NATO vīzija 2030: kas saskatāms nākotnē? Eksperta komentāri

Pēc NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga (Jens Stoltenberg) aicinājuma pagājušā gada aprīlī  neatkarīga nozares ekspertu grupa uzsāka nākamās desmitgades vīzijas izstrādes procesu zināmu arī kā "NATO 2030". Alianse un tās dalībvalstis pēdējo gadu laikā pieredzējušas vairākus satricinājumus un ģeostratēģiskos lūzuma punktus, kas uzjundījušas dažādas draudu uztveres atšķirības un intereses. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa prezidentūra, drošība NATO dienvidu flangā, pieeja Sīrijas konflikta atrisinājumam, nesaskaņas starp Turciju un Grieķiju Vidusjūras austrumos un citas problēmas testējušas organizācijas spējas risināt politiskos konfliktus organizācijas iekšienē.

Norādot uz mērķiem, kuri mudināja šī dokumenta pasūtīšanu, sarunā ar LSM.lv bijušais NATO Drošības politikas un spēju nodaļas direktors Timo Kosters min divus iemeslus. Pirmais iemesls ir skaidri norādīts šajā dokumentā. Līdz ar lielāku un daudzveidīgāku aliansi no dažādām Eiropas un pasaules daļām draudu uztveres atšķirības ir lielākas nekā jebkad. Atšķiroties draudu uztverei, arī valstu prioritātes un prasības atšķiras. Taču nepārprotami sekundārs apsvērums, kas nav ticis minēts ziņojumā, bija arī gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas. Prezidenta Trampa ietekme uz aliansi ir bijusi lielākoties negatīva, uz ko norāda nesaskaņas ar Vāciju un Franciju, ASV karaspēka Eiropā instrumentalizāciju un arī pret alianses dalībvalstīm vērstā retorika no Baltā nama puses.

Dokumentā tiek turpinātas jau aizsāktās stratēģiskās debates, pamatojoties uz aliansi ietekmējošām  globālās vides izmaiņām. Pēdējā, 2010. gadā publicētā NATO Stratēģiskā koncepcija, kas virza organizācijas darbu, neatbilst šī brīža izaicinājumiem. Gatavojoties jaunas koncepcijas izstrādei, mērķtiecīgi tiek pārdomāti jautājumi par to, kā alianse cīnās ar izaicinājumiem, tajā skaitā terorismu, kā redz tās konkurentus, jo īpaši augošo Ķīnu, un tās lomu, visaptveroši risinot migrācijas, klimata izmaiņu rezultātā radītos riskus, kiberdrošības jautājumus, bet arī tās spēju mainīties un reaģēt uz, piemēram, globālo pandēmiju.

Dalībvalstu kohēzija un solidaritāte

NATO ir gan militāra, gan politiska organizācija, kuras dalībvalstis, kā to paredz Vašingtonas līgums, ir vienotas kopīgos mērķos, balstītos uz demokrātijas, individuālās brīvības un likuma varas principiem. Vēršoties pret drošības draudiem, NATO spējas pamatā ir dalībvalstu griba rīkoties kolektīvi kopēja labuma mērķim, tajā skaitā arī neaizskaramā apņemšanās aizsargāt vienai otras drošību.

Nenoliedzami, pēdējā laikā aliansi ir satricinājuši politiskie konflikti un ģeopolitisko uzskatu atšķirības starp dalībvalstīm, tādējādi radot spriedzi. Konfliktu risināšanā, kuri ir tikpat seni kā pati alianse, svarīga ir politiskā griba un jau Vašingtonas līgumā minētā apņemšanās strīdus risināt ar miermīlīgiem līdzekļiem. Kā sarunā ar LSM min Timo Kosters, lūkojoties pēc alianses iekšēju konfliktu risinājuma, valstīm jāievēro divas lietas. Pirmkārt, tām valstīm, kuru starpā noris strīdi, ir jābūt gatavām konfliktu apspriest un risināt mierīgā ceļā. Otrkārt, īpaši svarīgs faktors, kurš caurvij šo novembrī publicēto dokumentu, ir NATO galveno vērtību kopiena un tās aktīva kultivēšana gan alianses iekšienē, gan katras dalībvalsts ietvaros, tādējādi stiprinot kohēziju un solidaritāti.

Sarunā Kosters min, ka situācija, kādu pašlaik novērojam Eiropas Savienībā (ES) ar Polijas un Ungārijas budžetu, bet būtībā par izturēšanos un demokrātijas principu neievērošanu, nav attālināma no pieredzes arī NATO ietvaros. "Lai kļūtu par dalībvalsti, iestāšanās procesā ir diezgan stingra kārtība, taču, tiklīdz valsts ir iekšā, organizācija nevar izdarīt spiedienu uz atsevišķiem sabiedrotajiem – viņus padzīt vai atstādināt vai finansiāli sodīt," atgādina Kosters. Tādēļ vienā no rekomendācijām ekspertu grupa iesaka pielikt papildu pūles sabiedroto valstu konsultāciju attīstīšanā, tajā skaitā arī par nacionālu drošības lēmumu pieņemšanu, ja šie lēmumi skar eiroatlantiskās drošības jautājumus un/vai varētu graut citu sabiedrotu drošību.

NATO loma pasaulē

Kopš Aukstā kara NATO atkal un atkal atgriežas pie jautājumiem par tās vietu pasaulē. Kā norāda Kosters, "NATO ir jātiek pāri savām robežām arī citos veidos, kas nav tikai krīzes pārvarēšana, uzņemoties atbildību arī par globālo kopumu".

2010. gadā izstrādātajā Stratēģiskajā koncepcijā novērojama novecojusi izpratne par draudiem, saskaroties ar sistemātiskiem konkurentiem, piemēram, Ķīnu, kura novecojušajā dokumentā netika pieminēta. Arī skatoties uz vienu no sistemātiskajiem konkurentiem – Krieviju –, šajā dokumentā novērojamas izmaiņas stratēģiskajā izpratnē. Kā pamatfaktorus eksperti atzīst attiecību pasliktināšanos līdz ar Krievijas agresiju gan pret Gruziju, gan Ukrainu; militārajām darbībām Baltijas un Melnās jūras reģionos, Vidusjūras austrumos un Tālajos Ziemeļos; kā arī ķīmisko ieroču izmantošanu sabiedroto valstu teritorijās. Tomēr dokuments uzsver, ka Velsas un Varšavas samitos noteiktie parametri, kuru ietvaros NATO veido divvirziena atturēšanās dialogu ar Krieviju, ir jāturpina.

Lielākas stratēģiskās domāšanas virziena izmaiņas novērojamas skatījuma uz Ķīnu.

Pamatojoties ar Ķīnas augošo lomu pasaulē, vairākas dalībvalstis, jo īpaši ASV, ir signalizējušas par stingrākas rīcībpolitikas nepieciešamību, kas ņemtu vērā Ķīnu kā sistemātisku konkurentu. Kaut arī Ķīna netiek minēta kā tūlītējs militārs drauds alianses dalībvalstīm, ekspertu analīzē norādīts uz Ķīnas augošo pozīciju un globālo militāro paplašināšanos. Pamatojoties uz to, ekspertu grupa rekomendē NATO palielināt centienus izprast Ķīnas darbības un to globālo nozīmi, tajā skaitā, ieguldot aizsardzības spējās pret potenciālām Ķīnas darbībām. Rekomendācijās arī uzsver koordināciju starp sabiedrotajiem ar Ķīnu saistītos drošības jautājumos, izmantojot arī atvērtu sadarbību ar Ķīnu, bet vienlaikus veidojot mehānismus, lai novērstu konflikta izveidošanos.

Jauni draudi

21. gadsimtā aliansi jo īpaši skar drošības izaicinājumi un draudi, kas pieprasa kopīgus mērķus un visu tās dalībvalstu iesaisti to apkarošanā. Dokumentā un izrietošajās rekomendācijās valstis tiek aicinātas izmantot holistisku pieeju, risinot tādus izaicinājumus kā terorismu, migrāciju, vides problēmas un vēl citus.

Kaut arī terorisma apkarošanas jautājumi ir daļa no 2010. gada Stratēģiskās koncepcijas, vēl arvien novērojamas sabiedroto valstu atšķirības izpratnē par terorisma apkarošanu un pat definīcijām. Tajā skaitā dominējošajiem uzskatiem par terorismu kā problēmu, kas galvenokārt jāskata NATO dienvidu flanga ietvaros. Pieaugot stratēģisko konkurentu darbībām uz NATO dalībvalstu ārējām robežām gan ziemeļos, gan dienvidos, stingra nošķirtība starp ziemeļu un austrumu flangiem zaudē savu aktualitāti. Eksperti aicina paaugstināt terorisma draudu izpratnes integrāciju tieši NATO pamatuzdevumos – kolektīvajā aizsardzībā, krīžu pārvarēšanā un kooperatīvajā drošībā.

2030. gada vīzijā par NATO attīstību, parādās arī salīdzinoši jauni kolektīvās drošības draudi, caur kuriem tiek norādīts – aliansei ir jābūt dinamiskākai konfliktu paredzēšanā.

Uz to norāda ne vien skatījums uz kiberdrošības riskiem, bet arī klimata pārmaiņām un globālām katastrofām, piemēram, pandēmijām. Negaidītu notikumu priekšā NATO ir jābūt spējīgai turpināt darbību.

Piemēram, runājot par kiberdrošību, Timo Kosters min, ka tas bija vien pirms mazāk nekā 10 gadiem, kad NATO nopietnāk saprata iekšējo sistēmu aizsardzības nozīmi, vēl nesenāk pievēršoties militārās infrastruktūras aizsardzībai, kas veicinājis arī izpratni par visaptverošas aizsardzības nepieciešamību. "Ir jāaizsargā arī kritiskā infrastruktūra, lai izveidotu izturību, kas nav saistīta vien ar spēju izturēt uzbrukumu, bet arī spēju turpināt darbību uzbrukuma laikā. Tas arī nozīmē, ka jūsu maksājumu sistēmas, ūdens piegāde [...] joprojām darbojās un jums joprojām ir pieeja internetam," min Kosters. Viņš uzsver, ka tālākais solis ir kiberdrošības domēna nobriešana, proti, integrācija plānošanas koncepcijās, izmantojot šīs zināšanas tajā, kā mēs skatāmies uz konfliktiem.

Ko skatījums nākotnē signalizē mazajām alianses dalībvalstīm?

Apzinot stratēģisko vidi, kurā NATO operē kā organizācija ar jau 30 dalībvalstīm, novērojams, ka jaunā stratēģiskā koncepcija attīstīs jau līdz šim uzsākto kursu, uzsverot – drošības draudi nav tikai  lokalizēti un bieži ir saistīti. Alianses dalībvalstis vairs nevar nodoties vien savas teritoriālās aizsardzības koncepcijas izstrādāšanā.

"Mazākām tautām, manuprāt, ir vērts nopietni apdomāt to, kāda, viņuprāt, ir šīs valsts loma [NATO].

Tas, ko NATO nevēlas, ir, ka, piemēram, Baltijas valstis nedara neko citu kā vien teritoriālo aizsardzību.

[Tomēr] tas, ko mēs [NATO] tiecamies darīt, teiksim Dienvidķīnas jūrā, nav iespējams ar mazu laivu. Kā jūs varat redzēt, tas viss kļūst arvien dārgāks. Jāapzinās, ka, piemēram, jūsu valstij, Latvijai, ir salīdzinoši mazs aizsardzības budžets, pat ja tas ir 2% no kopējā budžeta, tas ir mazs absolūtā izteiksmē. Tādēļ [aliansē] izveidosies dabisku uzdevumu specializācija," tā min bijušais NATO Drošības politikas un spēju nodaļas direktors Timo Kosters.

Skatoties dokumentā, kas ieskicē NATO nākamās Stratēģiskās koncepcijas prioritātes, skaidrs ir, ka, valstīm nopietnāk iesaistoties NATO darbā, jāapzinās to loma visā aliansē un tās drošībā un jāspēj rast līdzsvaru, kas, saglabājot realitātes sajūtu, nesadalītu NATO vien lokalizētos interešu segmentos.

*Autore Elizabete Auniņa no 2019. līdz 2020. gadam bija jaunākā pētniece Visaptverošās krīzes un operāciju vadības centrā (CCOMC) NATO Sabiedroto spēku augstākajā virspavēlniecībā Eiropā (SHAPE). Rakstā pausts autores personiskais viedoklis, un tā tapšanas procesā izmantota tikai publiski pieejamā informācija.