Līdz šim bijuši pāris mēģinājumi atdzīvināt cukura nozari Latvijā, taču šie plāni palikuši vien uz papīra, jo nebija pārliecības par ekonomisko izdevīgumu. Tomēr - pat, ja arī šis bizness šobrīd neuzrāda potenciālu, to ierobežojošās kvotas būtu jāatceļ iespējami ātri un jāparedz iespēja strādāt brīva tirgus apstākļos.
Latvijā ne viens vien pie kafijas vai tējas labprātāk bērtu pašmājās, ne citviet saražotu cukuru, un viens otrs par vietējo ražojumu veikalā pat būtu gatavs maksāt vairāk nekā par importa. Par to liecina nejauši satiktu dažāda vecuma cilvēku vērtējums, vai pirktu vietējo cukuru, ja nozare atdzimtu.
Edvīns: "Pirktu un obligāti, lai atgriežas. Tā ir cūcība no Eiropas Savienības! Neliešu banda! - Vienalga, cik tāds cukurs maksātu? - Nu kā? Viņš maksātu normāli. Kā jūs domājat, vai tas varētu maksāt briesmīgi dārgi vai?"
Hilda: "Par to, ka atgrieztos ražošana, 100% būtu ar mieru, 100%. - Vai jūs pirktu tādu cukuru? - Kāpēc, lai es nepirktu? Tas noteikti būtu lētāks un labāks. - Bet, ja būtu dārgāks? - Ja būtu tāds kā Latvijas un vēl būtu uzrakstīts, tad pirktu! Nu cik tas būtu dārgāks, 10 vai 20 santīmi? Vairāk nebūtu dārgāks."
Marts: "No patriotiskā viedokļa noteikti atbalstītu, bet no globālā skatījuma punkta - izvēlētos, protams lētāko. Cena ir svarīga, pilnīgi noteikti."
Silvija: "Protams, protams es pirktu Latvijas cukuru - gluži par jebkuru [cenu] nē. Nedomāju, ka tas varētu būt divreiz un trīsreiz dārgāks. Katrā ziņā vienmēr izvēlos Latvijas preci."
Šaubas par izdevīgumu
Lai arī daudzi pircēji labprāt vēlētos vietējo cukuru redzēt veikalu plauktos, nozares pārzinātāji ir visai skeptiski par iespēju atsākt cukura ražošanu arī pēc kvotu atcelšanas. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma neslēpj, ka līdz šim ir bijusi interese Latvijā atdzīvināt cukura nozari, taču ekonomiskie aprēķini nav pārliecinājuši un pēdējā laikā šī interese ir noplakusi: "Tiklīdz es sāku strādāt, pirmajos mēnešos bija divas komandas atnākušas ar diviem dažādiem aprēķiniem, bet es palūdzu ekonomistiem izvērtēt tos ekonomiskos aprēķinus. Tie bija tādi teorētiski aprēķini ar domu, ka varēs pietiekoši maz varēs maksāt par cukurbietēm un par pietiekošo augstu cenu pārdot cukuru. Manā izpratnē, tie bija tālu no pilnības ekonomiskie aprēķini."
Straujuma atzīst, ka interesi izrādījuši pašmāju iedzīvotāji, kuru vārdus gan ministre atturējās nosaukt. Ekonomists Andris Miglavs ir skeptisks par iespējām atjaunot ražošanu, jo ir pierādīts, ka cukura saturs Latvijas klimatiskajos apstākļos audzētajās bietēs ir salīdzinoši mazs. Arī fabrika, visticamāk, būtu neliela un tai būtu grūti konkurēt ar globālajiem spēlētājiem. Cukura ražotnes potenciālo izdevīgumu apšauba arī "Zemnieku saeimas" vadītājs Juris Lazdiņš: "Ja kāds investors būtu gatavs uzcelt cukura rūpnīcu, kas būs konkurētspējīgāka nekā Rietumeiropā esošās rūpnīcas, jo tādai tai jābūt, citādāk mums šeit cukurbietes audzēt droši vien, ka nebūs jēgas, jo tomēr mums izaug par 20% mazāka raža nekā tas ir Rietumeiropas valstīs. Līdz ar to, lai spētu samaksāt mums, lai jaunā rūpnīca spētu konkurēt tirgū, tai ir jābūt ar jaunākajām tehnoloģijām, lai tā bilance būtu pozitīva."
Zemnieki piesardzīgi
Lazdiņš norāda - ja kādam potenciālajam investoram būtu nopietnāki nolūki nekā līdzšinējie un zemniekus aicinātu audzēt cukurbietes, tad lauksaimniekus būtu grūti pārliecināt to darīt. Cukurbiešu audzēšanai ir nepieciešama specifiska un dārga tehnika, kas atmaksājas vairākos gados, atzīmē Lazdiņš. Viņaprāt, vairumu zemnieku varētu pierunāt atsākt audzēt cukurbietes vien tad, ja viņiem fabrika piederētu: "Investori, protams, var pierunāt audzēt un sastāstīt velns vien sazin ko, bet ticamība būs ļoti maza. Cukurbiešu novākšanas kombains maksā vairākus simtus tūkstošus. Ja es to iegādājos un trešajā gadā pasaka, ka manas cukurbietes nevienam nav vajadzīgas, nu, tad ir bankrots. Tāpēc lauksaimniekiem jābūt ļoti pārliecinātiem, un šo pārliecību var dot tas, ka šī rūpnīca pieder viņiem pašiem."
Tikmēr Zemgales zemnieks, bijušais zemkopības ministrs un cukurbiešu audzētājs Atis Slakteris netic, ka zemnieki būtu gatavi ieguldīt savu naudu cukura fabrikas izveidē. Reālāks scenārijs, viņaprāt, ir, ka tirgū mēģina ienākt kāds ārvalstu investors. Ja tas garantētu zemniekiem "drošu līgumu", tad Slakteris nešaubītos un cukurbietes iesētu kaut šajā pavasarī: "Mums Latvijā, ja nozare atgriežas, principā tas būtu ļoti izdevīgi lauksaimniekiem no tā viedokļa, ka mums patiesībā ir problēma ar augu seku - mums ir rapsis, kvieši, nu, rudzi vēl un mieži vēl kaut kādi, bet principā šī bija nozīmīga kultūra. Naudas izteiksmē šodien tā vairs nebūtu tik nozīmīga kā senākos laikos, kad bija galvenā kultūra un naudas ražošanā, tagad arī pārējās kultūras dod jau kādu iespēju."
Jābūt iespējai
Lai arī līdzšinējā interese par nozares atdzīvināšanu ir vāja un ir arī šaubas par ekonomisko izdevīgumu, kvotas Eiropā ir jāatceļ iespējami ātri un tādejādi ir jāparedz iespēja ražot cukuru uz līdzvērtīgiem nosacījumiem jau no 2015.gada. Par to ir vienisprātis gan zemnieki, gan arī zemkopības ministre Straujuma: "Šodien es neredzu reālus piedāvājumus, bet no otras puses - protams, mans viedoklis ir tāds, ka ir jābūt iespējai ražot cukuru Latvijā, atsākt ražošanu. Ja būs šīs iespējas var būt, tad varbūt būs ekonomiskie piedāvājumi. Jābūt izrēķinātam, tik tiešām jābūt izrēķinātam. Ekonomika tas ir galvenais, bet otrs, protams, ir iespēja. Redzēs, kā beigsies visas tās balsošanas, bet valstis, kurām ir kvotas, pie tām ļoti stingri turas."
Zemkopības ministre atzīst, ka daudzu Eiropas Savienībās valstu mēģinājumi tagad atlikt kvotu atcelšanu vēl par pieciem gadiem nav īsti godīga rīcība pret tām dalībvalstīm, kas cukura ražošanu likvidēja un rēķinājās, ka kvotas tiks atceltas no 2015.gada. Līdzīgās domās ir arī bijušais zemkopības ministrs Slakteris: "Es noteikti domāju, ka ļoti svarīgi ir pieturēties pie tās politikas, uz kādu esam vienojušies, un pēc tam ne dienu ilgāk. Tas ir principa jautājums un arī iespēja. Es nedomāju, ka pastāv iespēja, ka zemnieki sametīs naudu vai paņems kredītu un uzbūvēs rūpnīcu, tai būs grūti konkurēt, bet var rasties investors, kam ir interese izmantot mūsu pieredzi, zināšanas, zemes un Eiropas tirgu, un šo iespēju nevajadzētu atlikt vēl par pieciem gadiem uz priekšu."
Slakteris atzīst, ka pirms aptuveni gada viņš konsultējis potenciālo Krievijas investoru pārstāvjus par iespējām atdzīvināt cukura nozari Latvijā un ienākt Eiropas tirgū. Un no šīs sarunas noprotams, ka investori gaida lielāku skaidrību par cukura nozares nākotni Eiropā un kvotu atcelšanu jau pēc diviem gadiem. Tiklīdz par to būs skaidrība, varētu būt arī lielāka interese atdzīvināt nozari, lēš Slakteris: "Dabīgi, kamēr nav skaidrības par to datumu - painteresējas un pēc tam klusums. Tas nav teikts, ka atnāks. (..) Uzņēmumi, kas ir interesējušies un ar kuriem man bijusi saruna, tie nav nekādi joki. Tie ir cilvēki, kas ir miljardieri. Viņi skatās tos gadus. Nav teikts, ka viņi pieņems tādus lēmumus, taču, ja tas tiks atbīdīts uz tālāku nākotni, tad neviens par to nedomās."
Tā kā Latvija no cukura ražošanas kvotām pirms vairākiem gadiem atteicās, valstī drīkst ražot vien ārpuskvotas cukuru. Par šāda cukura realizēšanu mazumtirdzniecībā jāmaksā liela nodeva, tāpēc tā ražošana neatmaksājas. Ja kvotas tiktu atceltas, tad cukuru varētu ražot brīva tirgus apstākļos.
