"Melu detektors" centās noskaidrot, kam būtu jānotiek, lai vidējā inflācija sasniegtu vai pārsniegtu 50%, un vai tas vispār ir iespējams?
Par 50% lielāka inflācija Latvijā ir bijusi vien 90. gadu sākumā
Vispirms atcerēsimies, vai Latvijā vispār kādreiz ir fiksēta gada inflācija, kas pārsniedz 50%. Jā, tā ir bijis. Taču tas notika 20. gs. 90. gados, kad, sabrūkot Padomju Savienībai, izjuka ne tikai politiskā struktūra (15 republiku savienība), bet arī plānveida ekonomika, visas iepriekšējās tirdzniecības un ražošanas ķēdītes. Pāreju uz tirgus ekonomiku pavadīja milzīgs patēriņa cenu lēciens. 1992. gadā inflācija Latvijā sasniedza pat 951%, dažu gadu laikā samazinoties līdz 10%.
Grafiks Nr.1. Patēriņa cenu pārmaiņas (procentos pret iepriekšējo gadu)
Klikšķināt, lai palielinātu:
Savukārt pēdējās desmitgadēs augstākā gada inflācija – 17,9% – fiksēta tieši pirms četrpadsmit gadiem, 2008. gada maijā. Mirklī, kad jau bija skaidrs, ka iepriekšējo gadu izaugsme, patēriņa un kreditēšanas bums Latvijā kopā ar pārtikas un energoresursu cenu palielināšanos ir radījusi pamatīgu bumbu ar laika degli.
Vai siera cena rudenī būs par 50% lielāka nekā pirms gada?
Pašlaik tā ir par aptuveni 25% lielāka nekā pirms gada. Ņemot vērā straujās izmaiņas piena cenās, lopbarības izmaksu pieaugumu un ražošanas un transportēšanas izmaksu pieaugumu, cena varētu turpināt kāpt un, iespējams, sasniegt arī minētos 50%. (Ieva Opmane, Latvijas bankas ekonomiste)
Interesanti, ka Aigara Kalvīša (TP) vadītā valdība visu iepriekšējo gadu (2007) daudz runāja par ekonomikas stabilizēšanas plāniem, taču realitātē neko nedarīja. "Piezemēšanās" bija ļoti smaga, taču atkopšanās ļāva Latvijai salīdzinoši drīz – 2014. gada 1. janvārī – pievienoties eirozonai. Pāreja uz eiro citstarp nozīmē arī dzīvi zemas inflācijas apstākļos, proti, Eiropas Centrālā banka kā vidēja termiņa mērķi ir noteikusi 2% gada inflāciju. Aptuveni ar tādu patēriņa cenu līmeni mēs arī dzīvojām līdz pat pagājušajam gadam, kad, atkopjoties no Covid-19 izraisītās krīzes, pasaulē sāka augt pārtikas un energoresursu cenas. Ja atceramies, tad pērnā gada pēdējos mēnešos lielais pieprasījums Latvijā bija "uzdzinis uz augšu" ne vien gāzes, bet arī elektrības cenas.
Visbūtiskāk pieaug energoresursu un pārtikas cenas
Augstās energoresursu cenas pērnā gada rudenī un ziemā ir viens no faktoriem, kurus analītiķi min kā iemeslu sen neredzēti straujajam patēriņa cenu kāpumam 2022. gadā. Citi faktori ir, piemēram, piegāžu ķēžu pārrāvumi un arī Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Tas savukārt ietekmē gan energoresursu, gan arī neapstrādātās pārtikas (graudu) un minerālmēslu tirgu.
Grafiks Nr.2. Mājokļa uzturēšanas un energoresursu cenu pārmaiņas (procentos pret iepriekšējo gadu)
Klikšķināt, lai palielinātu:
Vislielākās raizes šobrīd, protams, rada augstās naftas un gāzes cenas. To nosaka gan Krievijas bezkaunīgā uzvedība, gan arī rietumvalstu centieni atrast alternatīvus piegādes avotus. Neskaidrība pasaulē ir ārkārtīgi liela, tādēļ cenas palielina arī pircēju nervozitāte.
Šodienas notikumi naftas tirgū bieži vien tiek salīdzināti ar situāciju, kāda izveidojās 20. gs. 70.-80. gados. Pēc tam, kad 1973. gadā Ēģipte un Sīrija uzbruka Izraēlas okupētajai Sīnaja pussalai un Golānas augstienēm, naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC noteica naftas embargo valstīm, kas atbalstīja Izraēlu. Rezultātā degvielas cenas četrkāršojās, vairākās valstīs sākās stagflācija – proti, situācija, kad vienlaikus strauji pieaug cenas un ekonomika nepieaug (stagnē). Ekonomikai tā ir nelāga situācija. Taču patēriņa cenu pieaugums (inflācija) ne visur bija tik liels, kā varētu šķist. Piemēram, Lielbritānijā 1975. gadā inflācija sasniedza 24,89%, 1979. gadā – 17,24%. Bet ASV, kuru būtiski skāra enerģētiskā krīze, inflāciju 1974. gadā izdevās noturēt 12,34%, bet 1979. gadā, kad naftas cenas ietekmēja Irākas – Irānas kara sākšanās, – 13,29%.
Par pieaugošiem stagflācijas riskiem aizvien vairāk analītiķu runā arī šodien, jo Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir stindzinošs Eiropas ekonomikai, taču energoresursu un pārtikas cenas kāpj. Latvijā ko līdzīgu esam piedzīvojuši vien laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad sabruka plānveida ekonomika, līdz tam ierastās tirdzniecības un ražošanas ķēdītes. Par stagflācijas riskiem bija bažas pēc 2008. gada krīzes, taču toreiz tās neapstiprinājās.
50% slieksni vidējā / kopējā inflācija diezin vai pārsniegs
Energoresursu cenu inflācija tiešām šogad varētu būt ap 50%, "Melu detektoram" teica Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane. Taču diezgan droši var apgalvot, ka vidējā inflācija 2022. gadā 50% līmeni nesasniegs.
50% inflācija nozīmē, ka katras patēriņa grozā iekļautās preces un pakalpojuma cenai vajadzētu pieaugt par 50% (vai, ja atsevišķām precēm cenas pieaugtu mazāk, citām – jāpieaug vēl straujāk). Šāds cenu kāpums ir ticams energoresursiem un atsevišķām pārtikas precēm, kuru cenas ir svārstīgas un tiek noteiktas pasaules tirgos. Taču tas ir visai nereāls plaša patēriņa precēm un pakalpojumiem, piemēram, apģērbam, higiēnas precēm, transporta pakalpojumiem vai pat transporta līdzekļiem – diez vai, piemēram, automašīnas maksās par 50% vairāk nekā pirms gada.
"Omīte laukos, kas pārtiek no mazdārziņā saražotā, varbūt pat īsti nezina, cik veikalā maksā kartupeļi, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nesmēķē, kāds varbūt jau gadus desmit nav bijis uz teātri – tomēr šie un vēl daudzi citi pakalpojumi un preces, ar atbilstošiem patēriņa svariem, ir iekļauti patēriņa cenu inflācijas aprēķinā," skaidro Opmane.
Un, lai gada vidējā inflācija sasniegtu 50% līmeni, visām cenām gada otrajā pusē būtu jāaug krietni straujāk, nekā tās ir palielinājušās līdz šim. Ja visas cenas no pašreizējā līmeņa augtu vienmērīgi, pienam, piemēram, vajadzētu maksāt 2,2 eiro litrā, cukuram – 1,70 eiro kilogramā, bet benzīnam – 3,30 eiro litrā. Tādas cenas mēs veikalos un degvielas uzpildes stacijās neredzam.
Cenu pieaugumu katrs izjūt citādi
Ja strauji aug kādas preču grupas vai pakalpojumu cenas, mums bieži vien šķiet, ka statistika "melo" un inflācija patiesībā nemaz nav tāda, par kādu tiek ziņots. Taču publiskotais inflācijas līmenis nav aplams, tas ir tik patiess, cik patiesa vien var būt vidējā statistika, kas rāda, kā situācija mainās vidēji valstī.
Izrādās, nav nekas pārsteidzošs, ka cilvēkam cenu kāpums šķiet augstāks, nekā uzrāda statistika. Tā notiek tad, ja cenas būtiski pieaug precēm vai pakalpojumiem, par kuriem tērējam ievērojamu daļu savas naudas.
Raizes par turpmāk gaidāmo cenu kāpumu ietekmē mūsu ikdienu, piemēram, lēmumus par to, vai ir vērts pirkt kādu dārgāku lietu, vai arī būtu jāpataupa. Interesanti, ka sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujā, kas maijā veikta pēc aģentūras LETA pasūtījuma, 4% aptaujāto ir veikuši kādu lielāku pirkumu vai paņēmuši aizdevumu, piemēram, inflācijas kāpuma draudu dēļ.
Lai saprastu, cik lielā mērā sajūtas atbilst realitātei, var izmantot dažādus interneta kalkulatorus. Piemēram, Eiropas Centrālās bankas izveidoto personiskās inflācijas kalkulatoru.
Savukārt Latvijas oficiālajā statistikas portālā ir atrodams inflācijas kalkulators, kas ļauj aprēķināt cenu izmaiņas dažādās preču grupās un dažādos laikos.
