ĪSUMĀ:
- Varis Strazdiņš, kurš ir nedzirdīgais, ir uzņēmējs un nodarbina vairākus cilvēkus ar dzirdes traucējumiem.
- Taču vairāk nekā puse cilvēku ar dzirdes invaliditāti darbspējīgā vecumā nav nodarbināti.
- Lai nedzirdīgie varētu iekļauties sabiedrībā, valsts nodrošina 120 surdotulka stundas gadā.
- Surdotulku Latvijā trūkst, un ne visi cilvēki ar dzirdes traucējumiem prot zīmju valodu.
- Zīmju valodu valsts ilgus gadus nav atbalstījusi – atzīst IZM, solot pārmaiņas.
- Pašlaik rindā pēc dzirdes aparāta ir 2574 cilvēki. Palīdz arī citas ierīces.
- Uztvert runāto cilvēkiem ar dzirdes aparātiem var palīdzēt akustiskās cilpas.
- Taču reti kur akustiskās cilpas ir ierīkotas. Tādu nav arī nevienā teātrī.
- Ar dzirdes traucējumiem parastā skolā – Diānas pieredze.
- Sergejam ir kohleārais implants – galvā ķirurģiski ievietota ierīce, kas ļauj dzirdēt.
- Latvijā rindas uz kohleāriem implantiem nav, bet valsts neapmaksā ārējās daļas nomaiņu.
Varis prot lasīt no lūpām
Ar uzņēmēju Vari Strazdiņu Latvijas Radio interviju sarunā rakstiski. Viņš ir nedzirdīgs. Vispirms tikšanās sarunāta viņa birojā Rīgas klusajā centrā, lai saprastu, vai varēs sazināties bez surdotulka palīdzības. Varis runā, bet dzirdi zaudēja septiņu gadu vecumā. Savukārt Latvijas Radio korespondente pirms intervijas lejuplādē mobilo lietotni, kas jautājumus pārvērš rakstiskā tekstā.
Satiekoties izrādās, ka Varis prot arī lasīt no lūpām: "Ja jūs lēni un skaidri runājat, tad es jūs varēšu bez problēmām nolasīt."
Varis pieļauj, ka no lūpām lasa aptuveni 20% nedzirdīgo. Arī viņam tas ne vienmēr izdodas. Piemēram, nolasīt, ko saka vīrieši ar ūsām vai bārdu, nevar. Viņš pats reti runā balsī, parasti tomēr izmanto zīmju valodu.
"Slimība bija, un, lai varētu slimību novērst, antibiotikas bija jālieto, un tad pēkšņi dzirde pazuda. Septiņu gadu vecumā bērns vēl nav pilnīgi apguvis valodu, es mācījos speciālā skolā Valmierā. Daudz lasīju grāmatas… Tā kā man skaņa nebija pieejama, tad iedziļinājos lasīšanā, un tāpēc varbūt valoda ir laba," skaidroja Varis.
Latviešu valodā Varis savas domas var izteikt bez problēmām. Taču svešvalodas gan viņš apgūt nevar, jo izruna no rakstveida formas atšķiras. "Dažreiz man rodas pat problēmas, domā, ka es dzirdu un sāk kliegt. Visādi jocīgi gadījumi ir bijuši."
Pandēmijas laikā nedzirdīgo un vājdzirdīgo saziņa ar dzirdīgajiem ir apgrūtināta sejas masku dēļ.
Latvijas Radio saruna ar Vari notiek bez problēmām. Tikai vienu reizi viņš lūdz jautājumu uzrakstīt uz lapas. Un tas ir jautājums par to, vai viņš atceras skaņas no tā laika, kad dzirdēja.
"Mana māmiņa, kad es biju mazs, ņēma līdzi uz mežu. Gājām uz mežu, un viņa teica: Vari, paklausies, kā putns dzied. Bet šobrīd iedomāties, jā, jā, jā apmēram, bet tas jau pamazām tā izplūdis. Pirms 55 gadiem. Kaut kas jau sāk piemirsties, bet atcerēties atceros."
Ar ģimeni Varis sazinās zīmju valodā – viņa sieva ir nedzirdīga, savukārt abas pieaugušās meitas dzirdīgas.
Darba atrašana – problēma
Pēc izglītības Varis ir skroderis, vēlāk apguvis jumiķa amatu un tagad pievērsies nekustamajiem īpašumiem. "Vārdu sakot, no nekustamo īpašumu apsaimniekošanas, saliekot kopā ar jumiķi, arodprasmēm, esmu veidojies par celtnieku, kas var daudzdzīvokļu mājas uzbūvēt," stāsta vīrietis.
Pirms vairākiem gadiem Varis iegādājās graustu Pārdaugavā, šobrīd tā vietā uzcelta daudzstāvu dzīvokļu māja. Patlaban iekšdarbus veic četri cilvēki, viens vājdzirdīgs un trīs nedzirdīgi.
"Flīzēšanas darbus veic arī nedzirdīgais, bet viņš šodien nav, viņš ļoti akurāti flīzē, visus darbus pie manis dara. Elektriķis – tos piesaistu citus, nedzirdīgie elektriķi diemžēl šodien nav vēl, bet es domāju, ka ar laiku parādīsies. I flīzētājs labs, i krāsotājs," stāsta Varis.
"Vismaz mans viedoklis ir tāds, kur sabiedrība ir toleranta, mierīgāka, tur arī cilvēki komunicē mierīgāk. Man tad būtu vieglāk saprasties. Ja cilvēks ir nervozs, uzvilkts, viņam problēmas ir, viņš arī komunicē kaut kā saspringtāk," tā Varis Strazdiņš atbild uz jautājumu, kas ikdienā atvieglotu viņa saziņu ar dzirdīgo pasauli.
Tāpat problēmas sagādā darba atrašana. "Kaut vai tas, ka pie mums nedzirdīgos baidās pieņemt darbā, ārzemēs – ja proti darbu veikt, ļoti pieprasīti nedzirdīgie, pat labāk. Viņi tik daudz nepļāpā, nerunā, viņi strādā," secināja Varis.
Labklājības ministrijas dati rāda, ka
vairāk nekā puse cilvēku ar dzirdes invaliditāti darbspējīgā vecumā tomēr nav nodarbināti.
Surdotulks un zīmju valoda
Lai nedzirdīgie varētu iekļauties sabiedrībā, strādāt un saņemt pakalpojumus, valsts nodrošina 120 surdotulka stundas gadā. Varis Strazdiņš tulku piesaista, dodoties pie ārsta, uz būvvaldi vai tiesvedībā, lai nerastos pārpratumi un saziņa būtu raitāka. Tāpat Varis nevar lasīt no lūpām, ja vienlaicīgi runā vairāki cilvēki.
Surdotulkus sadarbībā ar Labklājības ministriju nodrošina Latvijas Nedzirdīgo savienība. Šobrīd ar aptuveni 2000 klientiem strādā 35 tulki visā Latvijā.
Latvijas Nedzirdīgo savienības Rehabilitācijas centra vadītāja Sandra Gerenovska stāsta, ka surdotulku trūkst, jo atalgojums nav konkurētspējīgs: "Mēs ilgu gadus strādājām pēc 2014. gada pakalpojumu groziem, kas nozīmē, ka atalgojums bija 2014. gada līmenī."
Tikai šogad atalgojums pārskatīts un stundas likme palielināta. Viena surdotulka darba stunda no valsts budžeta izmaksā nepilnus 13 eiro. Tomēr daži tulki, nesagaidot algas pieaugumu, profesiju jau ir pametuši.
"Bet mēs strādājam. Neskatoties uz pandēmiju, tulki strādā uz pilnu klapi," piebilst Gerenovska.
Ne visi cilvēki ar dzirdes traucējumiem prot zīmju valodu. Nedzirdīgo savienība organizē maksas kursus ikvienam interesentam, taču piesakās nedaudzi. Piemēram, Lietuvā zīmju valodas apmācība visiem ir bez maksas.
Lai gan arī Latvijā valsts valodas likumā noteikts, ka valsts attīsta zīmju valodu, Gerenovska uzskata, ka īstenībā tā ilgstoši atstāta novārtā: "Kultūras ministrs pats bija klāt, viņš lielās visiem, ka neredzīgajiem viss ir. Es saku – bet nedzirdīgajiem nav nekā. Neredzīgajiem ir veselas bibliotēkas, bet nedzirdīgajiem nav pat grāmatas."
Vecākiem, kuriem piedzimst nedzirdīgi bērni, ir iespēja kopā ar bērniem apgūt zīmju valodu, izmantojot valsts apmaksātos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Tomēr vecāku interese nav liela. "Bet ir tā, ka dažas mammas atved bērnus, mamma sēž koridorā. Mēs sakām, lai nāk iekšā, mamma nenāk," atklāj Gerenovska.
Izglītības un zinātnes ministrijā piekrīt, ka zīmju valodu valsts ilgus gadus nav atbalstījusi, taču sola pārmaiņas.
Nākamā gada laikā gatavos mācību līdzekļus bērniem ar dzirdes traucējumiem latviešu valodas un zīmju valodas apguvei. Tāpat portālā "Tavaklase.lv" jau tagad pieejami 916 mācību video, kuriem nodrošināts surdo tulkojums.
Cilvēki ar dzirdes invaliditāti var saņemt arī surdotehniskos palīglīdzekļus.
Akustiskā cilpa vieglākai uztverei
Inese Immure ir Surdotehniskās palīdzības centra valdes priekšsēdētāja. Arī viņa ir vājdzirdīga un lieto dzirdes aparātus.
Inese rāda simbolu, kas piestiprināts pie reģistratūras letes. Tas ir zils kvadrāts, uz kura attēlota stilizēta auss. "Ja jūs kaut kur redzat tādu simbolu, tas nozīmē – tā vieta ir aprīkota ar indukcijas jeb dzirdes cilpu," skaidro centra vadītāja.
Inese dzirdes aparātā ieslēdz induktīvās spoles režīmu, lai varētu izmantot indukcijas cilpu: "Es nedzirdu apkārtējos trokšņus nemaz, bet es esmu tādā kā magnētiskā laukā, un es dzirdu tikai reģistratores balsi." Dzirdes aparāts vienmērīgi pastiprina visas skaņas apkārt, bet dzirdes cilpa ļauj uztvert svarīgāko, šajā gadījumā – reģistratūras darbinieces sacīto.
"Kad es aizbraucu uz ārzemēm, es uzreiz ievēroju bankās vai lidostās: ā, tā cilpa ir. [Latvijā bankās un lidostās] neesmu redzējusi… Es arī priecājos, ka mums iet uz labo pusi," saka Inese.
Būvnormatīvs paredz, ka konferenču un semināru telpām jābūt aprīkotām ar akustisko cilpu. Tāda ir, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa un semināru zālēs, arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Audio cilpa Nacionālā muzeja konferenču zālē un trešā stāva vestibilā līdzīgi kā citviet pieejama vien uz pasākumiem. Un kā atzīst tehniskais darbinieks – tiek izmantota reti.
Inese Immure spriež, ka noderīgāka būtu dzirdes cilpa pie kasēm. To vismaz varētu izmantot ikdienā.
Labklājības ministrijā nav zināms, cik publiskās telpās tās ir reāli uzstādītas. Taču stāsta, ka nākamajos divos gados plāno investīcijas 63 valsts un pašvaldību ēkās, lai nodrošinātu vides pieejamību arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.
Rindā pēc dzirdes aparāta rindā 2574 cilvēki
Surdotehniskās palīdzības centrā Inese Immure rāda, kā ar reģistratūras darbinieku var sazināties nedzirdīgi cilvēki. Uz letes novietota planšete, un Inese "Skype" programmā izsauc surdotulku. Šāda planšete pieejama arī Dzirciema aptiekā, un vēlāk ar iniciatīvu savienībā vērsās aptieku ķēde "Apotheka" – nedzirdīgo saziņa ar tulkiem tiek nodrošināta 21 filiālē visā Latvijā. Pakalpojums gan iepriekš jāpiesaka.
Reizi trijos gados šādu vizuālās saziņas ierīci nedzirdīgie var saņemt surdocentrā. "Es eju, teiksim, pie ārsta vai kur. Ja man tulks nav līdzi, es varu sazināties ar tulku attālināti. Tur divas kameras ir," skaidro Immure.
Tāpat reizi trijos gados var pretendēt uz komunikatoru – tā ir alternatīva dzirdes aparātam.
Savukārt reizi piecos gados surdocentrs piedāvā vairākus citus palīglīdzekļus, piemēram, dūmu detektoru ar gaismas signālu un vibrozvanu. "Tad viņš tevi modina un konkrētā gadījumā saka, ka ugunsgrēks notiek. Ja tu to atslēgsi, tad viņš tev rāda, ka zvani uz "01" un skrien ārā," skaidroja Surdocentra izpilddirektors Eduards Bērziņš-Lācis.
Vispieprasītākie ir dzirdes aparāti, taču rindā šobrīd jāgaida 10 mēneši. Izņēmums – cilvēks var saņemt aparātu ārpus rindas, ja strādā vai mācās. Pieprasījums pēc dzirdes aparātiem pieaug, jo sabiedrība noveco. "Jo lielākā daļa klientu mums ir pensionāri, kuriem ir vecuma vājdzirdība. Konkrēti uz šodienu, ja es skatos, gaida rindā 2574 cilvēki," stāsta Immure.
Labklājības ministrija sola, ka nākamgad naudas būs vairāk, lai rindas pēc dzirdes aparātiem var mazināt.
Ar dzirdes traucējumiem parastā skolā
Diāna Jakubone strādā laboratorijā "Dentālā studija" Āgenskalnā, kur uzreiz pēc studijām viņa sāka strādāt par zobu tehniķi. Diāna ir vājdzirdīga kopš dzimšanas.
"Man ir divi dzirdes aparāti. Šodien vienam nav baterijas, man nebija laika nopirkt baterijas. Redzi, pirmā jau viena tāda sadzīviskā problēma. Ka darbu tik daudz…" stāsta Diāna.
Viņa dzirdes aparātus lieto arī naktī, jo bail, ka nedzirdēs modinātāju un nokavēs darbu. Pastāv gan speciāli modinātāji ar vibrozvanu, bet Diāna par tādu nav domājusi: "Ja man ir labi ar to, kas ir, un es ar to tieku galā, es to pieņemu, es pielāgojos."
Nesen viņa saņēmusi jaunus dzirdes aparātus, iepriekšējiem jau labu laiku bija beidzies lietošanas termiņš. "Bija jau tā, ka jāņem tie jaunie, jo arī jau jūtu, ka es visu laiku pārjautāju darbā, ka pārāk bieži ir tas "ko?". Tad man diskomforts, tad es neesmu pārliecināta, vai kolēģi man tiešām jautā tā, kā es to saprotu," stāsta Diāna.
Diāna sevi sauc par pieticīgu un vecmodīgu. Viņa neizmanto citus īpašos palīglīdzekļus. Viņasprāt, tas tāpēc, ka audzināta tā, it kā viņai nebūtu dzirdes traucējumu. Diāna apmeklēja parasto skolu. Viņa neprot arī zīmju valodu, vienīgi joka pēc iemācījusies alfabētu.
"Pirmo [aparātu] līdz kādai trešajai klasei es neatceros, kā man gāja tieši ar aparātiem, bet nu bija kaut kādas problēmas. Kaut kādas uztveres problēmas, kas ir normāli. Jo it kā es dzirdu ar tiem aparātiem, bet kaut kas paliek, kaut kā tā skaņa neaiziet citreiz līdz galam," skaidro Diāna. Augstskolā gan nācās pārsēsties uz pirmo solu, lai mācību vielu labāk uztvertu.
Diāna atklāj, ka skolā viņai bijuši kompleksi: "Vidusskolā vienu brīdi izveidojās. Sākumā it kā nekas, jo mamma lika mani parastajā skolā. Man jau tie mati bija laikam vaļā sākumā, un tad viņi neredz, ka man ir tie aparāti. Pēc tam jau bija citādi tajā vidusskolā… Nu, ne apcēla, bet atšķīros. Es vienu brīdi nēsāju copi, jo man likās normāli, es gribēju būt kā citas meitenes. Es nēsāju copi, un tad viņi redzēja, ka man ir tie dzirdes aparāti un pamazām sāka tā kā uztvert to par tādu dīvainību. Un tad es atkal laidu tos matus vaļā, lai [dzirdes aparāts] nebūtu pirmais, ko ierauga, bet lai mani ierauga."
Arī tagad viņa copes netaisa. "Tie gadi aizgājuši, un man palicis tāds… It kā es saprotu, ka tas nav nekas. Darbā, piemēram, visi zina, ka man tie aparāti, bet tās copes... nu nē, es nevaru it kā. Man kaut kāda maza trauma palikusi iekšā."
Akustiskās cilpas nav nevienā teātrī
Ārpus darba laika Diāna aizraujas ar fotografēšanu un ir liela teātra mīļotāja. "Protams, vēlams priekšpusē. Bet ir jau tās izrādes, kur ir mikrofoni, tā skaņa ir kaut kā nodrošināta, mazajās zālēs arī var dzirdēt, jo tur nav tālu. Bet Jaunajā Rīgas teātrī laikam vēl vecajās telpās es sēdēju aizmugurē, tad bija grūti. Nu, viena izrāde bija tāda, ka es nevarēju sadzirdēt vienkārši, es nevarēju izbaudīt to izrādi. Visi tur smējās, es jūtu, ka tur ir kaut kāds melnais humors, bet es nevaru smieties līdzi. Tad es vienkārši pasmaidu, tīri tā pievienojos publikai… Tad bija žēl," stāsta Diāna.
Vēl šovasar Inese Immure no Nedzirdīgo savienības uzdeva jautājumu Kultūras ministrijai, kuros Latvijas teātros ir uzstādītas indukcijas cilpas. Viņai atbildēja: "Apzinot situāciju Latvijas teātros, nākas secināt, ka dotajā brīdī indukcijas cilpas tehnoloģisko risinājumu neviens no teātriem nevar nodrošināt."
Inese pati dodas uz Rīgas Krievu teātri, jo tur izrādēs nodrošināti subtitri. Šādu pienākumu gan nosaka valsts valodas likums, jo izrādes iestudē krievu valodā.
"Par Nacionālo teātri domājot, tātad pirms vairākiem gadiem speciāli tika uzdāvināta titrējamā mašīna, un pirmajā dāvanas saņemšanas reizē teica, jā, tagad mēs nodrošināsim cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem pieejamību teātra izrādēm… Bet nu, saskaitot, kādas piecas izrādes tikai," stāsta Immure, atminoties 2007. gadu, kad labdarības nedēļā titrējamo mašīnu teātrim uzdāvināja kāda banka.
"Viņiem tas nav izdevīgi, viņiem jāgatavo tie titri, papildu laiks, papildu resursi vajadzīgi. Vēl Nacionālais teātris teica – nodrošiniet publiku. Kā tad man kā Nedzirdīgo savienības pārstāvei pa visu Latviju būtu jāapzina cilvēki ar dzirdes traucējumiem, kuri gribētu iet uz teātri? Vai tad tā nebūtu paša teātra rūpe? Teiksim, tu sagatavo titrus, ieliec sociālajos tīklos, ieliec mājaslapā informāciju. Lūk, mēs piedāvājam tādu un tādu izrādi ar subtitriem latviešu valodā," norāda Inese.
Latvijas Nacionālā teātra pārstāve Lolita Grāvīte skaidro, ka pieminētā tehnika jau novecojusi un vairs nav teātra īpašumā. Šobrīd piedāvājumu nedzirdīgajiem nav.
Sergejam implants, lai dzirdētu
"Es dzīvoju divās pasaulēs – dzirdīgo pasaulē un nedzirdīgo pasaulē," saka Sergejs Soklakovs. Viņam ir kohleārais implants – galvā ķirurģiski ievietota ierīce, kas ļauj dzirdēt.
Vienojoties par interviju, Sergejs uzreiz jautāja, vai būs surdotulks. Viņš dzird un runā, taču jūtas drošāk, ja līdzās ir tulks. Latvijas Radio ar Sergeju tiekas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur viņš studē fizioterapiju.
Sergeja sacīto klātienē var labi saprast klātienē, taču radio klausītājiem uztvert varētu būt grūtāk.
"Es piedzimu dzirdīgs un dzirdi pazaudēju otrajā gadā," stāsta Sergejs, kurš ir nedzirdīgs kopš divu gadu vecuma – pēc saslimšanas un antibiotiku lietošanas. Deviņu gadu vecumā viņam veica kohleārā implanta operāciju, pēc kuras viņš sāka dzirdēt: "Uzreiz dzirdēju. To nevar aprakstīt." Sergejs labi atceras dienu, kad sāka dzirdēt.
Viņš dzīvo ģimenē, kur runā krieviski. Mācījās mazākumtautību speciālajā skolā. Latviešu valodu apguva deju kolektīvā un vēlāk vidusskolā, kur apzināti izvēlējās mācības latviešu valodā.
Sergejam ir gan dzirdīgi, gan nedzirdīgi draugi, ar kuriem runā zīmju valodā. Turklāt draugi ir gan latvieši, gan krievi.
Tātad Sergejs pārzina krievu un latviešu valodu, arī krievu un latviešu zīmju valodu. Saprot angļu rakstu valodu un zina starptautiskās zīmju valodas pamatus.
Studijās valsts apmaksā tulka 480 akadēmiskās stundas. Sergejam ar to pietiek. Ārpus akadēmijas viņš tulku praktiski neizmanto: "Pārsvarā pats varu tikt galā."
Sergejs strādā par kurjeru ēdiena piegādes platformā. Saziņai darbā lieto telefonu vai pieraksta uz lapas. Bez pārpratumiem neiztikt, bet viņš uz dzīvi raugās pozitīvi.
Bez atbalsta tehnoloģijas nomaiņai
Kohleāros implantus bērniem valsts apmaksā kopš 2004. gada. Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, gadā tie ievietoti vidēji 20–25 bērniem. Viņu vidū bija arī Sergejs.
Ja vājdzirdību atklāj agrīni un ievieto implantu, tad valoda attīstās dabiski, vecākiem runājot ar savu bērnu.
"Galvenais nosacījums ir agrīni veikt šo kohleāro implantāciju. Ja izdodas ideāli līdz gada vecumam, tad valodas attīstība ir dabiskā veidā. Bet, ja bērns ir implantēts jau vēlīni pēc 2,5–3 gadu vecuma, tad jāpieliek ir papildu darbs. Kur nu vēl, ja tas ir pēc četru vai vairāk gadu vecuma, tas jau neiet vairs tik spontāni. Tātad bērnam ir jāiemācās katra mazākā skaņa no nulles," skaidro Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe.
Kopš 2015. gada implantus valsts apmaksā arī pieaugušajiem, ja dzirde zaudēta dzīves laikā. "Visbanālākais piemērs varētu būt autokatastrofas, galvaskausa traumas. Mums ir vairāki pacienti, kuri ir krituši no trepēm, no balkoniem, kā rezultātā ir bijusi ļoti smaga galvaskausa trauma, kuras rezultātā cilvēks ir palicis nedzirdīgs. Jā, viņiem ir šī iespēja sadzirdēt skaņu pasauli, protams, absolūti savādāk, kā tas ir dabiskas dzirdes gadījumā, bet tomēr viņiem ir šī sajūta dota," norāda Kušķe.
Latvijā uz kohleārajiem implantiem rindu vairs nav. Tā ir unikāla situācija Eiropā.
"Tiklīdz mēs konsilijam pasakām, ka to vajag, bērns to saņem ļoti ātrā laikā, ļoti ātrā. Latvijā šajā ziņā, es negribu teikt, ka mums viss ir slikti. Latvijā tātad nav rindu uz implantiem, nevienam nav jāgaida, neviens nevar teikt, ka pazaudēja laiku, gaidot rindā," stāsta Kušķe.
Dakteres lielākās rūpes tagad ir par jauniešiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Viņiem valsts atbalsts vairs nepienākas, taču ik pēc pieciem, septiņiem gadiem implanta ārējā daļa jeb skaņas procesors ir jānomaina.
"Iespējams, tehnoloģija jau ir pabružājusies, palietojusies, bet pats galvenais – pa šo laiku parasti jau ir jauna tehniski daudz inovatīvāka skaņas apstrāde. Līdz ar to cilvēkam skaņu dzirdēt ir vēl tīkamām, patīkamāk, labāk, komfortablāk," skaidro Kušķe.
Taču Latvijā nav programmas pieaugušajiem. Implanta kopējās izmaksas ir 20 tūkstoši eiro, ārējās daļas – 10 tūkstoši. Un jauniem cilvēkiem lielākoties šādas naudas nav.
Sandra Kušķe ilgstoši rakstījusi gan Veselības ministrijai, gan Nacionālajam veselības dienestam. Viņa aprēķinājusi, ka procesora nomaiņa būtu nepieciešama 36 pieaugušajiem.
"Man tas šķiet reāli netaisnīgi, tāpēc es par viņiem plēšos. [..] Nu staigā ar veco, kaut kā mēģina izlīdzēties. Ja bērns pret tehnoloģiju attiecies ļoti rūpīgi un saudzējis, tā strādās arī pēc 7 gadiem. Varbūt būs vajadzīgs kāds remonts, bet remonta izmaksas arī ir dārgas, no 600 eiro," skaidro Kušķe.
Viens no tiem, kam vajadzētu jaunu implanta ārējo daļu, ir Sergejs. Kamēr vēl bija bērns, audio procesors Sergejam vienreiz ir nomainīts. Sergejs atminas lielo atšķirību starp pirmo un otro audio procesoru. Tikai otrais ļāvis sadzirdēt pašam savu balsi.
Tagad tas būtu jāmaina atkal, taču valsts šīs izmaksas vairs nesedz. Sergejs vēlētos jauno implantu arī tāpēc, ka to var uzlādēt un nebūtu jāpērk baterijas. "Es varu savienot ar telefonu, var klausīties mūziku caur aparātu," papildina Sergejs.
Nacionālais veselības dienests informē, ka nākamgad finansējums pieaugušajiem pacientiem ir palielināts, taču tas, kam tieši to izmantos, būs skaidrs decembra beigās.
