«Maxima» boikots izčākstējis; pircēji principu vietā izvēlas cenu

Trīs mēneši pagājuši kopš Zolitūdes traģēdijas, kad, sabrūkot "Maxima" veikala jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Uzreiz pēc traģēdijas "Maxima" veikali bija krietni tukšāki, sociālajos tīklos arī organizējās boikotētāji. Tagad biokots izčākstējis, un lielāko daļu pircēju "Maxima" ir atguvusi. Visticamāk, tas nozīmē, ka liela daļa Latvijas cilvēku principu vārdā nav gatavi atteikties no zemākas cenas.

Trīs mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas un vienas iedzīvotāju daļas sāktā „Maxima” boikota šī uzņēmuma veikalos durvis veras gana bieži un pie kasēm vērojamas rindas. Latvijas Radio uzrunātie iedzīvotāji Rīgas veikalos atzīst, ka „Maximu” izvēlas dažādu iemeslu dēļ - ir lētāk, tuvāk mājām, negribas, lai cilvēki pazaudē darbu.

„Domāju, ka nevajag boikotēt. Man pie mājām ir gan „Maxima”, gan „Rimi”, bet „Maximā” ir lētāk, tāpēc, kad vajag, tad eju uz turieni, lai gan rindas mēdz būt lielākas.”
„Man kaut kā nepatika tā visa viņu attieksme, tāpēc neiepērkos. Bet bija jāgaida mašīna, iegāju sasildīties…Viņi, man liekas, arī baigās atlaides vienubrīd lika. Starp principiem un zemāku cenu droši vien dzīve piespiež.”
„Manuprāt, boikots nav risinājums. Jāatbild tam, kurš vainīgs. „Maxima” darbinieki taču ir vienkārši strādnieki, kāpēc viņiem jācieš? Tā es to uztveru.”
„Attieksme ir tāda duāla. It kā „Maxima” ir daudz pie kā vainīga un gribējās viņus boikotēt. Sākumā arī es psiholoģiski nebiju gatava, ne jau tāpēc, ka baidītos, ka man kaut kas uzkritīs, bet attieksmes dēļ. No otras puses - ja mēs boikotēsim, cilvēkiem nebūs, kur strādāt. Tā kā ik pa laikam iegriežos. Kādu mēnesi negāju, bet pēc tam kaut kā… Viss ar laiku nobāl. Diemžēl.”

Līdzīgi domā arī Latvijas Radio sastaptie cilvēki pie veikaliem Aizputē un Daugavpilī.
„Man kā parasti bija blakus mazā „Maxima”, tā es arī tagad uz viņu eju. Galvenais, ka ir tuvāk.”
„Cilvēku ir mazāk un visi skatās uz griestiem. Runājot ar pārdevējām, viņas arī saka, ka ir mazāk cilvēku palicis. Es pati personīgi negāju vairāk kā mēnesi. Bija bailes, un vismaz ar bērniem es negāju.”
„Vairāk vai mazāk esmu par, ka tā varbūt vajadzēja. Nebija smuki no „Maxima” puses, ka viņi tā vieglprātīgi attiecās pret to visu. Ja dzīvotu lielpilsētā, kur ir lielāka izvēle, kur iet iepirkties, varbūt arī izvēlētos citu veikalu.”
„Mazpilsētā tas nav būtiski. Es saprotu, lielā pilsētā, kur izvēle ir lielāka… Mums, piemēram, tad vispār nebūtu kur augļus nopirkt. Zināmā mērā tas būtu arī [vēršanās] pret mūsu pārdevējiem, kuri pie tā nav vainīgi. Es neboikotēju. Kas grib, lai tā dara. Traģēdija tā ir liela, bet…”
„Turpinu iepirkties tāpat kā līdz šim. Neuzskatu, ka veikals pats būtu pie tā vainīgs, „Maxima” jau to ēku nebūvēja.”

Tiesa, pēc traģēdijas „Maxima” veikalos apgrozījums bija krities vidēji par 20% un atsevišķos veikalos - pat vēl vairāk. Tādi bija uzņēmuma sniegtie dati. Pirms aptuveni mēneša kritums jau esot bijis vidēji desmit procenti. Lielākā daļa "Maxima" pircēju ir atgriezušies. Vērojot tirdzniecības procesus un arī piegādes apjomus, to pamanījis arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, kura vadītajā asociācijā gan "Maxima" un "Rimi" neietilpst. „Pēc mūsu datiem, „Maxima” šobrīd strādā ar peļņu. Vismaz desmitā daļa no zaudējumiem jau ir atgūta. Mēs arī redzam, ka tirgū notiek agresīvāka cīņa par pircēju. Tiek piedāvātas vairāk akcijas un, iespējams, arī lielākas nekā līdz šim. 

Domāju, ka „Maxima” jau ir atguvusi, manā izpratnē, kādus 95% no zaudētajiem pircējiem. Ja ir kāds palicis ārpus, tad tā varbūt ir premjerministre, kura solīja, ka „Maxima” vairs kāju nespers," saka Danusēvičs.

„Es tiešām neeju!" apliecina premjere Laimdota Straujuma ("Vienotība"). Viņa palikusi uzticīga principam vairs neapmeklēt „Maximu” - viņu neapmierina, kā uzņēmums izturējās pret strādniekiem un reaģēja pēc traģēdijas. "Neesmu sekojusi, vai cilvēki iet vai neiet uz „Maximu”, bet tajā, ko „Maxima” dara, es zinu, ka zināma kustība ir notikusi. Cik man ir informācija, zināmi uzlabojumi attieksmē pret strādājošajiem ir. Tika nomainīta vadība Latvijā, un jaunā vadība nāca ar solījumiem. Neesmu sekojusi to izpildei, bet solījumi par apstākļu uzlabošanu strādājošajiem bija. Bet es nedomāju, ka tas bija tāpēc, ka es atteicos iet uz „Maximu”," saka Straujuma.

Pēc traģēdijas gatavību boikotēt „Maximu” pauda arī vēl daži citi politiķi, tostarp bijušais premjers Valdis Dombrovskis ("Vienotība"). Tagad viņš secina, ka boikots, iespējams, palīdzējis mainīt uzņēmuma uzvedību, tomēr, kur iepirkties - tā esot katra pircēja brīva izvēle: „Mēs redzam, ka uzņēmums bija spiests vismaz pārskatīt savu vadību. Protams, ir svarīgi sekot līdzi, vai ir mainītas arī civilās aizsardzības procedūras ne tikai „Maximā”, bet kopumā.” Dombrovskis gan norāda, ka joprojām met „Maximai” līkumu.

Pircēju atgriešanās - likumsakarīga

Savukārt Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents  Danusēvičs vērtē, ka pircēju atgriešanās „Maxima” ir likumsakarīga: „Galu galā cilvēki tomēr izvēlas pēc cenas un sortimenta. Mums ir divi globālie tirgotāji. „Rimi” darbojas „ekonomiskajā +” kategorijā un „Maxima” - „ekonomiskajā -”. Cilvēkiem ar zemākiem ieņēmumiem izvēle ir „Maxima”, kur ir nedaudz sliktāks serviss, bet nedaudz zemākas cenas.”

Danusēvičs arī aicinājumam boikotēt "Maxima" veikalus vairs neredz pamatu. „Maxima” atvainojusies, un Danusēvičs arī neredzot, ka publiskajā telpā kāds vēl sūdzētos par „Maxima” atbildību pret cietušajiem, to ģimenēm vai strādājošajiem.

Pēc visa spriežot, cilvēki uzskatīja, ka tas īsti uz viņiem tā arī neattiecas un ka tāds boikots ir samērā muļķīgs," norāda sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Viņš „Maxima” boikotu par izteiktu nesauktu, par saprotamu gan. „Viens bija tas, ka daudzi bija sašutuši par to, kā „Maxima” reaģēja. Nevienu pietiekoši augsta līmeņa cilvēka reakciju mēs neredzējām. Līdz ar to mēs varam secināt, ka nevienam augstākajā līmenī īpaši tas nerūpēja un diez vai viņi tur kaut ko maina. Otra lieta bija tā, ka bija vairāk vai mazāk neracionālas bailes par to, ka nenotiek vēl kaut kas," skaidro Sedlenieks.

Sociālantropologs gan norāda, ka citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā uzņēmumu vai preču boikots nebūt nav reta parādība, ja atklājas, ka biznesā rīkojas neētiski. 

Ar boikotu sabiedrība parāda - tā uzņēmums nedrīkst turpināt. Sedlenieks atzīst, ka Latvijā gan šāda boikotu tradīcija ir neizteikta.

„Pirmkārt tas, kas notika "Maxima", uz viņiem neattiecas. Viņi domāja, ka tur gan tas jumts iebruka, bet citādi nekādi jumti un konstrukcijas sabrukt nevar, un tāpēc nav vērts. Un no otras puses, ka uz mums neattiecas, ko viņi dara ar savām pārdevējām, tas uz mums neattiecas, vienīgais, ko mēs gribam - aiziet un dabūt lētāku pārtiku," pircēju uzvedību skaidro sociālantropologs.

Dzīvo no dienas uz dienu

Pie tāda secinājuma nonākuši arī divi Rīgas Ekonomikas augstskolas studenti, kas caur „Maxima” prizmu pētījuši, vai Latvijā strādā korporatīvā sociālā atbildība. Teorijā uzņēmumi, kas šo atbildību pret pircējiem neievēro, ilgtermiņā nevar pastāvēt. Viens no pētījuma autoriem Kārlis Ločmelis stāsta, ka gribējuši saprast, kāpēc arī pēc traģēdijas cilvēki turpina iepirkties „Maximā”, ja tai tautā ir slikta slava un tās vadība necienīgi reaģējusi uz traģēdiju.

„Viens no secinājumiem bija tāds, ka cilvēki vienkārši neinteresējas par korporatīvo sociālo atbildību.

Viņus [pircējus] interesē īstermiņa izmaksu samazināšana, viņi dzīvo no dienas uz dienu, nevis domā par ilgtermiņa izaugsmi, attīstību un vispārējo sociālo labumu.

Tādēļ arī „Maximai” nav vajadzīgs izdot papildu naudu, lai attīstītu sabiedrību un nodrošinātu labu vidi pircējiem," skaidro Ločmelis.

Sociālantropologs Sedlenieks piebilst, ka šādus uzskatus varētu arī kādā ziņā vispārināt uz Latvijas sabiedrību. Proti, ja notikusi kāda nelaime, cilvēki domā - diez vai tā ir sistēmiska problēma, drīzāk lokāla un tāpēc uz mums neattiecas. Mēs iesim uz savām „Maximām”.

Tāpat arī sociālantropologs neesot pamanījis, ka pēc traģēdijas „Maxima” ļoti censtos spodrināt savu tēlu, un vai tam vispār to vajag.

„Jautājums, vai racionāli arī būtu tā darīt. Atsaucoties uz Rīgas Ekonomikas augstskolas studentu pētījumu, izskatās, ka cilvēkiem visā visumā tās ilgtspējīgās sociāli atbildīga biznesa prakses ir pilnīgi vienaldzīgas. Ka viss, kas interesē, ir zemāka cena, ka nekas cits viņus neinteresē," saka Sedlenieks.

Skaidro ar atgūto uzticību

Savukārt „Maxima” pārstāvis Jānis Beseris cerot, ka pircēji veikalos „Maxima” atgriežas citu apsvērumu dēļ: „Šis tiešām ir ļoti sarežģīts jautājums, tur būtu jāpapēta dziļāk, bet, ņemot vērā tās apņemšanās, ko esam izdarījuši un ir lietas, ko esam realizējuši, gribētos cerēt, ka tas ir viens no iemesliem. Bet kas attiecas uz citiem jautājumiem, tie ir pircēju paradumi."

Beseris gan atturas minēt, cik daudz pircēju izdevies atgūt. Viņš arī uzsver, ka boikota sekas „Maxima” izjūtot joprojām, uzņēmums vēl nav nostājies stabili uz kājām. Turklāt „Maxima” neesot uzstādījuma agresīvi atgūt pircējus.„Runājot par reklāmām, uzņēmums nevienā brīdī un arī tagad nav mērķtiecīgi plānojis kampaņas, lai agresīvi atgūtu pircēju uzticību vai lai tādā veidā izmantotu reklāmas kā resursu. Reklāmas nav resurss, kas varētu situāciju labot. Tā ir, pirmkārt, mūsu pašu solījumu izpildīšana, ko esam devuši. Redzot paši, cik mēs turamies pie solījumiem tādā veidā uzticību atgūt," klāsta Beseris.

Beseris pieļauj, ka „Maximas” reklāmas, iespējams, tagad šķiet redzamākas, jo uzreiz pēc traģēdijas to nebija vispār. Turklāt salīdzinot, piemēram, ar pērnā gada februāri, tagad reklāmu esot mazāk. „Viņas ir informatīvas reklāmas konkrēti par cenām, kas mūsu pircējiem ir būtiskas. Informatīvs veids, kā viņi uzzina, kas viņu maciņam ir atbilstošs," skaidro uzņēmuma pārstāvis.

Kas maciņam atbilstošs, var uzzināt - akcijām pārblīvēta gan ir „Maxima” mājaslapa, kurā ņirb atlaižu apjomi kotlešu masām un citām precēm un jaunas atlaides ar „Maxima” lojalitātes kartēm citos uzņēmumos.

Pieklust balsis arī internetā

Pieklususi ir arī sociālajā tīklā „Facebook” izveidotā lapa „Maxima Boikots”. Pēdējais ieraksts bija janvārī.

„Turpināsim publikācijas divos gadījumos - būs pozitīva ziņa, būs analīzes vērta ziņa," saka Neils Kalniņš, viens no mājas lapas veidotājiem. Viņš ar vēl citiem boikotētājiem arī bloķēja „Maxima” noliktavu. „Maxima” veikalos viņš neiepērkas joprojām, taču mājas lapā šobrīd neko nepublicē, jo neesot jēgas katru nedēļu uzrakstīt pa negatīvai ziņai. Neko pozitīvu pagaidām viņš neredzot.

„Teiksim tā, visa šī "Maximas" boikota aizsākums bija būtībā kā pretreakcija tam, cik liekulīgi un bezatbildīgi "Maximas" augstākā vadība reaģēja uz šo situāciju,” skaidro Kalniņš. Viņš uzskata, ka boikotētāju izvirzītās prasības "Maximai" - atvainoties Latvijas sabiedrībai un būt sociāli atbildīgam darba devējam - tā pildot vien par 15%.

Kalniņš neizjūtot, ka "Maximas" augstākā vadība pēc būtības savu viedokli būtu mainījusi.

„Tas, ka tur sekoja ļoti neliela atvainošanās par galīgo cinismu, ka viņi nav vainīgi, ka viņi visu ievērojuši, ka viss bijis pa pirmo, sekoja neliela atvainošanās. Bet pēc tam nekas cilvēka cienīgs nav sekojis," saka Kalniņš.

Par pircēju atgriešanos "Maxima" veikalos viņš vaino cilvēku īso atmiņu: „Diemžēl neesam noturīgi savos lēmumos."

Kalniņš arī norāda, ka tāpat ir arī ar otru boikotētāju prasību - būt sociāli atbildīgam, lai darbiniekiem ir cilvēka cienīgas algas un pret viņiem cilvēka cienīga attieksme. Viņaprāt, attieksmē pret darbiniekiem globāli neesot mainījusies, un šobrīd uzņēmums vairāk domājot par sabiedriskā tēla veidošanu. Taču cerība bija, ka "Maximas" gadījums liks sabiedrībai sarosīties, lai līdzīgas nelaimes vairs neatkārtotos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti