvumu un zaudējumu bilance nav viennozīmīga. Tā, bijušais “Grindeks” akcionārs Leonīds Mohovikovs, kurš no Kirova Lipmana vēlējās piedzīt apmēram divus tūkstošus eiro, galu galā neko nedabūja, bet pats samaksāja apmēram 1,2 tūkstošus – 600 eiro, lai atlīdzinātu Lipmana tēriņus par juristu pakalpojumiem, kā arī tikpat daudz, lai samaksātu divas valsts nodevas. Un tas vēl nav daudz.

“Ja man būtu vairāk akciju un zaudējumu summa būtu lielāka, no manis piedzītu vairāk. Rēķins no Lipmana advokātiem būtu daudz lielāks, taču tiesa to ierobežoja, jo summām jābūt samērojamām ar prasības [summu], “ viņš pastāstīja Rus.lsm.lv.

Kāpēc tiesas pieņēma kardināli dažādus lēmumus?

Problēma ir tāda, ka šādas tiesu prakses Latvijā vienkārši nav bijis, un kā tieši piedzīt zaudējumus, kas radušies neizziņotas akciju atpirkšanas dēļ, nebija skaidrs. Piemēram, finansisti vēl pirms pāris gadiem jokoja: ja tev būtu bijušas “Grindeks” akcijas, kuras Lipmani nepiedāvāja atpirkt par 12 eiro gabalā, kā to paredzēja likums, un tu tās būtu pārdevis biržā lētāk, zaudējumu nebūtu, jo tu pats tās būtu pārdevis, brīvprātīgi (pēc šīs loģikas vadījās arī Lipmana advokāti). Bet, ja akcijas nebūtu pārdevis, nebūtu radušies arī zaudējumi, jo akcijas cena biržā kādreiz var arī pieaugt!

Kādu loģiku izmantos tiesa, sākumā nesaprata arī paši finanšu tirgus dalībnieki, un tas ir tikai viens no daudziem šādiem jautājumiem, kuri Latvijā nav definēti (bet daži ir neskaidri arī tagad).

Jurists Mārtiņš Mežinskis, kurš tiesā pārstāvēja “Possessor” intereses, ar citu “Grindeks” mazākuma akcionāru lietām nav iepazinies, tāpēc Rus.lsm.lv nekomentēja iemeslus, kāpēc prasītāji tajās zaudējuši. Tomēr viņš uzskata, ka pēdējais tiesas lēmums tomēr varētu ietekmēt citu mazākuma akcionāru iespējas iegūt kompensāciju: “Ja citos gadījumos bijuši līdzīgi apstākļi, tad iespējas ir.”

Un vai tagad Lipmani maksās valstij 1,9 miljonus eiro?

Tas vēl nav skaidrs. Pēdējo – viņiem nelabvēlīgo – tiesas spriedumu Lipmani ir pārsūdzējuši. Tagad tiesāšanās var ievilkties vēl uz gadiem diviem, Rus.lsm.lv sacīja jurists Mārtiņš Mežinskis.

Kā tieši mazais akcionārs zaudēja visās tiesas prāvās?

Leonīdam Mohovikovam 2014. gadā bija 380 “Grindeks” akciju. Viņš tās nopirka biržā tūlīt pēc FKTK paziņojuma, ka Lipmaniem jāizziņo atpirkšana, cerot, ka tā arī notiks. Pēc vairākiem mēnešiem Leonīds secināja, ka, ja reiz Lipmani FKTK lēmumu apstrīdējuši, tad arī atpirkšanas nebūs, un 2015. gada sākumā savas akcijas pārdeva – ar nelielu peļņu.

2017. gadā Leonīds redzēja, ka Latvijas tiesas Lipmanu konfliktā ar FKTK atbalstīja pēdējo, un nolēma paveikt to pašu, ko nesen izdevās paveikt valstij – pierādīt, ka Lipmani nodarījuši viņam zaudējumus (LSM.lv par šo lietu rakstīja). Leonīda prasības summa nebija liela – apmēram 2000 eiro: “Zaudējumu summa nav liela. Taču mūsu finanšu tirgus jau sen bija jāsaved kārtībā, un es gribēju kļūt par katalizatoru. Tobrīd biju tikko aizstāvējis jurista diplomu, tas likās interesanti.”

Tiesā Mohovikovs zaudēja visās instancēs, viņa apelācija un kasācija tika noraidītas: “Beigās man pateica, ka es pats sev esmu nodarījis zaudējumus, jo akcijas esmu pārdevis pats. Lai gan, ja es tās nebūtu pārdevis, tad nevarētu runāt par zaudējumiem. Tiesneši nesaprot, kas ir finanšu tirgus. Iznāk, ka mazākuma akcionāri šādās situācijās nav aizsargāti.”

Gadījumā ar “Possessor” – Privatizācijas aģentūras mantinieku – Augstākā tiesa pieņēma valstij pozitīvu lēmumu tāpēc, ka bija troksnis plašsaziņas līdzekļos, uzskata Mohovikovs.

“Gala iznākumā tagad redzu, ka kasācijas instance pateikusi pirmās instances tienešiem, ka viņi (sākumā arī izspriežot lietu par labu Lipmaniem) skatījušies uz acīmredzamām lietām nepareizi.

Nez kāpēc sākumā mūsu tiesnešiem tas nebija saprotams, lai gan birža pie mums strādā jau gadus divdesmit piecus. Bija persona, kurai bija jāizziņo akciju atpirkšana no mazākuma akcionāriem, taču tā to neizsludināja, akcionāri nevarēja izmantot savas tiesības un cieta zaudējumus.

Taču man Latvijas tiesās visas iespējas jau ir izsmeltas,” viņš saka.

Mohovikovs uzskata, ka pārējiem bijušajiem “Grindeks” akcionāriem nevajag steigties ar prasībām tiesās, bet labāk sagaidīt galīgo verdiktu “Possessor”  prāvā: “Kad es gāju uz tiesu, daži citi akcionāri arī gribēja [tā darīt], taču es viņiem ieteicu nesteigties, un man izrādījās taisnība.”

Leonīds Mohovikovs turpina ieguldīt noteiktas summas Latvijas fondu tirgū, lai gan neko labu par to nedomā: “Ja es tur redzu kaut ko interesantu, nedaudz ieguldu. Tomēr kopumā valsts un “fuktuks” (FKTK - S.P.) daudzu gadu laikā noveduši fondu tirgu līdz kliņķim. Plašāk skatoties, Latvijai šajā virzienā nekas “nespīd”. Jā, tu kā mazais investors zini par vietējiem uzņēmumiem nedaudz vairāk un reaģē uz notikumiem ātrāk nekā lietuvieši un igauņi. Paspēj ātrāk par viņiem uz pozitīva viļņa ielēkt vilcienā un nopelnīt vairāk. Tomēr kopumā šis tirgus ir ļoti toksisks. Pavisam nedaudzas biržas kompānijas mēģina veidot kvalitatīvu korporatīvo pārvaldību, taču tādas ir burtiski nedaudzas - “SAF tehnika”, “Madara”, “Latvijas gāze”… Taču, ja esi nopircis akcijas toksiskā uzņēmumā, kurā tiek pārkāptas mazākuma akcionāru tiesības, tu vari savas investīcijas iesaldēt uz desmitiem gadu. Man bija tāds stāsts, divdesmit gadu gaidīju, kad varēs pārdot akcijas ne gluži par grašiem.”

Galu galā “Grindeks” akcijas tomēr tika atpirktas. Kā?

FKTK spēja “pārliecināt” Lipmanu īstenot akciju atpirkšanu tikai 2019. gadā, un tādu notikumu attīstību neviens nebija gaidījis (jo vēl 2016. gadā tā pati FKTK paziņoja, ka tiesiska pamata pieprasīt īstenot atpirkšanu vairs nav). Taču tad komisija no jauna konstatēja, ka Lipmani nav izpildījuši likuma normas par atpirkšanu, noteica viņiem 131 tūkstoša eiro naudassodu, kā arī noslēdza ar viņiem administratīvo līgumu par akciju atpirkšanu no mazākuma akcionāriem.

Šajā reizē uzņēmēji neko neapstrīdēja. Un atpirkšana notika tā paša gada vasarā par 12,59 eiro par akciju. Tie investori, kuri neilgi pirms FKTK paziņojuma savas akcijas pārdeva apmēram par septiņiem astoņiem eiro par akciju, cieta sāpīgu zaudējumu. Tie, kuriem akcijas bija palikušas, pamatīgi vinnēja.

Un kāpēc gan tas notika?

Oficiālu paskaidrojumu, kā un kāpēc FKTK spēja panākt savu, nav vēl līdz šim laikam.

Pēc neoficiālas informācijas, iemesls ir “ABLV bankas” likvidācija. It kā šī procesa gaitā noskaidrojies, ka patiesā labuma guvēji no 22,66% “Grindeks” akciju, kas piederēja ar ABLV saistītajam fondam “Amberstone Group”, iespējams, īstenībā bijuši Lipmani. Ja tas patiešām tā bijis, tad viņi visu šo laiku kontrolējuši daudz lielāku “Grindeks” daļu, nekā bija zināms.

Runas par to klīda jau sen, bet 2013. gadā pats Kirovs Lipmans intervijā LTV (skatīties no 32. minūtes) “izpļāpājās” par akcijām, kuras piederēja fondam “Amberstone Group” (tobrīd – 11%): “tās ir manas akcijas”. Taču toreiz FKTK, sākusi pārbaudi, neko nespēja dokumentāli pierādīt.

Vai tas ir izdevies, pateicoties ABLV likvidācijai? Uz šo Rus.lsm.lv jautājumu FKTK atteicās atbildēt, paziņojot, ka administratīvā līguma par akcionāru darījumiem teksts ir ierobežotas pieejamība informācija, taču apstiprinot, ka pārkāpuma fakts ticis konstatēts.

Kā “galu galā ciešam mēs visi”?

Mazākuma akcionāru tiesības, kuras valsts de facto aizstāv vāji, kopumā ir problemātiska tēma, kuras dēļ cieš gan ierindas vietējie investori, gan Latvijas pensiju fondi, gan visa ekonomika, uzskata jurists Edgars Pastars.

“Tas traucē institucionālajiem investoriem, tostarp arī pensiju fondiem, ieguldīt Latvijas uzņēmumu akcijās. Ir ļoti svarīgi, lai šie “higiēnas noteikumi” pie mums tiktu ievēroti. Tomēr Latvijā šī investīciju vide nav īpaši laba,” viņš norāda.

“Possessor” tiesāšanās detaļas Pastars nekomentē, jo viņš šo lietu nav pētījis. “Es biju priecīgs par procesu kopumā – nav svarīgi, kā vārds minēts šajā lietā. Svarīgi, lai būtu tiesu prakse, kas dos cerību citiem mazākuma akcionāriem, [mudinās] cīnīties par savām tiesībām. Diemžēl šodien viņiem ir diezgan grūti.

Pagaidām tiek uzskatīts, ka mazākuma akcionārs ir tas, uz kā rēķina var ietaupīt. Taču tā nedrīkst būt.

Un jebkura tiesu lieta, kas to apstiprina, ir svarīga. Citādi mums šeit investīciju nebūs.”

Detalizēti izteikties par šīs uzvaras ietekmi uz tiesu praksi Pastars nesteidzas: “Jāsagaida galīgais lēmums, bet jebkurā gadījumā ir svarīgi, ka tiesa aizstāv mazākuma akcionāru tiesības.”

Pagaidām iznāk, ka valsts jautājumā par zaudējumu piedziņu aizstāvējusi tikai sevi, bet ne vairākumu mazo akcionāru? Tas, ka vairākums mazo akcionāru prasības nav iesnieguši, pierāda – mazajiem akcionāriem ir grūti sevi aizstāvēt, viņiem nav tik daudz resursu, lai noalgotu nopietnus advokātu birojus un ilgi tiesātos, saka Pastars.

“Viņu investīcijas [akcijās] bieži ir mazākas par summu, kāda jāiztērē tiesas prāvai, un viņi taču vēl arī riskē, ka zaudējuma gadījumā viņiem būs jāatlīdzina otras puses tiesas izdevumi. Tas parāda, ka likumiem jābūt maksimāli saprotamiem, nepārprotamiem un stingriem, lai pat nerastos situācijas, kad jātiesājas par elementāriem jautājumiem.

Slikti, ka viņi ir tādā situācijā. Ilgas un dārgas tiesas prāvas nav tas instruments, ar kuru var aizstāvēt mazākuma akcionāru tiesības. Juristi tādās situācijās parasti saka – nu ko jūs ņematies, ejiet uz tiesu! Taču tiesa nav panaceja. Jādara viss, lai regulējums būtu tāds, ka nevajadzētu iesaistīt tiesu. Tie paši pensiju fondi – tie skatās uz praksi Latvijā. Un kādēļ gan viņiem te riskēt, ieguldot vietējās akcijās? Labāk neriskēt, [viņi domā] – ieguldīsim naudu Amerikas indeksos! Galu galā ciešam mēs visi.”

“No tiesu prakses viedokļa tā ir uzvara. Taču es to vērtēju no tiesvedības kultūras Latvijā viedokļa, bet uz mazākuma akcionāru individuālajiem panākumiem tas pagaidām neattiecas,” uzskata “INVL Asset Management” vadītājs Andrejs Martinovs. Viņš domā, ka bijušajiem “Grindeks” mazākuma akcionāriem ar prasībām steigties nevajag, bet labāk sagaidīt galīgo tiesas lēmumu. Kā arī sekot noilguma termiņam.”

Bet kā ir ar noilgumu?

“Domāju, ka noilguma termiņš šādām prasībām ir desmit gadi kopš zaudējumu nodarīšanas brīža, tas ir, kopš 2014. gada, kad pārkāpums konstatēts FKTK administratīvajā aktā,” saka “Possessor” intereses pārstāvošais Mārtiņš Mežinskis. Tātad prasības var iesniegt līdz 2024. gadam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt