ĪSUMĀ:
- Montanjārdi ir iezemieši, kas Vjetnamā mīt jau neskaitāmus gadsimtus.
- Montanjārdu attiecības ar vjetnamiešiem vēsturiski ir bijušas sarežģītas un konfliktiem pilnas.
- Montanjārdu centieni gūt reliģisko un politisko brīvību nav vainagojušies panākumiem un nereti tiek brutāli apspiesti.
- Konfliktu pamatā ir montanjārdu atšķirīgā kultūra, reliģija, kā arī vēsturiskā pieredze.
- Lai arī virknē jautājumu situācija ir uzlabojusies, montanjārdu stāvoklis Vjetnamā joprojām ir neapskaužams.
Montanjārdi kolonizācijas un Vjetnamas karu laikā
Vjetkongs
Vjetkongs bija komunistiska pretošanās kustība Dienvidvjetnamā. To apgādāja no Ziemeļvjetnamas, un tā karoja pret Dienvidvjetnamu un tās sabiedrotajiem (ASV, Dienvidkoreju, Austrāliju u.c.).
Jāpiezīmē, ka montanjārdi jau gadu simteņiem konfliktējoši ar vjetnamiešiem, kas līdz franču kolonizācijai uzskatīja tos par atpalikušiem barbariem.
Kolonizācijas laikā, kā arī uzreiz pēc tās vjetnamieši aktīvi sāka apdzīvot vēsturiskās montanjārdu teritorijas, bieži vien atņemot pēdējiem arī zemi. Savstarpējais konflikts visasāk izpaudās Vjetnamas kara laikā (1965-1973), kad montanjārdi bieži vien bija uzticamāki ASV spēku sabiedrotie. Aptuveni 40 000 šai etniskajai grupai piederīgo cīnījās ASV pusē.
Organizējot montanjārdu partizānu vienības, ASV būtībā izmantoja vjetkongu taktiku cīņā pret viņiem pašiem.
Vjetnamas komunistiskie spēki, kuri jau tā neuzticējās montenjārdiem viņu reliģiskās pārliecības dēļ, bieži vien reaģēja asi un nežēlīgi. Piemēram, Dak Sonas ciematā tika nogalināti simtiem iedzīvotāju, dzīvi palikušie kļuva par ķīlniekiem. Daži no kalnu iedzīvotājiem cīnījās arī komunistu pusē – par to viņiem tika solīta reģiona autonomija, tomēr tas nekad nepiepildījās. Kopumā Vjetnamas kara laikā mira aptuveni 250 000 montanjārdi.
Montanjārdu stāvoklis komunistu valstī
Komunistiskā režīma valdīšanas laikā montanjārdu situācija sabiedrībā ievērojami pasliktinājās. Daudzi devās bēgļu gaitās, lielākoties apmetoties Laosā un Taizemē. Pret tiem, kas palika, komunistu varas iestādes attiecās ar nopietnu neuzticību. Lielu daļu no iezemiešiem ievietoja "labošanas" nometnēs. Daļa no montanjārdiem turpināja izrādīt bruņotu pretestību, pēdējām grupām padodoties tikai 1992. gadā.
Pēc komunistu uzvaras turpinājās arī "kolonizācijas" process, montanjārdu teritorijās izmitinot aptuveni vienu miljonu vjetnamiešu. Palielinājies ir arī to montanjārdu skaits, kas pievērsušies kristietībai, uzskatot to par veidu, kā pretoties Vjetnamas valdībai un tās īstenotajai politikai.
Tādējādi piederība kristietībai – lielā mērā – iet roku rokā ar montanjārdu neatkarības vai autonomijas centieniem.
Vjetnama ir arī apsūdzēta piespiedu sterilizāciju veikšanā montanjārdu sievietēm – šo rīcību laikraksts "Washington Times" nodēvējis par "pieklusēto genocīdu." Montanjārdu zeme tiek konfiscēta, atsaucoties uz faktu, ka viņi (bieži vien) nav dokumentēti kā piederīgi Vjetnamas valstij. Uz konfiscētās zemes tiek izveidotas dažāda veida valsts vadītas plantācijas.
Montanjārdi mūsdienās
Iespējams, visskaļākais notikums nesenā pagātnē saistībā ar montanjārdiem ir plašie protesti pret reliģisko vajāšanu un zemes konfiskācijām, kas norisinājās laikposmā no 2001. līdz 2004. gadam. Atsevišķos mirkļos izskanēja arī prasība pēc politiskās autonomijas, tomēr protestiem trūka centralizētas vadības.
Valdība pret šiem protestiem vērsās ļoti asi, tiem sekoja simtiem arestu.
Tika nodedzinātas vai citādi nopostītas vairākas baznīcas. Vairāki dievkalpojumi tika apturēti, to dalībnieki fiziski iespaidoti. Daudzi no arestētajiem tika brutāli spīdzināti. Gadus pēc pieminētajiem procesiem Vjetnama ir turpinājusi centienus likvidēt reliģisko struktūru, pieprasot visiem reliģiskajiem grupējumiem valstī iegūt oficiālu atļauju darboties Vjetnamā, tādējādi radot sev iespēju klasificēt montanjārdu reliģiskos grupējumus kā radikālas organizācijas.
Vēl nesen, 2014. gadā, Vjetnamas sabiedriskās drošības ministrs ģenerālis Tran Dai Kuangs ir aicinājis drošības dienestus aktīvi cīnīties pret "reakcionārām organizācijām" un "ļaunajām reliģijām" – ar šo vārdu salikumu tiek apzīmēta montanjārdu piekoptā kristietības forma. Vjetnamas drošības spēki ir arī vērsušies pret montanjārdu centieniem pamest valsti. Lielākā daļa no bēgļiem parasti izvēlas doties uz Taizemi vai Kambodžu. Procesu nespēj apturēt arī tāds apstāklis, ka pret šo bēgļu plūsmu aktīvi vēršas arī Kambodžas varasiestādes, sadarbojoties ar Vjetnamas varasiestādēm.
Ir arī aptuveni 12 000 montanjārdu, kas dzīvo ASV. Sākotnēji – pēc Dienvidvjetnamas krišanas – ASV par tiem neizrādīja pārmērīgu interesi, uzņemot tos kā bēgļus tikai no 1986. gada. Vjetnamas varasiestādes brīvi atzīst, ka iemesls šai emigrācijai ir montanjārdu centieni nokļūt valstīs, kur viņi varētu brīvi praktizēt savu reliģiju.
Tikmēr pašā Vjetnamā tiek meklēti un sodīti montanjārdu reliģiskie līderi un Vjetnama pieliek ievērojamas pūles, lai konfesijai pašlaik piederīgie atteiktos no saviem uzskatiem.
Vjetnamas varasiestāžu attieksme
Lai arī vēsturiski Vjetnamas varasiestādes ir bijušas naidīgi noskaņotas pret šo minoritāti (un principā tādas šķiet joprojām), pēc protestiem ir notikušas zināmas koncesijas.
Piemēram, 2004. gadā premjerministrs Phams Van Kais izdeva dekrētu, ka visām montanjārdu ģimenēm pienākas lauksaimniecības zeme vai vismaz 200 kvadrātmetru apdzīvojamās zemes.
Varas iestādes paziņoja, ka uz nenoteiktu laiku tiek pārtraukta vjetnamiešu imigrācija uz augstienes reģioniem. Tika arī aizliegta prakse, ka montanjārdu kristiešiem ir jāatsakās no savas reliģiskās pārliecības vai jārēķinās ar sekām. Tomēr "Human Rights Watch" apkopotie dati liecina, ka vajāšanas turpinās.
Piedāvātie risinājumi
"Human Rights Watch" piedāvā virkni priekšlikumu, kurus varētu veikt, lai risinātu problēmu. To skaitā tiek piedāvāts degradēt Vjetnamu reliģisko brīvību indeksus, ASV pārtraukt militāro sadarbību, kā arī atteikties no dažāda veida ekonomiskajiem darījumiem ar šo valsti.
Tomēr šie soļi, visticamāk, nesniegtu ne tuvu cerēto rezultātu. Līdzīgi šīm rekomendācijām rīkojušās arī montanjārdu organizācijas ASV – piemēram, centušās panākt Vjetnamā ražotas kafijas boikotu (kafiju primāri audzē uz montanjārdiem atņemtām zemēm), tomēr pagaidām bez vērā ņemamiem panākumiem.
Šķiet, ka Vjetnamas varasiestādes vienmēr uzskatīs montanjārdus par neuzticamu minoritāti.
Šo priekštatu kultivē montanjārdu citādā kultūra, nošķirtība no pārējās valsts, atšķirīgie reliģiskie uzskati, kā arī viņu loma Vjetnamas kara laikā. Montanjārdu balsis uz starptautiskās skatuves pagaidām vēl nav gana skaļas, lai spētu regulāri piesaistīt uzmanību.
Taču cerams, ka ar laiku tās tiks sadzirdētas un situācija vismaz daļēji uzlabosies. Protesti 2000. gadu sākumā apliecināja, ka montanjārdiem var izdoties pievērst sev pasaules sabiedrības skatienu.
