Maksāsiet vairāk, tad
aploksnes neņemsim!

Klusējot deva, klusējot pieņēma – daudzi pacienti norāda uz aizvien eksistējošo pateicību sistēmu onkoloģijā. Pateicību apmēri – no 300 līdz 500 eiro. Par kukuli likuma izpratnē gan visbiežāk to saukt nevar, ārstus var sodīt tikai slimnīcas. Savukārt paši ārsti aizkulisēs šo rīcību attaisno ar zemo algu līmeni. Bet – vai tā ir? Publicējam onkologu ienākumus 2019. gadā.
Ieva Jurevica, LTV
 
"Nē" nepateica neviens ārsts
Pacienti un viņu tuvinieki dalās savā pieredzē par pateicībām. Daudzi uzskata, ka tādā veidā par veselību ir jāmaksā, nauda ir jādod…
Sākot šo Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta projektu „Diagnoze – vēzis", pavasara beigās uz mūsu aicinājumu dalīties savā pieredzē atsaucās vairāk nekā 200 pacientu. Daudzi zvanīja, daudzi rakstīja, un līdzās citiem tematiem, par ko esam runājuši šī projekta laikā, atklājās arī tas, ka līdzās informācijas trūkumam un ārstu dažādai attieksmei pret pacientiem vēl pastāv arī nelegāli naudas maksājumi, ar kuriem cilvēki cenšas nopirkt ārstu labvēlību.

Gadījums pie gadījuma, un, pētot šo tematu dziļāk, var droši teikt, ka pateicību sistēma onkoloģijā ir dzīva. Daudzi cilvēki aizvien uzskata, ka tādā veidā par veselību ir jāmaksā, nauda ir jādod… Ārsti neatsakās, un neformāls naudas maksājums, piemēram, var nozīmēt, ka pacientam tiek tāda ekskluzīva lieta kā ārstējošā ārsta mobilā telefona numurs. Uzreiz gan jāpiebilst, ka daudzi mūsu apzinātie pacienti arī norādīja, ka viņi nekādas pateicības nav devuši un ārsti pret viņiem tik un tā ir izturējušies labi. Bet ne mazums – sauc konkrētas pateicību summas un ārstus.
Jānis Hippe: "Domstarpība bija par to, ka to naudu vajag tūlīt! Es saku – kā tūlīt? Pirms? Jā – dakterim jādod ir pirms! Es saku – nē! (..) Man uz priekšu arī neviens nemaksā."

Steidzami atved naudu
Par pateicību došanu runā, piemēram, Jānis Hippe. Šogad viņš zaudēja sievu, viņa meita Anita – mammu. Un, lūk, notikumi šogad augustā, ko atceras Jānis. Zvans no sievas.

"Piezvanīja un saka – vajag atvest! Es saku – pagaidi, nav ko skriet vilcienam pa priekšu, uztaisīs tev rīt operāciju. Ja viss būs – tfu, tfu, tfu – veiksmīgi, nav nekādas problēmas – es pēc darba aizbraukšu ar lielo kases aparātu, visu samaksāšu!Nu, un tad mēs tā kā bišķi ar sievu pat saķērāmies. Bijām izgājuši no slimnīcas ārā, svaigā gaisā, viņa varēja staigāt, viss bija ļoti labi, ļoti labā stāvoklī pirms tās operācijas, gājām ārā parkā uz soliņa, runājāmies. Domstarpība bija par to, ka to naudu vajag tūlīt! Es saku – kā tūlīt? Pirms? Jā – dakterim jādod ir pirms!Es saku – nē! (..) Man uz priekšu arī neviens nemaksā… Nē – te ir savādāk! Kas – tu nezini? (..) Nebija tādas pieredzes, kad vajag dot un ko… Nu labi. Sieva pieprasīja, ka vajag, es atvedu to naudu – 600, kā saka, pirms operācijas."

Un, pēc mātes stāstītā meitai, viss sanācis, kā plānots. Ārsts klusējot naudu paņēmis. "Un viņš neko neteica, neko. Draudzīgi paņēma, aizgāja, un tur viss notikās," nosaka meita.
300 eiro – katru reizi

Vēl kāds stāsts. Sieva zaudējusi vīru. "Es varu pateikt uzvārdus, kam es devu naudu un kurš to vienkārši izspieda, skatījās manā somiņā." Tas noticis pēc operācijas. "Viņš atnāca un tāds viss apmierināts nāca uz palātu, berza rokas. Es sēdēju blakus vīram, un soma stāvēja uz gultas, un viņš tā paskatās iekšā manā somā un – jūs man "priecīgo aploksnīti atnesāt"? (..) Un tad man bija tāda kā kartīte, dāvanu, un viņš to mierīgi paņēma kabatā un sāka runāt visādas muļķības – neuztraucieties, viss labi, es visu tik ļoti labi izdarīju, viņš būs kā jauns ērglis."
Un maksāts arī citiem. "300 eiro aploksnē nesu katru reizi. (..)Viņam devām, nodaļas vadītājai, citai sievietei devām. Viņš sākumā gulēja 6. nodaļā, tās vadītājai arī devām. Dēls kopā ar mani nesa, kad mēs nesām šo aploksni. Un viņa sieva Ilga šausminājās: „Es nevaru tam noticēt! Maniem vecākiem abiem ir onkoloģija, un viņi nevienam nekur nemaksāja ne centa!""
Runas pa slimnīcu jau klīst
Vēl kāds stāsts. Stāsta paciente:
"Varu pateikt summu, kāda bija, – 350 eiro pirms operācijas. Tika nedēļu iepriekš iedota.(..) Man teica, ka vajagot kaut ko. Viena minimālā aldziņa laikam jāieliek. Nu, es ieliku. Tādā dāvanu kastītē, nevis aploksnē. Kastīti vienkārši noliku uz galda. Viņš nepieskārās, protams, tai kastītei, kamēr es biju kabinetā.

Vēl viens stāsts no kāda Latvijas reģiona.
"Jā, es esmu maksājusi. Es samaksāju savam ķirurgam XXX (uzvārds – autors), pat nezinu, kā vārds ir. (..) Es viņam iedevu 100 eiro, viņš, protams, man neprasīja, bet tā runas jau pa to slimnīcu iet – viņš ņem, iedod, varbūt būs labāk."
Pacients: "Varu pateikt summu, kāda bija, – 350 eiro pirms operācijas. Tika nedēļu iepriekš iedota. (..) Man teica, ka vajagot kaut ko. Viena minimālā aldziņa laikam jāieliek. Nu, es ieliku."
Kāda cita pacienta tuviniekam ir arī epizode, kurā darījums nav noticis. Un plānotā operācija arī ne.

"Es viņu koridorā noķēru, viņu jau nav tik viegli sadabūt. Tad viņš ar mani runāja. Viņš runāja tā – nu kā es jums varu pateikt, tā operācija ir smaga, jūs zināt – piecas, sešas stundas tā ilgs, un varbūt tur vēl kaut kas jāņem ārā. Ko jūs domājat, es to varu izdarīt, es to tāpat nevaru… Un kādas jums ir finansiālās iespējas, viņš teica. Viņš neprasīja konkrētu summu, bet – kā jums ir ar finansēm? Nu kā, es teicu, mēs esam pensionāri, mums nekādu uzkrājumu nav. Un es teicu – onkoloģija taču ir bez maksas!. Ha – bez maksas... Viņš saka – zināt, ko tas prasa, es esmu studējis ārzemēs, es esmu strādājis ārzemēs. Un, vārdu sakot, tad skatīsimies, viņš pateica beigās."
Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs norāda – viņš cerējis, ka ārsts aploksni nepieņems. "Un ārsts pateiks: nē, nē, paldies, pataupiet savām vajadzībām, un izdevumu, jums, iespējams, būs daudz. Es cerēju mazliet tā, bet nē! Tā nenotika. Paņēma gan."
Kā lai atrunā?
Un ar pateicībām visai tieši saskāries arī Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs. Šogad augustā ar diagnozi – sarkoma, kas ir viens no nežēlīgākajiem ļaundabīgo audzēju veidiem, no dzīves šķīrās viņam tuvs cilvēks.

"Tā epizode patiesībā bija tāda, teiktu, no mana skatpunkta, ļoti drausmīga. Viņa, tas bija kaut kāds viens vakars, kad viņa pateica, ka viņa dos to naudu savam ārstējošam onkoloģijas ginekologam. Un tajā brīdī es teicu – kāpēc un kā tā? Man tur palātā teica, ka tā ir labā prakse, nu, ka visi dod. Tā summa ir aptuveni 300 eiro. Un tad viņa teica – nu, es tad arī."
(..)
"Es, būdams žurnālists, es arī to tā nepieņemu. (..) Bet ar kādiem argumentiem es viņu varu apturēt? Nē, nu nevajag maksāt. Nē, kārtības labad nevajag, jo es saprotu, ka tas cilvēks ir izmisumā, tās likmes ir ļoti augstas. Un, jā, ja viņa tādā veidā cer panākt labāku rezultātu, ka viņa kaut ko… nopirks labāku ārstu attieksmi. Man nav vairs argumentu! Pat kā žurnālists es saprotu, ka tas ir nepareizi. Bet es nevaru pateikt: nē, nevajag tā darīt! Paskatīsimies, kā viņš izturēsies, ja nemaksāsim šo naudu."
(..)
"Jā, nu mana cerība bija tāda – viņa ieliks tajā aploksnē, un ārsts pateiks: nē, nē, paldies, pataupiet savām vajadzībām, un izdevumu, jums, iespējams, būs daudz. Es cerēju mazliet tā. Nē! Tas viss notiek vienkārši. Iedod, it kā nekas nebūtu bijis, tā jau tāda pierasta kustība – paņēma, ielika kabatā, aizgāja."

Ārsts izturējies labi un iejūtīgi... par to nekādu pretenziju... taču tā turklāt nebija vienīgā reize, kad pateicība tika dota un pieņemta... un ne viņš vienīgais ārsts. Pateicību pieņēma arī ķīmijterapeite, arī plaušu ķirurgs, vēl arī zarnu ķirurgs un vēl anesteziologs... Jā, visi labi profesionāļi, bet neviens tā arī nepateica nē... Kopējā pateicību summa vairāk nekā 1200 eiro... Un ārstējošais ārsts zināja, ka viņa paciente ir skolotāja...

Bojārs: "Šiem cilvēkiem 300 eiro nav tējas nauda! Un šajā gadījumā skolotājai par viņas ārstēšanos bērnu vecāki bija saziedojuši naudu. Un, protams, tā nauda aizgāja arī citām vajadzībām, viņas sadzīvei un tā tālāk, bet var uzskatīt, ka daļa no šīs naudas aizgāja ārsta pateicībai."

Un skaudrākais, uz ko norāda, Bojārs, ka onkologi ļoti labi zina, ko nozīmē audzējs – sarkoma. Cik tas ir straujš... un bija jau metastāzes. Un ka ārsti nevar dot nekādu garantiju, bet pacients, protams, cer līdz pašam pēdējam. Viņš grib dzīvot un nežēlo nekādas summas.
Bojārs: "Es pat tajā pēdējā fāzē… es varētu apgalvot, ka viņi ņēma jau no mirstoša pacienta to naudu. Un es teiktu, ka tas līmenis jau ir cinisks."
Ārstiem ir jāpasaka – pietiek
Par pateicības summām no 150 līdz pat 500 eiro, ko viņš devis pats, runā arī kāds onkoloģijas pacients, kurš vairākus onkologus pazīst arī personiski.

"Praktiski es teiktu, ka tā sistēma jau ir ieaugusi no padomju laikiem un turpinājās, jo strādā onkoloģiskajā nozarē tie cilvēki, kas strādāja arī padomju laikos. Tie vecie buki, kuri zina, kā to izoperēt un tā tālāk, viņi māca jaunos, bet tajā pašā laikā viņi arī šo sistēmu veidoja."
(..)
"Līdz ar to nemainās sistēma, tikai jaunie dakteri, kuri ir devuši Hipokrata zvērestu, ir arī nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka viņi arī grib to pašu un baudīt tos pašus augļus."

Informācija par pateicību lielumu tiek nodota no mutes mutē. Nav tā, ka ārsts pacientam prasa un raksta uz lapas kādu konkrētu summu. Un, viņaprāt, slimnīcu vadība pat īsti to nezina.
Pacients: "Es domāju, ka to neviens nezina, jo valdes priekšsēdētājs slimnīcā, ja viņš ir atbildīgs par šīm dakterēm vai kadriem, viņš šajā neiedziļinās, jo viņam rūpe ir cita, citas akūtas problēmas."
"Es šaubos. Ja tas notiktu, tad, protams, lidotu galvenie ārsti un nodaļu vadītāji. Bet tādi, kādi viņi ir pašreiz jebkurā slimnīcā, viņi arī ir gandrīz jau no sākuma līdz beigām, kad aiziet pensijā."

Viņaprāt, ārstiem būtu beidzot tam jāpieliek punkts.

"Es domāju, ka varbūt pietiek, pietiek! Līdz mūža galam tu tur tāpat nenopelnīsi un nesavāksi visu to, ko gribēsi… nezinu, būsi Abramovičs?"
Kukulis, dāvana. Kāda atšķirība?
KNAB un slimnīcu vadība skaidro, kas draud ārstiem, kuri pateicības pieņem.
"Šeit ir jāskatās, vai šis būs prettiesisks labums. Izmeklēšanā ir jākonstatē, par kādām darbībām šī nauda vai mantiska vērtība šim dakterim ir nodota, vai ir subjektīvais motīvs."
Anda Rumjanceva
KNAB pārstāve
"Šajā brīdī pacientu tā strupi vai, teiksim, pat nepieklājīgi, bet strupi vai negribīgi atstumt, tas būtu daudz lielāks cilvēcisks aizvainojums, nekā ar pateicību pieņemt."
Ilze Kreicberga
Stradiņa slimnīcas vadītāja
"Pieļaujamas faktiski ir nelielas lietas kā pateicības, bet arī tikai tad, kad šīs lietas attiecības nevar ietekmēt šī ārsta vai amatpersonas tālāko rīcību vai lēmumu pieņemšanu.
Imants Paeglītis
Austrumu slimnīcas vadītājs
Likumīgi vai nelikumīgi, un vai to var uzskatīt par korupciju? Un jautājums šajā gadījumā ir par tiem piemēriem, kad ārsti naudu neprasa, bet pacients dod un ārsts to pieņem. Bet neko pretī nesola. Viss, kā saka, klusi un labi. Un izrādās – no likuma viedokļa ārstiem šādi rīkoties nav aizliegts un par kukuli to uzskatīt nevar.
Skaidro Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāve Anda Rumjanceva: "Tajos gadījumos, ja ar šo labumu mēģina ietekmēt dakteri, tas ir prettiesisks labums – tiek dots ar mērķi, pieņemsim, saņemt kādu noteiktu pakalpojumu. Pieņemsim, labāku ārstēšanu vai operāciju bez rindas. Vai, piemēram, ja pacients vēlas, lai viņam izraksta slimības lapu, ja viņš ir vesels, bet saprot, ka viņam nepienākas šī slimības lapa. Šajos gadījumos būtu jāvērtē, vai šī pacienta un arī daktera vai citas personas rīcībā nav saskatāmas Krimināllikumā paredzētās noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes."
Anda Rumjanceva: "Tajos gadījumos, ja ar šo labumu mēģina ietekmēt dakteri, tas ir prettiesisks labums."
Bet, ja par šo naudu ārsts neko īpašu nesola vai vienkārši kļūst laipnāks, vairāk runā un biežāk iegriežas pie pacienta, tad prettiesisko labumu izmērīt faktiski nav iespējams.

KNAB pārstāve: "Šeit ir jāskatās, vai šis būs prettiesisks labums. Izmeklēšanā ir jākonstatē, par kādām darbībām šī nauda vai mantiska vērtība šim dakterim ir nodota, vai ir subjektīvais motīvs, kas mums ir jānoskaidro izmeklēšanā, kas nereti nav vienkārši."
KNAB secinājumi: "Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka dāvanas ietekmē cilvēku uzvedību. Pieņemtais labums rada cilvēkā saistību sajūtu, un rodas vēlme atmaksāt, pateikties."
Ir vēl likums, kas liedz pieņemt finansiālas dāvanas. Atļauti ir vienīgi suvenīri un grāmatas, ja to kopējā vērtība no viena cilvēka gadā nepārsniedz minimālo algu. Un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs arī prezentācijas materiālā izskaidro, kāpēc dāvanas ir bīstamas:

"Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka dāvanas ietekmē cilvēku uzvedību. Pieņemtais labums rada cilvēkā saistību sajūtu, un rodas vēlme atmaksāt, pateikties. Pat nelielas vērtības priekšmeti ietekmē cilvēku objektivitāti, vērtējot dāvinātāja lūgumus un prasības, un tas, kurš ir pieņēmis dāvanu, var to pat neapzināties."

Bet šis likums attiecas tikai uz amatpersonām, un ārsti, ja vien viņi neieņem kādu amatu iestādes valdē, amatpersonas nav. Tātad nav arī šādu ierobežojumu. Un KNAB norāda – šādi gadījumi tad ir jārisina iestādes vadībai. Ar saviem noteikumiem.

KNAB pārstāve: "Es zinu, ka ārstniecības iestādēs ir izstrādāti ētikas kodeksi, ir kaut kādas situāciju analīzes, ko tad darīt šādās situācijās – var pieņemt vai nevar, bet tas jau ir katras konkrētas iestādes ziņā."

Pētām tālāk un skaidrojam, kas tad ir noteikts divās Latvijas lielākajās slimnīcās – Stradiņos un Austrumu slimnīcā. Ko saka ētikas kodeksi?

Stradiņi. Viņu pozīcija balstās uz KNAB norādījumiem, proti, ārsts par naudu nedrīkst solīt un sarūpēt pacientam izmērāmu labumu. Tas ir prettiesiski. Bet, ja pacients dod un ārsts klusējot ņem, tad atbildība par to jāuzņemas pacientam. SkaidroIlze Kreicberga, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja: "Stradiņa slimnīcas Ētikas kodeksā ir tieši punkts par to, ko mēs uzskatām par korupciju. Pacients, viņu pārstāvošās personas vai tuvinieki apdāvina darbinieku par pakalpojumu, kuru ir apmaksājusi valsts vai kurš ir atzīts un atzīstams par maksas pakalpojumu saskaņā ar slimnīcas apstiprināto maksas medicīnas cenrādi. Tas ir definēts kā korupcijas gadījums. Līdz ar to, protams, šajā situācijā, ko jūs man minējāt, pacients nostāda ārstu neērtā situācijā. Viņš faktiski rada viņu par situācijas ķīlnieku valstī, kur ārstniecības personu atalgojums nav pietiekams kopumā. Lai arī ko varbūt kāds cilvēks Latvijā domātu, kopumā tas nav pietiekams, līdz ar to tā ir kaut kāda papildu kārdinājuma, nevajadzīga kārdinājuma radīšana."
Ilze Kreicberga: "Pacients nostāda ārstu neērtā situācijā. Viņš faktiski rada viņu par situācijas ķīlnieku valstī. Tā ir kaut kāda papildu kārdinājuma, nevajadzīga kārdinājuma radīšana."
Ārsts, lūk, kļūst par ķīlnieku, viņš tiek kārdināts, bet, ja no kārdinājuma nespēj atteikties, tad, naudu neņemot, pacientu var aizvainot, norāda I. Kreicberga. "Protams, viņam ir jābūt, jo mēs pietiekami daudz zinām situācijas, kad cilvēks ar milzīgu mīlestību… zinām, kā viņš gatavojās, gatavo šo pateicību. Viņš ir ar sirdi un dvēseli piedomājis, kā un kur ielikt, un tad šajā brīdī viņu tā strupi vai, teiksim, pat nepieklājīgi, bet strupi vai negribīgi atstumtu, tas būtu daudz lielāks cilvēcisks aizvainojums, nekā ar pateicību pieņemt."

Un jā, algas ārstiem esot neadekvāti zemas, valsts naudu nedod, un saprotiet paši… Un kopējais secinājums – Stradiņu vadība šādām noklusētām pacientu un ārstu naudiskām attiecībām īstu "nē" nesaka.

Bet kā to vērtē Austrumu slimnīca, kurā ietilpst arī Latvijas Onkoloģijas centrs?

Komentē slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis: "Pieļaujamas faktiski ir nelielas lietas kā pateicības, bet arī tikai tad, kad šīs lietas, attiecības nevar ietekmēt šī ārsta vai amatpersonas tālāko rīcību vai lēmumu pieņemšanu. Es šeit runāju par ziediem, par grāmatu, par kaut kādiem reprezentācijas priekšmetiem, bet jūsu minētajā piemērā ir runa par naudu. Tad pilnīgi noteikti – slimnīca neatbalsta šādu rīcību un vēl jo vairāk – ir kategoriski pret un attieksme ir noraidoša."

Un esot iekšējās kārtības noteikumi, divi izstrādāti normatīvi, kas to nosaka un ir pieejami visiem darbiniekiem iekšējā mājaslapā. Arī pieņemot darbā jebkuru darbinieku, viņš tiek iepazīstināts ar šiem dokumentiem.Divi normatīvie dokumenti, un iepazīstamies ar tiem.

Pirmais – slimnīcas noteikumi "Par labumu pieņemšanas ierobežojumiem". To principi balstīti uz iepriekšminēto interešu konflikta likumu, kas runā par valsts amatpersonu atbildību, bet šajos noteikumus tie attiecināti arī uz iestādes darbiniekiem. Proti, par dāvanu tātad nav uzskatāmi ziedi, suvenīri, grāmatas vai reprezentācijas priekšmeti, ja no vienas personas gada laikā to kopējā summa nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu. Vēl dāvanas nav balvas, arī pašas slimnīcas dotie labumi un atlaižu kartes. Viss pārējais tātad ir labums, ko pieņemt nedrīkst.

Bet kā ārstam rīkoties, ja kāds kaut ko tādu piedāvā, aprakstīts otrajos noteikumos. Instrukcijā, kas tādā gadījumā ir jādara. Noteikumi, lūk, ir. Un, ja darbinieks tos ir parakstījis, bet tos neievēro, tad slimnīcas vadība viņu var sodīt.
Kas jādara, ja piedāvā labumu
Ko nosaka Austrumu slimnīcas iekšējās kārtības instrukcija – kā jārīkojas ārstam.
1
Jāsaglabā miers.
2
Nelokāmi jānorāda, ka dāvanu nepieņems un šo lēmumu nemainīs.
3
Ja labuma sniedzējs kļūst uzstājīgs, jācenšas tas fiksēt audio vai video ierakstā, piemēram, ņemot talkā mobilo tālruni.
4
Ja tas nav iespējams, jācenšas atcerēties labuma piedāvātāja seja, jāiegaumē viņa personas dati.
5
Jāpiesaista kolēģi kā liecinieki, ja tādi ir.
6
Ja vēl tad labuma devējs neatstājas un labumu atstāj uz galda, tad darbinieks tam nedrīkst pieskarties.
7
Par visu steidzami ziņo priekšniecībai.
8
Priekšnieces pienākums ir tālāk informēt slimnīcas valdi.
Ar morāli tirgoties nevar
Komentāri par pateicību sistēmu. Komentē profesore, pacientu biedrība, jaunie ārsti
Gunita Berķe
Onkoloģisko pacientu biedrības „Dzīvības koks" vadītāja
Konfektes un puķes arī ne
"Mēs uz to raugāmies negatīvi, tā tam nevajadzētu būt. (..) Tam vispār tā nevajadzētu būt. Tieši klausījos to pieteikumu par pateicībām – Bojārs teica, ka konfektes, konjaks un puķes – labi, bet nauda – tas ir slikti. Man šķiet, ka arī konfektes un puķes nevajadzētu. Tam nevajadzētu tā būt. Nezinu, kāpēc tas tā ir, tas laikam tik dziļi mūsu kultūrā ir, ka to ir grūti kaut kā dabūt ārā."
Signe Mežinska
LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore
Pacients ir ārsta varā
"Mēs varam sākt niansēt – pirms, pēc, prasīja, neprasīja, bet es domāju, ka tā diskusija ir nevietā, tā ir tāda morāla tirgošanās, un man šķiet, ka mēs esam izauguši līdz tam, lai šajā valstī, un tomēr mēs dzīvojam civilizētā valstī, šādus maksājumus mēs viennozīmīgi uzskatītu par nepieņemamiem."
(..)
"Tas ir jautājums par to, vai ārstam ir tiesības prasīt vai pieņemt. Un es tiešām neredzu nekādas ne juridiskas, ne morālas tiesības ne prasīt, ne pieņemt šādu naudu. Protams, mums ir ļoti slikta situācija ar veselības aprūpes finansējumu, un tur var runāt, piemēram, par ārstu tiesībām streikot. Vai var runāt par ārstu tiesībām nestrādāt valsts sistēmā. Var runāt par ārstu tiesībām mainīt darbu, bet nav tādu morālu vai juridisku tiesību pieņemt vai pieprasīt naudu."
(..)
"Jāņem vērā, ka medicīnā ir arī šīs varas attiecības. Tomēr ārsts ir persona, kuras varā ir palīdzēt pacientam, ārstēt viņu, un pacients tomēr lielā mērā, it sevišķi onkoloģijā, ir ļoti ievainojamā situācijā. Skaidrs, ka jebkurš pacients vai viņa tuvinieks būs gatavs darīt ļoti, ļoti daudz ko, ja runa ir par viņa tuvinieku vai viņa paša dzīvību, bet tas nozīmē tikai to, ka šajā situācijā ārstam vēl jo vairāk nav tiesības… (..) Pacients – tas ir saistīts ar šo viņa ļoti lielo ievainojamību, un papildu jautājums ir tas, kā tas ietekmē šīs attiecības, vai tomēr tas neveido privileģētu attieksmi pret to cilvēku, kurš ir devis šo naudu, un tādā gadījumā tā ir diskriminācija."
(..)
"Nu salīdzināsim ar izglītības jomu. Iedomājieties situāciju, ka mēs aizietu no rīta uz bērnudārzu un iebāztu bērnudārza audzinātājai kabatā piecīti un teiktu – jūs par to manu bērnu, lūdzu, tā labāk parūpējieties! Tā nez kāpēc šķiet absurda situācija visiem, bet, ja tas notiek medicīnā, tas liekas normāli."
Kārlis Rācenis
Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs
Par šo problēmu jārunā
"Es jau esmu arī kādreiz stāstījis tos gadījumus, kas gadās mums slimnīcā, ka pacienti ir ar tādu kā tradīciju pieraduši, ka viņiem ir jāpasakās medicīnas personālam par to, ka viņi tiek ārstēti. Bet jaunā paaudze tomēr ir mainījusies, un, nu vismaz tik, cik es ar saviem kolēģiem runāju, protams, es nevaru arī teikt, ka visi tā dara, bet lielākā daļa atsakās no tās pateicības un to uzskata kā ļoti pazemojošu, nepatīkamu aspektu."
(..)
"Ir bijušas reizes, kad ir tā, ka pacients skrien ar to aploksni pakaļ, un tad tu tur mēģini kaut kādā veidā paslēpties, vai, es nezinu, atdot to summu atpakaļ, lai pacients tev nedod."
(..)
"Es domāju, ka par to ir jārunā, par to ir aktīvi jārunā. Šobrīd mums tam nav pieticis ne spēka, ne laika, bet tas ir arī mūsu darba kārtībā – kopumā par šo problēmu runāt. Bet, redzat, tas iet kopumā arī ar to kultūru, kāda ir pacientu un ārstu kultūra. Un es domāju, ka būtu svarīgi runāt, ka tas nav pieņemami un ka šī vispār veida pateicība būtu jāpārtrauc."
Latvijas onkologu 2019. gada ienākumu saraksts
Onkologi strādā vairākās vietās, tomēr lielāko ienākumu daļu nopelna valsts slimnīcā.
Viens no galvenajiem pateicību cēloņiem esot ārstu zemās algas, un iznāk, ka labie pacienti viņiem palīdz izdzīvot. Šis ir viens no sistēmas vadmotīviem arī onkoloģijā. Bet kādi tad ir ārstu oficiālie ienākumi? Lai to noskaidrotu, mēs vērsāmies Valsts ieņēmumu dienestā ar 50 cilvēku sarakstu – Austrumu un Stradiņa slimnīcas galvenajiem speciālistiem, kas strādā ar onkoloģiskajiem pacientiem. Šajā sarakstā bija gan ķīmijterapeiti, gan ķirurgi, gan ārsti, par kuriem mums bija ziņas, ka viņi pateicības ir pieņēmuši, gan arī tādi, par kuriem mums tādu ziņu nebija. Valsts ieņēmumu dienestam jautājām gan ārstu oficiālos ienākumus pamata darba vietā – slimnīcā, gan arī to, cik darbavietās vispār viņš strādā un kādi ienākumi ir gūti ārpus slimnīcas.

Ar vārdiem un uzvārdiem šādus datus Valsts ieņēmumu dienests izsniegt nedrīkst, taču mēs ieguvām anonimizētu sarakstu, kas vismaz ļauj iegūt priekšstatu par ienākumu līmenī šo ārstu darbā.

Un vēl – no 50 izraudzītajiem ārstiem publicēšanai mēs izvēlējāmies 30, kuru nostrādātais stundu skaits pamata darbavietā jeb slimnīcā vidēji šogad ir bijis lielāks par 140 stundām mēnesī. Tas tādēļ, lai salīdzināt viņu ienākumus būtu korektāk.
Secinājumi
Pirmais – ienākumu izkliede ārstu un speciālistu vidū ir ļoti liela. Augstākais līmenis – 7647 eiro, bet zemākais – 1025 eiro mēnesī. Atšķirība – septiņas reizes.
1
Otrais – lai arī pierasts domāt, ka visur citur, piemēram, privātā sektorā, maksā daudz, šo visu personu pamata ienākumu avotu veido pamata darbavieta jeb slimnīca. Dažiem simtprocentīgi, dažiem 90 procentu apmērā. Un tikai vienai personai pamata darbavieta veido 75% ienākumu. Un to būtiski neietekmē arī darbavietu skaits. Lūk, personas vidējie ienākumi mēnesī 6868 eiro – ir fiksētas piecas darbavietas, bet slimnīcā viņš no šīs kopējās summas nopelna 90%. Bet, tiesa kas tiesa, pamata darbavieta kā vienīgā ir tikai sešiem cilvēkiem no 30, pārsvarā ir vai nu divas, vai trīs darbavietas.
2
Savukārt, ja runā par ienākumu līmeni, tad ir tā – četrām personām no visa 30 cilvēku saraksta vidējais ienākumu līmenis mēnesī ir zemāks par diviem tūkstošiem eiro, un vienai personai tie ir tikai tūkstoš eiro. Septiņām personām ienākumi ir starp diviem un trim tūkstošiem eiro. Desmit personām, kas ir vislielākās grupa, ienākumi ir no trim līdz četriem tūkstošiem eiroun trim – pat ļoti tuvu četru tūkstošu eiro slieksnim. Un, visbeidzot, vairāk nekā četri tūkstoši mēnesī ir deviņām personām, no kurām četrām tie ir pat vairāk nekā seši tūkstoši eiro mēnesī. Un jā, augstākais līmenis šajā sarakstā 7647 eiro mēnesī, un 90% no šīs naudas samaksājusi viņam pamata darbavieta – slimnīca.

Un vēl jāatzīmē, ka pamata darbavietā, kas personām nes vislielākos ienākumus, lielākā daļa jeb 26 personas nebija strādājušas vairāk kā vienu slodzi, proti, 160 stundas. Un tikai četriem no visiem stundu skaits bija lielāks – 183, 194, 195 un 206 stundas.

Bet kādēļ šādas atšķirības? Mēs diemžēl īsti nevaram skaidrot, jo mums, atgādinām, nav atšifrētas personas. Varam vienīgi izteikt pieņēmumu, ka vairāk saņem ķirurgi un nodaļu vadītāji, bet mazāk – ķīmijterapeiti.Taču tas ir tikai pieņēmums. Bet daudz vai maz, lai ārstiem nebūtu vēl jāpieņem neoficiālas pateicības no pacientiem? Vienā no iepriekšējiem raidījumiem kāds ārsts anonīmi izteicās, ka vēlamā summa par vienu slodzi būtu 4000 eiro. Un, ja tā, tad gana liela daļa ārstu šim līmenim ir tuvu, bet daļa pat ar uzviju to pārsniedz.
2018. gadā no savas privātprakses, kas atrodas Dubultu poliklīnikā, līdzās darbam Austrumu slimnīcā ārsts, onkoloģiskais urologs Vilnis Lietuvietis ieguva 93 tūkstošus eiro. Dalot ar 12, tie ir 7700 eiro mēnesī (bruto).
Dividendes
Un vēl kāda nianse. Šajā ienākumu sarakstā mēs neredzam ienākumus, ko personas gūst dividendēs no privātprakses, ja tāda, protams, ir. Valsts ieņēmumu dienests gan norādīja, ka no šī saraksta regulāri dividenžu ienākumi ir tikai diviem speciālistiem.

Kuriem, nezinām, bet to, ka dividendes no privātprakses var nest gana labus ienākumus, rāda ārsta, onkoloģiskā urologa Viļņa Lietuvieša piemērs. Viņš pērnā gada vidū tika iecelts par Austrumu slimnīcas valdes locekl, un tādējādi viņam ienākumi bija jādeklarē publiski. Un, piemēram, atklājās, ka 2018. gadā no savas privātprakses, kas atrodas Dubultu poliklīnikā, līdzās darbam Austrumu slimnīcā viņš ieguva 93 tūkstošus eiro. Dalot ar 12, tie ir 7700 eiro mēnesī (bruto).

© Ieva Jurevica, LTV, Dace Eglīte