Medijos nereti ir ziņas par to, ka glābējsilītēs un dzemdību nodaļās Latvijā mātes pamet jaundzimušos, taču arvien aktuālāki kļūst mazāk izskanējuši gadījumi, kad sievietes no Latvijas savus mazuļus atstājušas slimnīcās ārvalstīs, piemēram, Īrijā, Čehijā, Ungārijā un citās valstīs. Tad ārvalsts institūcijas sadarbībā ar Latvijas iestādēm risina šos jautājumus, kā tālāk rīkoties. Iespējams, iemesli, kādēļ sievietes pamet savus bērnus ārzemēs, ir tādi paši, kā tad, ja atstāj atvases Latvijā.
"Laiku pa laikam mēs saņemam informāciju - ir bijis gan no Ungārijas, gan no Čehijas - ka Latvijas pilsones dzemdību namā pamet bērnu, un tad rodas problēmas, kā noteikt tiesisko statusu tam bērnam," saka Tieslietu ministrijas pārstāvis Agris Skudra. Viņš norāda, ka šie bērni nav uzskatāmi par atradeņiem, jo viņu mātes ir zināmas. Acīmredzot, iestājušās slimnīcā, uzrādot dokumentus. Tāpēc bērnam pienākas Latvijas pilsonība, un ārvalstu institūcijas jautā mūsu iestādēm, kā tālāk rīkoties.
Ministrijas pārstāvis pārstāsta gadījumu, kad, piemēram, māte no Latvijas jaundzimušo atstāja dzemdību namā Ungārijā: "Bērns nodzīvoja gadu Ungārijas bērnunamā. Un tad bērnunams vērsās pie viņu sociālām iestādēm, un tās vērsās pie mums ar jautājumiem.
Vai Latvija ir gatava repatriēt atpakaļ bērnu uz Latviju tāpēc, ka viņš ir Latvijas valsts piederīgais? Vēl prasīja, vai šāda persona ir, bija arī mātes pases kopija. Un, ja nav gatava repatriēt, vai Latvijas institūcijas atdot tiesības lemt Ungārijas iestādēm par šī bērna turpmāko aprūpi?
Tieslietu ministrija vērsās bāriņtiesā, lai tā, ievērojot konfidencialitāti, noskaidrotu bērna mātes viedokli. Māti izdevies sazvanīt, viņa ieradusies bāriņtiesā un uzrakstījusi paskaidrojumu, ka, jā, dzemdējusi bērnu Ungārijā un pametusi viņu slimnīcā. Sieviete piekrita bērna adopcijai Ungārijā. Iespējams, līdzīgi kā dažos citos gadījumos, arī šī mamma, kurai jau bija bērni, vēlējās no tuviniekiem paturēt noslēpumā ārvalstī piedzimušo mazuli.
Citā, senākā gadījumā māte no Latvijas jaundzimušo atstāja dzemdību nodaļā Somijā. Pēc tikšanās ar bērna māti Latvijas bāriņtiesa krietni nopūlējās, meklējot viņas radu lokā atstātajam bērnam aizbildņus. Izrādījās, ka nav neviena radinieka, kurš par ārvalstī pamesto spētu parūpēties. "Bija nepilngadīgs brālis, un bija pilngadīgs brālis, kurš jau rūpējās par vecvecmāmiņu. Bija vecmāmiņa, taču viņa jau bija aizbildne vienam savas meitas bērnam," stāsta Skudra.
Viss beidzās ar to, ka sieviete parakstīja dokumentu, ka piekrīt bērna adopcijai Somijā. Ministrija norāda, ka visās šajās lietās aicina atbildīgo bāriņtiesu sniegt viedokli par konkrētā bērna turpmāko aprūpi atbilstoši bērna interesēm.
Pēdējā lietā Čehijas institūcijas aicinājušas Latviju iesaistīties problēmas risināšanā. "Bijis tā, ka māte visu laiku kontaktējusies ar tās valsts dienestiem. Bet visu laiku pagarinājusi bērna atrašanos bērnunamā. Un, kad beidzies termiņš, kad čehi uztur bērnu bērnunamā, tad māte pazudusi no redzesloka. Nav kontaktējusies vispār," stāsta Skudra.
Šī lieta vēl nav līdz galam atrisināta, taču ir cerības, ka bērna tēvs varētu uzņemties rūpes par mazuli. Kopumā šādu lietu nav daudz, gadā vidēji divas trīs.
Bērna atstāšanu nevajadzētu uzskatīt par sabiedrības normu
Tiesa, medijos bieži izskan, ka Latvijā mātes mēdz pamest jaundzimušos gan dzemdību namos, gan ieliek glābējsilītēs. "Uzskatu, ka tas aktuāli ir pat, ja runa ir par vienu gadījumu, to nevajadzētu uzskatīt par sabiedrības vai sociālu normu," saka Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte Vija Bathena.
Rīgas Dzemdību namā vidēji gadā mātes atstāj aptuveni 15 bērnu.
Tiesa, krīzes gadi šajā ziņā izcēlās: "Es vienkārši tā pasaukšu [skaitļus] - 2008.gadā 13 gadījumu, 2009.gadā - 30, 2010.gadā - 28, 2011.- 18, 2012. - 9. Tas varbūt izklausās mazliet cerīgāk, bet pērnā gadā atkal bija kāpums - 13 atstāti jaundzimušie. Šāgada pirmajos četros mēnešos - četri. Visbiežāk bērnu mammas Dzemdību namā paraksta dokumentu par nodomu atteikties no bērna un dodas prom. Taču dažas aizmūk, neko neteikušas.
"Ir sievietes, kuras, atnākot uz dzemdību namu, jau formē dokumentus, pasaka - es neņemšu bērniņu. Iemesli… Mēs arī netincinām. Ne visi arī stāsta. Ir gadījumi, kad vienkārši māsiņas vai dakteris ieiet pēcdzemdību istabiņā, un bērniņš tur ir atstāts. Ir gadījumi, kad vienkārši piedzemdē, un mēs saprotam, ka viņa atstājusi dzemdību namu un bērniņš ir palicis," stāsta vecmāte.
Iemesli: nelabvēlīga vide un nespēja atļauties vēl vienu bērnu
Taču dažas mammas gan slimnīcas personālam īsi pastāsta, kāpēc par savu bērnu nevarēs parūpēties. "Ļoti bieži ir atkarību izraisošo vielu lietotājas, es teiktu, ka pamatā nāk no sociāli nelabvēlīgām vidēm. Es neteiktu, ka tā ir tendence, bet tas nav arī viens gadījums, kad pasaka, ka man jau divi vai trīs ir un ceturto es vai mēs nevaram atļauties," skaidro Bathena.
Taču šā gada sākumā Rīgas Dzemdību nama darbinieki pat paši iesaistījušies kādas situācijas risināšanā. Par to Latvijas Radio sižetā stāstīja iestādes galvenā ārste Dace Rezeberga: "Šajā gadā bija viena, kurai bija astotās dzemdības un septiņi bērni jau atņemti. No šī bērna viņa atteicās. Bija skaidrs, ka tūlīt viņai būs nākamā grūtniecība. Par viņu ieinteresējās sociālie darbinieki, un tad sociālās palīdzības iestāde apmaksāja viņai intrauterīno spirāli."
Arī Rīgas bāriņtiesai pamesto bērnu problēma un sieviešu motīvi ir zināmi. "Iemesli ir pilnīgi skaidri - sociālā problēma, pirmkārt. Otrkārt, noziedzīgi [izvarošanā] iegūti bērni. Treškārt, ir veselības problēmas vai nu bērnam vai vecākam," saka Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. Šogad Rīgā jau ir pieci atradeņi. Trīs no tiem atstāti glābējsilītē, divi, mātei aizbēgot, pamesti dzemdību nodaļās. Savukārt 14 gadījumos mātes drīz pēc dzemdībām nav rūpējušās par bērnu. Daļa no viņām jau dzemdību nodaļās parakstījušas atteikuma dokumentu. Taču tam nav juridiska spēka, un viņas nonāk bāriņtiesas redzeslokā.
Bāriņtiesas iesaista sociālo dienestu, kas pārbauda apstākļus ģimenē, mēģina mātei palīdzēt, un reizēm mēdz gadīties, ka viņa saņemas un pārdomā.
Kāpēc daudzas mātes nepārdomā, dažus no reāliem gadījumiem ieskicē Krasnogolovs:"Mammai ir HIV, narkomāne, un principā mēs pieņēmām vienpersonisku lēmumu, tad parādījās tētis, kas varētu parūpēties. Ir gadījums, kad noskaidrots, ka bērns ir iegūts noziedzīga nodarījuma rezultātā, sieviete tika izvarota, viņai piedzima bērns, viņa par to nerūpējās. Sociālā problēma, dzīvesvietas nav, piekrišana adopcijai jau ir dota. Vēl gadījums, ka mātei jau ir četri bērni, tēvs nepalīdz, nav ienākumu, nav visu nokārtojusi, lai saņemtu palīdzību no sociālā dienesta."
Atgūt bērnu no glābējsilītē mātei ļoti sarežģīti
Tiesa, ja māte bērnu ielikusi glābējsilītē, viņu atgūt ir ļoti sarežģīti. Pēc bāriņtiesas priekšsēdētāja ziņām, divām mammām tāda vēlme bijusi.
"Tajā vienā gadījumā viņai nebija nekādu pierādījumu, ka tas ir viņas bērns. Bet tur bija ļoti smaga sociālā situācija, viņai bija jāvēršas tiesā, lai pierādītu, ka viņa ir māte, viņai bija jānodod DNS analīzes un jānokārto visas formalitātes. Bērniņš arī gaidīja mammu, bet diemžēl pusgada laikā šī māte neko nebija izdarījusi, un mēs pēc pusgada nolēmām turpināt adopcijas procesu, un bērns aizgāja adopcijā, un viss ir kārtībā. Otrs gadījums bija nedaudz vieglāks. Viņai piedzima bērniņš, viņa uzreiz to aiznesa uz "beibiboksu", un viņa bija saglabājusi dzimšanas zīmi, ka viņai piedzimis bērniņš. Un bērniņu viņa nebija aiznesusi piereģistrēt," stāsta Krasnogolovs. Tāpēc atlika tikai pierādīt, ka tieši šis bērns ir šīs sievietes bērns, kas norādīts dzimšanas zīmē. To apliecināja DNS analīzes, un bērnu sieviete atguva.
Bet kāpēc sieviete vispār ielika bērnu glābējsilītē, Krasnogolovs neatklāj: "Ā, tas jau ir ļoti tuvu seriāla cienīgam sižetam, tā kā, protams, personīgi. Bet mēs informējām par šo konkrēto situāciju citas pašvaldības bāriņtiesu, lai viņu pieskata sociālais dienests."
Šī māmiņa, tāpat kā, iespējams, daudzas citas glābējsilītē atstāto bērnu mātes, jaundzimušo nebija piereģistrējušas dzimtsarakstu nodaļā. Tas jāizdara mēneša laikā. Taču tieši bērna piereģistrēšana atklāja kādu ļoti skumju glābējsilītes bērna stāstu. "Mammai bija ļoti smagas veselības problēmas, viņa zināja, ka viņai nav daudz laika atlicis dzīvot, tas bija iemesls, kāpēc viņa ielika bērnu "beibiboksā". Mēs identificējām, ka tā ir mamma, kurai piedzima bērniņš. Un viņa bija bērnu piereģistrējusi. Kad šī sieviete nomira, "dzimtsaraksti" mūs informēja [par bērniem], kuriem nav tēva, kuri ir palikuši bāreņi. Bāriņtiesa aizbrauca, apskatījās un secināja, ka ir viens bērns, bet otra bērna nav."
Dzīvesvietā bāriņtiesa uzzināja, ka kopā ar mirušās sievietes māti dzīvo viņas pirmais, vecākais bērns. Otra bērna nebija, mazulis jau bija ielikts glābējsilītē un jau adoptēts, kā, acīmredzot, māte to bija vēlējusies.
Glābējsilītēs atstāti bērni ātri atrod jaunas ģimenes
Glābējsilītes mazuļi kā jau atradeņi, kas ir adopcijai brīvi, jaunas ģimenes atrod ātri. "Faktiski viņi visi - pēc dzemdību nama vai pēc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas - nonāk adoptētāju aprūpē divu trīs nedēļu laikā. Jo adoptētāji jau pārsvarā gaida mazākus bērniņus. Tie varētu būt ap simt, varbūt nedaudz mazāk adoptētāju, kuri vēlas adoptēt bērniņus, taču nav viņu," stāsta Krasnogolovs no Rīgas bāriņtiesas.
Glābējsilīte Bērnu slimnīcas teritorijā, ēkas ārsienā, tika izveidota 2009.gada rudenī. Ik gadu tajā nonāk vidēji četri bērni. Kopā pa šiem gadiem 21. Savukārt reģionos glābējsilītēs nonākuši septiņi mazuļi.
Glābējsilīte ir nelielas kameras formā, ko var atvērt gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Atverot durtiņas no ārpuses, bērnu ieliekot glābējsilītē un durtiņas aizverot, tās no ārpuses vairs nav atveramas. Uzreiz pēc bērna ielikšanas slimnīcā atskan trauksmes signāls, un slimnīcas personāls traucas pie mazuļa, lai viņu izmeklētu un aprūpētu.
"Tas nenozīmē, ka glābējsilītēs bērni tiktu likti pa nakts tumsu, pa kluso," Bērnu slimnīcas neonatoloģijas nodaļas vadītāja Daiga Kviļūna saka, ka tas parasti notiek dienas laikā, pēcpusdienā, pievakarē vai vakarā.
Viņi visi bijuši veseli, veselīgi bērni, nekādas vīrusa parādības, ne kādas citas problēmas, ne infekcijas, tie visi ir veseli bērni," stāsta Kviļūna.
Daktere Kviļūna arī pieļauj, ka visi glābējsilītē atstātie bērni bija dzimuši nevis mājās, bet slimnīcās. To mediķi secina pēc nabassaites izskata, pēc pošu vietas. Jaundzimušo vecums ir dažāds, no dažām dienām līdz aptuveni mēnesim. Dažiem klāt bijusi zīmīte, kur vēstīts dzimšanas datums un svars. Pārējo bērnu dzimšanas dienas var tikai minēt.
Kviļūna skaidro, kā ārsti cenšas aptuveno vecumu noteikt: "Pirmais jau ir nabiņa, kāda ir naba. Ar nenokritušu nabas stumbenīti nav neviens. Cik sadzijusi ir naba. Visi, kam ir bērns, to sapratīs. Tāda prozaiska lieta kā vēdera izeja, kā tā mainās. Pēc ādas, kāda ir āda. Pētām, skatāmies pleciņu, prettuberkulozes pote, tai uzreiz nav jāparādās. Mēģinām saskatīt, vai tur nav mazais punktiņš, kur injekcija uztaisīta. Kā viņš uzvedas, kā viņš smaida."
Tiesa, bērni, kuri nav atradeņi glābējsilītē, pie vecākiem nenokļūst tik ātri. Ja bērna mamma ir zināma, piemēram, dzemdību namā atstājusi bērnu, procedūra līdz adopcijai ir ilgāka.
"Jāpagaida vismaz šīs sešas nedēļas, ja bāriņtiesa spēs pastāstīt, kas ir jādara, un viņa pasaka, ka tomēr nerūpēšos, tad viņa dod piekrišanu adopcijai. Un tad tikai pēc sešām nedēļām, labākajā gadījumā faktiski pēc diviem mēnešiem varam bērnu ievietot adopcijas reģistrā. Un, ja māte nedod piekrišanu adopcijai, tad ir tiesāšanās, kas, protams, ilgst līdz pusotram, diviem gadiem. Un šis periods ir tas, kad bērns visdrīzāk atradīsies institūcijā," skaidro Krasnogolovs.
Arī tādas lietas ir bijušas. Tāpat arī pamatīgas problēmas ir tad, ja māte ir ierakstīta dokumentos, bet nav minēta deklarētās dzīvesvietas adrese. Vai arī nedzīvo deklarētajā dzīvesvietā un māti nevar atrast. Tas nozīmē, ka tad, kad mazulis beidzot kļūst juridiski brīvs, paiet krietni ilgāks laiks, un, piemēram, Latvijas adoptētājiem šis mātes pamestais bērns var vairs nebūt pievilcīgs.
