"1998.gadā 30% eksporta bija uz Krieviju, un vienā dienā pārtrūka maksājumi. Pašlaik mūsu eksporta rādītāji ir mazāk par 10% uz Krieviju. Tātad katastrofas nav. Ir ļoti nopietna situācija. (...)", 8.septembrī intervijā nra.lv apgalvoja Jānis Reirs ("Vienotība"). Savukārt viņa partijas biedrene, Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa iepriekš 29.augustā nra.lv intervijā bija teikusi: "Tajā laikā, kad bija Krievijas krīze - 90.gadu beigās, 70 - 80% eksporta bija uz Krieviju". Pārbaudot lsm.lv, pieci.lv un Re:Baltica kopprojektā "Melu detektors", secinājām, ka Āboltiņa runā tukšas pļāpas, bet Reirs - puspatiesību.
Divi "Vienotības" līderi - Solvita Āboltiņa un Jānis Reirs - nonākuši pretrunā par Latvijas eksporta datiem uz Krieviju finanšu krīzes laikā 1998.gadā, ar kuru mēdz vilkt paralēles pašlaik, kad Krievija noteikusi sankcijas. Reirs norāda, ka tolaik uz Krieviju ceļoja 30% no kopējā eksporta, bet Āboltiņa - 70-80%, vēlāk "Melu detektoram" precizējot, ka runā tikai par pārtikas preču eksportu. Kuram no viņiem ir taisnība vai tukšas pļāpas runā abi politiķi?
Latvijas-Krievijas tirdzniecībā lielāko lomu spēlē tieši pakalpojumi, nevis preces. Pakalpojumu eksportā dominē transporta pakalpojumi, kā arī tūrisms un finanses. Taču datu par pakalpojumu eksportu Krievijas krīzes laikā nav, jo Centrālā statistikas pārvalde (CSP) apkopo tikai preču eksporta rādītājus, bet Latvijas Bankai ir aprēķini par pakalpojumu eksportu no 2000.gada.
CSP informācija liecina, ka 1998.gadā preču eksports uz Krieviju bija vien 12%, bet pārtikas preču eksports - 38%.
Lai gan oficiālie statistikas rādītāji varētu likt domāt, ka abi "Vienotības" līderi nerunā patiesību, ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš norāda - dati par pakalpojumu eksporta sadalījumu pa valstīm atspoguļo nevis reālos pakalpojumu saņēmējus, bet tikai maksājumu adreses. Piemēram, ja lietas tiek kārtotas caur Kipras ofšoriem, tas parādās statistikā, bet lietas būtību nepasaka - ne jau no Kipras Latvijā ieplūst dzelzceļa kravas. Līdz ar to šie dati bez atbilstošas interpretācijas var būt ļoti maldinoši.
Ekonomists uzskata, ka Reira nosauktie 30% ir ticams vērtējums tā brīža situācijai, bet Āboltiņas minētie 70-80% bija tikai PSRS sabrukuma brīdī.
Pēc Strautiņa aplēsēm, pašlaik pakalpojumu eksports uz Krieviju ir ap 40% no kopējā pakalpojumu eksporta, bet Krievijas daļa kopējā preču un pakalpojumu eksportā - ap 20%. Oficiālā statistika paver citu ainu - Krievijas daļa Latvijas pakalpojumu eksportā ir vien 10%, bet preču eksportā - 11,6%. Tā kā preču tirdzniecībā ar Krieviju ir liels reeksporta īpatsvars, Krievija Latvijā ražotu preču eksportā varētu spēlēt pat mazāku lomu, bet ir arī pretēji argumenti, piemēram, daļa Krievijai domāto preču tiek vesta caur Igauniju, jo tur ir ērtākas muitas procedūras.
Secinājums:
Ja tic oficiālajai statistikai, abi "Vienotības" līderi runā tukšas pļāpas, tomēr reālā situācija ir savādāka, un tuvāk patiesībai ir Reirs, kamēr Āboltiņa stipri pārspīlējusi, runājot par Krievijas lomu Latvijas tirdzniecībā 1998.gada krīzes laikā.
Tai pašā laikā Reirs, runājot par 1998.gadu, balstās uz ticamu statistikas interpretāciju, bet, runājot par pašreizējiem eksporta rādītājiem - tikai uz oficiālu statistiku.
Līdz ar to Reirs neievēro konsekvenci datu interpretēšanā.
Krievijas finanšu krīze sākās 1998.gada augustā, kad tika devalvēts rublis, lai gan iepriekšējā darba dienā tika apgalvots, ka devalvācijas nebūs un rublis ir stiprs. Krievijas valdība iesaldēja valsts vērtspapīrus, atlika ārējā parāda atmaksu, visus kapitāla tirgus darījumus ar nerezidentiem atcēla uz trim mēnešiem. Banku darbība praktiski tika paralizēta, un speciālisti prognozēja masveida bankrotus.
Krievijas krīzes iemesli - korupcija un nodokļu nemaksāšana, neefektīvās lauksaimniecības un militārā kompleksa lielās izmaksas, pakārtoti - zemās naftas cenas. Krīze negatīvi ietekmēja Latvijas eksporta apjomus, tranzīta biznesu un finanšu sektoru. Tā kā kritās pieprasījums pēc Latvijā saražotās produkcijas, darbību pārtrauca vairāki uzņēmumi un strauji pieauga bezdarbs.
