Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Atskaites par industrijas «dotācijām» mediķiem – nepārskatāmas un nekontrolētas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ārstu mācību braucieni. Farmācijas nozares nauda. Ētika

Mediķu tālākizglītība – naudas trūkuma uzspiesta simbioze ar farmāciju

Mediķu tālākizglītība – naudas trūkuma uzspiesta simbioze ar farmāciju

Medicīna ir zinātne, kas nemitīgi attīstās, un ar veselības aprūpi saistītiem darbiniekiem ir būtiski mācīties visu aktīvo darba mūžu. Taču jau vairākus gadus publisks finansējums tam nav pieejams. Valsts neatvēl naudu pat mācībām, kas veselības aprūpes nozarē strādājošajiem nepieciešamas, lai reizi piecos gados atbilstoši resertificētos. Tāpēc pēdējos gados veselības aprūpes nozarē strādājošo tālākizglītība kļuvusi atkarīga no farmācijas kompāniju un medicīnisko iekārtu ražotāju labvēlības.

Valsts prasa apmācības, bet nefinansē tās

Medicīnā ilgus gadus pastāvējušas un par efektīvām atzītas ārstēšanas metodes nemitīgi nomaina citas. Arvien paplašinās diagnostikas metožu klāsts, tirgū ienāk arvien jauni medikamenti. Tādēļ ārstiem, ārstu palīgiem, medicīnas māsām, vecmātēm, farmaceitiem un citiem veselības aprūpes nozarē strādājošajiem jāmācās visu aktīvo darba mūžu. Varētu domāt - kāds tam sakars ar farmācijas nozares sarūpēto finansējumu? Izrādās - vistiešākais.

Mūžizglītība un tālākizglītība veselības aprūpes jomā nav tikai moderni jēdzieni. Šajā jomā strādājošie ārsti, medicīnas māsas, zobārsti, farmaceiti un citi ir piederīgi tā dēvētajām reglamentētajām profesijām. Tas nozīmē, ka speciālists var pastāvīgi praktizēt šajā profesijā tikai tad, ja iegūt attiecīgu izglītību un ir sertificēts. Turklāt šiem speciālistiem ik pēc pieciem gadiem ir atkārtoti jāsertificējas, ko iespējams izdarīt, iesniedzot sertifikācijas komisijai profesionālās darbības pārskatu.

Tālākizglītības punkti

1 tālākizglītības punkts ir līdzvērtīgs 45 akadēmiskajām minūtēm;

 

Lai resertificētos ārstiem, zobārstiem un fizioterapeitiem pamatspecialitātē jāiegūst 250 tālākizglītības punktus.

 

Pārējām ārstniecības personām pamatspecialitātēs, apakšspecialitātēs vai papildspecialitātēs jāiegūst 150 tālākizglītības punktus.

 

Ārstnieciskajā vai diagnostiskajā metodē jāiegūst 100 tālākizglītības punktus.

 

Avots: Ministru kabineta noteikumi

Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomes vadītājs, profesors Gustavs Latkovskis skaidro sertifikācijas principus: „Piecu gadu laikā ārstniecības personai ir jāsavāc pietiekams tālākizglītības punktu skaits. Viens tālākizglītības punkts atbilst 45 akadēmiskām minūtēm un savukārt atkarībā, kāda tieši ārstniecības persona tā ir un kādu sertifikātu nepieciešams atjaunot, šis tālākizglītības punktu skaits var atšķirties. Tie ir 250 punkti ārstiem pamatspecialitātē, papildspecialitātē un apakšspecialitātē. Citām ārstniecības personām tie ir 150 punkti, un metodes sertifikātiem, tas ir, sertifikātiem ārstniecības vai diagnostikas metodē, tie ir 100 punkti. 

Visos trīs gadījumos 60% no tālākizglītības punktiem ir jābūt atbilstoši sertifikāta kompetencei. Piemēram, ja sertifikāts ir kardioloģijā, 60% no tālākizglītības punktiem ir jābūt saistībā ar kardioloģiju, bet pārējie 40% var būt saistīti ar medicīnu, bet ar kādu citu jomu.

Šo tālākizglītības punktu iegūšana Latvijas valstī ārstiem nekādi netiek finansēta. Tātad valsts ir uzlikusi prasību, bet tam nav paredzējusi finansējumu."

Profesora nosauktās prasības ietvertas Ministru kabineta noteikumos Nr. 943.

Sertifikācija nozares organizāciju rokās

Patlaban valsts nosaka, cik bieži mediķiem ir jāiziet resertifikācijas process. Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra uzturēšana ir uzticēta Veselības inspekcijai. Savukārt sertifikācijas un resertifikācijas process deleģēts veselības aprūpes nozares profesionālajām organizācijām. 

„Šī ir viena mūsu nozarē no retajām funkcijām, kas ir deleģēta nevalstiskajam sektoram. Tātad ārstu, zobārstu sertifikācija ir Ārstu biedrībai, ārstniecības atbalsta personu sertifikācija – Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienībai, bet māsu sertifikācija un resertifikācija – Latvijas Māsu asociācijai. Un viņi atbilstoši šiem sertifikācijas noteikumiem, jo normatīvie akti ir sakārtoti, šo sertifikāciju un resertifikāciju veic,” skaidro Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Egita Pole.

Viņa gan uzreiz atzīst, ka šeit ir kāds „bet”:

„Valsts tātad deva šo funkciju, deleģēja atbildību, bet līdzekļi tam nevienu brīdi nav bijuši doti. Īsti pareizi tas nav, bet tā ir šī brīža realitāte.”

Bet kā tad ar valsts budžeta līdzekļiem, kas Veselības ministrijas budžetā paredzēta ne tikai jauno mediķu studijām, bet arī tālākizglītībai? Atbildot uz šo jautājumu, Pole saka: „Šo līdzekļu Veselības ministrijas rīcībā nav. Tikai rezidentu apmācībai. Rezidentu apmācība, rezidentu plānošana, rezidentu sadale – tas ir tas, ar ko mēs šajā ārstu pēcdiploma izglītībā nodarbojamies.”

Par kursiem maksā paši vai industrija

Tātad, neraugoties uz to, ka ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām, kuru studijas ir vienas no visdārgākajām,  tiek paģērēts izglītoties visa darba mūža garumā, naudu šim mērķim valsts neatvēl.

Kā tad ārstiem un visiem citiem veselības aprūpes jomā strādājošajiem savākt resertifikācijai nepieciešamos tālākizglītības punktus? Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Gustavs Latkovskis nosauc vairākus ārstu tālākizglītības finansēšanas modeļus: „Viena iespēja ir, ka ārsts pats apmaksā savus tālākizglītības kursus vai arī maksā dalības maksu dažādās konferencēs, kongresos, semināros un tamlīdzīgi.

Otra iespēja, ko ārsti, godīgi sakot, labprāt izmanto vairāku gadu garumā, ka dažādas farmācijas kompānijas un citi industrijas pārstāvji labprāt atbalsta ārstus šādos tālākizglītības pasākumos.

Varētu šķist, ka tur jau noteikti tikai skalo smadzenes un stāsta par savu produktu, bet es neteikšu tā, ka ārstu sabiedrībā tas notiktu tik banāli. Patiesībā šajos tālākizglītības pasākumos, kas lielā daļā gadījumu ir profesionālo asociāciju organizētas sēdes, tiek runāts par medicīniskām problēmām, nevis par vienu vai diviem šauriem jautājumiem, kas ir industrijas interesēs. Trešais, par ko vēl šie tālākizglītības punkti tiek piešķirti, ir par dažādām aktivitātēm, ko persona var veikt, piemēram, disertācijas uzrakstīšana un aizstāvēšana, pedagogiem, kas ir mācībspēki augstskolās, nāk par to tālākizglītības punkti. Bet, protams, uz to vien balstīties nevar.”

Vidzemes slimnīca par apmācībām maksā pati

Pastāv vēl viena iespēja – izdevumus par savu ārstu, medmāsu un citu darbinieku izglītību sedz darba devējs, proti, slimnīca vai veselības centrs.

Šādu pieeju jau trīs gadus īsteno Vidzemes slimnīca, kurā izveidots īpašs apmācību fonds. Slimnīcā strādājošajiem ārstiem ik gadu tālākizglītības pasākumiem pieejami 150 eiro, bet medmāsām un citiem speciālistiem – nedaudz mazāka summa. Iespēju robežās slimnīca cenšoties finansiāli atbalstīt arī savu darbinieku līdzdalību starptautiskos forumos

Vidzemes slimnīcas izveidotais apmācību fonds iztiek bez farmācijas firmu atbalsta, ar pašu nopelnīto.

„Mums jau nav tikai valsts apmaksātie pakalpojumi. Mēs sniedzam maksas pakalpojumus – gan medicīniskos, gan arī telpu nomu. Uz doto brīdi arī strādājam ar peļņu un, lai mēs strādātu labāk, jo mūsu mērķis ir būt vienai no labākajām un pacientiem drošākajām slimnīcām, mums ir arī jāizglīto personāls,"  stāsta Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Uģis Muskovs. 

Muskovs par lielāko trūkumu saistībā ar ārējo finansējumu mediķu tālākizglītībai sauc skaidru spēles noteikumu trūkumu: „Ir arī tādi lieli fondi, kas no visas pasaules aicina mediķus uz konferencēm, apmaksā lidojumu, apmaksā viesnīcu, apmaksā dalības maksu un uzturēšanās izdevumus. Palīdzīga roka ir laba lieta, vienīgi, ka tas caurspīdīgums varētu būt lielāks, ka reizēm prasītos vairāk saprast, lai informācija būtu pilnīgāka.”

Tikmēr profesors Latkovskis, kurš pats vairākkārt ar zāļu ražotāju finansiālo atbalstu piedalījies dažādās kardiologu konferencēs, atzīst: „Lielā mērā pēdējo desmit divdesmit gadu laikā Latvijas mediķi ļoti daudz ko savu zināšanu papildināšanā ir spējuši nodrošināt, tieši pateicoties industrijas atbalstam. Vai tas ir labākais ceļš? Protams, ka nē. Bet ir labāk tāds ceļš, nekā nekāds.”

Farmaceitiem semināri un reklāmas

Gandrīz tāda pati situācija valda arī attiecībā uz farmaceitu resertifikāciju, kas uzticēta Latvijas Farmaceitu biedrībai. Tās vadītāja Kitija Blumfelde savulaik strādājusi zāļu vairumtirdzniecības kompānijā „Tamro” un medikamentu ražotājā „Grindex”, bet nu jau vairākus gadus vada Latvijas Farmaceitu biedrību, kurā apvienojušies aptuveni 1300 farmaceiti jeb aptuveni puse no nozarē strādājošajiem.

„Vismaz Latvijas Farmaceitu biedrībai ir tā, ka pats cilvēks maksā un to otru daļu, kas ir divas trešdaļas no visas vērtības vai bieži vien pat vairāk, mēs vācam no darba devējiem un no minētajiem zāļu ražotājiem," stāsta Blumfelde. Tas gan nenozīmē, ka apmaiņā pret finansiālu atbalstu tālākizglītības pasākumiem medikamentu ražotāji iegūst atsaucīgus farmaceitus, kas nekavējoties ieteiks pacientiem lietot tieši semināra sponsoru ražoto produkciju, piebilst Blumfelde.

Viņa uzsver, ka Latvijas Farmaceitu biedrības rīkotajos tālākizglītības pasākumos sponsoru mārketinga aktivitātes tiek strikti nodalītas no izglītojošās daļas: „Te ir jāskatās, kāda ir konkrētā organizatora sadarbības principi un attieksme ar šiem zāļu ražotājiem, par kuriem droši vien ir visvairāk jautājumu. Es varu pateikt par mūsu biedrību, ka mēs lielākoties viņiem dodam iespēju reklamēt savus produktus tādā veidā, ka viņi var piedalīties ar stendiem. Vai arī ir iespēja, ka viņi var uzstāties ar produktu prezentācijām, kas arī pēc būtības ir reklāma.

Bet tad arī speciālistam ir pilnīgi noteikti skaidrs, ka šī ir reklāma, bet tā – neatkarīga lektora lekcija, kurās mēs nekad un nekādos apstākļos neesam ļāvuši iekļaut kāda produkta reklāmu.”

Prasa apliecinājumus par lekcijām

Tas attiecoties ne tikai uz pašas Latvijas Farmaceitu biedrības organizētajiem semināriem, bet arī uz, piemēram, aptieku ķēžu tālākizglītības pasākumiem, kurus var apmeklēt tikai attiecīgajā ķēdē ietilpstošajās aptiekās strādājošie farmaceiti.

„Mēs viņiem prasām dažnedažādus apliecinājumus, mēs prasām lekciju izdrukas vai vismaz lektoru lekcijas. Mums ir sertifikācijas komisija, kas caurskata šos materiālus. Ja mēs paši konstatēsim vai mums būs kādas sūdzības par kāda zāļu ražotāja vai jebkura cita organizatora neadekvāti organizētiem pasākumiem, mums ir tiesības viņiem turpmāk atteikt šos tālākizglītības punktus,” stāsta Blumfelde.

Līdzīgus principus, izmantojot farmācijas nozares finansiālo atbalstu ārstu tālākizglītības pasākumiem, kuros nopelnītos tālākizglītības punktus ņemt vērā resertifikācijas procesā, ievēro arī Latvijas Ārstu biedrība. Stāsta Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Gustavs Latkovskis: „Kādas industrijas atbalstīts tālākizglītības pasākums pirmkārt ir jāreģistrē Latvijas Ārstu biedrības sertifikācijas padomē, kur tālāk tiek izskatīts, vai tas atbilst prasībām, vai atbilst Ministru kabineta noteikumiem, vai tālākizglītības punktu skaits atbilst pasākuma ilgumam.

Tiek pievērsta uzmanība arī tam, kādi ir lektori. Un tikai pēc tam tiek izsniegta atļauja un sertifikāts par apmeklējumu var tikt izmantots pie resertifikācijas uz attiecīgo specialitāti vai metodi."

20 miljoni apmācībām kavējas divus gadus

Situācija ar ārstniecības personu un atbalsta personu tālākizglītību īpaši sarežģījusies pēdējos gados. Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētais projekts „Veselības aprūpes un veselības veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītības nozares ilgtspējīgai attīstībai”, kura administrēšanu pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra reorganizācijas 2009.gada rudenī pārņēma Veselības ministrija, jau vairākus gadus ir beidzies.

Līdz 2013.gada beigām par šo naudu dažādos tālākizglītības pasākumos piedalījās vairāk nekā 51 tūkstotis mediķu.

Savukārt Ministru kabineta noteikumi, pēc kuru apstiprināšanas mediķu tālākizglītībai būs pieejami vairāk nekā 20 miljoni eiro ES naudas un valsts budžeta līdzfinansējuma, top jau gandrīz divus gadus.

„Tur būs arī ārstu un medicīnas māsu tālākizglītībai paredzēti atkal līdzekļi tajā jaunajā posmā. Tie ir Eiropas Sociālā fonda līdzekļi," stāsta Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Egita Pole.

Kā tieši šī mediķu tālākizglītībai paredzētā nauda tiks sadalīta, pagaidām nav zināms. Kitija Blumfelde no Latvijas Farmaceitu biedrības

cer, ka šoreiz lielāka Eiropas Sociālā fonda artava tiks arī farmaceitu tālākizglītībai. Līdz šim tā esot bijusi pabērna lomā.

„Ir bijuši tikai divi apmācību cikli, tādēļ mēs gan tad, gan arī tagad ļoti daudzus tālākizglītības pasākumus varam noorganizēt, tikai pateicoties gan zāļu ražotāju, gan arī pašu darba devēju ieguldītajiem līdzekļiem," saka Blumfelde.

Nākotnē cer uz valsts finansējumu

Tikmēr Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Gustavs Latkovskis ir pārliecināts, ka Eiropas fondu ieguldīšana ārstu un ārstniecības atbalsta personu tālākizglītībā uzskatāma tikai par pagaidu risinājumu. Esot gan dzirdēts, ka, pamatojoties uz Veselības ministrijas ierosinājumu, Izglītības un zinātnes ministrija varētu mudināt valdību iekļaut valsts budžetā finansējumu mediķu tālākizglītībai. Tieši tā šis jautājums tiek risināts citviet.

„Tas būtu tikai normāli, ka arī Latvijas valstī ārstniecības personu tālākizglītību atbalstītu un pat nodrošinātu no valsts budžeta līdzekļiem tā, kā tas notiek, piemēram, Igaunijā.

Igaunijā, starp citu, ļoti daudziem kolēģiem ir pieejams arī finansiāls atbalsts kongresu apmeklējumiem un citiem tālākizglītības pasākumiem. Tās nav ļoti lielas summas, bet ir stipri vairāk nekā nulle, ko mēs saņemam Latvijā," stāsta Latkovskis.

Igaunijā ikvienam ārstam pieejamais valsts budžeta finansējums tālākizglītībai sasniedzot 200 eiro gadā. Tikmēr Latvijā pēdējos divus gadus ārstu un ārstniecības atbalsta personu tālākizglītībai pieejama publiskā finansējuma vienkārši nav.

Šādas situācijas izveidošanos savā ziņā pat veicinājis fakts, ka valsts izvirzīto prasību finansēšanai ir iespējams izmantot ārējo finansējumu – gan Eiropas Savienības fondu, gan privāto līdzekļu, tostarp farmācijas kompāniju un medicīnisko ierīču ražotāju un izplatītāju ziedojumu veidā. Pārmetumi ārstu, medmāsu un farmaceitu profesionālajām organizācijām, kas šos ziedojumus pieņem, šeit nebūtu īsti vietā, jo ne jau šīs organizācijas, kam uzticēta resertifikācijas procesa īstenošana, vainojamas pie tā, ka naudu šim mērķim valsts nav spējusi atlicināt, tādējādi padarot mediķu tālākizglītību atkarīgu no farmācijas biznesa labvēlības.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti