Atvērtie faili

#85 Saules paneļu bums: valsts atbalsta programmās iezīmējas trūkumi

Atvērtie faili

#87 Uzticēšanās medijiem: cilvēku attieksmi pret brīvo presi iespaido politiskā retorika

#86 Ne tikai Uzvaras piemineklis - simtiem monumentu Latvijā sludina Kremļa agresiju

Ne tikai Uzvaras parka piemineklis – simtiem padomju monumentu Latvijā sludina Kremļa agresiju

Kamēr Krievijas armija iznīcina Ukrainu, simtiem padomju pieminekļu un apbedījumu vietu Latvijā sludina Kremļa agresiju. Cilvēkam, kurš brīvprātīgi palīdz aizstāvēt Ukrainu no Krievijas okupantiem, Latvijā draud kriminālatbildība par veca Padomju armijas pieminekļa sabojāšanu. Tikmēr valdības partija, kas vārdos cīnās par padomju pieminekļu demontāžu, darbos apgrūtina to novākšanu.

ĪSUMĀ:

Kā Jēkabpilī pazuda lielgabals

2021. gada ziemā, naktī uz 24. februāri, Jēkabpils novadā ierūcās traktors, pie kura stūres bija zemnieks un daudzbērnu tēvs Gundars Kalve. Padsmit tonnu smagais lieljaudas frontālais iekrāvējs iebrauca Jēkabpilī un apstājās Krustpils vēsturiskajā parkā. Gundars Kalve izkāpa no traktora un sāka īstenot rūpīgi pārdomātu plānu – demontēt lielu, zaļu metāla lielgabalu.

„Es nostiepu troses. Man bija palīglīdzekļi, lai tiktu līdz stobra augšējam punktam. Tātad vājāko punktu kā sviru es izmantoju,” atklāja Kalve.

Lielgabals atradās uz postamenta, kas ir piemiņas vieta Padomju armijas karavīriem. Betonā ir iegravēti vārdi “Mūžīga slava varoņiem”. Bet lielgabala stobrs pavērsts augšup, it kā notēmēts uz Krustpils Kultūras centru. „Izmantoju otro ātrumu, kas ir pietiekoši spēka pilns, un arī ar ieskrējienu labu. Ieskrējienam man bija kādi 8 metri paredzēti,” pastāstīja Kalve.

Pēc ieskrējiena Gundaram radās aizdomas, ka ir pārtrūkusi kāda no metāla trosēm: „Es kāpu ārā skatīties, kas ir par vainu, ka neko nejutu – ne triecienu, ne sitienu, ne pretestību. Nu, skatos, jā, tas jau guļ gar zemi, jau pavilkts četrus metrus uz manu pusi.”

Tagad viņš gatavojās aizvest projām lielgabalu: „Tā doma bija dabūt to kausā, atspiežot pret koku, un tajā brīdī es sabojāju divus kokus, kā man ir ļoti žēl.” 

Artilērijas ieroci izdevās pacelt ar trošu palīdzību. Pēc tam viņš to veda apmēram desmit kilometrus līdz Neretas upei, kas ietek Daugavā.

„Nu tad es aizbraucu līdz Daugavai. Uzbraucu uz ledus. Ledū man bija sagatavots liels āliņģis – pieci reiz divi metri. Ledus biezums tajā naktī bija 32 centimetri, jo es zinu, ka vajadzīgais bija 27 centimetri, lai es neielūztu pats ar traktoru Daugavā. Piebraucu pie Daugavas, atsaitēju ar visām trosēm, pastūmu, un tas nogrima,” atceras Gundars Kalve.

Pēc tam viņš noslēpa savu ekskavatoru un devās mājup: „Pusastoņos no rīta tad, kad ģimene cēlās, es jau gatavoju tēju, it kā nekas nebūtu bijis, un devos ikdienas gaitās.”

Vieniem žēl, citiem sāpīgs atgādinājums

Iepriekšējā dienā, 23. februārī, saujiņa cilvēku no Jēkabpils kara veterānu biedrības pie pieminekļa svinēja Tēvijas aizstāvju dienu. Tā ir veltīta Padomju armijai.

„Viens mūsu cilvēks astoņos rītā, 24.[februārī], zvana man.” Lidija Anosova ir kara veterānu atbalsta biedrības „Piemiņa” vadītāja. „Māte, viņš sauc, māte, nekur mūsu lielgabala nav! Es domāju, ka tas ir joks kaut kāds.”

Tā Lidija Anosova, kurai rit jau 83. dzīves gads, pērn sacīja neilgi pēc lielgabala pazušanas. „Vispār cilvēkiem žēl, ka tā izdarīja,” viņa piebilda.

Tikmēr Gundaram Kalvem padomju lielgabals atgādina skaudras atmiņas par viņa vecvecāku un radinieku izsūtīšanu uz Sibīriju Otrā pasaules kara laikā: „Jautājums ir tāds: vai 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas lielgabals, kas simbolizē Sarkanās armijas slepkavošanu un brīvas valsts okupāciju, pilsoņu izsūtīšanu uz Sibīriju, likvidāciju gan Biķernieku priedēs, gan Centrālcietumā un visās pārējās [vietās], vai man kā latvietim ir jāpiecieš šis apkaunojums?”

Viņš uzskata, ka valstij bija jāaizvāc šādi Padomju armijas pieminekļi un memoriāli jau sen: „Zaudējot cerību, ka valsts ar šādām svirām juridiski un cieņpilni to spēj izdarīt, es novācu pats.”

Ledus iešanas dēļ lielgabalu Daugavā vairs nevarēs atrast. „Nāca te ledi no Baltkrievijas blāķiem. Tajā vietā, kur es iegāzu, Daugava nav ļoti dziļa. Ledus sastājas līdz pat gultnei un tas faktiski kā ar skrāpi šo gultni iztīra. Nu un šie ledi ir aiznesuši šīs, kā saka, lielgabala paliekas mums nevienam nezināmā vietā, sen jau apbērušas ar jaunu smilts slāni un tur lai tas arī paliek,” pauda Gundars.

Līguma dēļ nevedas ar pieminekļa pārvietošanu

Par pieminekļa aizvešanu Gundars Kalve apsūdzēts par kapu apgānīšanu, kas nozīmē iespējamu cietumsodu līdz pat pieciem gadiem, kā arī par koku bojāšanu parkā. Kalve sacīja, ka viņš policijai labprātīgi atzinies.

Savu krimināllietu ierosināja arī Krievijas izmeklēšanas komiteja – galvenā noziegumu izmeklēšanas iestāde kaimiņvalstī. Tā iesniedza Latvijas Ārlietu ministrijai notas, un mūsu valsts informēja Krieviju par izmeklēšanas gaitu.

Piemineklis, no kura Kalve patvaļīgi demontēja lielgabalu, ir iekļauts to apbedījumu vietu sarakstā, kuru sargā Latvijas un Krievijas divpusēji noslēgta vienošanās 2007. gadā. Abu valstu ārlietu ministri to parakstīja vien dažus mēnešus pēc grautiņiem Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, kur no pilsētas centra uz karavīru kapiem pārvietoja tā dēvēto bronzas kareivi jeb Aļošu – pieminekli Padomju armijai. Igaunija piedzīvoja arī masīvu kiberuzbrukumu.

Divpusējais līgums ir arī iemesls, kādēļ Jēkabpils pašvaldībai gadiem ilgi nav sekmējies pārvietot pieminekli.

„Praktiski jau 2011. gadā sāka sarunas par to, ka varētu notikt šīs teritorijas labiekārtošana. Nu jau ne vairs kā Padomju armijas parka, bet kā Krustpils parka labiekārtošana,” pērn pavasarī sacīja Arnis Āboltiņš. Viņš vada Brāļu kapu komiteju, kas sazobē gan ar Aizsardzības, gan arī Ārlietu ministriju tehniski pilda vienošanos Latvijā.

„Un tad šis jautājums, ka šie apbedījumi atrodas ielas malā un tos var pārvietot, teiksim, uz tuvējiem labiekārtotiem padomju karavīru brāļu kapiem,” pastāstīja Āboliņš.

Sākās ilgs saskaņošanas process. „Pirmais saskaņojums no Krievijas vēstniecības puses bija noraidošs. Tur bija runa par to, ka kāds no radiniekiem nepiekrīt pārapbedīšanai. Nu tad tas nonāca bišķiņ augstākā līmenī, tas tapa virzīts jau starp Ārlietu ministriju, caur Latvijas vēstniecību Maskavā, ka tāds piedāvājums no Latvijas puses ir. Ir jābūt risinājumam.” Tomēr Krievija vēl joprojām to nav saskaņojusi.

„Šobrīd mēs esam tādā pusstāvoklī, ka nevaram saprast, ko tad riktīgi darīt. Jo juridiski mēs nevaram izdarīt. Un praktiski, nu, šis jau ir tāds kā palicis aizmirsts. Neviens to tur baigi nekopj, jo tas nav pašvaldības, neviens to tur tā baigi nepieskata, un būtu jāsakārto,” sacīja Jēkabpils mērs Raivis Ragainis.

Ja šāda starpvalstu līguma nebūtu, tad pašvaldība varētu rīkoties. „Ja tas izmainītos Aizsardzības un Ārlietu ministrijas līgumos, kas ir ar Krievijas Federāciju, es pieļauju, ka tad mēs uzreiz varētu to darīt,” sacīja Ragainis.

Latvijā ir apmēram pustūkstotis šādu apbedījumu vietu, kuras aizsargā abu valstu vienošanās. Tā rāda Brāļu kapu komitejas dati. Šajās apbedījumu vietās ir apglabāti nedaudz virs pusmiljona cilvēku. Tās ir galvenokārt Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušo sarkanarmiešu, karagūstekņu un Krievijas armijas karavīru, tostarp latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas.  

Ja paskatās uz Latvijas karti no putna lidojuma, tad šīs apbedījumu vietas ir izkaisītas gandrīz pa visu valsts teritoriju.

Dodas uz fronti Ukrainā

Tajā pašā datumā, kad Gundars Kalve pērn patvaļīgi demontēja lielgabalu no padomju pieminekļa, Vladimirs Putins šogad deva pavēli Krievijas armijai iebrukt Ukrainā.

Tagad Gundars Kalve, kuram ir 51 gads, ir viens no latviešu brīvprātīgajiem karavīriem, kurš dodas kaujās un palīdz ukraiņiem cīnīties pret Krievijas armijas okupantiem. Latvijas Radio viņu satika aprīļa vidū, pirms viņš otro reizi devies karot uz Ukrainu.

Viņš ir ilgus gadus dienējis Zemessardzē un ir guvis militāru pieredzi. Kalve rūpīgi un pārdomāti kravā mantas un ekipējumu somās, kuras ņems līdzi uz fronti: „Lai nebūtu tā, ka, aizbraucot galā, es tagad domāju – paga, paga, kur man bija, piemēram, termokamera vai dators, vai nakts redzamības iekārta. Tad visas IT tehnoloģijas būs vienā somā; maskēšanās rīki būs otrā somā; personīgie higiēnas līdzekļi būs trešajā somā, un kaujas lietas, kas ir tātad, bruņuveste, cimdi, binoklis, naži un uzkabes piederumi, būs ceturtajā somā.”

Tikmēr Latvijā turpinās kriminālprocess par Gundara Kalves Jēkabpilī demontēto lielgabalu. Lietu izmeklē prokurore Sanita Hščanoviča.

Kādā mērā, izvērtējot Gundara Kalves atbildību, viņa ņem vērā Krievijas agresiju Ukrainā, kuru simbolizē arī Padomju armijas pieminekļi Latvijā? „Nu, jūs saprotiet, ka prokurori ir politiski neitrāli, ka prokurors vadās pēc savas iekšējās pārliecības un likumiem un ka šī politiskā situācija neskar prokurora darbu attiecībā arī uz kriminālprocesa izmeklēšanu un likuma normu piemērošanu,” skaidroja Hščanoviča.

Arī ģenerālprokurors Juris Stukāns sacīja, ka viņš nekādi nevar atbalstīt patvaļīgu pieminekļa demontāžu. Viņš gan saprotot, ka zemnieks Jēkabpilī centās risināt jautājumu, jo amatpersonas ilgstoši neko nedarīja.

„Bet tas neatbrīvo no atbildības. Tajā pašā laikā, ņemot vērā šodienas apstākļus un konstatējot to, kas tur ir vai nav, var arī lemt jautājumu par krimināllietas izbeigšanu, ja šodien šī situācija ir mainījusies un šis nodarījums nenodara krimināltiesisko kaitējumu,” skaidroja Stukāns.

Ģenerālprokurors norādīja, ka tas ir politiķu uzdevums – izvērtēt starptautiskos līgumus, kas aizsargā šos pieminekļus un ierobežo Latvijas iespējas kaut ko darīt. „Lūdzu, uzrakstām uz dokumenta konkrētu juridisku pamatojumu. Un attiecīgi rīkojamies, vai nu pārtraucot līgumu, vai konstatējot, ka aizsardzības nav. Tad tas ir pašvaldības lēmums, un viņi lemj, ko ar to darīt. Punkts,” sacīja ģenerālprokurors.

Kara noziegumi dod pamatu pārvērtēt mūsu saistības. Bet Stukāns arī atgādināja, ka saistībām ir divas puses.

Īvāns: Tās ir propagandas svētvietas

Februāra sākumā attālinātā sēdē, kas notiek par godu jaunā Satversmes tiesas gada atklāšanai, piedalījās valdības vadītājs, bijušie Valsts prezidenti un citas prominences. Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns atgādināja, ka Krievija ir pastāvīgi centusies ietekmēt un mazināt Latvijas suverenitāti. Piemēram, atstājot latviešu tautu pazemojošus, okupācijas armiju slavinošus un Satversmi apdraudošus pieminekļus.

Īvāns arī uzslavēja Gundaru Kalvi par pieminekļa demontāžu Jēkabpilī: „Es par to runāju tāpēc, ka es Gundaru pazīstu kā godprātīgu Latvijas pilsoni, kā patriotu, kā drosmīgu cilvēku. Un es domāju, ka viņš to ir paveicis atbilstīgi brīvās Latvijas Satversmes garam, ko nevarētu teikt droši vien par krimināllietu, ko pret viņu ierosinājušas tiesībsargājošās iestādes.”

Vēlāk Dainis Īvāns Latvijas Radio vērtēja, ka Latvijā acīmredzot nav noslēdzies desovjetizācijas process: „Tie pieminekļi, jau tagad Krievijas uzbrukuma gadījumā mēs skaidri redzam, ka tie jau kādu laiku ir bijuši Krievijas ierocis.

Tā nav nekāda piemiņas vieta. Tās ir Krievijas propagandas svētvietas.

 

 

 

 

Tās ir vietas, kur pulcēties, varētu teikt, Latvijas ienaidniekiem, kuri nevēlas, lai Latvija saglabātu savu neatkarību. Un, notiekot šādam karam Ukrainā, mēs tomēr negribētu pieļaut, ka šis ierocis darbojas.”

Dainis Īvāns, tāpat kā Gundars Kalve, ir Jēkabpils latviešu biedrībā. Līdz ar to viņš ir ilgu laiku sekojis līdzi notikumiem ap pieminekli, kas palika bez lielgabala. „Protams, zināms tur par apbedījumiem nav nekas. Un nevienam, nevienam no šiem 9. maija svinētājiem pat nav interesējis, vai tur kaut kas atrodas vai neatrodas. Jo, protams, viņi varētu izlietot lietderīgāk savus pūliņus un mēģināt noskaidrot kaut kādu vēsturisko patiesību. Bet mēs jau redzam, ka viņiem taisni otrādi – viņiem šī patiesība nav vajadzīga. Ir vajadzīgi tikai tādi propagandas upuru trauki un altāri,” komentēja Īvāns.

Jēkabpils centrā gadu pēc lielgabala aizvākšanas Latvijas Radio atkal satika Lidiju Anosovu no vietējās kara veterānu biedrības. Ko viņa domā par Krievijas iebrukumu Ukrainā?

„Nu, mēs nezinām, kas tur Ukrainā [notiek], neviens nezina. Jūs ziniet, ka krievu [televīzijas] kanālu nav neviena gandrīz no tiem, kas bija sākumā. Mūsu kanāli un daudz ukraiņu kanālu. Nu, ir, es pati redzēju, melošana. Nu, melošana un viss,” pauda Anosova. Viņa uzskata, ka dezinformāciju un propagandu rāda televīzijas kanāli Latvijā, nevis Krievijā.

Bet, vai Padomju armijas memoriāli un pieminekļi Jēkabpilī sludina Vladimira Putina vadītās Krievijas agresiju? To Latvijas Radio jautāja vienīgajam partijas „Saskaņa” deputātam vietējā pašvaldībā Andrejam Gavrilovam.

„Kas grib atrast kaut kādu sakaru ar šiem pieminekļiem, tas atradīs. Pēc manām domām, tie ir padomju laiki, šie ir citi laiki. Viss. Nekāda tur [saikne] ar Putinu nav. Ne Putins tos būvēja, ne es, ne jūs. Tā ir tautas būve, un lai tā tur stāv,” sacīja Gavrilovs.

Ogres novadā demontē, Rēzeknē ne

Aprīļa beigās Ogres novada Madlienā ekskavators demontēja pieminekli Padomju armijai. Tas ir vairākas tonnas smags laukakmens, kas atradās pagasta centrā. Kamēr strādnieki pamatīgi nopūlējās, intervijas televīzijas kameru priekšā sniedza Ogres novada domes mērs Egils Helmanis (Nacionālā apvienība): „Ukrainas karš ir arī mūsu karš.”

Pašvaldība, kuru vada Nacionālā apvienības politiķis un kurā nav neviena „Saskaņas” deputāta, ir nolēmusi Ogres novadā demontēt piecus šādus padomju režīmu slavinošus akmeņus. Neviens no tiem neatrodas apbedījuma vietā. Līdz ar to nekas nav jāsaskaņo – vietvara var pieņemt lēmumu un brīvi rīkoties.

Vai šāda padomju pieminekļu demontāža tikpat raiti var notikt, piemēram, Rēzeknē, kur pārliecinoši valda „Saskaņa”?

Viens no pieminekļiem, kas attēlo padomju karavīru ar automātu rokās, atrodas Rēzeknes centrā, kur Latvijas Radio uz sarunu satika vēsturnieku Kasparu Strodu: „Konkrēti šis tā sauktais piemineklis Rēzeknes atbrīvotājiem ir atklāts 1976. gada 3. jūlijā. Šeit nav nekādu apbedījumu. Es domāju, ka tas ir viens ļoti būtisks fakts.” 

Piemineklis, kuru arī dēvē par Aļošu, ir tikai viens no vairākiem, kuri nomācoši dominē pilsētā pār citiem, kas veltīti Otrajam pasaules karam. „Tam ir ideoloģiskais vēstījums par to, ka Sarkanā armija bija tā, kas atbrīvoja Rēzekni 1944. gada jūlijā no nacistiskās Vācijas karaspēka. Bet principā mēs saprotam to, ka īstenībā vācieši atkāpās un pilsētā nekādu lielu kauju nebija,” skaidroja vēsturnieks, norādot, ka padomju aviācija pirms tam pamatīgi sabombardēja Rēzekni.

To atminas arī ārsts Juris Vidiņš. Viņam pašreiz ir 84 gadi, bet kā mazu zēnu un pusaudzi viņu ar tuviniekiem divreiz izsūtīja uz Sibīriju. „Rēzeknē, kad es atbraucu no Sibīrijas 1955. gadā, tad te vienas drupu kaudzes bija,” atceras Vidiņš.

Viņš no saviem paziņām pirms pāris gadiem savāca dažus desmitus parakstu, lai pilsētā demontētu „Aļošas” pieminekli.

„Man tas „Aļoša” arī atgādina nāvi. Nāvi, mana tēva 13 gadu sēdēšanu lēģeros, manas ģimenes mocības,” sacīja rēzeknietis.

Vidiņa aicinājumam pieminekli nojaukt iebilda Rēzeknes pašvaldības vadītājs un partijas „Saskaņa” politiķis Aleksandrs Bartaševičs: „Tā kā es esmu Rēzeknes domes vadītājs, tad man jāskatās uz iedzīvotāju viedokli, pirmkārt. Un viņu [viedoklis], protams, atšķiras no Jura Vidiņa, kurš uzskata, ka vajag nojaukt.”

Viņaprāt, daļai rēzekniešu „Aļoša” nemaz neasociējas ar Krievijas karu Ukrainā. Runa ir tikai par Latvijas vēsturisko atbrīvošanu no fašistiem.

„Es arī, kā teiksim, atbrīvotāju pēctecis,” sacīja Rēzeknes mērs. Bartaševičs pastāstīja, ka viņa vectēvs cīnījās pret vācu okupantiem un gāja bojā: „Man personīgi šis piemineklis ir tā vieta, kur es varu likt puķes un pieminēt savu vectēvu, jo viņa, kā teikt, tā atrašanās vieta pašreizējā nav zināma.” Viņš arī 9. maijā plāno nolikt ziedus pie „Aļošas”.

Saruna ar Latvijas Radio notika pašvaldības ēkas priekšpusē. Tur mastā plīvo Ukrainas karogs, par ko gan nācies pacīnīties opozīcijas deputātiem. “Nu, ja opozīcija grib visiem paziņot, ka viņi cīnījās, tad es tā nedomāju,” komentēja Bartaševičs.

Līgumi par apbedījumiem un pieminekļiem

Pēc brauciena uz Rēzekni nākas secināt – Padomju armijas pieminekļus bez apbedījumu vietām var demontēt vai pārvietot tikai tās pašvaldības, kur to atbalsta lielākā daļa deputātu. Bet, lai visā Latvijas teritorijā daudzskaitlīgi, nevis tikai dažviet atbrīvotos no padomju monumentiem, nākas atgriezties pie starpvalstu vienošanās.

Nepilnu pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām politiķi sākuši karstas debates par to, ko iesākt ar pieminekli Uzvaras parkā Rīgā. Par tā demontāžu it īpaši redzami iestājas „Konservatīvo” partijas vadītājs un tieslietu ministrs Jānis Bordāns un Nacionālās apvienības politiķis Rihards Kols.

Kola vadītā Saeimas Ārlietu komisija ir tā, kas izvērtē Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas divpusējos līgumus. 1994. gada dokuments sargā pieminekli Uzvaras parkā Rīgā, un komisija maija sākumā atbalstīja ieceri apturēt Latvijas un Krievijas vienošanās pantu, kas regulē memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšanu.

Bet vienošanos, kas neļauj Jēkabpilij pārvietot bez lielgabala palikušo padomju pieminekli, iekļāva sēdes dienaskārtībā. Komisija vērtēja, vai uz laiku apturēt līgumu.

Pēc raidījuma izskanēšanas ēterā Saeima deputāte Ieva Akurātere iebilda par to, kā atspoguļots viņas viedoklis. Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļa noraida pārmetumus par informācijas kļūdu.

„Es tomēr būtu par to, ka tas [līgums] būtu jāsaglabā,” Saeimas Ārlietu komisijā deputāte Ieva Akuratere („Konservatīvie”), „mūsu cilvēkiem Latvijā ir jāzina, ka tomēr pastāv kaut kāds mehānisms, kā mēs varam kontrolēt un pieprasīt atbildību par mūsu, Latvijas cilvēku, apbedījumiem Krievijas teritorijā.”

Pretēji deputātiem no Nacionālās apvienības Akuratere balsoja pret līguma apturēšanu. Līdz ar to vienošanās par apbedījumu vietām, ja vien Saeima nenobalsos citādāk, paliks spēkā arī turpmāk. Tātad Jēkabpils pašvaldībai rokas būs sasietas arī turpmāk.

Zīmīgi, ka Krievijā kopš pagājušā gadsimta vidus ir uzstādītas vien apmēram divdesmit piemiņas zīmes vairāk nekā trīsdesmit tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri gāja bojā komunistiskā režīma represiju dēļ. Bet tūkstošiem deportāciju upuru kapu vietas atrast vairs nevar.

Ko tieslietu ministrs Jānis Bordāns domā par pērn Jēkabpilī notikušo incidentu ar lielgabalu? „Domāju, ka šis incidents ir gļēvas valsts vadītāju un pašvaldību vadītāju puses izprovocēta netaisnība pret latviešu patriotiskiem cilvēkiem.”

Bordāns uzskata, ka lielgabalam vajadzēja jau sen būt demontētam: „Pašvaldībai bija jābūt tai apziņai, ka tagad ir neatkarīga Latvijas valsts. Un neatkarīgā Latvijas valstī nav vietas šīs valsts okupētāju simboliem. Tāpēc tas, ko izdarīja zemnieks, ir bijis dabisks latviešu pilsoniskas stājas paraugs, es teiktu. Un formāli tas ir iznācis likumpārkāpums.”

Vai viņas partijas biedres Ievas Akurateres balsojums pret līguma apturēšanu Saeimas Ārlietu komisijā nenonāk pretrunā ar viņa lozungu demontēt padomju pieminekļus Latvijā? „Nē, es teiktu, ka tas nav pretrunā, jo visi mēs esam par to, ka Rīgā esošo memoriālu, kur nav apbedījumu un kurš ir tikai ieslidināts kaut kādā veidā tajā līguma tvērumā 1993. gada vai 1994. gada (līgumā), tad tam ar to nav nekāda sakara. Tas drīzāk traucēs viņu nojaukt. Bet viennozīmīgi mēs un, domāju, arī Akurateres kundze ir par tā pieminekļa nojaukšanu, kas ir Rīgā,” sacīja Bordāns.

Pēc intervijas ar tieslietu ministru secināms, ka viņam prātā ir tikai viena padomju pieminekļa – Uzvaras parkā esošā – demontāža. Bet tas, ka citviet Latvijā varētu aizvākt Padomju armijas memoriālus, kas dokumentos skaitās kā apbedījumu vietas, šobrīd Bordānam nerūp, secina “Atvērtie faili”.

Tā kā Ārlietu komisija neapturēja šo līgumu, tad galavārds būs jāsaka Saeimai.

Īvāns mudināja saņemt drosmi

Dainis Īvāns atgādināja, ka Krievija patlaban ir pārkāpusi visus līgumus: „Krievija ir kļuvusi par absolūtu teroristu valsti. Un, ja jau Ukrainā, kā viņi saka, notiek dekomunizācijas process un derusifikācijas process, tad mēs nedrīkstam palikt par pēdējo valsti Eiropā, kura pēc tam, kad Ukraina būs uzvarējusi karā un Ukraina uzvarēs šo karu, paliksim par kaut kādu agresīvās Krievijas provinci, kas glabā viņu svētvietas.”

Īvāns mudināja beidzot arī saņemt drosmi un nojaukt bezgaumīgo Uzvaras parka pieminekli Rīgā: „Vienreiz ir skaidri un gaiši jāpasaka – šeit ir Latvija un te nav nekādas krievu pasaules, un padomju imperiālisms netiks atjaunots. Mēs to nepieļausim. Tā atbildes reakcija varētu būt no Krievijas puses, ka viņi sāktu demolēt un apgānīt Latvijas deportēto cilvēku piemiņas vietas Krievijā, Sibīrijā. Kaut arī par to es domāju, ka viņi to jau dara tāpat. Šīs vietas netiek koptas un, ja Krievija šobrīd ir slēgta, un šāda totalitārā Krievija būs slēgta joprojām, mēs jau arī tur netiksim pie šo vietu kopšanas.”

Viņš arī uzskata, ka ir jādomā par kādu plānu valsts līmenī, kā Latvijā tālāk turpināt atbrīvošanos no padomju laika armijas simboliem.

Kamēr Gundars Kalve kravāja somas, lai dotos atpakaļ uz Ukrainas fronti, Latvijas Radio viņam vaicāja par spēju psiholoģiski nesalūzt kara frontē. Kā viņš to dara?

„Es principā aizveru ciet jebkādu domāšanu par... nu, lai man piedod, es nedomāju ne par ģimeni, ja esmu kaujas zonā, ne par saimniecības darbiem, ne par zivīm, ne par graudiem, ne par ko citu, tikai par uzdevumu. Uzdevums man ir uzticēts – noturēt pozīcijas, neielaist diversantus, iespējams, iznīcināt viņus. Un viss! Es tur tikai par to domāju – vispār ne pa labi, ne pa kreisi,” sacīja Kalve.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt