Naids pret ārzemniekiem un kritiska situācija ar cilvēktiesībām. Ko mēs zinām par Dienvidāfriku?

2018. gada 9. decembrī Kristīne Misāne tika aizturēta Dānijas lidostā saistībā ar Dienvidāfrikas Republikas izvirzītu apsūdzību par bērnu nolaupīšanu, dokumentu viltošanu un citiem pārkāpumiem. Kopš tā laika viņa atrodas Dānijā, kur pastāv liela iespējamība, ka viņu izdos Dienvidāfrikai. Taču minētā valsts nav slavena ar vispārēju cilvēktiesību ievērošanu, kā arī tās vēsturē sakņoto sociālo problēmu dēļ valsts iedzīvotāji ir naidīgi noskaņoti pret ārzemniekiem.

ĪSUMĀ:

  • Kopš Nelsona Mandelas politiskās karjeras laikiem Dienvidāfrika uzsver cilvēktiesības kā galveno valsts vērtību un stūrakmeni, tomēr realitātē tās netiek ievērotas.
  • Aparteīds ir atstājis spēcīgu ietekmi uz Dienvidāfrikas sabiedrību, kurā valda negatīvi priekšstati par ārzemniekiem un citu rasu pārstāvjiem.
  • Izplatīti plaši uzbrukumi imigrantiem un iebraucējiem, un vainīgie pārsvarā netiek sodīti.
  • Sievietes ir viena no neaizsargātākajām grupām Dienvidāfrikā.
  • Valsts dienaskārtībā aizvien aktuāls ir jautājums par izstāšanos no Starptautiskās krimināltiesas.
  • Dienvidāfrikā ieslodzījuma vietas ir pārpildītas, izraisot risku saslimt ar infekcijas slimībām, kā arī tiek ziņots par vardarbību pret ieslodzītajiem.

Aparteīda mantojums — ksenofobija

Dienvidāfrikas Republikas spilgtākais politiķis Nelsons Mandela, kura dzīve bija veltīta cīņai pret aparteīdu valstī, prezidenta amatā stājās 1994. gadā, kļūstot par pirmo melnādaino šīs valsts prezidentu. Pēc viņa aiziešanas no politikas valsts turpināja iesākto kursu uz lielāku demokratizāciju un atšķirību nojaukšanu starp baltādainajiem un tumšādainajiem.

Tomēr daudzi tās politiķi pēdējos gados nav izvairījušies no lieliem korupcijas skandāliem. Piemēram, iepriekšējais Dienvidāfrikas prezidents Džeikobs Zuma (Jacob Zuma) ir apsūdzēts saistībā ar 2,5 miljardu ASV dolāru lielu valsts bruņojuma iepirkumu. Tāpat tiesa pārbauda iepriekšējā prezidenta darbības, kas varētu tikt uzskatīts par “valsts sagrābšanu”.

Aparteīds bija valstiski institucionalizēta sistēma, kas paredzēja atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem, balstoties uz viņu ādas krāsu.

Dienvidāfrikas Republikā šī sistēma ļāva baltādainajai minoritātei dominēt politiski, sociāli un ekonomiski, jo tai bija augstāks statuss nekā pārējiem cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu.

Aparteīds tika izbeigts, vienojoties Nelsonam Mandelam un tā laika valsts prezidentam Frederikam Vilemam de Klerkam.

Paralēli valstī esošajai korupcijai aparteīds, kas formāli vairs nepastāv vairākus gadus, ir atstājis nopietnas sekas sabiedrībā un iesakņojies kā izteikta ksenofobija pret ārzemniekiem vai cilvēkiem, kas nav nākuši no Dienvidāfrikas. Piemēram, pirmā iemaksa par īri ārzemniekiem ir vidēji divreiz lielāka nekā vietējam iedzīvotājam. Arī policija un tiesas sistemātiski cenšas vardarbību pret ārzemniekiem, neatkarīgi no ādas krāsas, interpretēt kā parastu noziedzības līmeņa pieaugumu, nevis par speciāli vērstiem ksenofobiskiem uzbrukumiem.

Publiskajā telpā nokļuvuši vairāki video, kur vietējo pūļi nolinčo kādu ārzemnieku, kurš, iespējams, uz ielas iesaistījies kādā vārdu apmaiņā vai nejauši ticis izvēlēts kā upuris.

Valstī aizvien ir izplatīta neuzticība pret baltādaino minoritāti pagātnes dēļ, tomēr arī melnādaino kopienās valda savstarpēja ksenofobija un etniskā spriedze.

Postaparteīda Dienvidāfrika nav spējusi risināt etnisko spriedzi valstī, ko iepriekšējais režīms aktīvi kultivēja, radot situāciju, kur ksenofobija ir iesakņojusies gan kulturāli, gan ekonomiski. Vēl aizvien pat savas rases pārstāvji tur aizdomās citus situētus un veiksmīgus melnādainos par saistībām ar korupciju, politiskajām partijām vai finansiālu pabalstu programmu ieguvējiem.

Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka lielākā daļa no Dienvidāfrikas melnādainajiem iedzīvotājiem ir pakļauti nabadzības riskam vai ir izteikti nabadzīgi. Tāpēc jebkurš melnādainais imigrants no citām Āfrikas valstīm tiek uzņemts ar lielām aizdomām. Šie iebraucēji vietējo acīs kļūst par nevēlamiem konkurentiem darba tirgū un tiek apvainoti noziegumu izdarīšanā.

Cilvēktiesības uz papīra, bet ne praksē

Dienvidāfrikā, izbeidzoties aparteīdam, savas valsts iekšējās un ārējās politikas centrā izvietoja cilvēktiesību aizsardzību un ievērošanu kā galveno prioritāti.

Nacionālās stratēģijas dokumentos tā uzsver cilvēktiesības kā vienu no savas valsts stūrakmeņiem.

Taču, novērojot tās darbību ANO Cilvēktiesību padomē, var secināt, ka Dienvidāfrika konsekventi ir bloķējusi starptautiskās darbības, kas nosodītu universālus cilvēktiesību pārkāpumus citos režīmos.

Tāpat starptautiskā organizācija "Humans Right Watch" pārskatā par 2019. gadu Dienvidāfrikā paudusi virkni būtisku problēmu. Valstī izplatītā ksenofobija pret ārzemniekiem nav tikusi apkarota, par ko liecina Dienvidāfrikas tiesas sistēmas nespēja vai nevēlēšanās notiesāt nevienu vainojamo par ksenofobisku vardarbību.

Rezultātā vairāki tūkstoši ārzemnieku ir izdzīti no savām dzīves vietām, viņu uzņēmumi izdemolēti, kā arī vairāki desmiti pat nogalināti.

Piemērs šim gadījumam būtu 2018. gada augustā notikušās ārzemnieku slepkavības un Johannesburgā pret ārzemniekiem vērsts gājiens.

Sieviešu tiesības Dienvidāfrikā nav plašas, kā arī viņas cieš no plašiem uzbrukumiem. Daudzviet valstī darbojas tradicionāli likumi, ar kuriem noteikta kārtība, kā cilvēkiem dzīvot, tai skaitā sievietēm. Piemēram, sieviete nedrīkst ar savu tiesas prasību ierasties tiesas namā, tāpēc viņu obligāti jāpārstāv vīrietim. Tāpat sievietes pašas nevar pieteikties uz zemes iegūšanu vai pirkšanu, jo vīrietim arī jābūt iesaistītam darījumā.

2018. gadā norisinājās protests pret noziegumiem, kas visvairāk skar sievietes. Šie protesti sākās pēc tam, kad valsts publicētā statistika norādīja uz sieviešu slepkavību skaita palielināšanos par 117% periodā no 2015. līdz 2017. gadam. Arī seksuālu uzbrukumu skaits pieaudzis no 31 665 līdz 70 813 vienā gadā. Šī tendence sakrīt arī ar valsts iedzīvotāju zemo uzticību tiesu sistēmai, kamēr noziedzības līmenis turpina pieaugt.

Kopš 2018. gada, kad amatā stājās Dienvidāfrikas jaunais prezidents, nav novērota virzība uz cilvēktiesību uzlabošanos,

kas starptautiskajai organizācijai ir likusi vērst uzmanību uz problēmām Dienvidāfrikā. Tomēr aizvien paliek pamatotas bažas par situācijas stāvokļa neuzlabošanas tuvākajā laikā, jo valsts nepietiekami vai vispār neizmanto iespējas, lai šīs problēmas nonāktu plašākā dienas kārtībā. Piemēram, 2019. gada vidū valstij beidzās prezidējošā gada termiņš Dienvidāfrikas Attīstības kopienā, kuras ietvaros tā neizmantoja iespēju uzlabot vai diskutēt par cilvēktiesībām reģionā.

2016. gada oktobrī Dienvidāfrika paziņoja par izstāšanos no Starptautiskās krimināltiesas, jo valsts tika kritizēta par nevēlēšanos aizturēt starptautiskā meklēšanā izsludināto Sudānas prezidentu par kara noziegumiem. Tomēr tās augstākā tiesa šo lēmumu atzina par nekonstitucionālu, jo parlaments netika konsultēts, tāpēc jautājums atkal ir Dienvidāfrikas dienaskārtībā. Tas ir negatīvi ietekmējis valsts reputāciju globāli, ņemot vērā arī citus balsojumus, kuros Dienvidāfrika nenosodīja cilvēktiesību pārkāpumus citās Āfrikas valstīs.

Apstākļi ieslodzījuma vietās

2020. gada 30. janvārī Dānijas tiesa pēc prokuratūras prasības nolēma paturēt Kristīni Misāni apcietinājumā. Dānijas prokuratūra esot argumentējusi savu rīcību ar to, ka Dienvidāfrika ir garantējusi Misānei vietu cietuma kamerā kopā ar 18 citām ieslodzītajām. Viņai tur būs nodrošināti 4,4 kvadrātmetru lielas personīgās telpas. Apskatot faktus par Dienvidāfrikas cietumiem, atklājas vairākas lietas, kas norāda uz nepietiekamu cilvēktiesību nodrošināšanu.

Izteiktākā problēma ir cietumu blīvums, proti, tur atrodas vairāk cilvēku, nekā ir paredzēts. 2017. gada pirmā ceturkšņa beigās bija pieejamas tikai 119 134 gultas uz vidējo ieslodzīto skaita, kas ir 160 280. Piemēram, Johannesburgas Labošanas centrā pārblīvētība bija par 233%, kas ir apmēram 1 736 gultu trūkums. Tomēr tā nav vienīgā iestāde ar izteiktu cilvēku pārpildītību, jo pārējās iestādes saskaras ar līdzīgām situācijām. Iemesls tam - Dienvidāfrikas cietumos nonāk arī tie cilvēki, kuru lietas aizvien ir izmeklēšanas procesā.

Valsts nespējīgā tiesu sistēma ir pārslogota ar krimināllietām, kas izmeklēšanas procesu bieži vien padara lēnu un neproduktīvu.

Pārāk lielais cilvēku skaits telpā un no tā izrietošā nepietiekamā ventilācija rada infekcijas risku. Ir bijuši gadījumi, kad ieslodzītie saslimst ar tuberkulozi vai citām infekcijas slimībām. Šie saslimšanas gadījumi ir virzīti arī uz tiesām, kas parasti beidzas labvēlīgi cietušajiem, kā arī ir novērojama situācijas uzlabošanās ar ieslodzīto ārstēšanu. Tomēr saslimšanas risks ieslodzījumu vietu pārpildītības dēļ ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu.

Uzturēšanās apstākļi Dienvidāfrikas cietumos nav vienīgie cilvēktiesību pārkāpumi, jo ir novērojami arī ziņojumi par vardarbību pret ieslodzītajiem. Pētījums par vardarbību cietumos ir norādījis, ka četru gadu laikā konstatējami vismaz 6000 gadījumi par uzbrukumiem un spīdzināšanu no uzraugu puses. Paralēli tam konstatētas vismaz 200 nāves, kuru iemesli ir vardarbīgi, proti, pašnāvības vai plaši miesas bojājumi. Kopš 2013. gada spīdzināšana ir aizliegta ar likumu, taču tā aizvien ik pa brīdim notiek un vainīgie pārsvarā netiek notiesāti.

Četras pilsoniskās organizācijas, kas darbojas Dienvidāfrikas Republikā, savā analītiskajā pārskatā secinājušas, ka

Dienvidāfrikas cietumos aizvien tiek izmantoti miesas sodi, seksuāli uzbrukumi, izolēšana kā sods,

kā arī vispārējie apstākļi nav atbilstoši pieņemtajai izpratnei par cilvēka cienīgiem apstākļiem un universālām cilvēktiesībām. Šīs un citas cilvēktiesību aizsargājošās organizācijas izsaka šaubas arī par Dienvidāfrikas reālo atbilstību jau šiem apskatītajiem faktiem — pastāv aizdomas, ka realitātē apstākļi ir daudz sliktāki nekā jau augstāk uzskaitītās problēmas.

Kopumā cilvēktiesību situācija Dienvidāfrikas Republikā nav tāda kā Eiropas Savienībā. Dzīves apstākļi un attieksme pret ārzemniekiem nav uzskatāma par cilvēka dzīves cienošiem. Valdība vairākus gadus sola uzlabot valstī esošo situāciju, tomēr ātrums, ar kādu tiek veiktas reformas, un nepietiekama politiskā vēlme praktiski neko nav mainījusi. Izteiktā ksenofobija pret ārzemniekiem, rasisms, nevēlēšanās tiesiski risināt problēmas un dzīves apstākļi padara Dienvidāfrikas Republiku par valsti, kurā var uzskatīt, ka cilvēktiesības netiek ievērotas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti