Diskusija par to, vai samazinātās PVN likmes ir efektīvs instruments izvirzīto mērķu sasniegšanai, Eiropas Savienībā (ES) risinās jau kopš pagājušā gadsimta 80.gadiem. (Esošās PVN sistēmas pirmsākumi meklējami 1967. gadā.) Šo gadu laikā Brisele vairākkārt ir mēģinājusi panākt tikai vienas standarta likmes izmantošanu, taču dalībvalstis vienmēr tiepīgi nav vēlējušās mainīt jau esošās pazeminātās likmes.
Tāpat atbalstu 80. gados neguva arī priekšlikums noteikt obligātas samazinātās likmes vairākām produktu kategorijām, tostarp pārtikai, medikamentiem, siltumam, ūdenim un elektrībai, grāmatām, presei un pasažieru pārvadājumiem. Ar šodienas acīm raugoties, noraidīšanas iemesls varētu šķist pat amizants, proti, lielākajā daļā toreizējo dalībvalstu šīm preču un pakalpojumu kategorijām jau bija noteikta samazināta vai pat nulles likme, tādēļ neesot bijis nekādas vajadzības likmju samazināšanu noteikt kā obligātu.
(Ne)samazināt PVN? Nodokļa likmes ir vairāk politiskajā, nekā ekonomiskajā loģikā balstīts lēmums
Rakstu lasi šeit:
Taču pati ideja, ka samazinātās PVN likmes ir pieļaujamas, ja vien to piemērošanai ir kāds sabiedrisks labums, šodien ir aktuālāka nekā jebkad agrāk. ES ir ļāvusi dalībvalstīm būt elastīgākām samazināto likmju piemērošanā, ja tā sniedz labumu galapatērētājiem un ļauj īstenot vispārējas nozīmes mērķus.
Piemēram, tūrisma un viesmīlības nozare ir viena no tām, kuras parasti smagi skar krīzes. Tā kā tiek uzskatīts, ka zemākas cenas ir pietiekami labs stimuls pieprasījuma pieaugumam, tad kā atbalsta mehānisms ekonomiskās aktivitātes veicināšanai bieži vien uz konkrētu laika sprīdi tiek samazināts PVN. Tā, piemēram, 2008. gadā pēc finanšu krīzes Francijā restorāniem tika samazināts PVN no 19,6% līdz 5,5%. Tiesa, nepiepildījās cerības, ka tādējādi samazināsies cenas, nozarēs paaugstināsies algas vai tiks radītas jaunas darbavietas.
Arī pēc kovida uzliesmojumiem, piemēram, Lielbritānijā uz laiku tika samazināta PVN likme restorānu pakalpojumiem, bet Vācijā, Bulgārijā, Lietuvā – sabiedriskajai ēdināšanai.
Samazināt PVN sabiedriskai ēdināšanai jau ilgu laiku Latvijā aicina arī Latvijas Restorānu biedrība, un, lai to panāktu, viesmīlības nozarē 2020. gadā pat tika noslēgta ģenerālvienošanās par minimālo algu un sociālajām garantijām. Tiesa, neko panākt līdz šim nav izdevies.
Tikmēr dārzeņu un augļu ražotājiem PVN piemērošanas īpatnību dēļ 5% PVN likme Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem un augļiem nāk par labu, bet sabiedriskajā ēdināšanā ir tieši otrādi. Piemēram, ja, iepirktajiem kartupeļiem, ir piemērojama 5% PVN likme, bet maltītei ar kartupeļiem restorānā – 21% PVN likme, tad priekšnodoklī aprēķināmā summa ir mazāka, nekā tā būtu, ja abas likmes būtu vienādas. Citiem vārdiem sakot, restorāni nedaudz pārmaksā.
(Ne)samazināt PVN? Eksperimentam ar PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem – neviennozīmīgas sekas
Rakstu lasi šeit:
Kopumā šī situācija ir tipisks piemērs tam, cik grūti ir noteikt precīzas robežas samazinātā PVN piemērošanai.
No malas raugoties, diskusijas par to, vai kartupeļu čipsiem ir jāpiemēro samazināta PVN likme, ja tāda tiek piemērota kartupeļiem, var šķist mazliet smieklīgas. Taču savulaik Lielbritānijā ir diskutēts ne tikai par šo gadījumu, bet arī par "Jaffa cake" cepumiem.
Šādas neviennozīmīgas situācijas ir vērojamas arī Latvijā. Piemēram, aizvien populārākas kļūst elektroniskās grāmatas, tāpat aizvien izplatītākas kļūst abonēšanas maksas par piekļuvi interneta portālu saturam. Taču 2021. gadā abi šie produkti tika aplikti ar pilnu PVN – 21%, neskatoties uz to, ka gan drukātajām grāmatām, gan presei tika piemērots samazinātais PVN (12%). Ja padomā – ar ko gan papīra grāmata atšķiras no elektroniskās? Saturiski tās ir vienādas. Šogad presei un grāmatām, gan iespieddarbiem, gan elektroniskajā formātā, likme tika samazināta līdz 5%.
Tāpat vairākām pakalpojumu grupām, piemēram, apkurei un elektrībai PVN likmes pēdējo piecpadsmit gadu laikā vairākkārt ir gan samazinātas, gan palielinātas. Interesanti, šīs izmaiņas nekad nav izraisījušas tik ļoti karstas diskusijas kā iespējamā samazinātās PVN likmes piemērošana pārtikas pamatproduktiem.
Tagad iedomāsimies nelielu, dažu dzīvokļu īres māju, kurā ir uzstādīta sašķidrinātās gāzes apkure. Latvijā samazināto PVN likmi (12%) piemēro siltumenerģijai un koksnes kurināmajam, ja tās faktiskais patērētājs ir iedzīvotājs, kas pērk un patērē siltumenerģiju privātām vajadzībām, bet gāzei ir spēkā PVN standartlikme (21%).
Tādēļ īpašniekam vai apsaimniekotājam pirmajā mirklī var nebūt viegli saprast, kuru no abām likmēm (pareizi – 12%) rakstīt rēķinos iedzīvotājiem. Jāsaka, ka konkrētās likmes ir spēkā jau aptuveni desmit gadu, un internetā var atrast ne vienu komentāru par to, ka kaut kādu iemeslu dēļ ir pieļautas kļūdas.
Šis gadījums arī uzskatāmi parāda, ka no biznesa viedokļa pašas likmes lielums var būt mazāk svarīgs nekā darba apjoms, kas jāiegulda pareizai ar PVN apliekamo darījumu uzskaitei un budžetā maksājamā nodokļa aprēķināšanai.
Aprēķināts, ka gadījumos, kad jāstrādā ar dažādām PVN likmēm, tad papildu izdevumi mazam vai vidējam biznesam Latvijā var sasniegt pat vairākus tūkstošus eiro gadā.
No vienas puses tiek uzskatīts, ka ideālā gadījumā PVN likmei ir jābūt vienotai, tas gan atvieglotu darbu uzņēmējiem, īpaši tiem, kas darbojas vairākās ES valstīs, gan arī ļautu pat par vairākiem procentiem samazināt pašu likmi. No otras – ir skaidrs, ka samazinātās PVN likmes var palīdzēt gan sasniegt sociālus mērķus, atvieglojot dzīvi mazāk turīgiem iedzīvotājiem, gan arī palīdzēt pārvarēt krīzes atsevišķām nozarēm.
Svarīgākais ir un paliek valsts īstenotā sociālā un ekonomiskā politika un skaidra izpratne par to, cik konkrētais atbalsta pasākums izmaksā nodokļu maksātājiem.
