Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latviešu literatūras tulkojumu "uzrāviens" Londonas grāmatu tirgum: sprints vai maratons?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Baseini Latvijas mazpilsētās «aug kā sēnes pēc lietus»

Apņēmīga un radikāla - Marina Lepēna cīņā par Francijas prezidenta krēslu

Marina Lepēna cīņā par Francijas prezidenta krēslu - apņēmīga, kareivīga un radikāla

Marina Lepēna, kura vada savu radikālo partiju un ir arī Eiropas Parlamenta deputāte, ir viena no visreālākajām kandidātēm uz Francijas prezidenta amatu. Viņa par sevi rada pašpārliecinātu iespaidu un ne mirkli nekavējas kritizēt Eiropas Savienību.

Miesassargu ielenkumā

“Faubourg Saint-Honore” iela Parīzē ir gara un nedaudz šaurāka par slavenajiem Elizejas laukiem, kas no tās atrodas īsas pastaigas attālumā. Tā izvietojusies vienā no smalkākajiem Parīzes rajoniem un nes Svētā Onorē vārdu, kas ir visu Francijas maiznieku patrons un aizstāvis. Balto 262. numura namu ar lielajām zaļas krāsas durvīm, pie kurām nav ne mazākās norādes par to, kas šeit atrodas, varētu neievērot arī tāds parīzietis, kurš visu savu balto mūžu dzīvojis šajā ielā, rītos un vakaros vedis pastaigāt suni vai iepircies blakus veikalos, nerunājot nemaz par tūristiem un pilsētas viesiem.

Taču tieši tur – namā bez vārda un uzraksta – atrodas Francijas un Eiropas bažu epicentrs: radikālās partijas „Nacionālā fronte” līderes Marinas Lepēnas - cilvēka, kurš var izšķirt ne tikai Francijas, bet visas Eiropas likteni, - birojs.

Marina Lepēna birojā ierodas zibenīgi. Miesassargu ielenkumā. Tad var turpināt ceļu pārējie.

Aiz zaļajām ārdurvīm pretī paveras plašs iekšpagalms ar apstādījumiem, bet, lai nokļūtu birojā, ir jāgriežas durvīs pa kreisi un jādodas uz liftu. Taču līdz tam kārtīgā rindā nostādīti drošības sargi tumšos uzvalkos trīs reizes pārbauda somu un noslēgumā arī pavaicā vārdu un vēlreiz arī preses karti, ar zīmuli lapā pievelkot atzīmi iepretim pareizajai ailei. Medijam iepretī norādīts arī auditorijas lielums, tātad - cik populārs tas ir.

Liftā jādodas augšup līdz koridoram, kur pretī atkal drošības sargi. Aiz tiem ir liela, zilos un baltos toņos ieturēta telpa, kur sēdvietas paredzētas vairākiem desmitiem cilvēku. Pie sienām starp logiem izvietoti plakāti ar Lepēnas smaidošo seju. Uz tiem rakstīts: „Atgriezt Francijā kārtību! Piecos gados.” Telpas galā aiz paaugstinājuma redzams plakāts ar uzrakstu „Marina – prezidente”, aiz tā pie sienas vēl viens lielāks un tas vēsta „Cilvēku vārdā”. Blakus – Francijas karogs.

Vēlāk, kad Marina Lepēna dodas prom, viņai vaicās, kādēļ tāda miesassargu parāde. Vīri nopietnām sejām nepameta telpu arī tikšanās laikā. Daudzās zemēs redzēt šādi pārvietojamies prezidenta kandidātu būtu ļoti neparasti.

Un viņa atrauc - tas ir tādēļ, ka viņas vārds ir parādījies islāma radikāļu mājaslapās un draudi bijuši tik nopietni, ka viņai neesot citas izejas.

 

Līdz sīkumiem pārdomāts tēls

Marian Lepēna ir precīza. Viņa ir apsēdusies pie balta, neliela, vienkārša galda, uz kura novietota gaiši zila glāze ūdens un pāris piezīmju lapas. 48 gadus vecās politiķes tēls ir pārdomāts līdz sīkumam – zils kostīms un sarkana blūze – Francijas karoga krāsās, kas izceļ gaišos matus. Kad viņa piecelsies no krēsla, būs redzams, ka politiķes jau tā garo augumu vēl par centimetriem desmit pagarina smailas, zilas augstpapēžu laiviņas.

„Nacionālās frontes” birojā ieradušies vairāki žurnālisti. Un tā ir intervija, kurā jautājumi birst bez kavēšanās. Tādā pašā  triecienā lido arī atbildes.

Lepēna ar atbildēm nekavējas, atbildot skatās tieši acīs, radot iespaidu, ka ir absolūti pārliecināta, droša un zina, ko runā.

Viņa sāk ar kritiku par Eiropas Savienību, ka tā ir sašķēlusies un nolaista, un šobrīd ir daudz izaicinājumu, lai to vispār saglābtu. „Cilvēki nav apmierināti ar ārpolitiku, atvērtajām robežām, taupības pasākumiem, kas sagrāvuši Grieķiju,” tie ir daži no aspektiem, ko min Lepēna, sakot, ka cilvēki ir izslāpuši pēc suverenitātes un brīvības. Viņa nekavējas sacīt - ja kļūs par Francijas prezidenti, uz karstām pēdām sarīkos referendumu kā Lielbritānijā, proti, vai Francijai palikt vai izstāties no Eiropas Savienības.

„Sešu mēnešu laikā es sarīkošu referendumu. Jautājums, uz kuru cilvēki atbildēs būs: „Vai, jūsuprāt, Francijai vajadzētu izstāties no Eiropas Savienības?” Šajos sešos mēnešos es runāšu ar Eiropas Savienības līderiem un ļoti ceru, ka arī citas valstis, kurām ir līdzīgas bažas un problēmas, redzēs un sapratīs, cik liels ieguvums ir, ka tāda liela valsts kā Francija iesaistās šādās diskusijās.

Es Eiropas Savienībai pieprasīšu mums atdot četras brīvības, kas, manuprāt, Francijas cilvēkiem ir izšķirošas – teritoriālo, ekonomisko, monetāro un likumdošanas suverenitāti.

Ja Eiropas Savienība man teiks: „Labi!”, tad es saviem Francijas cilvēkiem varēšu sacīt: „Mēs varam palikt šajā politiskajā sistēmā.” Taču, ja Eiropas Savienība man sacīs: „Nekādā gadījumā!”, tad es vērsīšos pie saviem pilsoņiem un aicināšu viņus balsot referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības.”

Migrācija ir otra tēma, kam Lepēna pievēršas ar lielu enerģiju un sparu. Viņa saka, ka Francija ir kļuvusi par zemi, uz kuru plūst nevis bēgļi, bet tūkstošiem cilvēku no Ziemeļāfrikas iedomātas bagātību zemes jeb Eldorado meklējumos. „Tas ir jāpārtrauc!” viņa ir strikta.

Lepēna: ES un ASV agresija pret Krieviju

Latvijas Radio jautājums Francijas prezidenta amata kandidātei ir par Krieviju. Par to, kādas būtu viņas vadītas Francijas attiecības ar Maskavu, kas turpina atbalstīt agresiju Ukrainā, nav atdevusi Krimu un karo Sīrijā.

„Krievija ir milzīga teritorija,

un nav nekāda iemesla, lai Francija ar to neattīstītu stratēģiskas, ekonomiskas, tirdzniecības attiecības. Arī Krievijai mēs esam vajadzīgi, tā meklē sadarbību.

Mēs to ļoti labi varētu attīstīt enerģētikā. Krievija pret Franciju nekad nav bijusi agresīva, tā nekad nav mūs aizskārusi, tādēļ nav ne mazākā iemesla, lai Francija ieietu aukstajā karā ar Krieviju, kā to ir izdarījusi Eiropas Savienība kopā ar iepriekšējo ASV administrāciju. Ja tagad ASV un Krievijas attiecības uzlabosies, mums nav ne mazākā iemesla tam nepievienoties. Es nekad neesmu atbalstījusi naidīgu nostāju pret šīm valstīm, man tā liekas samākslota. Mēs riskējam iestumt Krieviju Ķīnas rokās, ko pēc tam Eiropas Savienība ilgi un gari nākamajos gados nožēlos,” saka Lepēna.

Bet, ko darīt ar agresiju Ukrainā, Marina Lepēna īsti tā arī neatbild. Viņa pārmet kritikas vilni Eiropas Savienības pusē: „Es jau iepriekš esmu teikusi un atkārtošu vēlreiz – domāju, ka tas ir lielā mērā arī Eiropas Savienības nopelns, kura ir šantažējusi Ukrainu: vai nu būsiet ar mums vai ar Krieviju. Ukrainā daļa sabiedrības sliecas Austrumu, daļa – Rietumu virzienā, un Eiropas Savienība šos cilvēkus ir nostādījusi neapskaužamā situācijā. Ja Francija iesaistīsies šā konflikta izbeigšanā, un es ceru, ka tā tiešām notiks, un Krievija un Ukraina atradīs izeju no situācijas, tad tas, protams, būs apsveicami.

Bet, ja no Eiropas Savienības un ASV puses turpināsies  agresija pret Krieviju, tad nekas neatrisināsies.

Taču tagad - ar prezidentu Trampu un prezidentu Putinu - izskatās, ka kārtis saliksies citādāk, un mēs - Francija, ASV, Lielbritānija varēsim sniegt diplomātisku ieguldījumu, lai vadītu Ukrainas problēmu iziešanai no šīs situācijas, kas, protams, ir skumja un arī degoša, jo tas viss notiek pie Eiropas Savienības robežām.”

Nauda kampaņai no Krievijas?

Kad Marina Lepēna pieceļas no galda, lai miesassargu ielenkumā dotos prom, žurnālisti pagūst viņai steigšus pavaicāt, kurš īsti sponsorē viņas priekšvēlēšanu kampaņu. Lepēna pati medijos ir sūkstījusies par to, ka naudas nepietiek pat tad, ja miljonus ir aizdevis viņas tēvs, arī kādreizējais Francijas prezidenta amata kandidāts, ilggadējais franču nacionālistu līderis Žans Marī Lepēns.

Francijas bankas to neaizdod, un viņa ir gatava un atvērta to pieņemt no Krievijas.

Dažādos avotos un medijos jau izskanējušas ziņas apgalvojuma formā, ka tā vairs nav tikai vēlme un cerība, un Marina Lepēna patiešām naudu no Krievijas jau saņem. Stāvot sava biroja preses zālē pie plakāta ar uzrakstu „Cilvēku vārdā”, Marina Lepēna to noliedz.

„Nē, nē, man nav finansējuma no ārienes. Es nevaru ņemt to, ko nevarēšu atdot. Šeit nosacījumi ir ļoti strikti, un bankas nevēlas dot naudu. Varbūt jūs zināt kādu banku, kas vēlētos atbalstīt politisko partiju? Un ja nu tā būtu ASV banka, vai tad uzreiz signāls būtu cits? Vai kāda no Āzijas? Kāpēc Krievijas vārds uzreiz rada aizdomas? Bet es vēlreiz saku - ja partija saņem naudu priekšvēlēšanu kampaņai, tai obligāti pēc tam tā būs jāatdod,” saka Lepēna.

Iracionālas vēlēšanas?

Ārpusē blakus Marinas Lepēnas birojam ir atvērts skārnis ar nosaukumu „Zelta zvaigzne”. Tajā rosās trīs kungi sniegbaltos halātos un vēl ceturtais garām ūsām un zilā putekļu auduma vestē. Vai jau zināt, par ko balsosiet? Uz šo jautājumi kungi atsakās atbildēt, visu pārvēršot jokā. Esot apolitiski, un ūsainis sakās balsot tikai par sevi.

Taču šī nelielā epizode, kas izkūst humora mērcē, šodien daudzviet Francijā ir ļoti raksturīga tādēļ, ka liela daļa pilsoņu vairās publiski atzīt, ka balsos par Marinu Lepēnu par spīti tam, ka viņas idejas arī biedē un faktiski tās atbalstīt nav labs stils.

Dienās, kad Latvijas Radio ir Parīzē, mediju pašu neatkarīgi un dažādu statiskas kompāniju veiktas aptaujas liecina, ka Marina Lepēna ir otrā populārākā Francijas prezidenta kandidāte. Viņu apsteidz centriskais, neatkarīgais, bijušais ekonomikas ministrs, 39 gadus vecais Emanuels Makrons.

Kā vēlāk sacīs Politisko zinātņu universitātes profesors Parīzē Dominiks Reni,

par Lepēnu balsos apjukošie, neizlēmušie, no imigrācijas nobiedētie un iepriekšējo valdību nokaitinātie pilsoņi.

Savukārt Emanuels Makrons šarmē un saista ar savu „svaigumu”,  ir jauns, izskatīgs, dedzīgs un uzrunā tos vēlētājus, kuri, tēlaini sakot, ir augām dienām pusdienojuši vienā un tajā pašā politiskajā ēdnīcā un pēkšņi sapratuši, ka ir noguruši no dienišķās kotletes un grib pilnīgi citu maltīti.

„Tas ir reāli”, „Tā būs katastrofa”, „Nekas nav paredzams,” – tā Parīzē spriež analītiķi, sakot, ka ik rītu ceļas ar jauniem aptauju rezultātiem, jo šīs vēlēšanas ir iracionālas. 23.aprīlī būs pirmā kārta, 7.maijā – otrā, ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem nebūs guvis absolūtu vairākumu.

Kandidātu ir daudz, bet spilgtākais piecinieks:

  • radikāli labējā Marina Lepēna,
  • centriskais Emanuels Makrons,
  • kreisos pārstāvēs bijušais izglītības ministrs Benuā Hamons,
  • kreisos radikāļus  Žans Lūks Melenšons,
  • skandālā par sievas algošanu deputāta palīdzes amatā iekļuvušais, bijušais Francijas premjerministrs, konservatīvais Fransuā Fijons, kurš šonedēļ gaida izmeklēšanas rezultātus.

„Bailes būs tās, kas izšķirs rezultātu,” dzirdams sakām Parīzē. Arī tad, ja uz noslēguma līnijas paliks Marina Lepēna un Emanuels Makrons.

Bailes no Lepēnas radikālisma pret bailēm no mazzināmā Makrona. Kā Francijai būt, kā dzīvot?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti