Sadaļas Sadaļas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sociālā uzņēmējdarbība: top jauns likums, uzņēmēji vērtē pretrunīgi

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Par pagājušā gadsimta 40. - 50. gadu Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumentiem

Sociālā korekcija un bērnu pāraudzināšana speciālajā Naukšēnu izglītības iestādē

Naukšēnu korekcijas skola – bez žoga, bet stingrībā. Kāpēc trešdaļa audzēkņu atgriežas pie noziedzības?

Vienīgā skola Latvijā, kurā bērnus ievieto ar tiesas lēmumu, ir Naukšēnu sociālās korekcijas izglītības iestāde. Absolventu dati rāda, ka trešā daļa noziegumus pastrādā atkārtoti. Dažādām institūcijām un arī skolas darbiniekiem nav vienotas izpratnes par to, kā būtu jāveic pāraudzināšana. Turklāt vajadzīga aktīvāka institūciju sadarbība pēc bērnu atgriešanās no Naukšēniem.

Nepilngadīgi bērni, kas pārkāpuši likumu un sodīti ar tiesas lēmumu, bet vēl nav ieguvuši obligāto pamata izglītību, nonāk Naukšēnos. Vidzemes ziemeļu daļā atrodas vienīgā skola Latvijā, kuras uzdevums ir pildīt sociālās korekcijas funkciju un bērnus pāraudzināt. Citus gadus vairāk, citus - mazāk, bet pilnīgi noteikti katru gadu skolā nonāk vairāki nepilngadīgie likumpārkāpēji no visas Latvijas. 

 
 

Pašvaldībai lēmums nebija viegls

Sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni"  

Skolas budžets:

  • 2017.gadā 825 623 eiro
  • 2016.gadā aptuveni 820 000 eiro
  • 2015.gadā nepilni 804 000 eiro

Skolā mācās 27 bērni

 

Nodarījumi, par kuriem nokļūst korekcijas skolā:

  • visbiežāk – zādzība, laupīšana, krāpšana;
  • retāk – tīša mantas bojāšana, iznīcināšana, seksuālie noziegumi un citi.
Lēmums izveidot sociālās korekcijas izglītības iestādi Naukšēnu novada domes deputātiem neesot nācis viegli. Bijušās arodskolas teritorijā vēsturiski atrodas Naukšēnu muiža, kas ir ne vien pilsētas simbols, bet arī valsts nozīmes kultūras piemineklis. Lauvas, kas atrodas pie muižas kāpnēm, kļuvušas par pašvaldības simbolu, un nākamgad 15.janvārī skola svinēs savu divdesmito gadskārtu.

Tomēr lēmums muižas teritorijā uzņemt mazgadīgos noziedzniekus vietējiem deputātiem 1997.gadā nācis grūti. Bažījušies par nekārtībām, zādzībām un vietējo sūdzībām, tomēr muižas komplekss ar dzīvojamām ēkām, siltumnīcu un klēti nevarēja palikt neapsaimniekots. Ekonomisku apsvērumu dēļ piekāpušies.

"Tās bija arī bažas pirms 20 gadiem par to, ka būs apkārt sēta, skaista vieta būs ierobežota, ka bērni regulāri bēgs un izlaupīs vietējās siltumnīcas, dārzus vai ko tamlīdzīgi. Tie, kas ir izbēguši pa vietējo teritoriju... varbūt bijusi viena vai divas reizes 20 gadu laikā. Bija mašīnu paņēmuši un apskādējuši, bet tas normāli pēc tam atrisinājās," stāsta novada domes priekšsēdētājs Jānis Zuments.

Skolēnu skaits mainās ik gadu

Naukšēnu sociālās korekcijas skolā audzēkņu skaitu prognozēt ir tikpat kā neiespējami. Vēl pirms gada skolā mācījušies mazāk nekā desmit skolēnu, un darbu pametuši arī vairāki darbinieki. Šogad skolā mācās 27 bērni. Katru gadu audzēkņu skaits nav mainīgs septembrī, bet gan mācību gada laikā, kad klāt nāk jauni audzēkņi un daži skolu drīkst pamest.

Muižas ēkā atrodas skolas administrācija, un saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem nepiederošām personām bez vadības atļaujas uzturēties skolas teritorijā nav atļauts. Stingrā kārtība liek secināt, ka kontrole šeit ir pamatīga.

"Lielākoties audzēkņi nokļūst Naukšēnos par zādzībām, bet ir arī laupīšanas gadījumi jauniešiem bijuši, arī krāpšanas, miesas bojājumu nodarīšana, tāpat mantas tīša iznīcināšana un bojāšana. Vēl mums ir audzēkņi tādi, kam tiesa ir piespriedusi kādu no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem, viņi to nav pildījuši, un tad tiesnesim ir tiesības piemērot smagāku, šajā gadījumā - ievietošanu sociālās korekcijas iestādē," stāsta skolas direktors Didzis Čākurs.

Skolotāju uzdevums ir motivēt bērnus mācīties, rosināt mācību procesā izmantot bibliotēku, datoru un internetu, norādīts skolas pašvērtējuma ziņojumā.

Žoga nav, bet kārtība stingra 

Muižas teritorijā nav žoga un nav arī sētas, tomēr brīvi pārvietoties un atstāt teritoriju bērni nedrīkst. Katru gadu vairākiem izdodas aizmukt, taču ātri vien pašvaldības policija bēgļus noķer un nogādā atpakaļ. Visbiežāk mēģinot bēgt uz mājām. 

Jāņem vērā, ka par parastu skolu Naukšēnus nenosaukt, un arī Latvijas Radio bez darbinieku ziņas nekur iekšā neiekļūst. Katras ēkas durvis veras vaļā, nopīkstinot darbinieka karti.

Asas diskusijas izvēršas ar sociālo pedagoģi Ligitu Dreiju par to, vai bērniem drīkst uzdot kādus jautājumus: "Bet šeit ir bērnu aizsardzība. (..) Mēs varam saņemt ļoti lielu pretsparu līdz pat tiesu darbiem, ka mēs esam pieļāvuši šādā lietā iesaistīt nepilngadīgu bērnu. Piedodiet, es nevienu bērnu nesaukšu."

Pēc vairākkārtīga apliecinājuma, ka bērnu īstie vārdi un uzvārdi netiks vaicāti, nebūs arī jautājumu par viņu pagātni un intervija notiks bibliotēkā, piedaloties direktora vietniecei, sociālā pedagoģe ļauj aprunāties ar audzēkņiem.

9.klases audzēkņi Elīna un Toms Naukšēnos pavadījuši katrs atšķirīgu laiku. Puisis šeit mācās jau trešo gadu, bet meitene – otro. Skolā it kā patīkot, bet dažreiz sanāk ķīviņi ar skolotājiem un audzinātājiem. Uzvelkoties par ne tā pateiktiem vārdiem, tāpēc mēdzot sūdzēties, bet reizēm arī paši esot vainīgi.

Intervijas laikā nepazūd iespaids, ka bērni kārtīgi apdomā atbildi uz katru no jautājumiem.

Ilgas pauzes, Elīna skatās grīdā, nevis acīs: "Piemēram, es arī atnācu. Tagad esmu te jau uz vairākiem lietām ieciklējusies, ka es varētu nākotnē veidot."

"Es jau šeit esmu trīs gadus. Un daudz ko esmu iemācījies pa šiem trim gadiem. Pašā sākumā es te ienācu tāds maziņš un vēl neko nezināju, noteikumus arī nezināju. Tūliņ man būs termiņš jau beidzies," stāsta Toms.

Daļa atgriežas pie noziedzības

Šī skola tiek pielīdzināta speciālajām, ne vispārizglītojošām skolām, tāpēc sagaidāms, ka persona kā absolvents strādās kādu vienkāršu amatu, iespējams, mācīsies tālāk, turklāt apzināsies iepriekš pieļautās kļūdas, mācēs plānot savu budžetu un pie noziedzīgiem nodarījumiem neatgriezīsies.

Skolas direktors Didzis Čākurs stāsta par to, kāda ir realitāte: "Mēs tieši nesen apkopojām datus par pēdējiem pieciem gadiem. Varbūt tas ir labi vai tas ir slikti, bet faktiski mēs skatāmies, ka

viena trešā daļa arī pēc tam vēl kaut kādā laika periodā izdara jaunus noziegumus.

Viena trešā daļa tāda ir. Tā kā liekas, ka tas ir daudz."

Sūdzas darbinieki

Kas ietekmē šos rādītājus? Latvijas Radio vairāku mēnešu garumā ir saņēmis atsevišķu darbinieku zvanus, raidot kritiku vadības virzienā. Bērniem esot tikai tiesības, pāraudzināšana nenotiekot, un direktors pats organizējot virkni izklaides pasākumu tā vietā, lai bērni, piemēram, labiekārtotu muižas teritoriju.

Valsts nauda tiekot tērēta nelietderīgi, tā apklusinot audzēkņu vēlmi sūdzēties par apstākļiem Naukšēnu skolā.

Sūdzēšanās notiekot arvien retāk, tomēr bieži, jo bērniem liekoties, ka viņiem pienākoties kaut kas vairāk. Vēl bieži darbinieki it kā esot aizskāruši skolēna personību.

Stāsta audzinātāja Irīna Jukuma: "Ir brīži, kad pašai ir grūti, netieku galā. Un ir brīži, kad rodas sajūtas - varbūt jāiet prom no šī darba. Tas ir tikai tāpēc, ka tas darbs nav viegls. Tu lūsti kādreiz. Tu jūti, ka tu netiec galā. Tev liekas, ka tev ir jāmaina darbavieta."

"Man šķiet tā, ka te vairāk notiek naudas... bērni tiek uzpirkti. Viņiem viss tiek atļauts. Viņi uzskata, ka skolas teritorija nav jātīra, ir jābrauc peldēt uz Igauniju. Tikai atnāk uz darbu, savas stundas atstrādā un pēc tam aiziet, vienaldzība ļoti liela," stāsta darbiniece Līga Spalva.

Direktors konfliktu esamību nedz noliedz, nedz apstiprina. Viņa vadības stilu lai vērtējot kolēģi. Tomēr taisnība, ka pret bērniem viņš esot visai pretimnākošs. Pareizi vai nepareizi ir nodrošināt izklaidi, par to lai spriež citi. Neesot bērni arī nekādi strādnieki.

"Mēs - tie, kas vēlas - vienreiz nedēļā braucam peldēties uz peldbaseinu, un ziemas apstākļos esam bijuši šoreiz jau uz Žagarkalnu vienreiz. Plānojam, ja būs sniegs, aizbrauksim vēl. Kādreiz aizvedam uz Rīgu, uz hokeju.

Lai arī brīvais laiks pēc mācībām būtu tāds saturīgs un piepildīts. Varbūt dažs labs pirms tam nemaz savā ģimenē neko tādu nebija redzējis, ko viņš šeit piedzīvo un redz," skaidro direktors.

Komentējot vadītāja darbības stilu un citu kolēģu sūdzības, direktora vietniece mācību darbā Ligita Ceriņa sarunas sākumā ir lakoniska: ja cilvēkam esot ļoti liela nepatika, tad viņš vienkārši varot iet prom no darba.

"Tas kontingents ir smags un strādāt nav viegli, tomēr iestādes iekšējās kārtības noteikumi nosaka diezgan lielus rāmjus audzēkņiem un tas palīdz darbā. Viņi tiek disciplinēti, un viņiem ir savi noteikumi, viņi zina, un cenšas tos noteikumus arī ievērot, jo tas viņiem ir izdevīgi. Tas, ka administrācija neatbalsta darbiniekus, to es noteikti nevarētu teikt. Ja kādam ir kādas vajadzības vai pretenzijas, es neko tādu neesmu pamanījusi," saka Ceriņa.

Skolā strādā arī uzticības persona. Šis amats izveidots nevis bērnu, bet tieši darbinieku dēļ. Dana Eglīte, kas pilda šīs funkcijas, atzīst - atsevišķi darbinieki vēršas pie viņas pēc padoma. Daži nav gatavi runāt ar vadību, tāpēc raksta iesniegumu. Parasti domstarpības tiekot atrisinātas.

Tomēr arī viņa pie nebūšanām nevaino vadību, bet gan to, ka ar notiesātajiem bērniem strādāt esot daudz grūtāk.

Smags darbs pašiem audzēkņiem

Daļa audzēkņu ir bieži viesi pašvaldības policijā un vēl daļa – sociālā dienesta redzeslokā. Naukšēnu sociālā dienesta vadītāja Aleksandra Ločmele atzīst, 

šie bērni apzināti vairoties no sociālajiem darbiniekiem, arī ar saviem piederīgajiem bieži nekontaktējas. Turklāt ne visiem ir nepieciešamās prasmes savas dzīves iekārtošanai.

"Tam, ka tie bērni nāk arvien smagāki, tam es ticu, bet ārā viņi nāk labi. Viņi pēc tam ļoti jānotur, un viņi ne vienmēr grib parādīties mūsu redzeslokā. Viņi ir jāmeklē. Atgriežoties mājās, viņi jau atgriežas tur, kur tā mamma ir dzērāja vai kur vecākiem ir atņemtas tiesības. Tas ir ļoti smags process patiesībā, un viņi nemaz negrib. Kā tālāk strādāt sociālajam dienestam, man šobrīd šeit nav vēl pieredzes tādas," saka Ločmele.

Sociālās korekcijas skola ir valsts pārziņā, tā nav pašvaldības dibināta, tāpēc domes priekšsēdētājam arī neesot daudz informācijas par mācību un audzināšanas darbu vai iespējamiem konfliktiem. "Ja skolā, kolektīvā ir kaut kāda problēma, es ļoti šaubos, ka viņi to risinātu caur pašvaldību. Pašvaldībai šajā gadījumā nemaz nav tādas tiešas sviras. Tas jau būtu drīzāk ministrijas līmenī vai kaut kur citur. Tur ir braukuši gan tiesību sargi, gan arī tās skolas kolektīvs mainās, kāds nāk klāt. Direktors ir direktors. Nezinu. Grūti pateikt," saka domes vadītājs Jānis Zuments.

Problēmas pamanītas

Nepilnu 200 kilometru attālumā, Rīgā, atrodas Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Tiesībsarga birojs, kas skolu uzraugot. Pārbaudes notiek vienu līdz trīs reizes gadā.

Pie darbinieku neapmierinātības, bērnu sūdzībām vai tā, ka daļa jauniešu atkārtoti pastrādā kādu noziegumu, vainojama skolas darbinieku pārstrādāšanās un arī nepietiekamā sadarbība starp dažādām institūcijām, kam uzvedības novirzes būtu bijis laikus jāpamana.

Tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija oficiālas sūdzības saņemot ļoti reti. Pagājušajā gadā tikai vienu. "Sūdzības iemesls bija par nevienlīdzīgo attieksmi, ka faktiski darbinieki izturas nekonsekventi pret visiem bērniem: viens darbinieks kaut ko atļauj, savukārt kāds cits darbinieks aizliedz. Šāda veida informācija tika saņemta. Mēs esam arī ieteikuši pārbaudes aktā informēt visus darbiniekus, ka pret visiem jauniešiem ir jāizturas vienlīdzīgi un šīm te prasībām ir jābūt vienādām pret visiem audzēkņiem," stāsta inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa.

Tieši šī sūdzība liek uzdot jautājumu, vai tā nav radusies darbinieku iekšēja konflikta dēļ, kad viena puse veicina izklaides, bet otra uzskata, ka skolai vajadzētu vairāk nodarboties ar pāraudzināšanu. Inspekcijā pieļauj, ka nepieciešama atkārtota pārbaude, pievēršot uzmanību šim aspektam.

Arī Tiesībsarga biroja darbinieki ikgadējās pārbaudēs dodas divreiz, pirmajā aprunājas ar bērniem, otrajā – ar darbiniekiem. Problēmas esot. "Drīzāk tāda sava veida „izdegšana”, un to mēs arī norādījām, kad mēs sniedzām rekomendācijas.

Mēs arī vadītājam rakstījām, ka ir noteikti nepieciešams kaut kā uzlabot emocionālo labsajūtu arī darbiniekiem.

To emocionālo vidi uzlabot, jā," apliecina Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vecākā juriste Zanda Rūsiņa.

Sarežģījumi pašiem uzņemties atbildību

Tiesībsarga biroja juriste arī atklāj - diemžēl nākas secināt, ka arī pēc skolas atstāšanas, uzvedība cilvēkam paliek tieši tāda pati, kā bijusi.

Izglītības ministrijā un Izglītības kvalitātes valsts dienestā sūdzības neesot saņēmuši. Ministrijas pārstāve Sanita Treimane uzskata, ka skolai ir vien daļēja atbildība par bērna prasmēm iekļauties sabiedrībā un neveiksmes diez vai varētu saistīt ar darbinieku labsajūtu. Rakstiskā vienošanās starp izglītības iestādi un pašvaldību, kā arī bērna vecākiem paredz, ka gan pašvaldībai, gan ģimenei laikus jāgatavojas brīdim, kad bērns Naukšēnus atstās.

Treimane skaidro, ka Naukšēnos bērni ir pieraduši pie kontroles, atskaitīšanās, priekšrocībām par labu un sodiem par sliktu uzvedību, bet, iznākot ārpus, bez kontroles viņi dzīvot nespēj. "Pēc sešiem mēnešiem pēc beigšanas izglītības iestādē „Naukšēni” interesējas par to, kas ir noticis ar bērnu un tad saņem no pašvaldības šo informāciju, vai viņš mācās, vai strādā, vai arī diemžēl nedara neko, vai arī vienkārši nav informācijas.

Sākotnēji jau šie dati ir diezgan labi - 80-90% mācās vai strādā. Bet brīdī, kad šiem bērniem vairāk jāuzņemas pašiem atbildība par savu dzīvi, iekšējā motivācija tomēr diemžēl nav tik stipra."

Inga Krastiņa no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas norāda, nepieciešams stiprināt sadarbību starp konkrēto pašvaldību, tās sociālo dienestu un arī absolventa nākamo izglītības iestādi vai pat darbavietu: "Kad viņš iziet ārā no "Naukšēniem", noteikti jāskatās, kuru izglītības iestādi viņš turpina apmeklēt un kurā viņš izglītojas. Protams, ja izglītības iestāde saskata kaut kādus pārkāpumus viņa uzvedībā, tad arī izglītības iestādei ir pienākums ziņot pašvaldības, piemēram, sociālajam dienestam vai arī bāriņtiesai, ja tam ir pamats. Jā, bijuši trūkumi institucionālajā sadarbībā."

Dažādām institūcijām un arī darbiniekiem nav vienotas izpratnes par to, kā būtu jāveic pāraudzināšana un cik daudz bērnus izklaidēt, cik - koriģēt. Lai gan atbildīgās institūcijas, kas veic pārbaudes Naukšēnos, iesaka, ko uzlabot, nepieciešama aktīvāka sadarbība starp institūcijām ārpus Naukšēniem. Ne skola atbildēšot par absolventa tālākām gaitām, lai gan tieši skolas funkcija ir nodrošināt jaunieti ar sadzīvei nepieciešamajām iemaņām. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt