«Meduza» žurnālista Ivana Golunova pētījums: Kam pieder Maskavas kapsētas

2016. gada maijā Maskavas Hovanskas kapsētā notika masu kautiņš. Konfliktā, kuru pavadīja apšaude, piedalījās no 200 līdz 400 cilvēkiem; trīs zaudēja dzīvību. Šis notikums noslēdza Maskavas apbedīšanas pakalpojumu tirgus pārdalīšanu – Piemaskavas pilsētas Himku pārstāvjus, kuru centieni nostiprināties galvaspilsētā noveda pie sadursmes Hovanskā, visu Maskavas kapsētu vadībā nomainīja biznesmeņi no Stavropoles novada, kas ir saistīti ar Federālā drošības dienesta (FDD) galvaspilsētas pārvaldi. “Meduza” (“Медузa”) pētnieciskās nodaļas korespondents Ivans Golunovs stāsta, no kurienes uzradušies Maskavas apbedīšanas tirgus jaunie labuma guvēji un kas var stāvēt aiz viņu parādīšanās.

Portāls LSM.lv, solidarizējoties ar Krievijas kolēģiem, publicē materiālu, kas ir Meduza.io žurnālista Ivana Golunova un citu neatkarīgo Krievijas mediju izmeklējošo žurnālistu grupas vairāk nekā gadu ilgā darba rezultāts.  

Grupa sāka darbu 2019.gada jūnija sākuma, kad Golunovs vēl bija arestēts apsūdzībās par narkotiku izplatīšanu, kuras dažas dienas vēlāk tika atceltas. Golunovs pie šīs izmeklēšanas strādāja kopš 2018.gada februāra. Pēdējo melnrakstu savam “Meduza” redaktoram Aleksejam Kovaļevam viņš nosūtījis burtiski dažas stundas pirms tam, kad viņu aizturējuši Maskavas centrā. “Meduza” pārliecināta, ka nelikumīgais arests saistīts ar viņa darbību – iepriekš Golunovs ziņojis, ka saņem gandrīz vai neslēptus draudus no saviem avotiem. Kad 7.jūnijā kļuva zināms par Golunova arestu, viņa kolēģi portālā “Meduza” un citi žurnālisti, kas atbalsta līdzīgus uzskatus, un tuvākie draugi no vairākiem neatkarīgajiem Krievijas medijiem nolēma pabeigt viņa darbu, atliekot visus citus projektus, pie kuriem paši strādājuši, teikts Meduza.io paziņojumā.

LSM.lv sekoja līdzi Golunova lietas attīstībai no paša sākuma. Piedāvātais materiāls tiek publicēts tieši tādā veidā, ka tas tika saņemts no “Meduza” redakcijas, tulkojums latviski – LSM.lv.

Pētījums tika gatavots vairākus mēnešus. Pēc Golunova аizturēšanas 2019. gada jūnijā darbā pie viņa publikācijas iesaistījās žurnālisti no pazīstamiem Krievijas plašsaziņas līdzekļiem – “Forbes”, “The Bell”, “Vedomosti” (”Ведомости”), “Novaja gazeta” (“Новaя газетa”), RBK (PБK), BBC krievu redakcijas un “Fontanka.ru” (“Фонтанкa.ру”).

Brāļu kapi

2008. gada novembrī nezināmas personas  smagi piekāva Himku žurnālistu Mihailu Beketovu. Apmēram pusotru gadu žurnālists pavadīja slimnīcās, kur viņam izoperēja sadragāto kaulu atliekas, kas bija skārušas smadzenes, amputēja labo kāju un kreisās rokas trīs pirkstus. Pēc uzbrukuma viņš pārvietojās invalīdu ratiņos, gandrīz nevarēja parunāt. Pēc pieciem gadiem Beketovs nomira.  

Vainīgos uzbrukumā žurnālistam tā arī neatrada. Pats Beketovs uzskatīja, ka aiz šī nozieguma varēja stāvēt Himku administrācijas vadītāji – dažus mēnešus pirms uzbrukuma viņš sāka saņemt draudus, 2007. gadā nezināmas personas sadedzināja viņa automobili. To visu žurnālists saistīja ar savām kritiskajām publikācijām par pilsētas varas iestādēm.

No 1994. līdz 2001. gadam Mihails Beketovs bija Himku mēra Jurija Korabļina preses sekretārs, bet pēc tam, kad Korabļins atstāja mēra amatu, Beketovs nodibināja laikrakstu “Himkinskaja pravda” (“Химкинская правда”), kas bija opozīcijā jaunajam mēram Vladimiram Streļčenko. No 2007. gada “Himkinskaja pravda” rakstīja par dažādām konfliktsituācijām, tostarp par cīņu par Himku meža saglabāšanu. Citstarp avīzē arī tika publicēta rakstu sērija par sešu kara lidotāju mirstīgo atlieku pārbedīšanu no brāļu kapiem, kas atrodas skvērā līdzās Ļeņingradas šosejai.

Himku varas iestādes nepieciešamību pārcelt brāļu kapus projām no skvēra skaidroja ar Ļeņingradas šosejas paplašināšanu; plašsaziņas līdzekļos arī figurēja versija, ka skvērs ir pārvērties par darba vietu prostitūtām, kuras “apgāna kara varoņu piemiņu”. Vietējie aktīvisti apgalvoja, ka brāļu kapi tiek pārcelti, lai atbrīvotu zemi tirdzniecības centra būvniecībai. Pēc publikācijām laikrakstā “Himkinskaja pravda” šim gadījumam pievērsa uzmanību valsts mēroga telekanāli.

Beketovs rakstīja, ka karavīru kapi izrakņāti ar traktoriem, kauli salikti atkritumu maisos, bet daļa kaulu pazaudēti. Centrālās televīzijas ēterā Beketovs demonstrēja paša izdarīto fotouzņēmumu, kurā redzams kauls, kas ir līdzīgs cilvēka kaulam, - to atrada brāļu kapu vietā pēc darbu pabeigšanas.

Tagad vietā, kur atradās skvērs, par kuru pirms 12 gadiem cīnījās žurnālists, ir biznesa centri. Pēc tam, kad izcēlās skandāls, Himku varas iestādes neuzdrošinājās apbūvēt to pilnībā (lai gan kadastra kartē zeme jau bija iezīmētа), un tika apbūvēti tikai zemes gabali, kas atradās pie ceļa. Gadu pēc pārbedīšanas dažus simtus metru no bijušajiem brāļu kapiem tika uzbūvēts biroju centrs, kas pieder Jevgeņijam Golovkinam – Maskavas apgabala Galvenās iekšlietu pārvaldes toreizējā priekšnieka (2001 – 2014) Nikolaja Golovkina dēlam. Uz biznesa centru līdz ar citiem pārcēlās uzņēmumi, kas tobrīd piederēja Himku apbedīšanas dienesta direktora Vjačeslava Nirkova sievai. Nirkovs vadīja brāļu kapos esošo mirstīgo atlieku pārbedīšanas darbus.

Studiju biedri

Pēc izglītības būdams militārais celtnieks, Vjačeslavs Nirkovs labi iekļāvās Himku mērijas sastāvā.  Pilsētas galva Vladimirs Streļčenko, kurš agrāk bija Kantemirovkas divīzijas komandiera vietnieks, labprāt ņēma komandā bijušās militārpersonas.

Skandāls ar brāļu kapu pārcelšanu Nirkovam kļuva par pirmo pieredzi konfliktsituāciju ar vietējiem iedzīvotājiem risināšanā. Pirms Nirkovs kļuva par municipālā apbedīšanas uzņēmuma priekšnieku, viņš bija kursa vadītājs Ārkārtējo situāciju ministrijas Civilās aizsardzības akadēmijā, kas atrodas Himku nomalē. Toreiz viņš sniedza savu pirmo interviju, pastāstot žurnālistiem, ka ticis galā ar “ģedovščinu” ar goda plāksnes palīdzību.

Laikā, kad norisinājās konflikts ap brāļu kapiem, Nirkovs daudz runāja ar žurnālistiem - skaidroja, ka mirstīgās atliekas ievietotas patologanatomiskajos maisos, kurus melnās krāsas dēļ varēja noturēt par atkritumu maisiem, darbus uzraudzījuši vietējās slimnīcas ķirurgi, bet kaulu, par kuru rakstīja Beketovs, domājams, atnesuši klaiņojošie suņi vai arī nolikuši paši aktīvisti.

Vjačeslavs Nirkovs, kurš bija veiksmīgi pabeidzis pārbedīšanu, tika paaugstināts amatā – 2009. gadā viņš tika iecelts par Himku Podrezkovas rajona administrācijas vadītāju, bet drīz vien kļuva par celtniecības nozares kuratoru Himku administrācijā. Šajā amatā viņš visvairāk palicis atmiņā ar centieniem legalizēt brīvo vietu apbūvi. Šiem projektiem bieži pretojās iedzīvotāji, un noregulēt konfliktus vienmēr vajadzēja Nirkovam.

Celtniecības biznesam Himkos ir tādas pašas priekšrocības kā apbedīšanas pakalpojumu sniegšanai – gandrīz Maskava, tikai lētāk. Lai gan Nirkovs nodarbojās ar būvniecības jautājumiem, viņš saglabāja ietekmi arī apbedīšanas tirgū. 2009. gadā Nirkovs uzaicināja vadīt pilsētas apbedīšanas dienestu savu kursabiedru no Kamišinas Celtnieku karaskolas (Volgogradas apgabals) Juriju Čabujevu. Viņi kopā izveidoja vairākas firmas, kuras pelnīja ar apbedīšanas pakalpojumiem, celtniecību un atkritumu izvešanu. Podrezkovā tikmēr uzradās nelieli tirdzniecības centri un veikaliņi, kas piederēja Nirkova sievai.

Nirkova un Čabujeva apbedīšanas biznesa shēma bija vienkārša – Himku municipālā apbedīšanas dienesta pārstāvji sēdēja visos morgos, taču dokumentus noformēja ar abiem ierēdņiem saistītā privātā uzņēmuma vārdā. Savā dzimtajā ciemā Penzas apgabalā Čabujevs noorganizēja zārku un rituālo priekšmetu izgatavošanu. Turklāt Nirkova sievas uzņēmums uzbūvēja kolumbāriju Novolužinas kapsētā (tieši tur 2013. gadā apbedīja Beketovu) un  plānoja uzbūvēt krematoriju ar jaunu kapsētu atkritumu poligona “Ļevoberežnij” (“Левобережный”) vietā Himkos.

Ar vēl viena Kamišinas celtnieku karaskolas kursabiedra Jurija Šnaidera sievu viņi nodibināja uzņēmumu “Čistij gorod” (“Чистый город”), kas nodarbojās ar atkritumu izvešanu no Himku uzņēmumiem.

No šīs desmitgades sākuma mītiņos pret brīvo vietu apbūvi Himkos sāka  parādīties sabiedrisko organizāciju “Veselīgā nācija” (“Здоровая нация”) un “Himku nakts vilki” (“Ночные волки Химки”) pārstāvji, kuri atbalstīja būvkompānijas, bet dažkārt arī izdzenāja mītiņotājus. Vjačeslavs Nirkovs bija motociklistu kluba vietējās nodaļas līdzīpašnieks, un “Nakts vilki” ieguva pierakstu vienā no Čabujevam un Nirkovam piederošajiem Himku tirdzniecības centriem. “Veselīgā nācija” bija reģistrētа Himku apbedīšanas dienesta  birojā  — telpā, kurā atradās aptieka, kas piederēja Himku pilsētas padomes deputātam, kurš vadīja celtniecības un dzīvokļu un komunālās saimniecības komisiju.

2010. gadā pēc kārtējā būvnieku konflikta ar vietējiem iedzīvotājiem Himkos tika piekauts ekologs Konstantīns Fetisovs. Milicija aizturējа izpildītājus un organizatoru – tas izrādījās Himku mērijas municipālā īpašuma nodaļas vadītājs Andrejs Černišovs – Nirkova kolēģis un viena no Vladimira Streļčenko vietniekiem Alekseja Valova padotais (pirms pievienošanās Streļčenko komandai Valovs komandēja militāro daļu, kas atradās līdzās Kantemirovkas divīzijai). Černišovam piesprieda sešu gadu ieslodzījumu labošanas darbu kolonijā. Tiesājamie teica, ka  pildījuši Valova uzdevumu, taču saistībā ar šiem izteikumiem nekas tālāk nenotika.

2012.gadā, drīz pēc konflikta par autoceļa būvi caur Himku mežu, Vladimirs Streļčenko bija spiests atstāt mēra amatu. Aleksejs Valovs 2014.gadā kļuva par Piemaskavas Ščolkovas rajona administrācijas vadītāju.

No Himkiem uz Hovansku

2013. gadā Himku apbedīšanas dienesta vadītājs Jurijs Čabujevs pārgāja darbā uz Maskavu, sākot vadīt Maskavas valsts budžeta organizācijas “Ritual” (“Ритуал”) 3.teritoriālo nodaļu, kurā ietilpa Hovanskas, Vostrjakovas un dažas citas kapsētas (Par Himku apbedīšanas dienesta vadītāju pēc Čabujeva  kļuva Pjotrs Ļevčenko — vēl viens studiju biedrs no Kamišinas Celtnieku karaskolas). 

Divus gadus vēlāk 3.teritoriālā nodaļa paplašinājās – tajā iekļāva vairākas slavenas Maskavas kapsētas, tostarp Trojekurovas, Vagaņkovas un Novodevičjes, un līdz ar to tā kļuva par “Ritual” lielāko nodaļu. Čabujeva kontrolē nonāca 31 kapsēta, tostarp pašas prestižākās. Čabujeva studiju biedrs un biznesa partneris uzņēmumā “Čistij gorod” Jurijs Šnaiders drīz vien sāka vadīt 5.teritoriālo nodaļu, kurā ietilpa vairākas lielas kapsētas Maskavas dienvidos – Ščerbinkas, Domodedovas, Kotļakovas. Tā Kamišinas Celtnieku karaskolas absolventi no Volgogradas apgabala pakļāva savai ietekmei Maskavas labākās kapsētas.  

Partneru ieņēmumi auga. Palielinājās arī apbedīšanas preču ražošana Čabujeva dzimtajā vietā. 3.teritoriālā nodaļa sāka nomāt tehniku no Čabujeva sievas.

Savukārt sieva atvēra restorānu “Serbija” (”Сербия”) vienā no dārgākajiem galvaspilsētas biznesa centriem “Romanov dvor” (“Романов двор”) — tas atrodas dažus simtus metru no Kremļa.

Par vienu no redzamākajām epizodēm, kas saistītas ar to, kā Jurijs Čabujevs palielināja ietekmi Maskavas apbedīšanas pakalpojumu tirgū, kļuva slavenais konflikts Hovanskas kapsētā. Kautiņā piedalījās pārstāvji no “Veselīgās nācijas” – tās pašas organizācijas, kuras dalībnieki izdzenāja Himku mītiņus pret brīvo vietu apbūvi. Šīs organizācijas biedri bija čečeni un policisti, bet viens no organizācijas vadītājiem bija Aleksandrs Bočarņikovs – Valsts ceļu satiksmes drošības inspekcijas Maskavas nodaļas bijušā vadītāja vietnieka Mihaila Portašņikova znots.

Pēc daudzām liecībām, konflikts sākas pēc tam, kad Čabujevs mēģināja palielināt ievācamās “nodevas” no kapsētā strādājošajiem tadžikiem.

Iebraucēji no Tadžikistānas veido būtisku darbaspēka daļu Maskavas kapsētās – viņi tīra kapsētu teritoriju un kopj kapus. “Meduza” noskaidroja, ka gandrīz visi viņi ir no Rogunas rajona Obigarmas ciemata Tadžikistānā. Vieni ir oficiāli noformēti darbā, citi strādā bez dokumentiem – taču visi, pēc pašu teiktā, maksā kapsētas administrācijai neoficiālas “nodevas”. Ilgu laiku šī summa nebija liela. Tas deva iespēju migrantiem sakrāt naudu un sākt darbības sfēru paplašināšanu – Hovanskas un Perepečinas kapsētās viņiem 2016. gadā parādījās оficiālas granīta darbnīcas. Čabujevs nolēma šo biznesu pārņemt savā kontrolē.

Hovanskas kapsētā strādājušie migranti vēlāk, tostarp arī tiesā, stāstīja, ka Jurijs Čabujevs piedāvājis viņiem pārrakstīt oficiālo un neoficiālo biznesu viņa cilvēkiem un turpināt strādāt par algu.

Tadžiki atteikušies, un Čabujevs pielietojis Himku metodes, iesaistot kaujiniekus no “Veselīgās nācijas”.

Puiši no “Veselīgās nācijas” parādījās Hovanskas kapsētā 2016. gada pavasarī – šajā gadalaikā kapsētās strādājošajiem, kas uzstāda pieminekļus un kopj kapus, ir karstākā sezona. Pārvietojoties ar motorolleriem, viņi “inspicēja” kapus, un, pēc šis “inspekcijas” rezultātiem, tadžikus dzina ārā no teritorijas.   

14. maijā, nākamajās brīvdienās pēc svētkiem, starp “Veselīgās nācijas” biedriem un tadžikiem notika masu kautiņš. Tajā piedalījās no 200 līdz 400 cilvēkiem; migrantiem bija liels skaitlisks pārspēks, tāpēc viņu pretinieki sāka šaut. Tomēr šaušana drīz beidzās – kapsētā ieradās policijas specvienība OMON. Sadursmē trīs cilvēki gāja bojā, vairāk nekā 30 guva nopietnas traumas. Starp cietušajiem bija kapsētas apmeklētāji.

2018. gada novembrī tiesa atzina Juriju Čabujevu par vainīgu nekārtību organizēšanā un piesprieda viņam 11 gadu ieslodzījumu stingra režīma kolonijā. Cits kautiņa sarīkotājs – sporta organizācijas “Veselīgā nācija” līdzdibinātājs Aleksandrs Bočarņikovs - tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem. Vēl 13 kautiņa dalībniekiem piespriests ieslodzījums no trīsarpus līdz 11 gadiem vispārēja režīma kolonijā. Tika aizturēti arī vairāk nekā simt tadžiku, un daļu no viņiem deportēja. 22 aizturētajiem tika piespriests 15 diennakšu administratīvais arests, vēl pieciem kautiņa dalībniekiem piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem.

Tiesas prāvā Jurijs Čabujevs paziņoja, ka par briestošo kautiņu vairākkārt brīdinājis toreizējo “Ritual” direktora vietnieku drošības jautājumos Aleksandru Garakojevu, taču viņš neesot neko darījis, lai novērstu konfliktu, bet privāto apsardzes firmu darbiniekiem, kas apsargā kapsētas, dots rīkojums neiejaukties. 90. gados Garakojevs dienējis Tadžikistānā, bet pirms darba “Ritual” bijis materiāli tehniskās apgādes bāzes priekšnieks FDD robežapsardzes pārvaldē Stavropolē.

Stavropolieši

Pēc Maskavas Tirdzniecības un pakalpojumu departamenta vērtējuma, Krievijas galvaspilsētas apbedīšanas pakalpojumu tirgus apgrozījums ir apmēram 14 – 15 miljardi rubļu (aptuveni 200 miljoni eiro) gadā. Turklāt atbilstoši oficiālajām atskaitēm valsts budžeta organizācijas “Ritual” ieņēmumi no maksas pakalpojumiem bijuši no 1,7 līdz trim miljardiem rubļu (24 līdz 42 miljoni eiro) gadā.

 Apbedīšanas pakalpojumi ir drošs skaidras naudas ieņēmumu avots, teic “Meduza” sarunbiedrs apbedīšanas nozarē. Nelegālos skaidrās naudas ieņēmumus var dot mirušo sagatavošana apbedīšanai, kapavietu pārdošana kapos, maksa par kapu rakšanu un labiekārtošanu, par bēru organizēšanu. Skaidrās “ēnu” naudas apmēru Maskavas apbedīšanas pakalpojumu tirgū trīs “Meduza” avoti lēš no 12 līdz 14 miljardiem rubļu (170 līdz 200 miljoni eiro) gadā.   

Šī tirgus pārdalīšana sākās vēl pirms apšaudes Hovanskas kapsētā, kas notika 2016. gada maijā. Tā sākās, kad  “Ritual” direktora amatā tika iecelts Artjoms Jekimovs – bijušais Krievijas Iekšlietu ministrijas Galvenās ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldes vecākais operatīvais pilnvarotais par uzņēmuma vadītāju kļuva 2015. gadā. Pēc avotu Maskavas pilsētas valdībā teiktā, Jekimova iecelšana tika skaidrota ar nepieciešamību ieviest kārtību apbedīšanas pakalpojumu tirgū, un darba pieredzei Iekšlietu ministrijā bija jāpalīdz jaunajam direktoram izpildīt šo uzdevumu.

Pirms jaunā vadītāja iecelšanas notika operāciju sērija pret ietekmīgiem “Ritual” vadītājiem, pret vairākiem cilvēkiem ierosināja krimināllietas par kukuļiem. Tikai dažas nedēļas pirms Jekimova pāriešanas jaunajā darbā Iekšlietu ministrijas Maskavas Galvenās pārvaldes Ekonomiskās drošības pārvaldes darbinieki  aizturējа bijušo Samaras apgabala domes deputātu Dmitriju Aņiščenko, kurš esot solījis kādam uzņēmējam palīdzēt kļūt par “Ritual” vadītāju par divu miljonu eiro atlīdzību. Aņiščenko “iesēdināja” uz pusotru gadu par krāpšanas mēģinājumu. Jekimovs piedalījās šīs lietas operatīvajā izstrādē, “Meduza” pastāstīja bijušais Iekšlietu ministrijas Ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldes darbinieks. 

Kļuvis par “Ritual” vadītāju, Jekimovs sāka nomainīt kapsētu pārvaldniekus, amatos ieceļot savus cilvēkus. Turklāt Jurija Čabujeva ietekmes zonas – tātad visas prestižākās Maskavas kapsētas – šīs izmaiņas neskāra.

Taču pēc konflikta Hovanskas kapsētā pienāca arī to kārta.

Cilvēkiem, kurus iecēla Jekimovs, bieži nebija nekādas pieredzes. Jaunieceltajiem bija arī kopīga izcelsme – gandrīz viņi visi nāca no Stavropoles novada. 

Kadru maiņas un strukturālo izmaiņu rezultātā galvenās “Ritual” struktūrvienības tika pakļautas vienam cilvēkam – direktora pirmajam vietniekam. Šajā amatā tika iecelts Valerians Mazaraki, kuram agrāk piederēja alkohola bizness. Starp “Ritual” teritoriālo struktūrvienību vadītājiem parādījās Romāns Molotkovs – Stavropoles repa grupas “Krjostnaja semja” (“Крестная семья”) vokālists un vairāku Stavropoles restorānu līdzīpašnieks; Alberts Utakajevs - bijušais FDD robežapsardzes karaspēka priekšnieks Karačajā-Čerkesijā, vēlāk – “Ritual” direktora vietnieks; Jurijs Kušnirs, kurš agrāk strādājis par autosalona menedžeri un bārmeni restorānā uz kuģa “Vaļerij Brjusov” (“Валерий Брюсов”), kā arī citi (pavisam 12 cilvēki). 

Ko uzņēmumā “Ritual” nevada stavropolieši

Vienīgā “Ritual” darbības joma, kuru nevada tie, kas cēlušies no Stavropoles novada, ir kapitālās celtniecības un labiekārtošanas bloks, kuru pārrauga Nikolajs Piškins, Oļegs Semjonovs un Vladislavs Petraševs. Agrāk viņi strādāja vienā no Maskavas Austrumu administratīvā apgabala dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmumiem. Piškins no 2010. līdz 2012. gadam vadīja Maskavas Izmailovas rajona valdi, bet Semjonovs – šī rajona nekustamā īpašuma pārvaldi. 2016. gadā par  lielāko Maskavas kapu labiekārtošanas apakšuzņēmēju kļūst kompānija “Gamma” (“Гамма”), kas iegūst līgumus par gandrīz 220 miljoniem rubļu (apmēram trīs miljoni eiro). “Gamma”   īpašnieks ir Ruslans Nikalovs. Viņam pieder arī kompānija “Aksioma” (“Аксиома”), kura no 2010. līdz 2015. gadam uzvarēja konkursos par darbu izpildi Izmailovas rajonā par vairāk nekā 220 miljoniem rubļu (aptuveni trīs miljoni eiro). Tomēr lielākie apakšuzņēmēji Izmailovā bija kompānijas “Akkord” (“Аккорд”) un “Аtlant” (“Атлант”), kuras dažu gadu laikā no rajona budžeta saņēma vairāk nekā miljardu rubļu (vairāk nekā 14 miljoni eiro). Abu uzņēmumu īpašnieks bija Pāvels Radčenko. 2014. gadā, pēc tam kad no rajona valdes vadītāja amata aizgāja Nikolajs Piškins, uzņēmumi pārtrauca piedalīties konkursos Izmailovas rajonā, taču vēlāk ieguva vairākus līgumus ar “Ritual”. Sensena sāncense Radčenko uzņēmumiem konkursos bija kompānija “TD  Gelios” (“ТД Гелиос"), kas pieder biznesmenim no Zeļenogradas Andrejam Pakam. Interesanti, ka Andrejam Pakam ir kopīgs bizness ar Oļega Semjonova sievu Olgu Glozmani – uzņēmums “Danļuks” (“Данлюкс”).

Pēc Maskavas kapsētu vadības maiņas notika izmaiņas arī to apsardzē – vairāku apsardzes firmu vietā līgumu ieguva uzņēmums “Aļfa-Hors” (“Альфа-Хорс”). Tā galvenā īpašniece ir 28 gadus vecā Еmīlija Leškeviča, kurai pieder аrī rokdarbu salons Permā. Leškeviča ir radiniece Anastasijai Mazaraki, kas savukārt ir sieva Ļevam Mazaraki, kura brālis ir Jekimova ieceltais “Ritual” direktora pirmais vietnieks Valerians Mazaraki.

Pusgadu pēc sadursmes Hovanskas kapsētā Emīlija Leškeviča nodibināja uzņēmumu “Pervaja rituaļnaja kompaņija” (“Первaя ритуальнaя компания”). Viņa iepirka vairākus desmitus automobiļu-katafalku un pēc tam konkursos ieguva vairākus līgumus transporta pakalpojumu sniegšanai “Ritual” vajadzībām. Leškevičas partneris uzņēmumā “Pervaja rituaļnaja kompaņija” ir Sardals Umalatovs, kurš 2019. gada kļuva par īpašnieku arī apbedīšanas pakalpojumu uzņēmumam “Graaļ” (“Грааль”).

Sardala Umalatova tēvs bija Čečenijas parlamenta naftas rūpniecības komitejas priekšsēdētājs Džohara Dudajeva laikā. 2009. gadā tolaik 23 gadus vecais Umalatovs iekļuva kriminālhronikā, jo tika sadedzināta viņam piederošā automašīna “Bentley”. 2017. gadā Umalatova brāli Muhamedu nošāva konfliktā starp vienā maršrutā konkurējošu  maršruta taksometru uzņēmumu darbiniekiem. Maskavas apgabala varas iestādes šajā problemātiskajā maršrutā tiesības veikt reisus piešķīra pārvadātājam “Trans-Roud” (“Транс-Роуд”), kuru plašsaziņas līdzekļi saista ar Krievijas iekšlietu ministra Vladimira Kolokoļceva dēlu Aleksandru Kolokoļcevu. Sardalam Umalatovam kopīgi ar Aleksandru Kolokoļcevu pieder vairāki uzņēmumi. Iepriekš laikraksts “Vedomosti” saistīja iekšlietu ministra dēlu ar vairākiem maršruta taksometru operatoriem, kuri no Maskavas satiksmes departamenta ieguva daudzus miljardus rubļu vērtus līgumus par pasažieru pārvadāšanu.

Ministra padomniece Irina Volka Aleksandra Kolokoļceva vārdā rakstiski paziņoja “Meduza”, ka ministra dēls nekad nav bijis saistīts ar apbedīšanas biznesu un ka ministram nekas neesot zināms par to, ka dēls veiktu nelikumīgu komerciālo darbību. Emīlija Leškeviča pavēstīja “Meduza”, ka nesniegs nekādus komentārus. Maskavas tirdzniecības un pakalpojumu departaments neatbildēja.

Baņķieri

Deviņdesmitajos gados un pagājušajā desmitgadē brāļi Ļevs un Valerians Mazaraki dzīvoja un nodarbojās ar biznesu Stavropoles novadā, Baškortostānā un Krasnodaras novadā.  Viņiem piederēja Stavropoles alkohola ražotājs “Aļjans” (“Альянс”). Alkohola tirgus regulēšanas federālais dienests ne reizi vien pieķēra “Aļjans” nezināmas izcelsmes spirta izmantošanā. Vēl brāļiem piederēja   veikali un izklaides vietas, kurās, pēc Stavropoles mediju ziņām, arī konstatēts šaubīgs alkohols. 2007. gadā Valerians Mazaraki nodibināja loteriju “Ieņēmumu laiks” (“Время дохода”) - tā nepstāvēja ilgi, jo tās reklāmā tika izmantots toreizējā pirmā vicepremjera Dmitrija Medvedeva tēls.

Ļevs Mazaraki no 2007. līdz 2012. gadam vadīja kompānijas “SG-Trans” (“СГ-Транс”) Ziemeļkaukāza filiāli. Šis uzņēmums ir viens no lielākajiem dzelzceļa operatoriem naftas un gāzes kravu pārvadājumos. Paralēli Mazaraki piederēja kompānija     “SG-Treid” (”СГ-Трейд”), kas sniedza dažādus pakalpojumus uzņēmumam “SG-Trans”. Piemēram, dzelzceļa operators nodeva glabāšanā dzelzceļa cisternas, bet pēc dažiem gadiem noskaidrojās, ka tās pazudušas. Tajā pašā laikā “SG-Treid” internetā ievietoja sludinājumu par cisternu rezervuāru pārdošanu. Stāstā par cisternu pazušanu figurē vairāki tagadējie kapsētu pārvaldnieki.

Šīs desmitgades sākumā brāļi Mazaraki pārdeva kompāniju “Aļjans” un pārcēlās uz Maskavu, alkohola biznesu nomainot pret finanšu biznesu. Mazaraki un viņu paziņas kļuva par īpašniekiem un menedžeriem vairākās bankās – “Socekonombank” (“Соцэкономбанк”), “Nacionaļnij bank razvitija biznesa” (“Национальный банк развития бизнеса”), “Mast-bank” (“Маст-банк”), “Vestinterbank” (“Вестинтербанк”) (sk. tabulu).

Visām šīm kredītiestādēm ir raksturīga viena lieta – drīz pēc tam, kad parādījās ar Mazaraki saistīto menedžeru komanda, centrālā banka atsauca bankas licenci “par likumdošanas aktu pārkāpumiem [nelikumīgi iegūto] ienākumu legalizācijas novēršanas jomā”, bet vēlāk izrādījās, ka no bankas aizplūduši aktīvi. Pēc centrālās bankas datiem, Stavropoles “Socekenombank” pēc licences atsaukšanas tika konstatēts 1,1 miljarda rubļu (15 miljoni eiro)   iztrūkums, “Nacionaļnij bank razvitija biznesa” iztrūkums bija 13 miljardi rubļu (182 miljoni eiro), “Маst-bank” — 6,8 miljardi rubļu (95 miljoni eiro), nelielajā “Vestinterbank” — 386 miljoni rubļu (pieci miljoni eiro). “Vestinterbank” līdzīpašnieks kopā ar Ļevu Mazaraki bija kādreizējais valsts drošības struktūru darbinieks Nikolajs Dorofejevs. Divi avoti apbedīšanas nozarē uzskata, ka viņš ir FDD Maskavas pilsētas un apgabala pārvaldes priekšnieka Alekseja Dorofejeva radinieks, taču “Meduza” neizdevās iegūt dokumentālu apstiprinājumu šai informācijai. Uz vēstuli Nikolajs Dorofejevs neatbildēja, sazvanīt viņu nebija iespējams. Aleksejs Dorofejevs neatbildēja uz pētījuma dalībnieku daudzkārtējiem lūgumiem sniegt informāciju.

Pēc centrālās bankas datiem, līdzekļi no bankām tika aizplūdināti, izsniedzot kredītus kompānijām-viendienītēm, taču dažos gadījumos naudu saņēma pazīstami uzņēmumi. Tā, piemēram, neilgi pirms licences atsaukšanas bankai  “Nacionaļnij bank razvitija biznesa” tajā 30 miljonu rubļu (420 000 eiro) kredītu saņēma Ļeva Mazaraki kompānija “ST-Treid” (tā pati, kura pazaudēja cisternas). Drīz pēc tam tā pārtrauca savu darbību.

Liela daļa darbinieku pārgāja strādāt no bankas uz banku. Piemēram, Stavropoles novadā dzimušais Sergejs Seļukovs bija “Socekonombank” akcionārs, bet vēlāk vadīja “Nacionaļnij bank razvitija biznesa” un “Mast-bank” klientu apkalpošanas centrus. 2015.-2016. gadā viņš bija priekšnieks vienā no “Ritual” teritoriālajām struktūrvienībām, bet 2017. gada pavasarī kļuva par Samarā reģistrētās nelielās bankas “Sputņik” (“Спутник”) Maskavas biroja vadītāju.   

2017. gadā banku “Sputņik” iegādājās grupa cilvēku, kas iepriekš strādāja “Socekonombank” un citās izputējušajās bankās. Drīz pēc tam bankai “Sputņik” parādījās Maskavas filiāle un operāciju kases tirgos “Dubrovka” (“Дубровка”), “Fudsiti”(”«Фудсити”) un tirdzniecības un gadatirgu kompleksā  “Moskva” (“Москва”). Lai gan tirgos ir liela skaidrās naudas plūsma, tur strādā nedaudzas bankas – līdz licences atsaukšanai viens no lielākajiem spēlētājiem bija “Mast-bank”, kas arī ir saistīta ar Stavropoles finansistu grupu. “Meduza” pārliecinājās, ka “Sputņik” operāciju kases tirgos tika atvērtas tajās pašās telpās, kurās iepriekš atradās “Mast-bank” kases.

2019. gada martā policijas darbinieki veica kratīšanas tirgos “Sadovod” (“Садовод”), “Fudsiti” un tirdzniecības un gadatirgu kompleksā “Moskva”, pilnībā bloķējot to darbu. Drīz pēc tam “Sputņik” operāciju kases tirgos tika slēgtas.

Sazvanīt Valerianu un Ļevu Mazaraki “Meduza” neizdevās. Valerians neatbildēja uz vēstuli, kas viņam tika nosūtīta uz “Ritual” preses dienesta e-pastu. Ļevs neatbildēja uz jautājumiem, kas viņam tika nosūtīti sociālajā tīklā “Facebook”.

Draugi no “Bērnu pasaules”

Artjoms Jekimovs ir cilvēks, kurš par savu vietnieku iecēla Valerianu Mazaraki, bet par Maskavas kapsētu teritoriālo pārvalžu priekšniekiem – viņa novadniekus no Stavropoles. Sāka strādāt valsts budžeta organizācijā “Ritual” drīz pēc specoperācijas viņa iepriekšejā darba vietā. Šīs operācijas rezultātā visa Iekšlietu ministrijas Galvenās ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldes vadība nonāca cietumā.

Par operācijas iemeslu kļuva izmeklēšanas eksperiments, kuru sarīkoja Galvenās ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldes darbinieki – viņi mēģināja izprovocēt  uz kukuļa ņemšanu FDD Iekšējās drošības pārvaldes 6.dienesta priekšnieku Igoru Djominu. Pēc tam septiņi Galvenās ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldes darbinieki ar šīs struktūrvienības priekšnieku ģenerāli Denisu Sugrobovu priekšgalā tika apsūdzēti kukuļņemšanas provocēšanā un amata pilnvaru pārsniegšanā, bet vēlāk lietā parādījās arī pants par noziedzīga grupējuma organizēšanu. Sugrobovam 2017. gadā tika piespriests 22 gadu cietumsods (vēlāk šis termiņš tika saīsināts līdz 12 gadiem).

Tiek uzskatīts,  ka Sugrobova lieta bija nozīmīgs notikums vairāku spēka struktūru darbinieku grupu cīņā par kontroli pār banku jomu, kuru tradicionāli pārraudzījusi FDD Ekonomiskās drošības pārvaldes banku apakšnodaļa (“K” pārvalde).

 

 

Deniss Sugrobovs zinājis, ka tiek gatavota Artjoma Jekimova aiziešana no viņa iestādes uz “Ritual”, “Meduza” pastāstīja avots Sugrobova aprindās. Pēc avota teiktā, jau 2013. gadā Sugrobovs domājis, ka Jekimovs kļūs par Maskavas apbedīšanas dienesta vadītāju, jo viņa draugs ir FDD Maskavas pilsētas un apgabala pārvaldes priekšnieka Alekseja Dorofejeva palīgs Marats Medojevs. Turklāt paziņas prezidenta administrācijā Sugrobovam ziņojuši, ka Jekimova iecelšanu esot lobējis pats Dorofejevs.

FDD ģenerālpulkvedis Aleksejs Dorofejevs (tagad viņam ir 58 gadi) beidzis Ļeņingradas Mehānikas institūtu, pēc tam dienējis Valsts drošības komitejā (VDK) un strādājis valsts drošības struktūrās Ļeņingradā un Pēterburgā. 2005. gadā kļuva par FDD Karēlijas pārvaldes vadītāju. Pēc plašsaziņas līdzekļu vēstītā, viņš tika atcelts no šī amata pēc masu nekārtībām Kondopogā 2006. gadā, taču drīz pārcēlās uz Maskavu. No 2010. līdz 2012. gadam Dorofejevs vadīja FDD “M” pārvaldi, kas vēlāk īstenoja operāciju pret Iekšlietu ministrijas Ekonomiskās drošības un pretkorupcijas pārvaldi. 2012. gadā viņš kļuva par FDD Maskavas pilsētas un apgabala pārvaldes priekšnieku.

To, ka tieši ģenerālis Dorofejevs stāvējis aiz Artjoma Jekimova iecelšanas par “Ritual” vadītāju, apstiprināja “Meduza” avots tiesībaizsardzības struktūrās.  Kāda specdienesta virsnieks, kas personīgi pazīst Maratu Medojevu, pastāstīja “Meduza”, ka Jekimovs ticis uzskatīts par “Dorofejeva cilvēku”.

Tas pats “Meduza” sarunbiedrs raksturo Dorofejevu kā “aristokrātu”: “Ģenerālpulkvedis, kabinets, ziemas dārzs. Ne katrs priekšnieks no “Bērnu pasaules” pie viņa var nokļūt.” (FDD galvenā mītne Maskavas Lubjankas laukumā atrodas pretī veikalam “Bērnu pasaule” – Aut.)

37 gadus vecais Marats Medojevs (kuru avots no Sugrobova aprindām nosauca par Artjoma Jekimova draugu) ir Alekseja Dorofejeva personīgais palīgs. Medojevs dzimis Ļeņingradā, taču vismaz kopš šī gadsimta sākuma dzīvo Maskavā, līdz 2012. gadam strādāja FDD izmeklēšanas pārvaldē. Oficiāli viņš nekad nav nodarbojies ar biznesu, taču ir pieradis pirkt dārgus automobiļus un motociklus. Tā 2012. gadā viņš nopirka jaunu auto “BMW X5 Drive”, bet divus gadus vēlāk - motociklu “BMW R1”. Fonda cīņai pret korupciju vadītājs Aleksejs Navaļnijs rakstīja, ka automobili Medojevs vēlāk pārdevis Valērijam Boļšakovam. “Meduza” noskaidroja, ka Boļšakovs ir “Ritual” transporta nodaļas priekšnieks. Valērijs Boļšakovs atteicās sniegt komentārus un nometa klausuli. Boļšakova dēls Aleksandrs paziņoja, ka tēvs nepazīstot Maratu Medojevu, bet auto nopircis pēc sludinājuma. Taču Aleksandrs Boļšakovs ir tuvs Medojevu un Mazaraki ģimeņu draugs un bieži ar tām kopā pavada brīvo laiku. Tā, piemēram, uz Boļšakova jaunākā kāzām klubā “Soho Rooms” bija ieradušies Valerians Mazaraki un Marata Medojeva sieva Natālija.

Ar Dorofejevu Marats Medojevs ir pazīstams vismaz kopš šīs desmitgades sākuma. Avots FDD Maskavas pilsētas un apgabala pārvaldē, kurš personīgi pazīst Medojevu, stāsta, ka Dorofejevs viņu paņēmis pie sevis strādāt, kad kļuvis par Maskavas pārvaldes priekšnieku. “Meduza” avots spēka struktūrās, kurš arī pazīst Medojevu, dēvē viņu par Dorofejeva “labo roku” un “visu viņa uzdevumu izpildītāju”: “Ja uzdevums nāk no viņa, tātad tas nāk no šefa un jāpilda, par to neviens nešaubās.” Avots apstiprina, ka FDD darbinieki ir tieši saistīti ar “Ritual”. Pēc avota teiktā, Medojevs dažkārt risina nepatīkamas situācijas, kas rodas “Ritual” darbiniekiem.

“Ritual” direktors Artjoms Jekimovs piedāvāja tikties vienam no pētījuma autoriem, taču pēdējā brīdī pārcēla tikšanos uz nenoteiktu laiku “saistībā ar tēmas sarežģītību” un līdz šā raksta publicēšanas brīdim nevarēja sniegt operatīvu komentāru.  

"Viena banda"

2018. gada februārī Maskavas klubā “Soho Rooms” tika atzīmēta Ļeva Mazaraki sievas Anastasijas dzimšanas diena (Anastasija Mazaraki ir pazīstama ar to, ka viņai pieder viens no dārgākajiem automobiļiem Maskavā – oranžā sporta mašīna “Lamborghini Aventador LP 700-4”, kuras cena sākas no 23,7 miljoniem rubļu (331 000 eiro). Ballīte notika “Lielā Getsbija” stilā. Viesu vidū bija arī “Ritual” direktors Artjoms Jekimovs.

Mazaraki ģimene bieži pavada laiku arī Medojevu ģimenes kompānijā. Tā 2019. gada maijā restorānā “Podmoskovnije večera” (“Подмосковные вечера”) Rubļovkā tika atzīmēta Marata Medojeva sievas Natālijas dzimšanas diena. Viesu vidū – Anastasija Mazaraki un Maija Ovsjaņņikova, dzimusi Medojeva, – Marata Medojeva jaunākā māsa. Pasākumu, kura nosaukums bija “Vakara Nataša” (“Вечерняя Наташа”), vadīja televīzijas zvaigzne Ivans Urgants, viesus izklaidēja grupa “Diskoteka Avarija” (“Дискотека Авария”). Pēc “Meduza” avotu vērtējuma, pasākums izmaksājis 18 līdz 20 miljonus rubļu (250 000 līdz 280 000 eiro). Svinības organizēja pasākumu aģentūra “Safit Event” — tā pati, kas rīkoja tematisko ballīti “Agent Provocateur” stilā par godu Anastasijas Mazaraki dzimšanas dienai 2019. gada februārī, kuras viesu vidū bija Marata Medojeva māsa Elda Medojeva.

Klubs “Soho Rooms” pieder Anastasijas un Ļeva Mazaraki 19 gadus vecajam dēlam Jegoram. Klubu un restorānu biznesā Jegors Mazaraki ienāca, nopērkot vairākas izklaides vietas Maskavas restorānu un klubu klasterī  “Trjohgornaja manufaktura” (“Трехгорнaя мануфактурa”), tostarp klubu “Hooligan Moscow” (iepriekš piederēja Denisam Simačovam un Andrejam Kobzonam), īru pabu “Blacksmith” un banketu zāli “Jagger Hall”. Jegoram Mazaraki pieder arī bārberšops “20/15” un pirts komplekss “Šaika-Ļeika”(”Шайка-Лейка”, tulk. - viena banda). 

Mazaraki ģimenes izklaides biznesu pārvalda Igors Ņeļubovs – agrāk viņš vadīja striptīzklubu “Krasnaja Šapočka” (“Красная Шапочка”) bet pēc tam bija katafalku transporta kompānijas “Pervaja rituaļnaja kompaņija” ģenerāldirektors. Ņeļubovs arī vada vairākus uzņēmumus, kuri pieder Mazaraki paziņam Vjačeslavam Martiņenko. Pārcēlies uz Maskavu drīz pēc Mazaraki, arī Martiņenko kļuva par īpašnieku vairākām populārām galvaspilsētas izklaides vietām – klubiem “Konstruktor” (“Конструктор”)  un “Miks” (“Микс”), kā arī banketu zālei “Mir” (“Мир”), kas atrodas ēkā, kurā ir arī tāda paša nosaukuma kinoteātris.

2018. gada beigās Martiņenko parādījās jauns bizness – viņš uzvarēja konkursā par tirdzniecības tiesībām metro stacijās Maskavas centrā. Neilgi pirms tam par metro pārraugošā Maskavas Transporta departamenta vadītāja vietnieku kļuva Аleksandrs Garakojevs – FDD rezerves pulkvedis un tas pats kādreizējais “Ritual” drošības dienesta vadītājs, kurš atteicās atbalstīt “himkieti” Juriju Čabujevu kautiņā Hovanskas kapsētā.

Galvaspilsētas transporta kompleksā strādāja arī Medojevu radinieks Jurijs Ovsjaņņikovs, kurš vadīja Мaskavas administratīvo ceļu inspekciju. Biroja vajadzībām inspekcija nomāja telpas Kazakova ielā, kuras pieder Marata Medojeva tēvam Igoram Medojevam. Agrāk šajās telpās аtradās bankas “Arksbank” (“Арксбанк”) centrālais birojs. 2016. gadā “Arksbank” nokļuva liela skandāla centrā – pēc tam, kad šai bankai tika atsaukta licence, atklājās, ka 90% noguldījumu 35,1 miljarda rubļu (490 miljoni eiro) apmērā nebija uzskaitīti bilancē un vairs nebija bankā.

Pensionārs Igors Medojevs, ietekmīgā spēka struktūru pārstāvja Marata Medojeva tēvs, ir tuvs draugs “Magņitska sarakstā” minētajam FDD ģenerālim Viktoram Voroņinam, kurš līdz 2016. gadam vadīja “K” pārvaldi, kas atbild par banku jomas kontroli, apgalvo divi “Meduza” avoti, kas ir pazīstami ar Igoru Medojevu. Banku īpašnieki vairākkārt apsūdzējuši Voroņinu, ka viņš mēģinājis sagrābt banku aktīvus, izmantojot reiderismu. 2011. gadā baņķieris Aleksandrs Ļebedevs publicēja atklāto vēstuli, kurā norādīja, ka daži Voroņina padotie sajaukuši to, kas pieder viņiem, ar to, kas pieder valstij. Ar Voroņinu labi pazīstams ir arī Dorofejevs – pagājušās desmitgades beigās viņi kopā lidoja no Pēterburgas uz Maskavu, no 2010. līdz 2012. gadam vienlaikus vadīja FDD Ekonomiskās drošības dienesta pārvaldes.

Līdz aiziešanai pensijā Igors Medojevs strādāja FDD Ziemeļosetijas pārvaldē, bet no 2001. gada bija Anatolija Serdjukova palīgs Krievijas Federālajā nodokļu dienestā un Aizsardzības ministrijā (Serdjukovs vienu pēc otras vadīja abas institūcijas). Kad Medojevs strādāja Aizsardzības ministrijā, viņam piešķīra goda nosaukumu “Krievijas varonis”, tomēr 2010. gadā viņš tika atlaists ar toreizējā prezidenta Dmitrija Medvedeva rīkojumu. Tagad Igors Medojevs dzīvo Slovākijā. Viņam kaimiņos apmetušies cilvēki, kas saistīti ar uzņēmumu “Faradej” (“Фарадей”) – tas ir galvenais apavu piegādātājs FDD, Iekšlietu ministrijai, Ārkārtējo situāciju ministrijai un Nacionālajai gvardei.

Vēl viens bijušais Serdjukova padomnieks ir Sergejs Koroļovs, kurš 2016. gadā tika iecelts par FDD Ekononomiskās drošības dienesta priekšnieku. “Novaja gazeta” viņu dēvē par Marata Medojeva krusttēvu (to apstiprina “Meduza” avoti, kas ir tuvi Iekšlietu ministrijai). “Meduza” avots FDD uzskata, ka par Alekseja Dorofejeva palīgu Marats Medojevs kļuvis, pateicoties tēva protekcijai.

Igors Medojevs neatbildēja uz zvaniem un īsziņām lietotnē “WhatsApp”. FDD Sabiedrisko sakaru centrā un Maskavas pilsētas un apgabala pārvaldes preses dienestā lūgumi sniegt komentārus palika bez atbildes. 

Kaimiņi 

Šīs desmitgades sākumā Marats Medojevs saņēma zemes gabalu vasarnīcu nekomerciālajā partnerībā “Dačnij ostrovok” (“Дачный островок”), kas atrodas Istras rajonā Piemaskavā. Bez FDD Maskavas pilsētas un apgabala nodaļas priekšnieka Alekseja Dorofejeva šajā ciematā zeme pieder ari FDD Kontroles dienesta priekšniekam Vladimiram Krjučkovam, bijušajam Federālā muitas dienesta vadītāja vietniekam Igoram Zavražnovam un Konstantīnam Gavrikovam – FDD Ekonomiskās drošības dienesta banku sektoru pārraugošās “K” pārvaldes priekšnieka vietniekam.      Vēl kaimiņos ir FDD ģenerāļa Oļega Feoktistova māja (viņš 2016. gadā, būdams valsts naftas kompānijas “Rosņeftj” (“Роснефть”) viceprezidents, pārraudzīja ekonomikas attīstības ministra Alekseja Uļukajeva aizturēšanas operāciju).

Medojevi ir kaimiņi vēl vienā kotedžu ciematā “Ļesnaja buhta” (“Лесная бухта”), kas atrodas Istras ūdenskrātuves krastā (tas ir 40 minūšu brauciens ar auto no “Dačnij ostrovok”). Pēc Vienotā valsts nekustamo īpašumu reģistra datiem, zemes gabala iegādei vasarnīcu ciematā “Ļesnaja buhta” Igors Medojevs 2012. gadā saņēma 119 miljonu rubļu (1,7 miljoni eiro) kredītu bankā “Strategija” (“Стратегия”). Mēnesi pirms kredīta saņemšanas tiesībaizsardzības struktūras bankā veica kratīšanas un izņēma dokumentus saistībā ar lietu par 20 līdz 25 miljonu rubļu (280 000 līdz 350 000 eiro) aizplūšanu uz ārzemēm. Bankas vadība izvairījās no soda, lai gan pēc tam šo kredītiestādi ne reizi vien pieķēra naudas atmazgāšanas apkarošanas likumu nepildīšanā, bet vēlāk atņēma licenci. 

2015. gadā zemi ciematā “Ļesnaja buhta” kaimiņos Medojevam iegādājās Aleksejs Dorofejevs (pašlaik izrakstā minēts īpašnieks “Krievijas Federācija”). Kotedžas Medojevs un Dorofejevs uz sava vārda noformēja vienā dienā 2017. gadā. Laikraksta “Novaja gazeta” 2019. gada jūnijā veiktie aerofotouzņēmumi liecina, ka  starp Dorofejeva un Medojeva zemes gabaliem nav žoga.

2018. gada pavasarī līdzās Alekseja Dorofejeva un Igora Medojeva īpašumiem zemes gabalu nopirka Ļeva Mazaraki sieva Anastasija. (2019. gada 21. jūnijā portāls “PaSMI.ru” ziņoja, ka Mazaraki ģimene būvē muižu Piemaskavas Barvihā. Pēc portāla aplēsēm, celtniecības izmaksas ir tuvu trim miljardiem rubļu jeb 42 miljoniem eiro. – Aut.)

Mazaraki un Dorofejeva ģimenes arī var būt pazīstamas. Dorofejeva, Medojeva un Mazaraki īpašumi atrodas kaimiņos cits citam un faktiski veido atsevišķu ielu. Šajā pašā ielā atrodas zemes gabals, kurš vēl nesen piederēja Igora Medojeva meitai (un Marata Medojeva māsai) Eldai, taču 2018. gadā viņa to pārdeva. Atbilstoši izrakstam no valsts reģistra, kas saņemts 2019. gada 12. jūnijā, par zemes gabala pircēju kļuvusi “Krievijas Federācija”. Taču agrākos izrakstos teikts, ka pircējs bijis Boriss Sergejevičs Koroļovs. Viņa vārds, tēvvārds un uzvārds pilnībā sakrīt ar FDD Ekonomiskās drošības pārvaldes priekšnieka Sergeja Koroļova dēla vārdu, tēvvārdu un uzvārdu. Tāpat kā Aleksejs Dorofejevs, Sergejs Koroļovs sāka karjeru valsts drošības dienesta Pēterburgas pārvaldē. Tāpat kā Igors Medojevs, viņš bija aizsardzības ministra Serdjukova palīgs. Kāds Medojeva paziņa apgalvo, ka zemes gabala pircējs patiešām bijis šā augsta ranga FDD darbinieka dēls. Elda Medojeva atteicās atbildēt uz “Meduza” jautājumiem.

Stāsts par Alekseja Dorofejeva un Eldas Medojevas zemes gabaliem nav vienīgais piemērs, kad nekustamais īpašums, kuram kā īpašnieki dokumentos minēti ierēdņu ģimenes locekļi, izrādās Krievijas Federācijas īpašumā. Kopš 90. gadu sākuma FDD Ekonomiskās drošības pārvaldes priekšnieka Sergeja Koroļova ģimene bija reģistrēta valsts dzīvoklī Pēterburgā. Izrakstā no valsts reģistra teikts, ka 2018. gada jūlijā dzīvoklis pārgājis “pilsoņu īpašumā”. Taču kā nākamais īpašnieks minētas nevis fiziskās personas, bet tā pati “Krievijas Federācija”, turklāt tās īpašums sadalīts vairākās daļās.

2019. gada jūnijā Krievijas Federācija kļuva arī par Alekseja Dorofejeva savrupmājas īpašnieci ciematā “Ļesnaja buhta”.

Epilogs

2018. gada beigās Maskavas apgabala gubernators Andrejs Vorobjovs nomainīja iestādi, kas pārrauga apbedīšanas biznesu. No patēriņa tirgus ministrijas šīs jomas uzraudzība tika nodota reģionālās drošības galvenajai pārvaldei, kuru vada Romāns Karatajevs. Līdz pāriešanai darbā Maskavas apgabalā Karatajevs strādāja FDD “M” pārvaldē. “M” pārvaldi tolaik vadīja Aleksejs Dorofejevs.

Par Karatajeva vietnieku, kurš reģionālās drošības galvenajā pārvaldē atbild par apbedīšanas jomu, tika iecelts Dmitrijs Jevtušenko. Viņš agrāk strādāja Stavropoles novada valdībā, brāļu Mazaraki dzimtenē. Turklāt Jevtušenko ir vadījis uzņēmumu “Vojentorg-Jug”  (“Военторг-Юг”), kurā strādāja Sergejs Seļukovs – viens no “Ritual” struktūrvienību vadītājiem, kurš ir manīts naudas aizplūšanas shēmās no vairākām Maskavas bankām. Romāns Karatajevs atteicās atbildēt uz “Meduza” jautājumiem pa tālruni, tā vietā ierosinot pierakstīties pie viņa uz pieņemšanu.

2018. gada decembrī Piemaskavas varas iestādes nodibināja Maskavas valsts budžeta organizācijai “Ritual” analoģisku struktūru – valsts budžeta organizāciju “Centr memoriaļnih uslug” (“Центр мемориальных услуг”), kas savā kontrolē pārņems apbedīšanas biznesu Maskavas apgabalā (pašlaik katrā municipalitātē ir sava apbedīšanas kompānija). Par jaunā uzņēmuma vadītāju kļuvis Viskrievijas karsējmeiteņu sporta federācijas līdzdibinātājs Nikolajs Kazakovs – kopš 2017. gada viņš vadīja Himku apbedīšanas dienestu. Pašlaik, spriežot pēc valsts iepirkumiem, jaunā valsts budžeta organizācija pērk mēbeles, kancelejas piederumus un īrē telpas birojiem Maskavas apgabala pilsētās.

Avots Piemaskavas apbedīšanas nozarē pastāstīja “Meduza”, ka jaunie cilvēki jau pārņēmuši savā kontrolē apbedīšanas biznesu četros Piemaskavas rajonos, kas robežojas ar galvaspilsētu, - Krasnogorskas, Ļeņinas, Domodedovas un Himku. Pēc avota sniegtās informācijas, vairākumam kapsētu šajos rajonos statuss  tiek mainīts pret slēgtu, aizliedzot tajās veikt jaunus apbedījumus, un “tas rada deficītu un var palielināt kukuļa apmēru kapavietas piešķiršanai”.

________

Аutors: Ivans Golunovs

Pie publikācijas strādāja arī: Andrejs Zaharovs, Svetlana Reitere (BBC krievu redakcija), Maksims Solopovs (RBK), Anastasija Jakoreva (“Vedomosti”), Jūlija Ņikitina (“Fontanka.ru”),  Irina Pankratova, Aleksandra Prokopenko, Anastasija Stogņeja, Irina Malkova (“The Bell”), Marija Abakumova (“Forbes”), Romāns Šļeinovs, Irina Doļiņina, Aļesja Marohovska, Oļesja Šmaguna  (OCCRP/”Novaja gazeta”), Аleksandrs Gorbačovs (“Lorem Ipsum”)

Redaktori: Konstantīns Beņumovs, Aleksejs Kovaļovs (”Meduza”).

Аerofoto: “Novaja gazeta”

Infografika: Nastja Jarovaja, Nastja Grigorjeva (”Meduza”)

 

Saistītie raksti
4 komentāri
Zane Līvmane
Krievijas pēdējā cerība ir labi žurnālisti!
Anonīms lietotājs 17890
Latvijas medijos tiek publicēti n-tie atmaskojošie raksti par visdažādākajiem "mūsu pašu bāleliņu "varoņdarbiem"" un nevienu par to neiesloga cietumā. Kremļa autoritārais režīms kontrolē un cenzē Krievijas medijus un tur praktiski nav neviena neatkarīga medija, bet Kremilek Rukis stāsta, ka tur esot forši un vārda brīvība. Realitāti tik izkropļotā veidā spēj redzēt tikai neglābjami nacisti, staļinisti un citu totalirāru režīmu pielūdzēji. :)
Kremilek Rukis
Lasu šo gabalu un domāju - cik gan vīzdegunīgi mēs raugāmies Krievijas virzienā, runājot par tur notiekošo brīvā vārda apspiešanu. Kur ir mūsu (tik brīvās) preses augsta līmeņa pētījumi par mūsu pašu bāleliņu "varoņdarbiem"? Nav? Tad kur ir brīvāka prese, te vai Krievijā?
Anonīms lietotājs 22614
Stāsti, cik žurnālistiem LV policija vai drošībnieki ir piemetusi narkotikas, lai varētu tiem uzkārt narkotiku glabāšanu/izplatīšanu? Vēlams konkrētus un zināmus gadījumus, nevis "man stāstīja".
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti