Musulmaņu sieviešu plīvuru aizliegumu karuselis Eiropā

Gaidot 250 Āfrikas bēgļu ierašanos Latvijā, mūsu sabiedrībā ir sākušās dažādas diskusijas par musulmaņu reliģiju, kultūru un paražām. Ir izskanējusi arī doma apsvērt iespēju liegt sievietēm nēsāt parandžas jeb plīvurus, kas aizsedz visu vai gandrīz visu seju. Jāsaka, ka pilnībā aizklāt seju parasti izvēlās visnotaļ neliels musulmaņu sieviešu skaits. Tomēr parandžu aizliegums pastāv Francijā un Beļģijā, kā arī atsevišķu citu Eiropas valstu reģionos un pilsētās. Ir arī gadījumi, kad šāds aizliegums attiecas tikai uz valsts iestāžu darbiniecēm vai skolotājām.

Molenbekas rajons ir tā Briseles daļa, kur dzīvo viens no lielākajiem musulmaņu iedzīvotāju īpatsvariem. Te ir gan marokāņu konditorejas, gan halal gaļas veikali, gan austrumu garšvielu bodītes.

Briselē uz ielām var redzēt arī ne mazums sieviešu ar pilnībā vai daļēji aizsegtiem matiem un kaklu. Līdz 2011.gadam Molenbekā, tāpat kā gandrīz visur citur Beļģijā bija atļauts nēsāt arī parandžas jeb biezus plīvurus, kas aizsedz seju.

Tagad Beļģijas likums par to paredz gandrīz 140 eiro sodu vai līdz septiņām dienām cietumā. Jāatzīst, ka nebūt ne visiem tas patīk un pēc aizlieguma ieviešanas 2011. un 2012.gadā ir bijuši arī ielu protesti pret policijas rīcību, arestējot sievietes parandžās un liekot tām noņemt plīvuru.

Savukārt bijušais Francijas prezidenta kandidāts Rašids Nekazs 2011.gadā bija ieradies Briselē, lai samaksātu divām sievietēm uzlikto sodu par parandžas nēsāšanu. Nekazs arī nodibināja fondu, kas solīja maksāt katrai sievietei uzlikto sodu par šo pārkāpumu.

“Es vērsīšos ar sūdzību pret Francijas un Beļģijas valsti gan to nacionālajās tiesās, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), lai pierādītu, ka Francijas un Beļģijas valsts ir pārkāpusi šo cilvēku pamatbrīvības,” pavēstīja Rašids Nekkazs.

Savukārt kāda cita beļģiete, kura jau pieaugušā vecumā pārgāja islāma ticībā, salauza policistei degunu, kad tā mēģinājusi noņemt viņai parandžu. Tomēr ar laiku gan grautiņi, gan cita veida protesti pierima un tagad uz ielām sievietes ar pilnībā aizsegtu seju manīt vairs negadās.

Arī Beļģijas Konstitucionālā tiesa atzina likumu, kas aizliedz pilnībā aizsegt seju, par atbilstošu valsts pamatlikumam.

Vēl pirms Beļģijas līdzīgs aizliegums tika ieviests arī Francijā. Tas notika prezidenta Nikolā Sarkozī  laikā. Toreiz uzrunājot parlamentu viņš skaļi paziņoja, ka parandžu nēsāšana aizskar un apspiež sievietes.

"Problēma ar parandžu nav reliģiska problēma. Tā ir sieviešu goda, cieņas un brīvības problēma," sacīja 
Sarkozī.

“Mēs nevaram pieņemt, ka mūsu valstī sievietes tiek ieslodzītas aiz plīvura, nogrieztas no sabiedrības, atņemot viņām identitāti. Tas nesaskan ar Francijas Republikas priekšstatiem par sieviešu godu un cieņu. Parandža nav reliģisks simbols, bet gan pakļaušanās simbols.”

Pēc likuma pieņemšanas kāda gados jauna Francijas pilsone vērsās ECT, norādot, ka ir pārkāpta viņas izteiksmes brīvība. Tomēr tiesa atzina, ka šis aizliegums ir likumīgs, jo balstās uz noteiktas idejas par pilsoņu kopīgu līdzāspastāvēšanu valstī.

Tāpat Francijā ir arī būtiska ideja par valsts un reliģijas simbolu nodalīšanu. Tādēļ, piemēram, arī skolās ir aizliegti gan kristiešu krusti, gan ebreju zvaigznes, gan arī jebkādi musulmaņu vai citas reliģijas simboli.

Citur Eiropā aizliegums pilnībā aizsegt seju ir spēkā vien atsevišķos reģionos vai pilsētās. Šādi likumi darbojas, piemēram Šveices Tičino kantonā, kā arī atsevišķās Itālijas un Spānijas pilsētās. Pārsvarā tie ir balstīti argumentos par nepieciešamību radīt varas iestādēm iespēju cilvēku atpazīšanai un identifikācijai.

Savukārt Dānijā jebkādi reliģiskie simboli ir aizliegti tiesnešu vidū, lai neradītu šaubas par viņu objektivitāti. Arī citviet ierēdnēm ir liegts aizsegt seju vai pat matus.

Par aizliegumu nēsāt parandžas ir spriests arī citās Eiropas valstīs, piemēram Nīderlandē un daļēji arī Vācijā un Šveicē. Tomēr līdz konkrētu likumu pieņemšanai nacionālajā līmenī politiķi tā arī nav nonākuši. Juristi šajās valstīs ir izteikuši pieņēmumus, ka diez vai tādi likumi varētu atbilst minēto valstu konstitūcijai.

Interesanta situācija ir izveidojusies arī Krievijā. Stavropoles apgabalā nesāt parandžas ir aizliegts. Savukārt Čečenijā tieši pretēji sievietēm ir pienākums vismaz aizsegt matus. Un šāda vietējo likumu prasība ir tiešā pretrunā ar Krievijas federālajiem likumiem.

Visbeidzot Turcijā, kur reliģija ir strikti atdalīta no valsts un pat galvas lakati daudzus gadus bija aizliegti gan skolās, gan valsts iestādēs, tagad prasības tiek mīkstinātas. Līdz ar pašreizējā Turcijas vadītāja Radžipa Tajipa Erdogāna nākšanu pie varas, lakatus ir atļauts nēsāt gan skolās, gan daudzās citās sabiedriskās vietās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt