Galvenie mērķi, kuru dēļ kādai preču vai pakalpojumu kategorijai piemēro samazinātu PVN likmi, ir stimulēt konkrētu preču vai pakalpojumu patēriņu un palielināt to pieejamību. Proti, tiek pieņemts, ka, samazinot nodokļa likmi, produkti kļūs lētāki un pieejamāki plašākam cilvēku lokam. Tāpat PVN likmi pazemina, lai atbalstītu (subsidētu) kādu nozari, visbiežāk – kopējam sabiedrības labumam nozīmīgas jomas, piemēram, izdevējdarbību vai kultūru.
Dažādās Eiropas valstīs attieksme pret samazinātajām likmēm ir atšķirīga.
Ir valstis, kur tās neizmanto tikpat kā nemaz (Dānija, Bulgārija), bet, piemēram, Spānijā, Itālijā samazinātās PVN likmes tiek izmantotas ļoti plaši.
Atbildot uz jautājumu, kādēļ Eiropas Savienības (ES) valstīs ir tik dažāda pieeja samazinātu PVN likmju izmantošanai, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka to lielākoties nosaka atšķirīgas ekonomiskās politikas tradīcijas, iepriekšējās iestrādes un attiecīgi arī iedzīvotāju gaidas. Līdz ar to cilvēkiem nepatīkamās situācijās bieži vien tiek izmantoti risinājumi, kurus ir iespējams raitāk ieviest.
Runājot par pārtiku, Gašpuitis aicina atskatīties pagātnē: pat senajos "karaļu laikos" Francijā ir valdījis uzskats, ka cilvēkiem ir jābūt paēdušiem un pārtikas produktiem – pieejamiem. Mūsdienās šī ideja atbalsojas zemajās PVN likmēs, kas vairākās ES valstīs ir spēkā jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Un tiek uzskatīts, ka tādējādi pamatprodukti ir pieejamāki cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuri lielu daļu sava budžeta tērē tieši pārtikai.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes vadošais pētnieks Aleksandrs Nipers 2020.gadā intervijā LVportals.lv lēsa, ka, ja no 2021. gada būtu samazināta PVN likme visiem pārtikas produktiem, kopējais šo produktu patēriņš palielinātos par 4,7%, mājsaimniecību budžetā veidotos 19,3 miljonu liels kopējais ietaupījums, kuru būtu iespējams tērēt citur vai uzkrāt. Prognozētais valsts budžeta ieņēmumu samazinājums varētu būt bijis 26,8 miljoni eiro jeb aptuveni 0,26% no 2021. gada valsts budžeta ieņēmumiem.
Faktiski PVN likmes samazināšana mēdz būt vairāk politiskajā, nekā ekonomiskajā loģikā balstīts lēmums, kas ir atkarīgs no mērķiem, kādus politiķi vēlas sasniegt katrā konkrētajā gadījumā.
No valsts finanšu viedokļa raugoties, nodokļu izmaiņas ir ekonomiski pamatotas tad, ja budžeta ieņēmumi nesamazinās vai pat palielinās. Piemēram, vietējo augļu vai dārzeņu patēriņš palielinās tik lielā apjomā, ka valsts budžetā iemaksājamais samazinātais PVN ir vismaz tikpat liels kā iepriekš. Taču realitātē budžeta ieņēmumi sarūk. Tomēr šis samazinājums var būt akceptējama "maksa" par atbalstu konkrētām biznesa vai iedzīvotāju kategorijām, piemēram, vietējiem pārtikas ražotājiem vai mazāk turīgajiem iedzīvotājiem.
Tieši tādēļ arī tagad, kad strauji pieaug cenas, lielākā daļa Eiropas Savienības valstu kā vienu no atbalsta mehānismiem izmanto PVN samazināšanu pārtikas produktiem. Šādi nav iespējams būtiski mazināt inflāciju, var vien nedaudz bremzēt tās pieauguma tempus, taču var mēģināt kliedēt iedzīvotāju bažas par to, ka nepietiks naudas ēšanai.
Piemēram, Zemkopības ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par pievienotās vērtības nodokļa likmes diferencēšanu pārtikai minētie Finanšu ministrijas aprēķini liecina, ka, ieviešot samazināto PVN likmi (5%) svaigai gaļai, svaigām zivīm, olām un piena pamatproduktiem, ietekme uz pārtikas inflāciju būs ierobežota, samazinot gada vidējo inflāciju par 1,2 procentpunktiem. Savukārt, ja samazinātais PVN tiktu piemērots visai pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupai, gada vidējā inflācija samazinātos par 4,7 procentpunktiem. Salīdzinājumam, 2022. gada jūlijā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupai gada inflācija sasniedza 24,3%.
"Nevienam nepatīk maksāt vairāk. Cilvēki mīl stabilitāti, taču krīze nozīmē straujas izmaiņas, un politiķiem šķiet, ka ar to kaut kas ir jādara," uzsver ekonomists Dainis Gašpuitis.
Latvijā aicinājumi samazināt PVN pārtikai tiek pamatoti tieši ar ideju palielināt produktu pieejamību, atvieglot maksājumu slogu un radīt vienlīdzīgāku ienākumu sadalījumu. Taču ne visi šie mērķi ir sasniedzami, piemērojot pārtikai 5% PVN likmi.
Ļoti vienkāršojot, var teikt, ka PVN likmes samazināšanas veiksme ir atkarīga no diviem faktoriem. Pirmkārt, cik liela daļa no teorētiskā cenas samazinājuma "nonāk" līdz patērētājiem īsākā un garākā laika posmā. Proti, tirgotājiem nav pienākuma obligāti mazināt cenas veikalā, ja PVN samazinās. Tā faktiski ir viņu brīva griba – samazināt "plaukta" cenu par visu PVN samazinājumu, daļēji mazināt cenas vai nemainīt neko. Turklāt jāņem vērā, ka cenu veikalā ietekmē ne tikai PVN, bet arī citi faktori (piegādātāja cena, izdevumi veikala uzturēšanai, algas, inflācija utt.). Otrkārt, vai zemāku cenu iespaidā cilvēki maina savus paradumus, proti, vairāk izmanto konkrētos pakalpojumus vai produktus. Tas "strādā" gadījumos, ja preces vai pakalpojumi ir cenu "jutīgi", proti, zemāka cena patērētājiem ir labs stimuls konkrēto produktu pirkt. Tiek uzskatīts, ka šāda sakarība ir izteikta tūrisma un viesmīlības nozarē, taču ne pārtikas produktu tirdzniecībā.
Tieši samērā neelastīgā pieprasījuma dēļ ekonomisko norišu pētnieki uzskata, ka daudz efektīvāk iedzīvotājiem var palīdzēt, iekasējot pilnu PVN par pārtikas produktiem un vienlaikus paplašinot sociālo palīdzību vai arī piešķirot papildu nodokļu atlaides (piemēram, palielinot neapliekamo minimumu) vai kādus papildu pabalstus.
Piemēram, reiz Francijā tika veikti aprēķini par to, kurš politikas instruments varētu efektīvāk palielināt augļu un dārzeņu patēriņu veselības uzlabošanas nolūkā – PVN samazināšana par 3,2 procentpunktiem, īpaši taloni mazturīgām mājsaimniecībām (100 eiro vienam cilvēkam gadā) vai dārga informatīvā kampaņa (10 miljonu eiro apmērā). Izrādījās, ka visu trīs politikas instrumentu ietekme uz augļu un dārzeņu patēriņu ir visai pieticīga. Rēķinot pēc vidējām izmaksām uz vienu cilvēku veselības saglabāšanas ziņā, visefektīvākā izrādījās informatīvā kampaņa, tam sekoja PVN samazināšana. Taču pārtikas taloni bija vienīgais efektīvais instruments, kas ļāva mazināt nevienlīdzību veselības uzturēšanas jomā starp mazturīgākajiem iedzīvotājiem un vidēji un ļoti turīgām ģimenēm. Pārējie – tieši otrādi – nevienlīdzību palielināja.
Šajā piemērā skaidri atklājas vēl viena atziņa, ka
PVN likmes samazināšana nav instruments, kas ļauj samazināt nevienlīdzību starp dažādām sabiedrības grupām.
Ar to var mēģināt sasniegt atsevišķus sociālus mērķus, piemēram, saglabāt produktu pieejamību, taču ne vairāk.
Interesanti, ka no Zemkopības ministrijas informatīvā ziņojuma par pievienotās vērtības nodokļa diferencēšanu pārtikai var secināt, ka tieši salīdzinoši vājā sociālā atbalsta sistēma ir viens no iemesliem, kādēļ PVN samazināšana pārtikas produktiem Latvijā varētu būt piemērotākais atbalsta līdzeklis mazāk turīgajai sabiedrības daļai. Jo "ne visi mazturīgie iedzīvotāji vēršas sociālajos dienestos pēc pabalstiem", bet no darbaspēku izmaksu sloga samazināšanas nekādu ieguvumu nejutīs bezdarbnieki. Savukārt lētāka pārtika "aizsniegs" visus mazturīgos un ļaus daļēji kompensēt reālo ienākumu samazinājumu, kas veidojas augstās inflācijas dēļ.
To, ka viens no iespējamajiem atbalsta mehānismiem teorētiski varētu būt PVN likmes samazināšana vēl dažiem pārtikas produktiem, ne tikai Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem un augļiem, sarunā pieļauj arī SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis. Tomēr, viņaprāt, plānojot atbalsta pasākumus, būtu svarīgi izvērtēt, kuri konkrēti varētu būt visefektīvākie. Latvijas valsts budžets nav pārāk liels, vajadzību šobrīd ir daudz, un pilnīgi visas nebūs iespējams apmierināt.
