Ropažu novada bāriņtiesā jau gadiem lemj ne tikai par vietējo, bet arī bez aizgādības palikušu bēgļu un patvēruma meklētāju bērnu likteņiem, jo novadā atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs "Mucenieki". Pašvaldība savā ziņā kļuvusi par situācijas ķīlnieci - kad bēgļu bērniem pēc statusa iegūšanas "Mucenieki" jāpamet, atrast viņiem jaunas mājas ir Ropažu bāriņtiesas uzdevums.
- Mazliet iemācījies latviešu valodu
- Neskaidrība, kā rīkoties, ja bērns ieradies bez vecākiem
- Vislabāk ir jauna ģimene
- No desmit gadus vecā "somāļu stāsta" mācība nav gūta
- Ģimeniska aprūpe nav nodrošināta arī pašu bērniem
- Jaunajai ģimenei jābūt gatavai - patvēruma meklētājs var aizbraukt prom
Mazliet iemācījies latviešu valodu
Ropažu bāriņtiesas vadītājas Ingrīdas Zundes telefons pēdējās dienās ir īpaši karsts. Kopš sociālajā tīklā "Facebook" parādījās ziņa, ka tiek steidzami meklētas mājas afgāņu pusaudzim ar bēgļa statusu, zvana gan žurnālisti, gan potenciālie aizbildņi. Interesējušies vismaz astoņi cilvēki, bet vairums pēc apdomāšanās un birokrātijas apzināšanas tomēr atteikušies.
Lai kļūtu par audžuģimeni, vajadzīgs apmēram pusgads. Aizbildņa statuss, kas faktiski aizvieto vecākus, iegūstams ātrāk.
"Šobrīd reāli ir viena ģimene, kas ir jau padomājusi, aizgājusi tomēr uz bāriņtiesu, uzrakstījusi iesniegumu, ka vēlas iegūt aizbildņa statusu, tiksies ar psihologu… Proti, notiek kaut kāda darbība. (..) Viņi ir no Tukuma," stāsta bāriņtiesas vadītāja Ingrīda Zunde.
Pašu afgāņu pusaudzi viņa šobrīd saudzē no medijiem. Gana daudz uzmanības puikam pievērsa jau pērnruden, kad TV3 ziņās stāstīja par jaunieša gaitām Natālijas Draudziņas vidusskolā.
Tolaik jaunietis savā dzimtajā dari persiešu valodā stāstīja, ka ar prieku mācoties latviešu valodu. Viņš gan skolas gaitas sācis no nulles, tāpēc potenciālajam aizbildnim jārēķinās, ka būs grūtības saprasties. "Es mēģinu ar viņu runāt angliski. Mana angļu valoda ir ļoti sliktā līmenī, viņa – iespējams, vēl sliktāka. (..) Runājām tikai par vienkāršām, ikdienišķām lietām. Braucām kopā uz Rīgu kārtot viņam dokumentus. Vienreiz – iesniegt, otrreiz – saņemt. Tik daudz mēs saprotamies," pusaudža svešvalodu prasmes raksturo bāriņtiesas vadītāja.
Kopš rudens zēns esot arī mazliet iemācījies latviski. "Mēs mēnešus saucām, dienas saucām... Braucām uz Rīgu un atpakaļ, visu ceļu runājām. Viņš arī man mācīja [dari valodā], bet es neko neiemācījos," piebilst Zunde.
Viņa zina stāstīt, ka afgāņu puisis Latvijā ieceļojis no Krievijas puses kopā ar tanti, kura bēgļa statusu ieguvusi jau agrāk un aizbraukusi tālāk uz Vāciju. Lai gan sākumā visi apgalvo, ka paliks Latvijā, uz rietumiem dodoties lielākā daļa Latvijā nokļuvušo patvēruma meklētāju, tostarp bāriņtiesas redzeslokā esošo pusaudžu. "Bet šis puisis neiet tālāk. Jo viņa radinieki vēl ir Afganistānā, viņš cer viņus sagaidīt. Par viņa tālākajiem plāniem man nav zināms. Es joprojām domāju – varbūt kļūdaini – ka tas ir tikai pagaidu risinājums," spriež Zunde.
Neskaidrība, kā rīkoties ar bērnu bez vecākiem
Ropažu bāriņtiesa regulāri lemj par aizbildņu iecelšanu bez vecākiem ceļojošiem patvēruma meklētājiem. Lielākoties par tādiem nozīmē kādu no viņu kopienas. Šajā gadījumā tas neizdevās, un bāriņtiesa izšķīrās par diskutablu soli: sludinājumu sociālajā tīklā "Facebook", par to saņemot kritiku no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI).
"Protams, šī sabiedrības uzrunāšana var notikt jebkādā veidā. Bet ne aprūpes meklēšana konkrētam bērnam! Ir runa par bērna interesēm, un bāriņtiesa nav tiesīga publiski atspoguļot bērna vecumu, dzimumu un vajadzības," uzsver VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko. Vienlaikus viņa atzīst, ka audžuģimeņu un aizbildņu Latvijā tiešām trūkst un sistēmas, kā rīkoties šādās nestandarta situācijās, joprojām nav.
"Viena lieta ir šis normatīvais regulējums un tīri teorētiska shēma. Bet mēs zinām, ka sarežģītākos gadījumos arī Latvijas bērnu kontekstā mēs rīkojam darba grupas, jo ir nianses, kad praktiķi īsti nezina, ko lai tādā situācijā dara.
Arī šeit – jā, šis pirmais gadījums parāda: pat, ja ir regulējums, ir nepieciešams šāds vienots materiāls, [kā rīkoties]," radušos situāciju vērtē Gluščenko.
Nav gan atbildes, kas šādu metodisko materiālu varētu izstrādāt.
Vislabāk ir jauna ģimene
Arī par nozari atbildīgajā Labklājības ministrijā pārsvarā runā "jābūt" formā: attieksmei jābūt vienādai, palīdzībai jābūt nodrošinātai.
Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Baiba Stankēviča secina: Latvijā līdz šim bijis maz tādu gadījumu, tāpēc arī trūkst pieredzes. Arī cilvēku bailes darot savu. "Piemēram, tās pašas Ķelnes notikumu kontekstā – vai neatkārtosies kaut kas līdzīgs arī ar mūsu bērniem? Pēdējā laika notikumi ir ļoti mainījuši attieksmi pret šādiem bērniem," saka Stankeviča.
"Bet principā, ja mēs runājam par viņiem sniegto pakalpojumu un pieeju – tam būtu jābūt identiskam kā Latvijas bērniem. Protams, viņiem ir specifiskas vajadzības – valoda, kultūra, iespējams, ēšanas paradumi. Bet tam ir jābūt gataviem – speciālists, zinot, ka viņam tas ir vajadzīgs, attiecīgi sniedz šo pakalpojumu," skaidro ierēdne.
Papildu atbalstu audžuģimenēm, kas uzņemtos aprūpēt bēgļu bērnus, valsts pagaidām neplāno.
Vienlaikus bērnu tiesību speciālisti visi kā viens uzsver: labākais risinājums jebkuram bez vecākiem palikušam bēgļu bērnam būtu jauna ģimene, nevis bērnunams vai noslēgšanās savā kopienā.
"Pirmkārt, tīri aprūpes ziņā. Šobrīd, atrodoties izmitināšanas centrā, viņš ir vairāk vai mazāk kopā ar savējiem. Bet, ja mēs runājam par integrēšanos, protams, dzīvojot audžuģimenē vai aizbildņa ģimenē, viņam ir lielākas izredzes iedzīvoties šajā vidē, iegūt pieredzi – ak tad tā Latvijā dzīvo!" uzver Gluščenko.
No desmit gadus vecā "somāļu stāsta" mācība nav gūta
Situācija, kurā valsts iestādes nonākušas ar konkrēto afgāņu pusaudzi, Latvijā nebūt nav jauna.
Jau pirms desmit gadiem pirmās ugunskristības sarīkoja bēgļu grupiņa no Somālijas. Varas iestāžu apjukumu un haosu iepretim "Zvannieku" dāvātajai ģimenes sajūtai filmā "Pirmie" 2013.gadā trāpīgi fiksēja režisors Kaspars Goba.
""Zvannieki" man ir devuši pašu svarīgāko – virzienu dzīvē. Sandra un Juris Cālīši, kā jau jūs zināt, mums ir kā mamma un tētis. Vārdos tas nav aprakstāms," filmā saka savulaik bez vecākiem Latvijā nonākusī Aziza Muhameda, tagad Aziza Balode.
Biedrības "Zvannieku mājas" valdes locekle Linda Baļčūne šodien secina: no somāļu stāsta neko daudz neesam mācījušies.
"Acīmredzot iestādes nav gatavas pieņemt realitāti, ka te ir kāds bērns, kuram steidzami ir nepieciešama ģimene. Tā vietā ietiepīgi tiek norādīts uz kaut ko, ko nedrīkst darīt, nevis kā to varētu risināt," saka Baļčūne.
Viņa vada arī Alternatīvo bērnu aprūpes aliansi, kā labāko risinājumu redz aizbildni, kurš atšķirībā no audžuģimenes būtu arī bērna likumiskais pārstāvis. Tas gan nozīmē arī lielāku atbildību, kas valstij būtu pienācīgāk jākompensē un jāparedz iespēja vērsties pēc palīdzības, ja rodas problēmas. "Domājot par biedrības "Zvannieki" pieredzi ar somāļu bēgļiem, mums nebija tādu problēmu, lai meklētu papildus speciālistu. Protams, bija kādas savas īpatnības, bet tas neradīja milzīgu diskomfortu, ka vairs nevarētu saprasties. Varbūt mums vienkārši paveicās, tie cilvēki bija ļoti gaiši, inteliģenti un gudri," spriež "Zvannieku" valdes locekle.
Arī šoreiz Ropažu bāriņtiesa vērsās "Zvanniekos", kas gan šoreiz nevarēja palīdzēt. Ingrīda Zunde secina – esam turpat, kur pirms desmit gadiem.
"Es atgriežos turpat! Kad es sāku, man bija "Drošās mājas" un "Zvannieki", viņi teica, ka šobrīd nevar paņemt. (..) Šodien nekas nav mainījies. Tas pats ceļš: "Zvannieki", "Drošās mājas", savi cilvēki..." bezspēcīgi atzīst bāriņtiesas vadītāja.
Afgāņu puiku esot atteikušies uzņemt arī bērnunami, sakot, ka nevar nodrošināt viņam izglītības programmu. "Tā būtu diskriminācija – kāpēc viņi mūsu pilsoni uzņems, bet par bērnu ar bēgļa statusu atteiks slēgt līgumu? Tā nedrīkst, tā ir pašvaldības iestāde," saka Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, lai gan uzsver: bērnunams ir galējais risinājums. "Jā, tas ir papildu finansējums, bet tas ir bērns, kuram ir nepieciešama palīdzība. Un, ja mēs sniedzam aprūpes pakalpojumu bērnam, tad sniedzam to tādu, kāds bērnam ir vajadzīgs. Šim būs tulks, citam bērnam varbūt būs kādas īpašas medicīniskas vajadzības, kas prasa papildu finansējumu," norāda Grāvere.
Ģimeniska aprūpe nav nodrošināta arī pašu bērniem
Pēc gadījuma ar afgāņu pusaudzi pagājušonedēļ sanāksmes rīkoja gan Labklājības ministrijā, gan Rīgas pašvaldībā. Žurnālistiem gan tās bija slēgtas, bet pēc dalībnieku vēlāk teiktā jāsecina, ka pārsvarā turpinājusies problēmas "futbolēšana" starp valsti un pašvaldībām.
"Visas ministrijas rīkojas savas kompetences ietvaros, bet vienas kopējas kompetences nav," pēc kārtējās tikšanās secināja Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš. "Kura iestāde pirmā reaģē, tā arī atbild. Ja tas bēglis nelaimīgā kārtā atlido pie mums pa gaisu, tad atbild Mārupe. Ja viņš caur robežsargiem tiek nogādāts Muceniekos, atbild viņi [Ropažu pašvaldība]. Ja kļūdas pēc viņš tiek nogādāts Rīgā, tad atbild Rīga. Piedodiet, tā nav sistēma," kritisks ir Salmiņš.
Valsts dārziņā akmeni met arī Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors. Viņš uzsver – ar pajumtes atrašanu afgāņu pusaudzim nekas nebūs atrisināts."Jautājums – kāds ir mērķis, ko mēs ar šo jaunieti gribam darīt? Izmitināt viņu var "Muceniekos", bērnunamā, jebkur.
Bet viņu integrēt – tas ir pilnīgi cits jautājums! Ko Iekšlietu ministrija, Labklājības ministrija, par integrāciju atbildīgā Kultūras ministrija saprot ar vārdu – integrēts bēglis? (..) Šobrīd faktiski valsts grib, lai pašvaldības aiziet tur – nezin kur, atnes to – nezin ko," secina Moors.
Lai gan valsts nav izdalījusi pašvaldībām lietošanas instrukcijas bēgļu integrācijai, gadījums ar somāļu pusaudžiem spilgti ilustrē speciālistu teikto: vislielākās cerības iedzīvoties un sarast ar vietējo kultūru ir ģimeniskā vidē. Un veicināt audžuģimeņu aktivitāti ir tieši pašvaldību ziņā. "Lielais vairums pašvaldību uz jautājumu – ko jūs esat darījuši, lai veicinātu audžuģimeņu un aizbildņu kustību – neatbildēja neko. Tikai norādīja, ka to skaits nav pietiekams," saka Laila Grāvere no Tiesībsarga biroja. Viņa atsaucas uz pērn pašvaldībām izsūtītu vēstuli pēc tam, kad birojs vērsa pastiprinātu uzmanību uz lielo bērnu skaitu bērnunamos.
"Ir pašvaldības, kurās neviens bērns nav bērnunamā. (..) Un tas ir tiešām atkarīgs no pašvaldības politiskās gribas. Bāriņtiesas var būt spiestas pieņemt būtībā prettiesisku lēmumu – ja ir teikts, ka bērnunamā ievieto tikai tos, kam tas ir vislabākais risinājums –, jo pašvaldība neko nav darījusi, lai būtu šīs audžuģimenes un aizbildņi," secina Grāvere.
Tādēļ nākas secināt, ka stāsts par afgāņu pusaudzi ir daļa no lielākas problēmas, par ko nozarē runā jau sen. Valstij ne tikai nav algoritma, ko darīt šādos gadījumos, bet tā nespēj nodrošināt ģimenisku aprūpi arī visiem pašu zemē dzimušiem bērniem.
Arī Labklājības ministrijas statistika (173. un 177. lappuse) rāda tendenci audžuģimeņu skaitam sarukt.
Linda Baļčūne no Alternatīvās bērnu aprūpes alianses cer, ka varbūt aktīvi cilātais bēgļu jautājums pievērsīs vairāk uzmanības arī sāpīgajam bērnunamu jautājumam pašu mājās. "Mūsu institūcijas ir tik kūtras kaut ko mainīt, modernizēt, ka vajag spērienu no ārpuses, lai mēs izmainītu lietas arī iekšpusē," viņa piebilst.
Jābūt gataviem - patvēruma meklētājs var aizbraukt prom
Atgriežoties pie stāsta par pusaudzi no Afganistānas – pašlaik viņam ļauts izņēmuma kārtā ilgāk palikt patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki", kamēr turpinās audžuģimenes vai aizbildņa meklējumi.
Tos, kuri būtu gatavi atsaukties, bāriņtiesas vadītāja aicina rēķināties – būs jāsastopas ar svešu kultūru un tradīcijām, jābūt gataviem ar bērnu daudz strādāt arī mājās. "Viņi nav bērni ar īpašām vajadzībām! Mēs uzreiz iedomājamies – muļķītis, pareizi? Nu nav viņi tādi! Šis pats puisis – viņam vajag ģimeni, kas ne tikai viņu lutina un lolo, bet arī palīdz integrēties.
Un ir gatava, ka viņš vienu dienu var pateikt: es braucu projām," rezumē Zunde.
Pašlaik "Muceniekos" lēmumu par bēgļa statusu gaida arī kāds pusaudzis no Gambijas, un jārēķinās – lai kā to negribētos, šādu gadījumu būs arvien vairāk. Pagaidām gan nerodas iespaids, ka nākamreiz tam būsim gatavāki.
