Pagājušajā nedēļā notikušais NATO samits Velsā ir bijis ļoti nozīmīgs gan alianses austrumu dalībvalstīm, gan arī sadarbības partnerēm un potenciālajām kandidātvalstīm. Šādi secinājumi izskanēja pirmdien notikušajā Latvijas Ārpolitikas institūta organizētajā diskusijā par turpmāko NATO - Eirāzijas sadarbību.
Diskusijas dalībnieki atzinīgi novērtējuši alianses apņemšanos stiprināt NATO, tostarp Baltijas valstu, militārās spējas, palīdzot tām veiksmīgāk cīnīties ar mūsdienu izaicinājumiem. Vienlaicīgi arī norādīts, ka valstīm pašām jāsniedz lielāks ieguldījums drošības stiprināšanā.
Taču no Gruzijas un Ukrainas puses izskan daļēja vilšanās gan par samita iznākumu, gan par turpmāko sadarbību ar Ziemeļatlantijas aliansi, gan arī par turpmāko sadarbību ar Krieviju.
Abpusēju saistību samits
Pēc pagājušās nedēļas nogalē Velsā notikušā NATO samita tieši Baltijas valstis tika sauktas par lielākajām ieguvējām, ņemot vērā to, ka alianse vienojās par ātrās reaģēšanas spēku veidošanu un savas klātbūtnes pastiprināšanu reģionā.
Nedēļas sākumā notikušajā diskusijā, izvērtējot samita rezultātus, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds atzina, ka ieguvumi ir nenoliedzami, taču vienlaicīgi arī Baltijas valstīm ir jāapzinās savas saistības.
"Es to sauktu par abpusēju saistību samitu. Tās ir saistības no mūsu NATO sabiedroto puses par to, ka Baltijas valstis ir pilntiesīgas NATO alianses dalībvalstis. Patiesībā tikai 2014.gadā mēs pilnvērtīgi pievienojamies tam NATO, kuram mēs vēlējāmies un cerējām pievienoties jau 2004.gadā. Desmit gadus vēlāk mums beidzot ir rīcības plānošana, beidzot ir Rīcības gatavības plāns, kā arī spēki. Beidzot ir izpratne par to, ka mēs esam pilntiesīgi dalībnieki līdzīgi domājošā drošības sabiedrībā," pauda Sprūds.
No Baltijas valstu puses mēs atzīstam, ka mēs neesam vienkārši bezbiļetnieki, jo solidaritāte ir divvirzienu ceļš, un tango dejošanai ir nepieciešami divi. Ja mēs gribam sagaidīt solidaritāti no mūsu sabiedrotajiem, mums ir jāpilda arī savas saistības, un divi procenti no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai ir ļoti nozīmīgs elements," uzsvēra Sprūds.
Arī Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atzīst, ka NATO Velsas samits faktiski ir tikpat nozīmīgs kā Prāgas samits 2002.gadā, kad Baltijas valstis tika uzaicinātas pievienoties NATO. Tagad, ņemot vērā notikumus Ukrainā un faktiski uzbrukumu pašreizējais starptautiskās sistēmas uzbūvei, NATO ir izdevies nākt klajā ne tikai ar politiskiem solījumiem, bet arī praktiskām darbībām.
Rinkēvičs arī paudis gandarījumu, ka tieši pēdējā laikā ir izmanījusies dažāda līmeņa ārvalstu politiķu domāšana un izpratne gan par notikumiem Ukrainā, gan par turpmākām attiecībām ar Krieviju.
"Ja mēs runājam par turpmākajām NATO un Krievijas attiecībām, tad es gribu uzsvērt, ka mēs arī turpmāk gribam saglabāt atvērtus saziņas kanālus. Kā zināms, NATO ir iesaldējusi sadarbību ar Krieviju, taču mēs vēlamies saglabāt dialogu par drošības jautājumiem. Mēs nevēlamies, lai NATO - Krievijas sadarbības līgums nozīmīguma ziņā būtu pielīdzināms Vašingtonas līgumam un lai kāds no šī līguma punktiem nozīmīguma ziņā tiktu pielīdzināts vai stādīts augstāk par Vašingtonas līgumu," sacīja Rinkēvičs.
Bet ne paplašināšanas samits
Viena no diskusijas galvenajām tēmām bija turpmākā NATO sadarbība ar Eirāzijas partneriem, tāpēc Edgars Rinkēvičs pieminēja arī NATO samita laikā izskanējušās diskusijas par iespējamo paplašināšanos. Pēc ministra vārdiem, diemžēl šis gan nav kļuvis par paplašināšanās samitu ar konkrētiem uzaicinājumiem valstīm pievienoties aliansei. Taču Gruzijas Stratēģisko pētījumu institūta prezidente Eka Tkešelašvili norādīja, ka pēc Velsas Samita NATO vismaz atkal ir kļuvusi par īstu aizsardzības aliansi.
"NATO ir atgriezusies pie savas darbības kodola. Šajā samitā pieņemtie lēmumi ir atkal padarījuši to par aizsardzības aliansi. Salīdzinot ar 2008.gada Čikāgas samitu, ir noticis dramatisks pavērsiens. Protams, to ir ietekmējuši notikumi Eiropas centrā - Ukrainā. Taču 2008.gada karš Gruzijā nebija šāds modinātājzvans," sacīja Tkešelašvili.
"Jau Čikāgā mēs dzirdējām tikai tādas frāzes kā drošības izaicinājumi, arī taupības problēmas, finansiālie jautājumi, kā mēs varam gudri tērēt līdzekļus aizsardzībai… Toreiz bija tāda diezgan šaubīga izpratne par to, cik liela ir drošības nozīme alianses un tās sabiedroto mieram, stabilitātei un labklājībai. Tagad, tas ir ļoti skaidri pateikts. Ja nav drošības, gan alianse, gan tās dalībvalstis nevar būt pārliecinātas par to, cik ilgi tās spēs garantēt mieru un stabilitāti savām tautām. Ja jūs to visu vēlaties, tad nav svarīgi, cik daudz naudas jums ir, bet gan - cik jūs to gudri un pietiekamā apmērā izlietojat," uzsvēra Tkešelašvili.
Eka Tkešelašvili norādīja, ka Gruzija augstu novērtē NATO atvērto durvju politiku, vienlaicīgi atzīstot, ka aliansei pašlaik, visticamāk, neesot īsti vēlmes dziļāk ieskatīties tajā, ko paplašināšanās var dot stratēģiskajai drošībai.
Īpaši laikā, kad novērojama Krievijas agresija pret savu kaimiņvalsti. Tkešelašvili augstu novērtē NATO rīcības plānu Gruzijā militārajā jomā, taču politiskajā jomā tā arī neesot līdz galam skaidrs, kas tad tieši Gruzijai būtu jādara, lai tā kļūtu par pilntiesīgu alianses dalībnieci. Pēc pētnieces vārdiem, šajā situācijā galvenais nenonākt situācijā, kad vilcināšanās dēļ Gruzija nenonāk sadalītās Eiropas robežas otrā pusē un, kas to zina, uz cik ilgu laiku tas tad varētu turpināties.
Krievijas draudi un valstu pašmāju vienotības nozīme
Vērtējot NATO samita iznākumu no Ukrainas skatu punkta, Ukrainas stratēģisko pētījumu institūta "Jaunā Ukraina" pētnieks un bijušais Ukrainas aizsardzības ministrs Leonīds Poļakovs atzinīgi izteicies par Baltijas valstīm piešķirtajām drošības garantijām. Vienlaicīgi gan viņš norāda, ka tās nākušas par vēlu un tās bijušas pārāk militāras.
"Kad ieroči sāk šaut, ir nedaudz par vēlu novērst karu. Ja jūs gribat apturēt agresoru, novērst īstu šaušanu un izmantot savas bāzes agresora ierobežošanai, es jums ieteiktu izpētīt gan Ukrainas, gan citu valstu piemērus par to, kā sākas kari," norādīja Poļakovs.
"Šajā smagajā situācijā mēs konstatējām, ka bez ASV vadības NATO ir papīra tīģeris. Daudzas valstis gaidīja, kā reaģēs tieši ASV. Gan pēc Krimas, gan citiem vardarbīgiem aktiem bieži vien bija jāgaida pat vairāki mēneši, lai citas valstis izlemtu palīdzēt. Nozīmīgas ir arī sankcijas, taču tās arī parādīja, ka daudzas valstis savus ieguldījumus un nākotnes peļņu Krievijā stādīja augstāk par tām vērtībām, ko mēs aizstāvējām gan Maidanā, gan tagad Donbasā," sprieda Poļakovs.
Viņš arī uzsvēra, ka noslēgtais līgums par sadarbību ar NATO īsti nedarbojas, jo pēc Krimas okupācijas NATO uz Ukrainu ir sūtījusi novērtēšanas misijas, kas nekādu labumu nav devušas, un arī praktiska palīdzība no NATO puses nav sekojusi. Pēc Poļakova vārdiem, ja Rietumvalstis nebūtu rīkojušās tik lēni un neizlēmīgi, būtu bijis iespējams pamieru noslēgt daudz ātrāk un izvairīties no daudzu cilvēku bojāejas.
Savukārt Krievijas Stratēģisko novērtējumu institūta direktors Sergejs Oznobisčevs ir pārliecināts, ka pašreizējās rietumvalstu un Krievijas krīzes saknes ir meklējamas pēdējo 20 gadu laikā, kad tā arī nav izdevies atrast balansu Briseles un Maskavas attiecībās.
"Pašreizējie lēmumi atbild uz mūsdienu draudiem un pašreizējo izpratni par šiem draudiem. Taču stratēģiski un ilgtermiņā domājot, lēmumus par Eiropas drošību var pieņemt tikai ar Krievijas dalību. Šis nav tikai mans, bet arī dažādu politiķu un ekspertu viedoklis. Krievija ir kaimiņš, uz uzticība ir jāatjauno. Tas nevar notikt šodien, tas nenotiks rīt, taču mums pie tā ir jāstrādā. Un īpaši par to jāpadomā tādiem ekspertiem kā mēs," sacīja Oznobisčevs.
Par dialoga nepieciešamību ar Krieviju izteicās daudzi diskusijas dalībnieki, arī ASV Atlantiskās padomes un Somijas Starptautisko attiecību institūta vecākais pētnieks Roberts Nuriks. Pēc viņa vārdiem, ļoti nozīmīgs faktors nākotnē būs dalībvalstu nacionālā vienotība.
"Gadījumos, ja, piemēram, atkārtosies tā dēvēto "zaļo cilvēciņu" vai hibrīdkara scenārijs, pašmāju vienotībai būs ļoti liela nozīme. Tam būs ietekme gan uz nacionālo, gan NATO politiku. NATO tas nozīmēs daudz ciešāku civilpersonu un militāristu sadarbību," uzskata pētnieks.
Latvijai un Igaunijai īpaši svarīgs jautājums ir krievvalodīgo iedzīvotāju integrācija. Es nedomāju, ka ASV brauks šurp un kratīs ar pirkstu par to, kas un kā ir darāms. Taču viņi noteikti rūpīgi pētīs, vai jūs nopietni uztverat drošības jautājumus. Protams, Latvija un Igaunija nav Krima, taču šis jautājums arī turpmāk būs ļoti jūtīgs un arī aktuāls," uzsvēra Nuriks.
Savukārt Eka Tkešelašvili aicina rūpīgāk ieklausīties Krievijas paziņojumus, prognozējot, ka ar Ukrainu Krievijas agresija varētu arī nebeigties.
"Ja mēs paskatāmies, kā Krievija rīkojas, tad vienmēr tiek dots laicīgs brīdinājums par to, kādas varētu būt tās darbības. Taču parasti neviens tam nepievērš uzmanību un neviens nav gatavs atzīt, ka šie brīdinājumi nav tikai fantāzijas, bet gan reāla domāšana, reālas darbības un plānošana. Krievija ir pierādījusi, cik tā veiksmīgi spēj mainīt savus plānus un savu taktiku. Mēs kā gruzīni, kas savulaik piedzīvoja Krievijas agresiju, tolaik brīdinājām, ka nākamā varētu būt Ukraina. Un, ņemot vērā notikumu attīstību Ukrainā pašlaik, var prognozēt, ka Krievija turpinās rīkoties. Ukrainai nav piegādāti letālie ieroči, un Krievija pašlaik vienkārši nejūtas, ka tā būtu apturēta," uzskata Gruzijas eksperte.
Gruzijas eksperti pieļauj, ka nākamās apdraudētās valstis varētu būt gan Moldova, gan Kazahstāna.
Rezumējot diskusijā apspriesto, Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds norādīja, ka nākotnē visām iesaistītajām pusēm ir jāpievērš uzmanība savām vājajām vietām, jākoncentrējas uz vienotību gan savas valsts, gan NATO un Eiropas Savienības iekšienē, kā arī - par spīti visam - tomēr jāpatur atvērts logs turpmākajam dialogam.
