Centra rajona tiesa otrdien sāk skatīt krimināllietu, kurā par nacionālā naida kurināšanu internetā apsūdzēts biedrības "Latvietis" viens no vadītājiem. Viņa nodarījums - internetā publicējis Izraēlas vēstnieces vēstuli, pievienojot tai fragmentu ar atsauci uz "Padomju Savienības žīdu katķismu". Pants, pēc kura šo pilsoni tiesās, visai bargs - brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.
Pārmetumi par vārda "žīds" lietošanu un neatbilstību Eiropas tolerancei
Šī lieta aizsākās pirms pāris gadiem, kad Latvijas Radio Studentu radio "Naba" 20. marta raidījumā "Tēvijas laikmets", raidījuma vadītāji Roberts Klimovičs un Leonards Inkins iztaujāja bijušo leģionāru Jāni Lapu par ebreju lomu komunistiskajā terorā 1940. - 1941. gadā.
"Cik es redzēju savām acīm un vairākās vietās – kad krievi bija iekšā, pie izvešanas visur lielākā daļa bija žīdu tautības cilvēki ar "naganiem" pie sāniem," sacīja Lapa.
Pēc raidījuma sekoja Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova (Saskaņas centrs) un nesaistīti ar viņu arī Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstule Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ar lūgumu izvērtēt raidījuma saturu.
Kabanovs norādīja, ka raidījumā tiek izmantots aizvainojošs vārds " žīds", bet vēstniece izteica bažas, ka tonis un atmosfēra neatbilst Eiropas tolerances vērtībām un neiecietībai pret antisemītismu un rasismu. Sekoja zibenīga rīcība - raidījums no ētera pazuda,
Padome izteica mutvārdu aizrādījumu Radio vadībai par to, ka ,vienkāršoti sakot, neseko, kas notiek "viņu lauciņā".
Viss būtu mierīgi beidzies, ja vien Leonards nebūtu vēlējies pateikt vēstniecei kaut ko riebīgu par šādu izrīcību, publiskojot portālā draugiem.lv viņas vēstuli un izvilkumu no kāda savdabīga sacerējuma ar nosaukumu "Padomju Savienības žīdu katķisms", kas it kā izdots Telavivā 1958.gadā.
Tieši par šo daiļdarbu viņu otrdien sāk tiesāt "par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā un rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu". Tā rakstīja prokurore Sudakova savā lēmumā.
Izteikumus vērtē kā naida kurinošus; Inkins nepiekrīt apsūdzībai
"Providus" juriste Ilona Kronberga devusi savu slēdzienu kā pieaicināta eksperte, apstiprinot, ka Inkins apzināti centies ar šo pārpublicējumu izraisīt tieši to, ko paredz Krimināllikuma 78. panta otrā daļa, par ko draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.
Šo rakstu var atrast internetā, bet ne vairs portālā Draugiem.lv. Šis "sacerējums" ir kā pamācība, kā rīkoties, lai izolētu antisemītus.
Sudakova savā lēmumā ir citējusi šī darba fragmentus. "Sevišķu uzmanību veltiet nepakļāvīgajiem, ietiepīgajiem, kuri negrib noliekt galvas mūsu labā un pretojas mūsu praksei un politikai. No šādiem cilvēkiem agri vai vēlu rodas antisemīti. Neļaujiet no maziem antisemītiem izaugt lieliem grautiņu rīkotājiem. Lai viņi iznīkst dīglī ar savu ietiepīgo nacionālās pašcieņas ideju!" citēts fragments.
Inkins saka, ka šie vārdi citēti dusmās bez nolūka."Apsūdzība balstās tikai uz "Providus" speciālistes atzinuma. "Providus" speciāliste ne reizi nav ar mani runājusi, nav lasījusi nevienu manu grāmatu, nav skatījusies nevienu manu filmu, nav dzirdējusi nevienu manu dziesmu. Viņa vienkārši ir uzrakstījusi savā atzinumā, (..) ka es esmu šo publikāciju publicējis ar nolūku kurināt naidu. Viņa vienkārši no tāluma paskatās mākoņos, izzīlē un saka – šis cilvēks ir ļauns. Viņš staigā ar lāpu un meklē, ko aizdedzināt (..).
Tas ir vienīgais veids, kā es varēju atbilstoši savai mākslinieka domāšanai informēt sabiedrību par to, ka šis raidījums tiek slēgts. Publikācijas veids ir tikai informācija. (..) Jebkurā gadījumā to nevaru saukt par apzinātu noziedzīgu darbību. Šinī gadījumā šo publikāciju es pats Drošībai policijai parādīju, aizsūtīdams viņiem linku. Es tur nesaskatīju nekā noziedzīga un nesaskatu arī šodien. Ja es pats būtu atnācis mājās un to linku izdzēsis, tad lietas tādā izskatā nemaz nebūtu," norāda Inkins.
Pēc līdzīgām un daudz tiešākām un skarbākām "mākslinieciskām izpausmēm", turklāt paša autora vārdā, internetā nav tālu jāmeklē. Kad tās skaitās vienkārši vārda brīvība, kad mutes palaišana, par ko var dabūt, tā teikt, pēc "pilnas programmas"? Uz šo jautājumu Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā" atbildi nerada.
Iespējams, ka sodu par naidu runu vai tā kurināšanu dažādos
Laikā no 2011. līdz 2013. gadam prokuratūra uz tiesu nosūtījusi gandrīz 20 krimināllietas, kas rosinātas pēc 78. panta - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā vai rasu nauda vai nesaticības izraisīšanu.
Pēc Tiesu administrācija informācijas, šajā laika posmā pirmās instances tiesā notiesātas desmit personas. Visas nosacīti. Latvijas Universitātes asociētais profesors Artūrs Kučs, kurš pētījis vārda brīvības un naida kurināšanas saskarsmes robežas, saka - prakse liecina, ka tiesas Latvijā nepiemēro bargākos noteiktos sodus par šādiem nodarījumiem. "Te ir vairāki aspekti. Protams, tas vien, ka cilvēks tos ir pārpublicējis... (..) Ir bijis viens gadījums savā laikā Daugavpilī, kad cilvēks pārpublicēja padomju vēsturnieku atziņas, ka cilvēki, kuri 1941.gadā tika deportēti, bija izsūtītas pamatoti, jo padomju varai vajadzēja atbrīvot pierobežas zonu no nacistiem lojāliem cilvēkiem. Kad viņu sauca pie atbildības, tad viņš pauda, ka viņš ir pārpublicējis padomju vēsturnieku atziņas. Jāņem vērā, ka tas, ka tu pārpublicē vienu tekstu, tu vairs neesi atbildīgs (..) Viņš saņēma vienu vai divus gadus nosacīti (..)," stāsta Kučs.
Viņaprāt, pašreiz noteiktais sods ir pārlieku stingrs.
"Manuprāt, pašreiz noteiktā sankcija 78.panta otrajā daļā ir nesamērīga, jo mums ir gadījumi ,kad cilvēki neapzināti vai nepārdomāti ieraksta internetā lietas, kas kurina neiecietību, bet mēs nerunājām ne par ko tādu, kāpēc cilvēks būtu jāliek cietumā," saka Kučs, uzsverot, ka vienīgais soda mērs ir brīvības atņemšana līdz 10 gadiem vai nosacīts sods. Kučs pauž, ka sodu vajadzētu dažādot, piemēram, piespiedu darbu.
Saeimas deputāts Andrejs Judins ("Vienotība") "Krustpunktiem" atzina, ka arī viņaprāt 10 gadi par pārpublikāciju internetā nebūtu samērīgs sods. Līdz Jāņiem viņš sola rosināt bargo pantu papildināt ar alternatīvām sankcijām. "Šis pants ir sarežģīts, bet ir runa par naida noziegumiem. Man pašam, šķiet, ka varētu būt administratīva atbildība, būtu pietiekama. (..) Sodi varētu būt vieglāki, jo es nedomāju, ka visos gadījumos ir nepieciešams piemērot otro daļu (..)," skaidro Judins, sakot, ka sods nekad nav bijis piemērots tā maksimālā izpausmē.
Viņš izsaka cerību, ka līdz Jāņiem šis soda veids varētu tikt mainīts.
Eksperti: Vārda brīvība nav absolūta; aicina būt delikātiem pret vēsturi un tās pētniecību
Vēsturnieks Edvīns Šnore vērtējis Leonarda Inkina nodarījumu, publiskojot fragmentu no "Padomju Savienības žīdu katķisma".
"Manā izpratnē, kā vēsturnieki strādā pēc faktiem, iznāk, ka cilvēks nevar citēt neko – no Hitlera, no Ļeņina, no Staļina, kur ir ļoti strīdīgas domas un, iespējams, no mūsdienu viedokļa naidu kurinošas domas. Tad jau vēsturnieks tās vispār nevar minēt. Tas ir pilnīgs absurds.
(..) Hitlera grāmata "Mein Kampf" arī būtu strīdīga un naidu kurinoša grāmata. Taču "Mein Kampf" grāmatu var brīvi nopirkt internetā, piemēram, xnet veikalā man, šķiet, ka Latvijā var nopirkt. (..) Tie ir vēstures avoti, kurus var pārdot un citēt. Inkins bija citējis, nepaužot savu viedokli par to. Ja viņš būtu teicis, ka būtu vajadzējis kaut ko noziedzīgu darīt jeb kurinājis naidu, tad tā būtu pavisam cita situācija. Bet šajā gadījumā man liekas ir pilnīgi nepamatoti pret viņu izvirzīt apsūdzību," pauž Šnore.
Eksperte, kura devusi savu slēdzienu, Ilona Kronberga no komentāriem atteicās. To viņai liedzot darīt Kriminālprocess. Viņa devusi slēdzienu, ka šis konkrētais pārpublicējums ir naidu kurinošs un var saprast, viņasprāt, tiesājamais to arī gribējis panākt.
To, ka nav droši runāt vai pārpublicēt to, kas ienāk prātā dusmu izvirduma brīdī vai kā citādi, atzīst žurnālists un cilvēktiesību maģistrs Didzis Melbiksis.
"Ir jāsaprot viena svarīga lieta, ka vārda brīvība nav absolūta un, paldies Dievam, ka tā nav un mums, sabiedrībai jāsaprot, kādus izteikumus mēs pieļaujam publiskajā telpā (..) Kāpēc mums tas ir nepieciešams? Tāpēc, ja mēs paši nenoteiksim kaut kādus rāmjus, ko mēs pieļaujam publiskajā telpā, tad to mūsu vietā izdarīs kāds cits, jo vārda brīvība absolūtā veidā nekad nepastāvēs (..)," klāsta Melbiksis.
Melbiksis uzsver, ka nedrīkst būt nesodāmība, taču arī cietumsods ir pārlieku bargs, izņemot par tiešu aicinājumu uz vardarbību vai arī, ja var konstatēt, ka šie izteikumi ir noveduši pie vardarbības.
Īpaši uzmanīgi jāizturas pret vēsturi un holokaustu, tā saka Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. "Es domāju, ka mums ir svarīgi saprast, ka tas, kas ir noticis pagātnē un šo notikumu raksturs nosaka to, kā mēs drīkstam no ētiskā viedokļa par šādiem notikumiem runāt. Ir starpība, vai mēs runājam par kulinārijas receptēm, kas ir lietotas pirms 100 gadiem, vai par masu slepkavībām, kas ir bijušas pret cilvēcību, konkrētajā gadījumā – apmēram 80 000 nevainīgu cilvēku, es gribētu uzsvērt, Latvijas pilsoņu noslepkavošanu. Es runāju par holokausta notikumiem Latvijā. Šo notikumu šausminošais raksturs liek par to visu mums runāt ļoti uzmanīgi un ļoti delikāti, un šeit tādi vispārīgi vārda brīvības principi arī ir lietojami ļoti uzmanīgi.
Runājot par šo raidījumu, manuprāt, bija pārkāptas visas sarkanās līnijas," saka Liniņš.
Inkins: Mēs palīdzam tikai latviešiem
Kriminālprocess gan nav uzsākts pret raidījumu "Tēvijas laikmets". Uzmanību izpelnījies vien viens no raidījuma vadītājiem Leonards Inkins.
Latvijas Radio ar Inkinu satikās vienu reizi: vīrietis ap 50, viens no biedrības "Latvietis" līderiem, vairāku dziesmu un dokumentālu filmu autors , bijis "tēvzemiešos", bet izslēgts, jo viņa avīzē kāds viesis slavinājis nacionālsociālismu.
"Biedrība "Latvietis" ir dibināta tikai ar vienu nolūku – palīdzēt latviešiem. "Palīdzēt" nenozīmē rakstīt skaistas programmas un drukāt tās zelta burtiem, un sludināt kaut ko. Mēs palīdzam reāli un pa īstam. Man ir bijušas diskusijas ar daudziem politiķiem un politiskajām partijām, kas man ir pārmetuši, ka mēs nepiedalāmies vēlēšanās. Bet es vienmēr izmantoju vienkāršu argumentu – es saku, izej uz ielas, un atved man aiz rokas, divus, trīs, četrus cilvēkus, kuri man apliecinās, ka, pateicoties tam, ka ir šī partija, man ir kļuvis labāk. Piemēram, man ir vairāk naudas, ziemā siltāk – kaut kas kļuvis labāk. (..) Savukārt, ja es pastiepšu roku un paņemšu mapi, tad tur varēs redzēt kādas 200 ģimenes, kurām mēs esam uzdāvinājuši par velti datoru. Es varu pateikt, ka šiem 200 cilvēkiem tomēr ir kļuvis labāk. (..)
Biedrība "Latvietis" ir domāta latviešiem. Visām pārējām tautām – krieviem , viņiem visiem ir savas etniskās dzimtenes, kas var tām palīdzēt. Mēs par to nerūpējamies. Mēs neesam pret viņiem. Mēs vienkārši rūpējamies par latviešiem – lai pārējie rūpējās par savējiem. Mūsu biedrībā nevar iestāties, ja ģimenes valoda nav latviešu valoda," noskalda Inkins.
Nav aizliegtu grāmatu, aizliegtu dziesmu. Ir juridiski interpretējams konteksts, kādā tiek citēti fragmenti, ar kādu nolūku. Kā tiesa interpretēs konkrēto Leonarda Inkina nodarījumu, pārpubliskojot fragmentu no sacerējuma "Padomju Savienības žīdu katķisms", vēl redzēs. Zināmā mērā tas būs tiesu precedents, kas nelabvēlīga sprieduma gadījumā tiks nodots izšķiršanai Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
