Filmas dzimumu un rases politika, kas ļāva visas galvenās lomas attēlot melnādainiem aktieriem un tās sižetā piešķīra sievietēm centrālās lomas, nav bieži novērojama mūsdienu popkultūrā. Tiem, kuri ir studējuši politikas zinātni, filma ir spējīga izraisīt ļoti interesantas diskusijas par revolucionāras un vardarbīgas politikas spēku pretnostatot to politikai, kura balstīta diplomātijā un pakāpeniskās pārmaiņās. Tomēr filmas tiek radītas arī izklaidei, tās ir veids, kā cilvēki no ļoti dažādām grupām var dalīt kulturālo pieredzi. "Melnā Pantera" ir kulturāls un politisks notikums.
Lai gan "Melnā Pantera" ir politiska filma, tomēr tā atbilst arī pārējiem komiksu kino izklaides standartiem – tā ir tipiska asa sižeta filma ar labo un ļauno tēlu, cīņas ainām, kā arī citām komiksu žanra filmas pazīmēm. Tomēr atšķirībā no daudzām citām asa sižeta filmām, "Melnā Pantera" parāda to, cik ļoti cilvēka pieredze ir spējīga ietekmēt viņa politiskos uzskatus, kā arī to, kādu politiku viņš izvēlas realizēt.
Šis raksts analizēs trīs aspektus, kas filmu padara par interesantu no politiska skatupunkta pozīcijām. Raksts aplūko Āfrikas reprezentāciju kino un filmas nozīmīgumu šīs reprezentācijas izmainīšanā, tiek analizēti arī rases jautājumi un kā tie atspoguļoti kino, kā arī filmas politika un no tās izrietošās diskusijas. Diskusijas par to kā noteiktas vietas un cilvēku grupas tiek attēlotas kino kontekstā ir bijušas īpaši aktuālas pēdējo gadu laikā
Āfrikas atspoguļojums kino
Filmas darbība galvenokārt norisinās iedomātā Āfrikas valstī – Vakandā. Filmas vizuālais noformējums apvieno afrofutūrismu un kontinenta daudzveidīgo dabu. Tas rada jauno vizuālo identitiāti kontinentam, kurš bieži vien tiek aplūkots kā vienveidīgs, lai gan tajā ir atrodamas 54 ļoti daudzveidīgas un atšķirīgas valstis, kurām katrai ir sava vēsture.
Ja ir zināms komiksa stāsts, tad Vakandas atrašanās vieta realitātē būtu atrodama vienā no nabadzīgākajām Kenijas 47 provincēm.
Tomēr tā nav vīzija, kuru filma izvēlas attēlot. Vakanda ir attēlota kā valsts, kuras tehnoloģijas ir krietni attstītākas par tām, kuras ir pieejamas pārējai pasaulei. Tehnoloģijas tik izmantotas, lai veicinātu sabiedrības labklājību.
Vibrānijs
Metāls filmā no kura ir iespējams izgatavot apbrīnojamas tehnoloģijas un ieročus.
"Melnā Pantera" pārstāv atšķirīgu vīziju tam, kā Āfrika ir tikusi konstruēta Rietumu pasaules kulturālajā diskursā un vizuālajās reprezentācijās.
Vakanda ir krāšņa, tehnoloģiski attīstīta, daudzveidīga un aizraujoša vieta. Tā ir arī vieta, kuras attīstību nav skārusi Rietumu kolonizācija. Savā vizuālajā identitiāte filma ir jautājums – kā būtu, ja Āfrikas valstīm būtu bijusi iespēja attīstīties bez Rietumu lielvaru iejaukšanās? Kā būtu, ja kontinentu nebūtu skārusi kolonizācijas iznīcinošā roka?
Ne tikai filmas Vakandas reprezentācija bija vizuāli spēcīga, bet arī tās kostīmi. Lai radītu tērpus, kostīmu dizainere Rūta Kārtere iedvesmojās no dizainiem, kuri sastopami visapkārt kontinentam, taču viņa pievienoja arī avangarda elementus. Šāda kombinācija nozīmē, ka filmai ir gan spēcīga vizuālā identitāte, kas izpaužas tās kostīmu dizainā, tomēr tā bija arī balstīta reālajā dzīvē. Šo ideju pauž arī kostīmu dizaina autore: "Bija izaicinoši radīt mītisku pasauli – apvienot varoņa un līdera dinamiku ar ko tādu, kas būtu sakņots reālajā pasaulē." Lai gan kostīmu dizains nav pats nozīmīgākais filmas aspekts, tomēr tas nostiprina Melnās Panteras vizuālo identitāti, kā arī papildina filmas varoņu reprezentāciju. Šīs filmas kontekstā tērpi ir nozīmīgi, un tie papildina stāstu, kuru šī filma cenšas izstāstīt. Pat "Melnās Panteras" tērps satur Okavango rakstu , kurš ir izplatīts Mali un Botsvānā, un simbolizē Okvango upes iekšzemes deltu.
"Melnās Panteras" rases atspoguļojums
"Melnā Pantera" ir filma, kuru ir režisējis melnādains režisors, tās vadošais aktieru ansamblis ir melnādaini aktieri, kuri ir vai nu afroamerikāņi vai arī no Āfrikas valstīm. Tas ir interesanti ne tikai tādēļ, ka melnādainu cilvēku reprezentācija šāda līmeņa Holivudas filmā ir jauns fenomens, bet arī tādēļ, ka tā saskan ar identitiātes jautājumiem, kuri atspoguļojas filmā.
Filmas galvenais varonis ir T’Čalla, kurš ir uzaudzis Vakandā un kurš kļūst par valsts valdnieku pēc tēva nāves. Viņa pretinieks savukārt ir Kilmongers, kurš ir uzaudzis ASV, kur viņš ir redzējis to, kā melnādainie, kuru senči tika aizvesti no kontinenta un padarīti par vergiem, vēl joprojām piedzīvo šīs vēstures sekas.
Viens no tēliem pārstāv ideju, ka viņa uzdevums ir kalpot valstij, otrs vēlas radīt vispasaules revolūciju, kur tie, kuri piedzīvojuši vēstures netaisnību, var beidzot nostāties tai pretī.
Skatoties filmu, rodas daudzi jautājumi par identitāti, it īpaši tad, ja iespēja to veidot ir tikusi atņemta.
Veids, kā "Melnā Pantera" apspēlē rases jautājumu, ir vērtīgs, jo ļauj ielūkoties divās ļoti atšķirīgas vīzijās par to, kā rīkoties, taču abas no šīm vīzijām nāk no tā, ko galvenie tēli ir piedzīvojuši, un vides, kurās viņi ir uzauguši.
Jautājumi par Kilmongera motivāciju ir svarīgi, jo viņa pamatojums ir kas tāds, ko var saprast. Viņam tika atņemta iespēja uzaugt valstī, no kura ir nākusi viņa ģimene. Viņam tika atņemta iespēja uzaugt starp saviem tautiešiem, tādēļ jau kopš bērnības viņam ir sajūta, ka viņš ir ticis nodots. Veids, kā viņš izvēlas to risināt, protams, nav attaisnojams, tomēr tas atļauj labāk saprast viņa perspektīvu. Ja cilvēks uzaug vidē, kurā viņam regulāri jāredz ciešanas pret tādiem kā viņš – vai vēlme pēc revolūcijas un atriebības nav izprotama? Vēlme piederēt ir svarīga cilvēku identititātes sastāvdaļa, ja šī iespēja ir tikusi atņemta, ir saprotams, kāpēc cilvēks varētu reaģēt agresīvi. Iespējams tādēļ Kilmongers savu piepildījumu ieguva pievienojoties CIA un veicinot revolūcijas Āfrikā.
Politiskais konteksts – kā atbildēt uz vēstures netaisnību?
T’Čalla vēlas vadīt Vakandu un nevēlas uzņemties atbildību par to, kas notiek ar viņa rases pārstāvjiem ASV vai citur pasaulē. Kilmongers ir redzējis to, ko piedzīvo tie, kuru ādas krāsa ir tumša. Viņš vēlas taisnīgumu. Kilmongers pārstāv uzskatu, ka Vakandas pienākums ir dalīties savā bagātībā, dalīties ar tehnoloģijām un vibrāniju, kā arī apbruņot melnādainus cilvēkus visā pasaulē, lai panāktu taisnību un labotu vēstures kļūdas. Viņa vīzijā Vakanda ir impērija, "kur saule nekad nenoriet".
Ir ļoti interesanti, ka abu galveno tēlu perspektīvas ir saprotamas, un, atkarībā no katra paša politiskajiem uzskatiem un pieredzes, tas, kurš skatās filmu, var nostāties vienā vai otrā pusē.
Filmas sākumā T’Čalla pārstāv ideju, ka viņa uzdevums ir vadīt Vakandu un nodrošināt tās iedzīvotāju labklājību. Viņam ir svarīgi pasargāt Vakandas neaizskarto dabu un nosargāt iespaidu, ka tā ir nabadzīga valsts, lai valstij nebūtu jācīnās ar iebrucējem no ārpasaules. Viņš neuzskata, ka viņa uzdevums būtu sniegt palīdzību cilvēkiem ārpus Vakandas, jo tie nav viņa tautieši.
Savukārt Kilmongers norāda uz to, ka visapkārt pasaulei ir cilvēki, kuriem ir atņemta iespēja attīstīties un pilnveidot sevi, un Vakandai ir resursi, lai palīdzētu šīm cilvēku grupām, tādēļ T’Čallas pašreizējā īstenotā politika ir ne tikai neefektīva, bet arī morāli nosodāma.
Lai gan T’Čalla sāk filmu ar izolacionisma politiku, viņa sadursme ar Kilmongeru liek viņam apzināties savu pozīciju, un to, kāda vara un līdzekļi ir viņam pieejami, un ka viņam ir atbildība attiecībā pret tiem, kuriem nav bijusi tā veiksme uzaugt vietā, kur viņu tiesības tiek cienītas un viņiem ir piekļuve resursiem.
Tāpēc filma beidzas ar soli uz priekšu – sadarbību starp tiem, kuriem ir pieeja resursiem, un tiem, kuriem nav. To var saredzēt kā kompromisu starp divām ļoti atšķirīgām pieejām.
Lai gan tas var šķist pārāk maigs risinājums politiskiem jautājumiem, kuri ir nodarbinājuši cilvēkus vairākas desmitgades, tomēr tas ir labs nobeigums filmai, kura atzīstama par vienu no Holivudas politiski pielādētākajām un aizraujošākajām filmām. Filmas sasaiste ar reālo dzīvi nav jāmeklē tālu. Pietiek aplūkot mūžseno ASV ārpolitikas dilemmu - iesaistīties vairāk vai arī palikt malā?
