Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Meklē risinājumus, kā palīdzēt ārvalstu sociālo dienestu redzeslokā nonākušām ģimenēm

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Studiju kredīts neatbrīvo no vairāku simtu eiro pirmās iemaksas augstskolām

Brāļi un māsas arvien tiek šķirti, ja vecākiem atņemtas aizgādības tiesības

Māsu un brāļu šķiršana adopcijai bāriņtiesu ikdienā joprojām nav izskausta

Bez vecāku gādības palikušajiem bērniem valsts un pašvaldības piemeklē bērna interesēm atbilstošāko ārpus ģimenes aprūpi, sākot no ievietošanas institūcijās jeb bērnunamos līdz pat adopcijai ar visām no tās izrietošajām sekām. Likums nosaka, ka vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas jādara bērnu interesēs. 

Atbildīgā ministrija iepriekš izteikusies, ka bērnus bāriņtiesas aktīvi šķīrušas 90.gados un tagad tā esot reta prakse, tomēr statistikas, kas to apliecinātu, nav. Vairāk pievēršoties šim tematam, top skaidrs, ka māsu un brāļu atdalīšana bāriņtiesu ikdienā joprojām nav izskausta.

Viens bērns jau izņemts, par vēl vienu bažas 

Latvijas Radio septembra beigās, viesojoties SOS ciematā Valmierā, bija iespēja ielūkoties SOS ģimeņu ikdienā un bērnu dzīvesstāstos, kas mākslīgi veidotajās ģimenēs nonākuši pēc tam, kad viņu vecākiem atņemtas aizgādības tiesības.

SOS ciemati uzskatāmi par maksimāli reālai ģimenei pietuvināto ārpus ģimenes aprūpes formu, kad bērniem ir mamma, māsas un brāļi, un sava māja, kur atgriezties. Šāda ģimene ir arī četriem SOS mammas Ināras bērniem, kas visi esot brāļi un māsas, jaunākās atvases SOS ciematā nonākušas uzreiz no dzemdību nama.

"Manā ģimenē, piemēram, brāļi un māsas ir kopā īstie. Visi četri, kas man ir, viņi ir īstie brāļi un māsas, un tāpēc mums tā atmosfēra ir īpaši ģimeniska. Mums ir izdevies saglabāt tādas diezgan labas attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem. Kā es vienmēr saku, man nav jāaudzina vecāki, jo kaut kādi iemesli acīmredzot ir bijuši, kāpēc viņi nav varējuši dzīvot un darīt tā, kā tas būtu pareizi," teica Ināra.

Bioloģiskie vecāki rūpēties par bērniem pašlaik nevarot vien tamdēļ, ka abiem nav darba un pastāvīgu ienākumu.

Varētu domāt, ka šiem bērniem ir viss - SOS mamma, kas rūpējas, un iespēja satikt vecākus, dzīvot kopā ar māsām un brāļiem. Taču Ināra ir uztraukusies, jo pērn no ģimenes viens brālītis izņemts un aizvests uz valsts sociālās aprūpes centru Baldonē.

Nelīdzējuši bērnu un Ināras lūgumi to nedarīt, SOS darbinieku pamatojums - puikam bijusi garīga atpalicība. Ar to slimo arī ceturtais bērns Ināras ģimenē, un viņa saka - gan pati, gan bērni ir noraizējušies, vai arī jaunākajam brālim nebūs jābrauc tālu prom uz Baldoni.

"Mēs visi ļoti pārdzīvojām, es turējos pretī, cik vien varēju. Arī bērni ļoti pārdzīvoja, un tagad viņš ir Baldones pansionātā. Esam ļoti uztraukušies, lai mazāko brāli mums atstāj, lai mēs varētu ar viņu, kā lai saka, dzīvot. Vienmēr šo bērnu invalīdu problēma mani ir uztraukusi, jo Jānis ir tāds, kāds viņš ir savos septiņos gadiņos," stāsta Ināra.

Ģimenes šķir, kad bērnam nepieciešama īpaša aprūpe

Vairumā SOS ģimeņu aug pieci līdz seši bērni, kas dzīvo kopā ne ar saviem īstajiem brāļiem un māsām. Viesojoties Valmierā, Latvijas Radio jau stāsīja par 17 gadus veco Lāsmu, kas SOS ciematā nonāca pagājušajā gadā un pirms tam kopā ar jaunāko brāli dzīvojusi trīs dažādās audžuģimenēs, kas visas no Lāsmas un viņas brāļa atteikušās.

Atbilstoši likuma kārtībai audžuģimenes rūpes par bērnu uzņemas līdz laikam, kad bērns var atgriezties savā ģimenē, vienlaikus audžuvecākiem ir tiesības no bērna aprūpes atteikties.

Lāsma atzīst, ka viņai ir vēl divi brāļi - viens ir jaunāks, otrs vecāks. Viens no viņiem dzīvo Gaujienā, otrs, šķiet, mitinās Baldonē. Lāsma jaunāko brāli satikusi samērā nesen - pirms aptuveni mēneša.

Kāpēc ciemata darbinieki pieņēmuši lēmumus atsevišķus bērnus pārvietot kur citur, skaidro SOS Valmieras ciemata direktors Edijs Pētersons:

"Ja tam bērnam ir ļoti īpašas vajadzības, ja tur ir garīgā atpalicība, piemēram, tad tā ir cita veida aprūpe.

Mēs jau esam audžuģimeņu modelis un mums nav šīs īpašās aprūpes formas, sākot ar vidi, beidzot ar medicīnisko personālu, kurš visu laiku uzrauga un tā tālāk. Mēs strādājam ar praktiski veseliem bērniem. Ja bērnam ir ļoti nozīmīgi veselības traucējumi, tad jau mēs nevaram uzņemties vairāk par to, ko mēs spējam."

LM: Grūti atrast adoptētāju visiem vienas ģimenes bērniem

Ir bijuši gadījumi, kad ciematu pamet jaunieši, kas neklausījuši iekšējās kārtības noteikumiem, uzvedušies agresīvi. Šoruden producentes Artas Ģigas dokumentālā filmā „Palikušais” spilgti parādīts, kā 23 gadus vecā Marija, kas bērnībā tika adoptēta uz Dāniju, Latvijā meklē savu māti un brāļus, par kuriem nezina tikpat kā neko.

Labklājības ministrijas (LM) pārstāve žurnālistiem sacīja, ka Marijai jāsaskaras ar pērnā gadsimta 90.gadu praksi, kad ne valsts, ne pašvaldības īpaši galvu nelauzījušas un brāļus, māsas atdalījušas bez īpaša pamatojuma. Latvijas Radio interesējoties vairāk, LM Bērnu ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa atklāj, ka faktiski atdalīšana notiekot joprojām.

"Tādi gadījumi ir, jo, kā lai to saka, mēs runājam par… teiksim tā, katrā gadījumā tiek vērtētas kopumā bērna intereses un tas, kas katram bērnam ir labākais un kādas ir viņa iespējas nonākt ģimenē. Tas nozīmē, ka teorētiski un arī praktiski ir lēmumi par bērnu šķiršanu, taču tie tiek izsvērti absolūtas nepieciešamības gadījumā, ko arī paredz likums," klāsta LM pārstāve.

Likumā gan nav noteikts, kādi ir īpašie nepieciešamības gadījumi, par kuriem runā Liepiņa.

"Tā kā nevarētu teikt, ka likums aizliegtu šo šķiršanu, taču pamata princips, protams, ir, ka tur, kur var nešķirt un kur var atrast adoptētājus visiem bērniem, teiksim tā, tas nekādi arī netiek darīts. Tas mērķis arī ir atrast [ģimeni] visiem bērniem kopā un tādēļ varbūt arī ir bieži vien šie lielie skaitļi bērniem, kuri tiek adoptēti uz ārzemēm, jo lielākā daļa no šiem bērniem ir trīs un vairāk brāļu un māsu grupas. Tieši tādēļ, ka Latvijā mēs bieži nevaram šādus adoptētājus atrast, faktiski tie ir unikāli gadījumi. Tā ir politika, uz kuru mēs virzāmies, bet tā apgalvot, ka netiek šķirti, tā nav," atzina Liepiņa.

Viņa piebilst - bērnus atdalot gadījumos, kad brāļu un māsu skaits ir liels, proti, trīs un vairāk bērnu, un tādi gadījumi nav retums. Esot gadījumi, kad vecākiem tiek atņemtas tiesības rūpēties arī par desmit atvasēm, un desmit nevarot uzņemt ne audžuģimenes, ne aizbildņi, ne adoptētāji, kas ir gatavi bērnu savā ģimenē pieņemt likumiski.

LM uzskata, ka adopcija ir bērna interesēm labvēlīgākā, jo dod iespēju uzaugt ģimenē, to noregulējot juridiski, kas nozīmē, ka bērns pēc dokumentiem ir jauno vecāku bērns un viņam ir arī mantošanas tiesības.

Asociācija „Azote” kritiska par adopcijas sistēmu Latvijā

Adopciju jau vairākus gadus kritizē adoptētāju un aizbildņu asociācija „Azote”, norādot uz vairākām būtiskām nepilnībām. „Azotes” valdes locekle Inese Fecere-Antipina pati adoptējusi piecus vienas ģimenes bērnus, tādējādi nodrošinot, ka brāļi un māsas netiek šķirti. Bet faktiski Feceres-Antipinas vēlme piepildījusies aiz nejaušības.

"Mums vienkārši bija laimīga sakritība, ka manai draudzenei ir audžuģimene un viņai ievietoja to bērniņu, un viņa vienkārši atpazina pēc tiem mātes datiem. Viņa arī pirms tam bija pagaidu aizbildnis, kamēr es adoptēju to pirmo, līdz ar to viņa tā kā atpazina. Tā bija brīnumaina sakritība, bet principā nē, mums nebūtu nekādas tiesības uzzināt," stāsta Fecere-Antipina.

Par pēdējā bērna esamību Inese uzzinājusi no draudzenes, ne valsts, ne pašvaldības iestādes par to neesot informējušas.

Uz adopciju cilvēkiem jāgaida rindā, un brīdī, kad bērniņš ienāk ģimenē, vecākiem ir tiesības mainīt bērna vārdu, uzvārdu un arī tautību, tādējādi, pēc Feceres-Antipinas domām, laupot bērnam tiesības uzzināt, ka viņam ir vēl kādi brāļi un māsas ar citiem uzvārdiem.

"Ir pat dzirdēti tādi gadījumi, kad, pieņemsim, adoptētāji adoptē vienu bērniņu. Pēc kāda laika viņi izdomā, ka viņi gribētu tā kā vēl vienu un stājas rindā. Tad kaut kādu sakritību rezultātā viņi uzzina, ka viņu adoptētajam arī ir nodota adopcijā māsa vai brālis, bet viņiem nav tiesības viņu dabūt, tāpēc, ka to dabū rindas kārtībā tie, kam viņš ir tā kā piedāvāts. Līdz ar to sanāk tāda absurda situācija, ka var mierīgi legāli apprecēties [radinieki] pēc 20 gadiem un tas skaitīsies normāli. Es domāju, ka tas ir tāds ļoti būtisks adopcijas trūkums, par ko es esmu runājusi, bet pagaidām īpaši mani neviens nesadzird. Man tas neliekas normāli, īpaši, ja ir pieauguši cilvēki, kas gadu desmitiem meklē savas māsas un brāļus, un [tas ir] neveiksmīgi," stāsta asociācijas „Azote” pārstāve.

LM pārstāve Liepiņa „Azotes” valdes locekles sacīto noliedz un stāsta, ka bāriņtiesas pilnībā pakļaujoties bērnu, ne adoptētāju vēlmēm.

"Bet es saku, atšķirībā no 90.gadiem, kur bija tā – super! Mums ir viens adoptētājs, kas grib ņemt to zīdaini, tad to zīdaini mēs arī atdodam. Nu tad tie vecākie bērni, tad tie lai arī paliek, ja? Šobrīd mēs vairs nešķirojam pēc tā, ko grib adoptētājs, mēs meklējam tādu adoptētāju, kas gribēs šos bērnus kopā. Tad šobrīd, pat ja bērni tiek izšķirti, bāriņtiesas lēmumos vismaz var izlasīt to motivāciju – kādēļ? Kas tie bija par apsvērumiem, kādēļ bāriņtiesa izlēma par labu bērnu šķiršanai," piebilda LM pārstāve.

Iztrūkst statistikas par bērnu šķiršanas mazināšanos

Tomēr statistikas datu, kas pierādītu, ka bērnu šķiršana kopš 90.gadiem ievērojami mazinājusies un notiek nudien īpašos gadījumos, atbildīgajai ministrijai nav.

Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā stāsta, ka pēdējos gados neesot bijušas tiesvedības, kurās kādu bāriņtiesas lēmumu par bērnu šķiršanu kāds būtu apstrīdējis.

Inspekcijai attiecībā uz šiem jautājumiem ir vien rekomendējošs raksturs, un par to - šķirt vai nešķirt bērnus - galavārds pieder bāriņtiesai.

Latvijas Radio e-pastā Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas direktorei Baibai Melderei  lūdza noskaidrot, vai ir iespējams iegūt konkrētus datus, kas uzrādītu šķiršanas tendences iespējamu kritumu. Taču divu nedēļu laikā Latvijas Radio atbildi nesaņēma un, zvanot uz asociāciju, sekretāre vien sacīja, ka par lūgumu direktori informēs.

"Ziniet, es Jums nevarēšu galīgi nekādu informāciju sniegt un pati vadītāja šobrīd tā kā nav, un nav iespējams ar viņu sazināties. Tā kā es šobrīd galīgi nevaru jums atbildēt. Es informēšu priekšnieci par to, varbūt paskatīsimies uzmanīgi, varbūt paslīdējis garām ir e-pastiņš, un informēšu, ka jūs zvanījāt. Mēģināsim ar Jums elektroniski tad sazināties," teica asociācijas sekretāre.

Radio atbildes materiāla sagatavošanas laikā nesaņēma, un tas apstiprina LM sacīto, ka šādas statistikas, iespējams, vienkārši nav.

Bērnu tiesību sargs: Likums sargā adoptētāju

Fecere-Antipina no adoptētāju un aizbildņu asociācijas piedāvā normatīvos iestrādāt prasību, ka adoptētāji obligāti jāinformē par to, ja viņu pieņemto bērnu vecākiem piedzimst vēl kāds brālis vai māsa, tādējādi nodrošinot šai ģimenei prioritāras tiesības adoptēt jaunāko atvasi. Ja ģimene to nevēlas vai nespēj izdarīt, jānodrošina iespēja kontaktēties.

Valentīna Gluščenko no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzskata, ka esošā kārtība nekaitē bērnam un neesot jau aizliegts izpaust informāciju par to, ka viņam kur citur ir arī brāļi un māsas. Likums sargājot adoptētāju.

"Adopcijas jautājums un šis adopcijas noslēpums ir fakts, ko regulē normatīvs ar to brīdi, kad stājas spēkā spriedums par adopcijas apstiprināšanu. Šeit nav runa par to, ka adoptētājiem kāds aizliegtu bērnam izpaust to, ka tas ir noslēpums. Nē, tā nav. Civillikums pasaka, ka šīs ziņas nav izpaužamas bez adoptētāja piekrišanas. Drīzāk šī norma, kas ir Civillikumā, drīzāk varbūt ir adoptētāja statusa kā tāda aizsardzībai, ja viņš pats to nevēlas, bet, ja viņš vēlas, kā es minēju, viņam ir visas tiesības par to runāt," teica Gluščenko.

Tiesībsarga birojs: Vienas ģimenes bērnus nevajadzētu šķirt

Adoptētāju un aizbildņu biedrība „Azote” kopā ar profesionālo audžuģimeņu apvienību „Terēze” vairākkārt vērsusies LM un atbildīgajās Saeimas komisijās – Sociālo un darba lietu komisijā un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Virknei deputātu tika nosūtītas vēstules, bet atbildes neesot saņemtas.

Visbeidzot Fecere-Antipina biedrības vārdā vērsusies pie tiesībsarga Jura Jansona , kas bērnu tiesību jautājumiem sekojis līdzi vairākkārt, šogad vēršoties prokuratūrā. Taču viņš nerunā par brāļu un māsu atdalīšanu, bet par bērnu ievietošanu institūcijās un psihiatriskajās klīnikās.

Tas daļēji sasaucas ar LM pārstāves minēto otro gadījumu, kādā bāriņtiesām iespējams pamatot bērnu atdalīšanu. Tā esot kāda neārstējama slimība, garīgā atpalicība, nopietni uzvedības traucējumi.

"Šie gadījumi - ja mēs runājam, ir vai nav normāli -, ja būtu tikai divas atbildes, tad es teiktu, ka šie gadījumi nav normāli. Ja būtu balts vai melns, tad nē. Vienas ģimenes bērniem nebūtu jābūt šķiramiem, brāļiem un māsām būtu jāaug kopā," stāsta Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Viņa gan uzsver, ka jautājums par to, kur saduras bērna tiesības uz identitāti jeb saskarsmi ar saviem asinsradiniekiem ar tiesībām uz attīstību, jāvērtē katrā gadījumā individuāli, tāpēc arī nav atbildes. Vienlaikus Tiesībsarga birojā piekrīt, ka valstij vajadzētu apkopot statistiku par vienas ģimenes šķirtajām atvasēm, kas ļautu novērtēt pašreizējo ainu.

"Cik man ir zināms, bāriņtiesu reģistri ir elektroniski un, ja šie bāriņtiesu reģistri nav katra papīra lietās tikai, bet ir arī šis elektroniskais, tad kāpēc ne? Tas būtu ļoti vienkārši šajā lietā atzīmēt vai, izvēloties ārpusģimenes aprūpi, brāļi un māsas ir kopā, vispār, vai ir vairāki bērni šajā ģimenē un, ja ir, tad vai viņi ir pie viena aprūpētāja, vai viņi tiek šķirti. Es domāju, ka tādu statistiku nebūtu sevišķi grūti veidot. Tikai tas būtu jāsāk darīt, ja šādas statistikas nav, tad tādu būtu jāsāk veidot. Tad tas parādītu tās tendences. Šobrīd ir redzami atsevišķi gadījumi, bet tas kopskats nav redzams," sprieda Grāvere.

Pagaidām atliekot uzticēties, ka bāriņtiesas vienmēr primāri domājot par bērna interesēm, Vienlaikus Grāvere atsakās vērtēt, ka par to būtu droša.

Un, kas attiecināms uz tā saucamo adopcijas noslēpumu, par to jau notiekot diskusijas ar ministriju un citām iesaistītajām pusēm, kas vēl nav spējušas vienoties par kopsaucēju - atcelt noslēpumu vai neatcelt.

Pašam birojam arī neesot viennozīmīgas izpratnes, kā būtu labāk. No vienas puses, bērnu mulsinātu zināšana par kur citur esošu ģimeni, no otras puses, noslēpumu no likuma izņemot, bērnam būs pilnīga skaidrība par savu identitāti. Paredzams, ka diskusijas vēl būs garas un ceļš līdz tam, lai vienas ģimenes atvases netiktu šķirtas, arī vēl gana ilgi ejams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt