Jāpiebilst, ka šeit runa būs par vispārējās izglītības skolotājiem – tātad tiem, kas strādā sākumskolās, pamatskolās un vidusskolās.
Daudz bērnu, daudz darba?
Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS) ievadītie dati rāda šķietami normālu ainu. Pārstrādājies vidējais Latvijas skolotājs neizskatās. Pašvaldībās ir samērā lielas atšķirības, bet vidējā slodze, iekļaujot gan kontaktstundas, gan ārpusstundu darbu, svārstās no 17 līdz 30 stundām nedēļā. Šāda darba slodze ir pat mazāk nekā trešdaļai skolotāju. Tātad pārējie strādā vai nu mazāk, vai vairāk.
Ingūna Grīnerte ir angļu valodas skolotāja Mārupes Valsts ģimnāzijā, kurā mācās 1400 skolēni. Slodze ir liela – 30 kontaktstundas un gatavošanās darbs stundām. "Uz papīra" tās ir 40 darba stundas nedēļā. Kā ir patiesībā?
"Tas ir tikai teorētiski, jo vairāk par 40 stundām nevar būt.
Būsim loģiski domājoši – ja tev ir 30 kontaktstundas plus vēl audzināmā klase, tad reālais darba laiks ir 60–70 stundas nedēļā.
Tu esi izdedzis, pārdedzis, noguris. Tādā ziņā tā alga ir laba, un tev vairs neko negribas. Ir bijušas dienas, un diezgan daudz, kad es no skolas izeju pusastoņos vakarā. Vienīgais, ko vēlies, ir iekrist gultā, izgulēties, lai no rīta atkal sešos celtos un ietu uz skolu," atklāja Grīnerte.
Šis ir pirmais gads, kad Ingūna strādā tik daudz. Ingūna nevēlējās palielināt slodzi, tā vienkārši sanāca – kāda kolēģe ir devusies bērnu kopšanas atvaļinājumā, un viņas stundas sadalītas uz esošajiem skolotājiem. Protams, tas bijis uz brīvprātības principa. Liela daļa pedagogu solidaritātes dēļ papildu stundas uzņemas bieži vien ar domu sapelnīt vairāk vai sakrāt naudu kādam lielākam pirkumam.
Mārupe kopumā ir no tiem novadiem, kuros arī vidējie rādītāji liecina, ka skolotāji strādā daudz. Kāpēc tā, skaidroja Mārupes ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova: "Ir bērni, ir darbs. Skolotājam slodze veidojas no stundu skaita. Ir dažādi priekšmeti ar dažādu stundu skaitu. Ja matemātikai nedēļā ir piecas sešas stundas, tad bioloģijā, fizikā, vizuālajā mākslā ir viena vai divas stundas nedēļā. Ja skolā ir 54 klašu komplekti, tā kā mūsu skolā, tad arī matemātiķim un latviešu valodas skolotājam ir pilna slodze."
Kam tā lielā alga?
Tātad visvieglāk lielas slodzes dabūt ir tiem, kuri māca eksāmenu priekšmetus.
Lielā skolā daudz kontaktstundu būs arī citu priekšmetu skolotājiem. Taču mazajās skolās slodzi salasīt var vien tie, kuri māca vairākus priekšmetus, tātad ir vairākas kvalifikācijas.
Tas nozīmē, ka skolas izmēram ne vienmēr ir noteicošā loma. Tam gan ir būtiska loma atalgojumā, jo, kā zināms, pedagogu algas finansē pēc principa "nauda seko skolēnam". Tomēr vidēji valstī, strādājot 30–40 kontaktstundas nedēļā, skolotāja alga ir 900–1500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Precīza summa ir atkarīga no skolas, pašvaldības un arī ārpusstundu darba.
"Neskatoties uz šo it kā salīdzinoši lielo atalgojumu stundu skaita dēļ, brīvi dzīvot noteikti nevar. Es dzīvoju viena, visi komunālie maksājumi ir uz mani, mašīnas remonts uz mani un tā tālāk. Arī man bija doma, kāpēc es piekritu daudzajām stundām, – vienu gadu pastrādāšu tā kārtīgi, iekrāšu kādu naudiņu un tad es varēšu atļauties sev ļoti labu atalgojumu – ceļojumu," pastāstīja skolotāja Ingūna Grīnerte.
Tomēr ceļojums, visticamāk, viņai izpaliks, jo algas pieaugums šobrīd būs tieši laikā, lai nosegtu komunālo pakalpojumu cenu pieaugumu.
Tikai naudas dēļ pedagoģe nav gatava šādi strādāt ilgstoši, jo tas paņem daudz enerģijas. Taču šādi ikdienā strādā daudzi Latvijas skolotāji.
Nav pat minimālās algas
Vienlaikus ir samērā liela šīs profesijas pārstāvju daļa, kuri strādā mazāk par 15 stundām nedēļā, ieskaitot gan kontaktstundas, gan ārpusstundu darbu. Pēc VIIS datiem, šādi skolotāji vispārējā izglītībā ir vairāk nekā piektā daļa.
Arī Līga Makšāne un Antra Prancāne no Viduču pamatskolas Balvu novadā. Skolā ir 64 skolēni un Līga pasniedz mājturību un tehnoloģijas meitenēm. Viņai ir astoņas kontaktstundas nedēļā. Tā kā skola ir maza, mācību iestādes pedagogi nesaņem atlīdzību ne par gatavošanos stundām, ne konsultācijām, ne audzināšanas darbu.
"Tāpēc, ka tā ir maza lauku skola. No sākuma tajā bija bērni. Tagad, ja mēs paskaitām, viņu ir arvien mazāk, mazāk un mazāk. Un katra skola cīnās par katru šo skolēnu, jo "nauda seko skolēnam"," skaidroja Makšāne.
Viņa gan arī atzina, ka tā esot viņas pašas izvēle: "Es varētu aiziet prom. Bet, no otras puses, uz kurieni? Lauki paliek lauki. Nav nemaz tik daudz to iespēju."
Strādājot skolā, viņa nopelna ļoti maz. Kopā ar vīru ir arī saimniecība, kas ir galvenais iztikas avots. Līga strādā arī internātā un katra gada beigās piepelnās, tirgojot pašceptas piparkūkas. Tik un tā viņa nenopelna pat minimālo algu. Līdz ar to neapsver arī iespēju braukāt uz kādu citu skolu, jo to, ko nopelnīs, iztērēs degvielā.
Līdzīgs stāsts arī Antrai Prancānei – neliela slodze skolā plus nelieli ienākumi no darba jauniešu centrā un arī no kopīgās saimniecības ar vīru.
"Ir tāda iespēja – braukāt no skolas uz skolu. Man gan pašai nav piedāvāts, bet tāda iespēja ir. Taču tas atkal ir papildu laiks, dažādas skolas, dažādi bērni. Un ir vēl tie izdevumi klāt. It kā viņi saka – jā, jums tur piemaksās klāt par stundām. Bet neviens neskaita to, ka tev ir atkal vajadzīgs transportlīdzeklis, lai līdz tai skolai aizkļūtu," norādīja Prancāne.
Vienlaikus viņa skaidroja, ka strādājot vien dažas kontaktstundas nedēļā, ir iespēja tām vairāk sagatavoties un pievērst lielāku uzmanību katram skolēnam. Pie pieticīgās dzīves jau esot pierasts, un saimniecība dod savu artavu arī makam.
Risinājumi ir un top jauni
Balvu novads nav vienīgais, kurā ir liels zemo slodžu īpatsvars. Tur vidēji skolotājs novadā strādā mazāk nekā 17 darba stundas nedēļā. Līdzīga situācija ir arī Ludzas un Preiļu novadā. Visbiežāk šos skolotājus vieno darbs mazā skolā, un viņi arī māca skolēnus tajā priekšmetā, kur ir neliels stundu skaitu. Citi ar mazo slodzi ir apmierināti un papildu ienākumus gūst citur.
Tikmēr daudzi braukā pa vairākām skolām novadā vai pat starp pašvaldībām. Vien jāpiebilst, ka tieši starp pašvaldībām klejojošos skolotājus uzskaitīt pēc VIIS datiem nav iespējams, jo tie rāda vienas personas darba slodzi novada ietvaros. Tas nozīmē, ka procentuāli mazo slodžu īpatsvars, visticamāk, ir mazāks.
Tātad kopumā situācija Latvijā izskatās nedaudz absurda – kamēr daļa skolotāju runā par pārstrādāšanos un daudzviet ir vakances, tikmēr daļa nespēj skolā nopelnīt pat minimālo algu.
Līdzīgi kā sekojošā piemērā ar āboliem. Iedomājieties, ja vienā galda galā ir liels grozs ar maziem āboliem un otrā ir liels grozs ar ļoti lieliem āboliem, tikmēr pa vidu mazs groziņš ar normāliem, vidusmēra āboliem. Kā sabalansēt skolotāju slodzes?
Viena no iespējām ir skolotājiem apgūt papildu priekšmetus, pārkvalificēties. Taču to nav tik viegli izdarīt.
"Ja skolotājs grib pārkvalificēties, tad būtu ļoti normāli, ja viņam nebūtu jāiet mācīties divus gadus, bet pedagoģijas fakultātes piedāvātu moduļus. Piemēram, ja esmu svešvalodas – angļu valodas – skolotājs un gribu pārkvalificēties uz krievu valodas skolotāju. Kāpēc man jāiet mācīties vēl divi gadi? Viss pārējais jau ir pilnīgi viens un tas pats," uzskata Mārupes ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova.
Pārskatīt mācību darba organizāciju
Pašvaldību savienībā kā vienīgo risinājumu saredz izmaiņas mācību darba organizācijā. Arī kā mazināt ļoti lielo skolotāju slodžu īpatsvaru viena risinājuma nav. Pedagogu arodbiedrībā piedāvā likumā noteikt kontaktstundu īpatsvaru slodzē, kas optimāli būtu 50–60 procenti no darba stundām. Tas ļautu skolotājiem par vienlīdzīgu atalgojumu strādāt mazāk kontaktstundu.
Kamēr arodbiedrība koncentrējas uz pedagogu atslogošanu, Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) – uz mazo slodžu īpatsvara samazināšanu.
"Mēs jau redzam, ka atsevišķas pašvaldības šos jautājumus cenšas risināt inovatīvi. Piemēram, vienai lielākai skolai pieliekot klāt divas mazas skolas. Viņi izvērtē pedagogus un apvienotajā skolā atstāj labākos, veido slīdošo darba grafiku. Piemēram, matemātikas skolotājs vienu nedēļu strādā vienā filiālē, bet nākošo nedēļu viņš matemātiku māca citā filiālē," zināja stāstīt IZM izglītības departamenta eksperte Modra Jansone.
Tātad ministrijas ieskatā lielākā loma slodžu līdzsvarošanā būs pašvaldībām un skolu tīkla sakārtošanai. Ministrijā cer, ka sakārtošana aktīvāk notiks pēc jaunā pedagogu algu finansēšanas modeļa ieviešanas, kas paredzēta ar nākamo mācību gadu. Par piemērotāko modeli lems valdībā, taču ministrijā par labāko atzīst modeli, kurš saucas "Skolēns pašvaldībā". Tas paredz, ka nauda turpinās sekot skolēnam, bet šoreiz uz pašvaldību, nevis pašu izglītības iestādi.
