No izklaides līdz atkarību purvam - azartspēļu spēlmaņu stāsti

Pēdējos gados sporta totalizatoru un interneta kazino spēlmaņi ir arvien jaunāki un to ir arvien vairāk. Tā par saviem klientiem -  azartspēļu atkarīgajiem - saka kāda psihoterapeite.

Ziņas par to, cik daudz iedzīvotājiem piemīt šī kaite un kāds ir viņu profils, iestādēs nav atrodamas. Taču ir atsevišķas mozaīkas daļas. Piemēram, pēdējos četros gados Izložu un azartspēļu inspekcijai rakstījuši vairāk kā 400 spēlmaņu, lūdzot pavēstīt azartspēļu organizētājiem neielaist viņus spēļu zālēs un kazino.

• Laipna attieksme un komforta sajūta
• Meli, meli, meli...
• Parazīta dzīvesveids, ko netur nedz veselība, nedz galva
• Māte telepātiski juta, ka karos nost
• Pagrieziens cīņā ar atkarību - atziņa, ka ārstējos sevis dēļ
• Sievas prasība - ja vēlies saglabāt ģimeni, tad dari kaut ko
• Psihoterapeite: Atkarīgie palīdzību meklē, kad gandrīz vairs nav ko zaudēt
• Atkarību cēloņi mēdz būt meklējami vēl bērnībā
• Sākta jauna dzīve - ticības ceļš, amatieru futbols

Laipna attieksme un komforta sajūta

Spēļu zāles bieži vien ir telpas bez pulksteņiem uz sienām. Atkarības viela te ir nauda un emocijas. Dūmakainajos rotaļu laukumos spēlmaņus sagaida laipni - pat ja sēdēs dienām, neviens viņus nekritizēs, ārā nedzīs, bet gan pienesīs kafiju.

"Protams, tas kaifs ierauj iekšā. Ir patīkami. Neviens tevi netraucē, neviens tevi nebaksta. Tas nav kā darbā - ""Vot", strādā!" - tev priekšnieks nāk, iebaksta vai ko. Tu tur pats sev esi saimnieks un dari, ko tu gribi!"

Tā par baudu spēļu zālē stāsta 33 gadus vecs vīrietis, kurš ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem spēlēja jau 10 gadus.

Savu īsto vārdu viņš lūdza neminēt, tāpēc viņš tiks saukts par Kristapu. Spēļu zālē pirmoreiz iegājuši ar draugiem, un viss sācies ar jokiem.

Meli, meli, meli...

"Pašā tajā spēlēšanā bērnībā jau likās, ka tu esi gudrāks par to aparātu. Skatos, ka tur baigi daudz naudas iekšā un tūlīt man visa tā nauda būs. Bet parasti jau es ar pliku pakaļu aizeju prom," atzīst Kristaps.

Spēļu zālēs drīz vien tevi uzrunā "īstie cilvēki", saka Kristaps. Pamāca, ko iedzert, lai justos labāk. Neilgu laiku arī tas aizrāvis, taču izdevās pilnībā pārtraukt. Spēlēšana darbam netraucēja, puisis vienmēr bija laikā, pat agrāk. Spēlēja pēc darba. Dzīvesbiedre juta, ka kaut kas nav labi, taču nesaprata, kas tieši nogājis greizi.

"Cilvēks atnāk mājās ar nenormāli sliktu garastāvokli. - "Kas ir noticis?" - "Nav naudas". Izdomājis - "tipa", nav izmaksāts. "C'mon" [izteiciens angļu valodā], valsts iestādē strādāju. Kā man var noteiktā datumā neizmaksāt algu? Tas būtu smieklīgi. Bet piekritīsi, ka visi spēlmaņi ir radoši cilvēki," norāda Kristaps.

Spēlmanis meloja visiem par visu. Viņa omītes katra melos esot paspējusi vismaz divreiz nomirt... Taču mājās tika melots par darba grafiku un algas lielumu.

Piemēram, algas dienā no cita telefona viņš atrakstīja uz savu numuru īsziņu it kā no bankas, ka kontā ienākusi alga. Protams, norādīja par kādiem 70% mazāku nekā bija.

"Cits numurs, tas ir sīkums," stratēģiju skaidro Kristaps. "Uzliec, ka ir 100 eiro ieskaitīts [kontā]. Viss - [dzīvesbiedrei] no vieniem meliem esi ticis vaļā, tev vairs nav nekas jāizskaidro. Droši var atstāt telefonu. Viņa var apskatīties: tiešām saņēmis mazu aldziņu – nabadziņš!" veidu, kā dzīvesbiedrei izskaidrojis regulāros naudas zudumus, skaidro spēlmanis.

Parazīta dzīvesveids, ko netur nedz veselība, nedz galva

Jautāts, kurš maksājis par dzīvokli, viņš norāda uz dzīvesbiedri.

"Mēs visi to mākam uzvelt uz citu pleciem. Es biju parazīts. Piesūcies kā tāda ērce. Bija bail, ka varētu uz ielas iet dzīvot savas nabadzības dēļ. Man būtu kauns braukt pie mātes, jo viņa redzētu, cik zemu esmu nokritis," stāsta Kristaps, uz jautājumu, vai draudzene maksājusi par dzīvokli, atsakot: "Jā, protams, protams!"

Mājas bija vieta, kur paēst un izgulēties. Kristaps spēlēja un zaudēja arvien biežāk, un, pat ja izdevās laimēt tūkstošus eiro, tā nebija vērtība, jo spēle bija jāturpina. Līdztekus jādomā arvien jauni ceļi, kur ņemt naudu. Piemēram, uzpirka par sīknaudu telefonus un pārdeva dārgāk. Lūzuma punkts bija diena, kad no mājām pazuda vairāki tūkstoši eiro. Aptrūkās melu, un Kristaps atzinās.

"Es vienkārši pateicu. Man galva plīsa uz pusēm. Galvā vienlaicīgi ir tūkstošiem domu - tu nevari naktī gulēt.Visu laiku viena ideja aizskrien, otra... tad trešais, ceturtais variants. Tad veselība palika sliktāka, un es nevarēju sevi noturēt. Nervi nedaudz uzdeva. Es fiziski salūzu. Es biju gandrīz kā kartupelis," melu un izdomājumu beigu brīdi atceras spēlmanis.

Māte telepātiski juta, ka karos nost

Katram azartspēļu spēlmanim lūzuma brīdis ir citādāks. Piemēram, 37 gadu vecajam Raimondam – arī vārds mainīts – tāds bija 27 gadu vecumā.

"Es paņēmu šlipsi no skapja, aizgāju pie sava balkona durvīm, apliku ar kliņķi un rāvos. Kaut kādā veidā telepātiski māte to sajuta. Viņa bija blakus istabā, ienāk un redz, ka esmu pakāries šlipsē, sāk histēriski raudāt. Tas bija viens mirklis.

Paveicās, ka ar pirkstgaliem aizskāru grīdu, noņēmu nost [šlipsi]. Māte lūdza, lai kaut ko daru ar savu atkarību, vienu no visām savām atkarībām," saka Raimonds.

Puiša pieminētās ir alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarība. "Es vairāk neredzēju jēgu dzīvot. Es neredzēju, ka mana dzīve var būt kā piepildījums, jo bija parādi, zaudēta ģimene, zaudēti darbi, biju diezgan fiziski un morāli degradējies," atminas Raimonds.

Pagrieziens cīņā ar atkarību - atziņa, ka ārstējos sevis dēļ

Azartspēles Raimondu vilināja jau pusaudža vecumā. Acis mirdzējušas, vērojot, kā vectēvs ar tēvu un onkuli aizrāvās ar zoli. Visa ģimene par santīmiem spēlēja loto muciņu spēli. Vēlāk – kārtis ar vecākiem pusaudžiem par naudu.

"Man nekad neveicās, jo es vienmēr zaudēju, taču es nekad nemācēju apstāties. Es gāju atspēlēties.

Ar nākošo naudu vai kabatas naudu, kas man tika iedota, es atgriezos pie kāršu galda, lai atspēlētu iepriekšējās dienas vai tās pašas dienas zaudējumu," stāsta spēlmanis.

Arī vēlāk, spēlējot katru dienu spēļu zālēs, viņš domājis tikai par pēdējo zaudējumu, nevis par pēdējiem diviem. Alkohols un narkotikas pārvilka svītru pusaudža dienu sapnim - viņu izslēdza no profesionālā futbola komandas. "Visu laiku mainījās sociālā sabiedrība - ja agrāk biji sportists, tad tie bija sportisti. Ja skolā mācījies, biji diezgan interesants, tad tev bija apkārt līderi klasē. Pēdējos desmit gadus es jutu, ka eju uz leju un man apkārt ir krimināla vide," norāda Raimonds.

Neveiksmīgais pašnāvības mēģinājums bija Raimonda sākums ceļā uz atveseļošanos.

Puisis izgāja 28 dienu Minesotas programmu atkarīgajiem. Tā ir 12 soļu programma slimnīcā stacionārā. Pēc tās puisis noturējās trīs mēnešus, un atsāka lietot apreibinātājus. Vecās atkarības turpinājās vēl pusotru gadu. "Un tā bija pirmā reize, kad 2007.gadā es pirmoreiz sakravāju somiņu un pateicu – viss, to darīšu priekš sevis, ne priekš vecākiem, ne priekš ģimenes, ne priekš bērniem. Es izgāju. Tā bija pavisam cita attieksme pret šo programmu. Es ļoti labi atceros, ka ar mani jau sāka notikt pārdabiskā veidā pārmaiņas," saka Raimonds.

Sievas prasība - ja vēlies saglabāt ģimeni, tad dari kaut ko

Savukārt Kristaps – kad no mājām viņš bija iznesis vairākus tūkstošus un atzinies draudzenei, - devās pie psihiatra. Kabinetā bija praktikantes un ārsts. "Viņš man prasa pirmo jautājumu: "Kāpēc tu te esi atnācis?" - "A man ir smagi, man jūk ģimene ārā, man viss pilnīgā..." [puiša atbilde ārstam]. Tās meitenes ar brillītēm sēž un klausās. Viņš [ārsts] man kaut kā nesimpatizēja, bet paldies par labajām zālēm!" saka Kristaps.

Pēc nervu zāļu kursa haoss galvā mitējies. Ar skaidru galvu sēdējis pie datora kopā ar sievu un meklējuši internetā palīdzības iespējas. Viņas prasība bija – ja gribi saglabāt ģimeni, tad kaut ko dari. Viņam tas bija svarīgi, un viņš piezvanīja anonīmo spēlmaņu klubam. "Kad pacēla klausuli, [tur] pateica tā, it kā es stāstītu par sevi. Vārds vārdā nosauca manu problēmu. Es - "Ho, vēl kāds ir tāds!?" Man likās, ka es viens tāds idiots pasaulē," atzīst Kristaps.

Psihoterapeite: Atkarīgie palīdzību meklē, kad gandrīz vairs nav ko zaudēt

Psihoterapeitiem te ir, ko teikt. Bieži vien azartspēļu atkarīgie iedomājušies, ka viņu problēma ir ļoti unikāla. Kad viņi uzzina, ka tā nav, viņiem ir liels atvieglojums, pamanījusi klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Aelita Vagale.

"Tā unikalitātes sajūta ir nolieguma veids. Visām atkarībām sākumā ir noliegums – "Es spēlēju vai dzeru mazāk kā citi, un tāpēc es tikšu galā!" [spēlmaņa attieksme]. Tāpat man neviens nevar palīdzēt. Mana atkarība ir tik unikāla, ka neviens nezinās, ko ar to darīt. Tās ir domāšanas izmaiņas," par spēlmaņu psiholoģiju stāsta Vagale.

Pēc palīdzības spēlmaņi bieži vien ierodas, kad ir problēmas ģimenē, strupceļš, samilzuši parādi, jo kredītus vairs nevar pārkreditēt. Bieži viņus piesaka dzīvesbiedres vai mātes. Tēvi nekad vai ļoti reti. Dažus atved tuvinieki, daži mēdz ierasties paši. Bieži vien viss sākas ar fiziskām problēmām. "Neviens azarstspēļu spēlmanis jums nestāstīs, ka viņam ir problēmas ar potenci vai ka viņam ir vāja erekcija, tāpēc ka azartspēlmais ir "uh"...," saka narkoloģe un psihoterapeite Ināra Vārpa. Viņa teic, ka fiziskās problēmas bieži vien ir pirmās un tikai pēc tam seko psiholoģiskās likstas.

"Nespēja koncentrēties, nespēja domāt. (..) Ja es nespēju koncentrēties uz mācībām, uz darbu, sākas kļūdas. Nākamais ir emocionālās problēmas, kas arī ir agrīnas. Viņš veselīgi vairs nepriecājas, ir dusmīgs, melīgs, psihopatizēts," spēlmaņus raksturo Vārpa.

Spēlmaņi spēj koncentrēties uz shēmām, kā aizņemties, atdot, atkal aizņemties, bet nespēj noturēt uzmanību, lai bērnu izņemtu no bērnudārza vai palasītu grāmatu.

Vārpa nosauc azartspēļu četras fāzes. Pirmā ir vinnēšanas fāze.

"Šī saucamā omnipotence, visvarenības sajūta – "Redz, kāds es esmu džekiņš! Redz, kā man sanāk!" Tas viņu ievilina vai iesūc šajā procesā, un viņš sāk noticēt [spēlei] kā mazs bērns. Tad ir otrā - zaudēšanas - fāze, kur zaudējumu sāk kļūt vairāk nekā vinnestu. Šajā fāzē sāk racionalizēt, sāk dusmoties un sāk izskaidrot - "Es taču zināju, ka šodien nevajadzēja nākt, šodien bija slikta prognoze". Paradoksāli, bet tas rada vēl lielāku motivāciju spēlēt. Dusmas pie zaudēšanas ir tās, kas turpina motivēt iet atspēlēties - "Tad, kad es atspēlēšu visu naudu, ko es esmu tur iebāzis, tad es pārtraukšu spēlēt!"

Veselam cilvēkam, protams, ir skaidrs, ka viņš nevar vinnēt un atspēlēt. Taču atkarīgais turpina zaudēt, kas rada vēl lielākas dusmas un cīniņu, kas, protams, neizdodas," klāsta narkoloģe.

Vārpa saka - ceturtā stadija ir izsīkums, kad ir jau smagas problēmas, un šajā fāzē bieži vien cilvēki nevis dodas pie ārsta, bet izdara pašnāvību.

Savukārt psihoterapeite Vagale ievērojusi, ka pēdējos trīs gados vismaz viņas praksē klienti kļuvuši jaunāki – vidēji vecumā starp 17 līdz 35. Agrāk biežāk bija vecāki – 30 līdz 40 gadu vecumā. Vairāk ir arī sporta totalizatoru un interneta kazino spēlētāju. Taču problēmas tās pašas, kas spēļu zāļu klientiem. "Parādi, sekas attiecībās, nervozitāte, miega traucējumi, pašnāvības domas," uzsver Vagale.

Atkarību cēloņi mēdz būt meklējami vēl bērnībā

Virtuālās vides spēlmaņus ievērojusi arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Minesotas programmas vadītāja Venita Dāve. "Tur ir vēl intensīvāka atkarību un dažādu mahināciju veikšana. Ja agrāk aizgāja, raustīja kloķi, spaidīja podziņas un darīja visas pārējās lietas, lai dabūtu naudu, tad šeit [interneta azartspēlēs] jau ir baigā shēmošana," saka Dāve.

Viens no spēlēšanas cēloņiem ir iedzimtība – spēlmaņi bieži vien nāk no ģimenēm, kur ir cilvēki ar atkarībām, daļai ir veselības problēmas arī, piemēram, galvas traumas vai psihiskas saslimšanas, ietekme var būt psiholoģiski pārdzīvojumi dzīves laikā.

Vai arī problēmas ģimenē, piemēram, tēva trūkums – fizisks vai emocionāls.

Arī narkoloģe Tatjana Justa, kura ar atkarīgajiem strādā Rīgas sociālajā dienestā, cenšas saprast klientu spēlēšanas iemeslus. "Kāpēc iemesls ir piesaistīts tādai iluzorai domai, ka var palikt bagāts, ja spēlēs? No savas prakses zinu, ka tieksme spēlēt nāk no ģimenes. Bija ļoti bargs tēvs vai pret bērnu bija ļoti lielas prasības, vai ģimenē bija ļoti svarīgs augsts sociālais statuss, vai naudai ļoti liela nozīme, bet pats bērns ne visai mīlēts. Sociālā latiņa vecākiem bija daudz svarīgāka nekā bērns. Vecāki daudz strādāja un nopelnīt naudu bija daudz svarīgāk nekā pavadīt laiku kopā ar bērnu," atzīmē Justa.

Psihoterapeiti un narkologi bieži rekomendē atkarīgajiem sākt Minesotas programmu un tad vismaz gadu turpināt terapiju pie psihoterapeita vai narkologa. Minesotas programma pieejama trīs vietās Latvijā – divās slimnīcās - Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC) un Ģintermuižā Jelgavā. To piedāvā SIA "Akrona 12". Tā nav bezmaksas, pacienta iemaksa, piemēram, RPNC tā ir 199 eiro. Uz programmu var arī būt jāpagaida rindā, apmēram nedēļu vai divas.

"Tās parasti nav tikai azartspēles. Tie jau ir atkarīgi cilvēki, kuriem ir arī ķīmiskas atkarības, alkoholisms, un vai arī narkomānija - tur ir visas atkarības," stāsta Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Minesotas programmas vadītāja Venita Dāve. "10, 12 cilvēku grupās ar azartspēlēm sirgst vairāk kā puse dalībnieku," viņa piebilst.

Proti, kopš krīzes valsts arī šajā programmā sedz tikai astoņas ārstēšanās dienas kā neatliekamo palīdzību, par pārējām 20 dienām jāpiemaksā pašam Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram. Par katru cilvēku aptuveni 540 eiro. Veselības ministrijas iestādes centra lūgumus pārtraukt šo praksi nav ņēmušas vērā. Tas rada bažas, vai atkarīgo, tajā skaitā azartspēlmaņu, ārstēšana valstij ir būtiska. Iestādēs nav arī datu, cik kopumā cilvēku gadā šo programmu iziet.

Sākta jauna dzīve - ticības ceļš, amatieru futbols

Protams, šī Minesotas programma ir tikai iesākums. Tai seko regulāras vizītes pie speciālistiem. Viņi iesaka apmeklēt arī sadraudzību "Anonīmie spēlmaņi". Par tiem vairāk ziņu mājaslapā – www.as.org.lv. Visvienkāršāk anonīmos bijušos spēlmaņus satikt, piezvanot organizācijai. Taču no daudzām atkarībām sirgstošais puisis Aigars savu glābēju satika pirms četriem gadiem lielveikalā. "Viņš mani redzēja bezprātā, nolietojušos no narkotikām. Es gāju uz to veikalu," stāsta Aigars.

Pirms četriem gadiem viņš devās uz lielveikalu zagt dārgo alkoholu, lai to veikli iemainītu pret narkotiku devu vai naudu spēlēšanai.

No turīga Rēzeknes biznesmeņa - kontrabandista - viņš bija kļuvis par kriminālprocesu galveno varoni un bezpajumtnieku, kurš dienām mita spēļu zālē "Fēnikss" Stacijas laukumā.

Kad viņš ienāca veikalā zagt, viņu uzrunāja Raimonds, kurš tur strādāja labā amatā. Raimonds Aigaru mazliet zināja un viņu pārsteidza puiša izskats, jo iepriekš redzētais Aigars bija miesās ražens turīgs Rēzeknes biznesmenis ādas jakā. "Viņš mani ieraudzīja veikalā. Es nepaspēju nozagt. Tā bija reize, kad es nebiju ēdis, un mans svars bija 50 kilogrami (..)," pauda Aigars.

Lai arī Aigars bija jau izgājis piecas Minesotas programmas, izšķiroša bija tieši šī diena pirms četriem gadiem. Raimonds sarunāja naktsmājas Katoļu ielā pie misionāriem, un sākās Aigara rehabilitācija. Aigars gāja ticības ceļu, un tagad viņš kalpo cilvēkiem – strādā ar jauniešiem, kuri jau nonākuši problēmās.

Savukārt Raimonds no azartspēlēm, vielām un alkohola tīrs ir jau astoņus gadus. Viņš darbojas Anonīmo spēlmaņu klubā, un spēlē amatieru līgā futbolu.

"Es esmu pateicīgs un priecīgs par šo jauno dzīvi," saka Raimonds. Viņš pa naktīm tagad var mierīgi gulēt, nav jābaidās, ka kāds piezvanīs pie durvīm.

Bet Kristaps nespēlē vairāk nekā pusgadu. Acis atvērusi narkoloģe, kura neticami ātri palīdzējusi rast atbildes uz jautājumiem, kurus viņš nespēja visu dzīvi atbildēt. "Daudzi naivi tic, ka tā ir rakstura vājība. Arī es no sākuma domāju, ka tā ir rakstura vājība. Bet, strādājot ar sevi, es saprotu, ka tā ir slimība - kā iesnas vai klepus. Neko, mācos dzīvot, bet nedrīkst atslābt ne uz mirkli. Tā slimība visu laiku būs iekšā," norāda Kristaps.