Par vienu no pārtikušākajām Latīņamerikas valstīm reiz dēvētā Venecuēla nu tiek salīdzināta ar Zimbabvi. Naftas cenu kritums un neatbildīga politika ir galvenie iemesli jau vairākus gadus ilgstošajai ekonomiskajai, politiskajai un sociālajai krīzei. Diendienā no valsts aizplūst cilvēkkapitāls, un par galveno eksporta preci drīzumā varētu kļūt noziedzība un nestabilitāte. Valdībai līdz šim ir izdevies apspiest opozīcijas centienus ietekmēt politiskos procesus, tomēr pieaugošā kritika no ārpuses raisa cerības uz pārmaiņām.
Kopš Ugo Čavesa nākšanas pie varas deviņdesmito gadu beigās Venecuēlā tika uzsākta tā sauktā Bolivāra revolūcija.
Par "Status Quo"
Autors Tils Indāns raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā tiks analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Gandrīz divdesmit gadus vēlāk var novērtēt reformu sekas - 9,6 miljoni venecuēliešu ierasto trīs ēdienreižu vietā ietur divas vai pat mazāk un ar katru dienu dzīvo noziedzības un vardarbības arvien plosītākā vidē.
Lai arī Venecuēla nav iesaistīta ārējos konfliktos, valsts ekonomika ir teju kā kara laikā. Čavesa 21. gadsimta sociālisma eksperiments ir izgāzies, un Venecuēlas nākotne šobrīd rādās drūmos toņos.
Status quo Venecuēlā - rindas pie pārtikas veikaliem un pieaugošā noziedzība
Kopš 2013. gada Venecuēlā ir novērojama dzīves apstākļu pasliktināšanās. Valsts šobrīd piedzīvo hiperinflāciju - pirms četriem gadiem tā bija virs 50%, bet pagājušā gada nogalē jau sasniedza 800% atzīmi. Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka šī gada laikā inflācijas līmenis varētu pieaugt līdz 1660% un pat vairāk. Karību jūras krastā mītošā dzīvespriecīgā nācija ir ekonomiskās krīzes nomocīta, un pat tie, kas savulaik entuziasma pilnii atbalstīja sociālistisko kustību, kļuvuši demoralizēti.
Pagājušogad veiktā aptauja par dzīves apstākļiem Venecuēlā norāda, ka 80% no Venecuēlas mājsaimniecībām dzīvo nabadzībā. Tāpat 74% iedzīvotāju ir zaudējuši vairāk kā 8 kilogramus no sava ķermeņa svara. Cilvēki nereti ir spiesti stāvēt rindās pēc pārtikas produktiem līdz vēlai naktij. Tāpat
vienkārša saslimšana var izrādīties letāla. Tiek lēsts, ka mazāk nekā 10% operāciju un intensīvās terapijas nodaļu ir pilnībā funkcionējošas.
Vairāk nekā 70% Venecuēlas slimnīcu ziņo par medikamentu un ķirurģijas materiālu trūkumu.
Venecuēlas iedzīvotāju drošību apdraud ne vien pirmo nepieciešamības preču trūkums, bet arī augošais noziedzības līmenis. Kopš krīzes sākuma valsts galvaspilsēta Karakasa ierindojas starp bīstamākajām pilsētām pasaulē ar augstāko slepkavību skaitu. Norietot saulei, iestājas pašpasludināta komandantstunda, jo policijas ierobežotie resursi nav pietiekami, lai nodrošinātu kārtību, it īpaši nabadzīgākajos rajonos.
Sabiedrības uzticība Nikolasa Maduro valdībai ir sasniegusi rekordzemus rādītājus, noslīdot līdz 20%. Šī neapmierinātība uzskatāmi atspoguļojās 2015. gada decembra parlamenta vēlēšanās, kurās opozīcijas partijas ieguva 112 vietas no 167, bet Maduro pārstāvētie sociālisti vien 55. Lai arī neapmierināti ar Maduro politiku, kas nav spējusi uzlabot situāciju pēdējo trīs gadu laikā, ir cilvēki, kas saglabā ticību čavismam (kreisā spārna politiskā ideoloģija Venecuēlā, kas balstās sociālismā, populismā, feminismā, zaļajā politikā un pretrietumnieciskā sentimentā). Lai arī nabadzība, Čavesam esot pie varas, mazinājās,
saknes krīzei ir meklējamas tieši Bolivāra revolūcijas politikā.
Čavesa mantojums – petrolejas sociālisms un neatbildīgas politikas sekas
Iemeslu, kāpēc Venecuēlai pēdējos trīs gadus ir gājis tik slikti, ir daudz. Auglīgu augsni krīzēm ir gatavojusi neatbildīga fiskālā politika, korupcija un nepārtraukti augošā inflācija, bet tieši naftas cenas dramatiskā samazināšanās starptautiskajos tirgos ir bijis galvenais krīzes katalizators. Lai gan šīs svārstības ietekmē arī Persijas līča valstu, Krievijas un ASV ienākumus, Venecuēlas gadījumā saistība starp naftas cenām un ekonomisko labklājību ir daudz ciešāka.
Gandrīz 95% no Venecuēlas eksporta ienākumiem veido naftas produkti. Tieši šādas proporcijas pamatā ir Čavesa nacionalizācijas politika, kuras rezultātā valstī nav spēcīgas industriālās ražošanas. Kopš 2003. gada Venecuēlā kompānijas nacionalizēja vienu pēc otras. Laika gaitā šie uzņēmumi piedzīvoja ražošanas lejupslīdi, kas ir licis ciest arī ekonomikai kopumā. Turklāt valsts ir zaudējusi lielus līdzekļus, investējot šajos uzņēmumos. Nacionalizācijas rezultātā Venecuēla ražo mazāk lauksaimniecības produktu, cementu, tēraudu - un tās ir tikai dažas no industrijām, kuras ir cietušas.
Šo
reformu ietekmē Venecuēla ir kļuvusi atkarīgāka no importa. Kamēr naftas cenas bija augstas, viss bija kārtībā, bet pie zemākām cenām samazinājās arī importēto preču daudzums.
Cilvēki, izmantojot sev pieejamos līdzekļus, traucas uz veikaliem pēc precēm, kuru kļūst arvien mazāk un tās ir dārgākas. Tikmēr valdība sākusi papildus drukāt banknotes. Milzīgais naudas piedāvājums kombinācijā ar zemo importa apjomu novedis valsti pie vēl lielākas inflācijas.
Krīzes iespaidā arvien vairāk cilvēku aizplūst no valsts. 2014. gada pētījums par Venecuēlas diasporu, kas pametusi valsti Bolivāra revolūcijas ietekmē, vēsta, ka no valsts emigrējuši aptuveni 1,5 miljoni cilvēku, turklāt 90% no tiem ar augstāko izglītību.
Quo vadis, Venecuēla?
Pēdējo gadu ekonomiskā krīze un autoritārā līdera daba ir motivējusi mobilizēties citādi domājošos. Līdz šim opozīcija ir centusies panākt referendumu par prezidenta atcelšanu no amata, tomēr Nacionālā vēlēšanu padome ir darījusi visu, lai kavētu šo procesu. Tas nav pārsteidzoši - šo institūciju, tāpat kā Venecuēlas Augstāko tiesu, pārvalda Karakasas valdībai draudzīgas amatpersonas.
Pat ja izdotos Maduro gāzt no troņa pirms nākamajām vēlēšanām, vara pārietu viceprezidenta rokās. Tāpēc 2017. gada sākumā Maduro amatā iecēla Tareku El Aisami. Tikai mēnesi vēlāk ASV iesaldēja viņa aktīvus, apsūdzot viņu par saistību ar Meksikas narkotiku karteli. Tāpat ir aizdomas par viņa sadarbību ar Irānas valdības finansēto teroristisko grupējumu "Hezbollah".
El Aisami nominācija noteikti nav bijusi nejauša un, iespējams, tieši viņu Maduro redz kā piemērotāko varas pārņēmēju gadījumā, ja pašam no amata nāktos šķirties.
Izskanējušas spekulācijas, ka Maduro savu viceprezidentu izvēlējies tieši viņa sliktās slavas dēļ, jo opozīcija tādēļ varētu vēlēties labāk paturēt amatā Maduro.
Venecuēlā vairāk nekā simts cilvēku šobrīd ir politieslodzītā statuss, un starp viņiem ir arī Leopolds Lopess. Viens no populārākajiem opozīcijas līderiem, kura notiesāšana ārpus Venecuēlas visbiežāk tiek traktēta kā politiski motivēta, šobrīd izcieš 14 gadu cietumsodu.
Pagājušomēnes ASV prezidents Donalds Tramps tikās ar Lopesa sievu un pēc tikšanās publiski aicināja Karakasas valdību atbrīvot nepamatoti notiesāto opozicionāru. Venecuēlas un ASV attiecības nav bijušas draudzīgas kopš Čavesa nākšanas pie varas, tāpēc tas ir interesants pagrieziens.
Lai arī Lopess vēl aizvien atrodas ieslodzījumā, neilgā laika posmā ASV jaunā administrācija, gan iesaldējot Venecuēlas viceprezidenta aktīvus, gan izrādot atbalstu opozicionāram, ir spējusi radīt cerības Venecuēlas prodemokrātiski noskaņotajai sabiedrībai.
Lai arī Maduro valdība ir bijusi spējīga noturēties pie varas, neskatoties uz politisko, ekonomisko un sociālo krīzi valstī, saglabāt varu ilgtermiņā būs ļoti grūti. Sabiedriskās aptaujas norāda, ka absolūtais vairākums iestājas par pārmaiņām, un būtu jānotiek brīnumam, lai čavisti tiktu pārvēlēti.
Šādā situācijā pastāv risks pilnīgai varas sagrābšana valstī. Tādā gadījumā varētu sekot starptautiska iejaukšanās un spiediens, kas ir bieža parādība Dienvidamerikā. Jau ir novērojamas pazīmes, kas liecina, ka reģiona valstis varētu izdarīt spiedienu uz Maduro valdību.
Pagājušā gada nogalē Venecuēla tika izslēgta no Dienvidu kopējā tirgus bloka tieši demokrātisku principu neievērošanas dēļ.
Tāpat Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro ir izteicis gatavību kritizēt Venecuēlas vadību, jo uzskata, ka ir laiks atgriezt varu tās tautai. Venecuēlas nākotni un Maduro izredzes noturēties pie varas varētu ietekmēt starptautiskā vide - gan reģionālie līderi, gan ASV.
Venecuēlas gadījums kliedzoši pieprasa ekonomiskas un politiskas reformas, kuras varētu būt sarežģītas visai sabiedrībai kopumā. Lai arī ātra izveseļošanās nav iespējama, pat naftas cenām sadārdzinoties, reformām ir jēga, ja tās turpina arī nākamās administrācijas.
Ņemot vērā, ka sabiedrībā pastāv zināms sentiments pret izteikti kreisu politiku, samazinot sociālos izdevumus vai īstenojot taupības politiku, var nākties piedzīvot plašus protestus.
Tāpat paies laiks, kamēr izdosies atjaunot demokrātisku pārvaldību institūcijās un atgūt humanitārās krīzes un Bolivāra revolūcijas laikā zaudēto intelektu, kas pēdējo gadu laikā ir aizplūdis no valsts teju vairāk nekā nafta.
