LSM intervija. Zariņš: Latvijā ar gāzes piegādēm nekādi traļi-vaļi nevar būt

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar Sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" ekonomikas pārzinātāju Ivaru Zariņu.

Ivars Zariņš (I.Z.) – startē vēlēšanas Vidzemes vēlēšanu apgabalā ar pirmo kārtas numuru. Beidzis Latvijas Universitāti un ieguvis Ekonomiskās informātikas un automatizēto vadības sistēmu specialitāti. Tagad Saeimas deputāts, ievēlēts no politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs". Vēlēšanās startē atkārtoti. Kā liecina kandidāta iesniegtās ziņas – ir liels naudas krājējs, proti, kopumā sakrājis nedaudz vairāk kā 119 tūkstošus eiro. Te gan jāpiebilst, ka lielākas naudas summas tiek glabātas vēlāk intervijā peltajās Skandināvijas bankās jeb konkrēti "Swedbank", un nevis Latvijas valstij daļēji piederošajā "Citadelē", kurai pats deputāta kandidāts paredz lielu izaugsmi. Zariņam ir arī ievērojami uzkrājumi skaidrā naudā – 34 tūkstoši eiro. Turklāt viņš ne tikai naudu ir spējis sakrāt, bet arī dāsni aizdot – vairāk nekā 207 tūkstošus eiro.

Autores komentārs

Pirmajā mirklī var šķist, ka „Saskaņa” nemīl un netic uzņēmējiem un viņu spējām, jo iestājas par būtisku valsts lomas pieaugumu ekonomikas attīstībā. Taču tā ir tikai pirmā sajūta. Pēc intervijas ar pašreizējo Saeimas deputātu no „Saskaņas centra” Ivara Zariņa, kļūst skaidrs – realizējot „Saskaņas” plānus pār uzņēmējiem nolīs naudas lietus, bet pārējiem būs laime no tā, ka tiks radītas tūkstošiem jaunas darba vietas ar lielu algu. Un tam visam vajag īstenībā salīdzinoši maz – izveidot attīstības banku un nepārdot Citadeli citiem.

 

Intervija ar Zariņu notiek Saeimas frakciju mājā. Ik pa laikam viņš norāda uz Saeimas centrālo ēku un nicīgi izsakās par tiem politiķiem vai gudrīšiem, kas tur sēž. Protams, domāta ir pozīcija un tās realizētā liberālā ekonomiskā politika, kas opozīcijas deputāta prāt, ir pilnīgi nepareiza. Kādā brīdī prātā iešaujas doma, vai neatgādināt, ka gan viņš, gan viņa kolēģi – citi „Saskaņas centra” deputāti arī jau krietnu laiku sēž tieši tajā pašā ēkā un jau tagad piedalās lēmumu pieņemšanā. Taču saruna ir spraiga un īsti nav laika norādīt uz šādiem niekiem.

 

Zariņš runā ātri un aizrautīgi. Reizēm nedaudz atgādina piemirsto politiķi Ainaru Šleseru tā „ziedu” laikos – par miljardiem, ko var piesaistīt, un tūkstošiem jaunu darba vietu, kas radīsies. Tiesa, veidojot interviju, nākas atteikties no vairākiem iestarpinājumiem, kur deputāts uzver – cik gadus iepriekš par kādu problēmu brīdinājis, kā cīnījies, lai kaut ko panāktu, un kā viņa idejas pārņēmuši tie tur „gudrīši” Saeimas galvenajā ēkā. To atstājot, intervija sanāktu pārāk gara un galu galā saruna ir nevis par to, ko citi nevar, bet gan par to, ko konkrēti šī partija var.

 

Diemžēl precīzas atbildes uz jautājumiem saņemt ir pagrūti. Zariņš visu laiku atgriežas pie idejas par attīstības bankas izveidi un to, kā pēc tam visi lieliski dzīvosim. Attīstības banka, šķiet ir ne tikai viens no priekšvēlēšanas programmas punktiem, bet arī viņa pašreizējais dzīves centrs. Ir skaidrs, ka šajā vienā institūcijā akumulēsies milzīgs daudzums līdzekļu – „Saskaņai” ir plāns kā pārdalīt un labāk izmantot pensiju 2.līmeņa uzkrāto kapitālu, kur novirzīt budžeta dotācijas, un Latvijas Bankas līdzekļus, kas agrāk bija nepieciešami lata stabilitātes noturēšanai. Tiesa, klausoties šajā plāniņa nepamet sajūta, pirmkārt, ka atkal atrasta nauda, ko ātri vajag sadalīt. Un otrkārt, lai cik aizrautīgi runātu Zariņš - vai tiešām visi projekti, ko valsts realizēs nākotnē, viennozīmīgi sasniegs tikai lielisku rezultātu? Un ja nē – tad, kas segs zaudējumus?

 

„Saskaņa” uzsver, ka nekavējoties jāizbeidz bargā taupības politika, pret ko iestājoties arī Eiropas sociāldemokrāti. Un ja tas nav īsti redzams programmā, tad intervijā nepamet Déjà vu sajūta par kādreiz dzirdēto „gāzi grīdā” politiku. Vienlaicīgi „Saskaņa”, kā jau tas sociāldemokrātiem pieklājas, piedāvā aizsargāt arī sociāli neaizsargātākos iedzīvotāju slāņus, minot, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme tiks noteikta atkarībā no ienākuma. Vēlāk sarunā noskaidrojas, ka runa ir par veco labo un daudzās citās partiju programmās minēto progresivitātes principa ieviešanu ienākumu aplikšanā ar nodokli. Turklāt šīs partijas prāt, turīgs iedzīvotājs Latvijā „sākas” jau no 1000 latiem (eiro vēl nav pārrēķinājuši).

 

Saskaņa arī piedāvā būtiski samazināt pievienotās vērtības nodokli virknei preču un pakalpojumu. Tiesa, te jāpiebilst, ka tas gan palicis kā solījums tikai priekšvēlēšanu programmā – intervijas laikā uz jautājumu, vai šādus samazinājums jau var gaidīt no „Saskaņas” nākamgad (ja tā nonāk pie varas), Zariņš vairs tik pārliecināts nav un norāda, ka programma tapusi vēl pirms Krievijas sankciju ieviešanas. Taču nekādu nodokļu celšanas, krīzes dēļ, arī nebūšot.

(A.P.) Jūsu partijas programmā rakstīts, ka valdībai šajā laikā jākļūst par lielāko pasūtītāju un iekšējā pieprasījuma stimulētāju. Kāpēc un kā to izdarīt?

(I.Z.) Mūsu valdošie politiķi, kas ir aizrāvušies ar liberālisma politiku, nav sapratuši, šī viņu piekoptā politika strādā spēcīgi attīstītās valstīs, bet ne tādās valstīs kā Latvija, kur ekonomika tikai attīstās. Mēs varam tēlaini salīdzināt – viena ekonomika ir kā spēcīgs pieaudzis cilvēks un otra - kā augošs bērns. Mēs esam kā augošs bērns, un augošam bērnam ir jāpalīdz augt un nevis pateikt – tagad tu visu darīsi pats. Tas ir tas, uz ko mēs esam iekrituši, kāpēc mums ir problēmas – liela sociāla nevienlīdzība, nabadzība, jo tādā valstī, kāda esam, lai mēs varētu panākt šo labklājības līmeni un sociālu taisnīgumu, valstij pašai ļoti daudz kas būtu jādara.

Jūs esat uzskaitījuši līdzekļu avotus, kas būtu jāiegulda ražošanā, zinātnē un reģionu attīstībā – proti, pensiju 2.līmeņa uzkrājumi, budžeta dotācijas, Latvijas Bankas līdzekļi, kā arī jāpiesaista papildu finansējums finanšu tirgos. Kā jūs garantēsiet, ka pensiju uzkrājumi šāda veida ieguldījumos vienkārši nepazudīs?

Tie neiet iekšā pa tiešo projektos. Tiek taisīti investīciju fondi. Piemēram, ēku energoefektivitātes fonds, kas, starp citu, labi paskaidro arī to, kā valsts var kļūt par pasūtītāju. Kas tagad notiek ar ēku siltināšanu? Ziniet to situāciju? Tur nekas nenotiek. Praktiski tikai pāris procentu no visām mājām ir nosiltinātas, jo, pirmkārt, ir procedurālās problēmas, likumdošana, grūti nokļūt līdz lēmumam par siltināšanu. Otrkārt, ir arī finansējuma problēmas, jo komercbankas to nevēlas finansēt, jo, ja atnāk kāda māja, tad viņiem ir ļoti grūti izrēķināt, kā tur tā siltināšana notiks, vai tur būs naudas plūsma vai nē. Katram atsevišķam objektam to nevar izdarīt. Tas ir līdzīgi kā apdrošināšanas biznesā – jūs nevarat katram atsevišķam gadījumam pateikt, vai tas iestāsies vai nē, bet uz lielāku kopēju masu varat izrēķināt.

Lūk, šeit tad arī būtu tā valsts loma visā šajā pasākumā. Mēs to varētu uztaisīt, ka visā valsts līmenī sākam siltināšanu – izrēķinām finansiālos riskus, var redzēt, ka šī programma ir rentabla, ar atdevi, ļoti daudzām mājām šī siltināšana vajadzīga. To būtu vērsts darīt pavisam citā - valsts mērogā, panākot citu izmaksu efektivitāti.

Bet kā es to pensiju dabūšu atpakaļ?

Jūs dabūsiet atpakaļ. Ļoti vienkārši - tas ir rentabls projekts.

Tur ir pat privātais bizness gatavs iet iekšā un likt naudu, vienkārši atliek sakārtot šo sistēmu. Ja mēs šo sistēmu uztaisām pavisam citā līmenī, tā kļūst vēl efektīvāka. Tas ir rentabls un drošs pasākums.

Vai es pareizi sapratu - tad nevis komercbankas aizdos naudu, bet valsts no pensiju uzkrājumiem?

Jā, vienkārši valsts visu dara pati. Vispār nevajag nekādas procedūras. Man kā iedzīvotājam ir divi varianti. Pirmais – mājas iedzīvotāji sanāk un paši to izdara, otrais - to izdara mūsu vietā. Atnāk, visu izdara, bet mēs turpinām dzīvot, turpinām maksāt rēķinus, bet peļņu no energoefektivitātes paņem fonds, kas to ir izdarījis. Tā var panākt ļoti drošu rezultātu, ar augstu rentabilitāti. Tas projekts būs ļoti veiksmīgs.

Turklāt ir vēl vairāki plusi – mēs radām ļoti daudz darbavietas. Tās ir tūkstošiem jaunas darbavietas. Ja mēs šādu projektu taisām, tad te uz vietas varam palaist veselu ražošanas nozari, kas ražo visas nepieciešamās siltināšanas lietas. Mēs perfekti varam izrēķināt savu patēriņu.

Uz cik gadiem šāda siltināšanas programma darbosies?

Te ir vairākas lietas. Te mēs runājam ne tikai par ekonomikas aktivitātes pacelšanu. Tas ir tikai kā blakus efekts. Primārais efekts ir, ka mēs samazinām šo energoresursu importa/eksporta bilanci, atkarību no gāzes. Tas ir galvenais. Tas ir ilgtermiņa efekts.

Otrkārt, nodarbinātība, kas paralēli veidojas. Tas arī ir kā blakus efekts. Tās ir tūkstošiem jaunas darba vietas. Paralēli tā ir jauna ražošana. Turklāt - ja mēs to izkopjam šeit tādā līmenī, tad tālāk to kā eksporta produktu varam piedāvāt uz Baltkrieviju, Krieviju un to visu darīt tur. Saprotiet, tā ir vesela eksporta nozare – pakalpojuma eksports. Tas ir ļoti perspektīvi. Turklāt ēku siltināšana ir ne tikai pati siltināšana, tie ir arī tehnoloģiskie risinājumi – apkures sistēmām, ventilācijām un visam pārējam.

Taču tas ir tikai viens no piemēriem. Tas koncepts ir tāds, par ko mēs esam runājuši – ir jāveido attīstības banka.

Bet ir taču jau attīstības finanšu institūcija (AFI) "Altum".

Tas ir atsevišķs stāsts. Tas nav tas, ko mēs piedāvājam. Tā ir vienkārši izvarota iespēja – jau tad, kad veidojās AFI, bija nikna cīņa. Mēs piedāvājām, ka tai ir jābūt bankai. Kāpēc bankai? Tāpēc, ka AFI, kas ir izveidots, nav naudas piesaistīšanas instruments.

Fundamentālā problēma ir tā, ka attīstībai mums nav naudas. Vienalga, ko gribi darīt – visi saka, ka nav naudas. Tie ir meli!

Sistēma vienkārši visu laiku tiek konfigurēta tā, lai mums tās naudas nebūtu. Rezultātā tas, kas te ir, ir Skandināvijas banku hegemonija. Kopš krīzes nauda tiek pumpēta laukā no mūsu ekonomikas. Arī tagad. Ja paņemam pirmskrīzes laiku un tagad – privātajiem uzņēmējiem tie ir mīnuss četri miljardi. Ja paskatāmies komerckredītus un industriālos kredītus – vienkārši konstanti iet simti miljoni prom no mūsu ekonomikas. Tas ir tas par ko uztraucas mūsu uzņēmēji. Un mūsu gudrīši šeit [rāda uz Saeimas ēku, pāri ielai] nesaprot tādas elementāras lietas, ka nevarēsim uztaisīt to ekonomisko uzrāvienu, ja nekam nav naudas. Un rezultātā – par cik nav naudas, uzņēmēji dzīvo ierobežotā finanšu resursu līmenī. Ko jūs varat izdarīt? Jūs nevarat atļauties riskēt un ieviest jaunākās tehnoloģijas...

Ja tiek veidota atkal jauna valsts banka, tai arī vajag naudu. Kur to ņemsiet – no budžeta?

Starp AFI un attīstības banku ir principiāla atšķirība, proti, AFI var dalīt tikai to naudu, kas viņiem ir. Bet, ja tā ir attīstības banka... Kā strādā banka? Banka strādā saskaņa ar Bāzeles kritērijiem jeb, vienkārši ņemot, par katru eiro, ko jūs ieguldāt, jūs varat piesaistīt 8-9 eiro. Ja mēs ieliekam bankā tikai 100 miljonus, ko nogriezām nost, lai samazinātu budžeta deficītu, mēs jau pretī saņemam miljardu. Ja ieliekam iekšā bankā tās rezerves, kas vēl stāv iekšā lata stabilizācijai... Mums kasē stāv milzums daudz naudas, bet viņi vienkārši sēž. Tāpēc, ka sapratnes cilvēkiem nav nekādas, kas notiek ar ekonomiku. Vienkārši – drošs paliek drošs, lai tas miljards stāv kā spilvens. Pensiju fondu naudas mēs tur varētu ielikt iekšā un multiplicēt tālāk.

Nav problēma piesaistīt naudu – nauda meklē, kur nosēsties, meklē normālas vietas. Tā nebūtu vispār problēma bankai piesaistīt šos miljardus.

Mums dēļ tā nebūtu jātērē savi miljardi, tas āķis ir tāds – ka mēs tos piesaistām. AFI to vienkārši nevar izdarīt, jo AFI neviens nedos naudu, jo nav tādas pārraudzības kā bankām.

Valstij tagad ir jau daļēji ir viena banka – "Citadele". Vai pieļaujat, ka "Citadele" varētu kļūt attīstības banku?

"Citadelei" ir cita loma. "Citadele" nevar būt attīstības banka, tā ir komercbanka.

Mums ir reāls plāns, kā varam pacelt mūsu ekonomiku, iedot tai pilnīgi citu līmeni, kā atrisināt problēmas.

Un tikai ar to, ka izveidojat attīstības banku?

Attīstības banka ir tikai instruments, caur kuru piesaistīt finansējumu. Pati banka neko nedos, ja nebūs plāna, ko ar to tālāk darīt. Mūsu plāns tālāk – ir konkrētas attīstības programmas, ko finansējam. Galvenā, kas dos mums labklājību ilgtermiņā, ir inovāciju programma. Mūsu ražošanai ir jākļūst inovatīvai. Mūsu pašreizējā liberālā politika, ko mūsu gudrīši [atkal rāda uz Saeimas namu] ir izdarījuši, ir tāda, ka ražotājiem finansējums nav vai arī ļoti grūti pieejams. Tad viņi arī, ņemot vērā savas iespējas, turpina ražot, ko var – neliek iekšā jaunās tehnoloģijās un nedomā par jaunām iekārtām.

Bet varbūt bankas vienkārši uzmanīgi vērtē uzņēmēju piedāvātos projektus, un tā kā daudzi treknajos gados jau bija paņēmuši kredītus, tad dot vēl jaunus ir visai riskanti.

Precīzi. Bankas uzskata, ka te ir riskanti, jo tās nesaprot, kas te notiks. Uzskatāms piemērs ir par enerģētiku – sadeva kredītus pa labi un pa kreisi, un nezina, ko tagad darīt. Tāpēc arī šeit ir runa par valsts lomu, ka tā skaidri nodefinē un ar savu attīstības banku pasaka – mēs zinām, mēs to darīsim, mēs nākam un mēs līdzfinansēsim.

Kuras nozares, uzņēmumus tad jūs noteiktu par prioritātēm, kur valstij vajadzētu nāk un attīstīt?

Redziet, šeit patiesībā viss ir vienkārši. Mums tās manevra iespējas īstenība ir mazas. Tas jau ir izdarīts pa lielam. Saskaņā ar Eiropas prasībām, lai mēs varētu dabūt struktūrfondus, dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai bija jānodefinē tās jomas, kur tā globāli ir konkurētspējīga, kuras mērķtiecīgi būtu jāattīsta. Pa lielam tās ir nodefinētas un pa lielam daudzmaz pareizi. Tā ir biofarmācija, ķīmijas sintēze, viedie materiāli un tā saucamā bioekonomika, par ko es arī cīnījos, jo uzskatu, ka tur Latvijai var būt liels potenciāls. Un tad ir divas horizontālās nozares – IT un enerģētika. Tas ir tas, ko mūsu esošais aparāts ir noteicis kā specializācijas jomas.

Mums ir svarīgi runāt par inovācijām, jo tas ir numur viens, par ko būtu jādomā. Ja mēs gribam sasniegt labklājību globalizētā sabiedrībā, tad mums nav citu variantu, kā darīt to caur inovācijām. Mēs tagad esam specializējušies nabadzībā, mēs ražojam preces ar zemu pievienoto vērtību citām valstīm.

Atgriežoties pie bankas "Citadele", partijas programmā minēts, ka tā ir jāatstāj nacionālā kapitāla kontrolē, valsts uzņēmumiem izpērkot tās akcijas par savām dividendēm. Kāpēc, piemēram, "Latvenergo" ir jāpieder banka "Citadele"?

A kāpēc viņam jāpieder "Latvijas gāzes" (LG) akcijām? Kāpēc Latvijas valdība pilnā nopietnībā domā par LG pirkšanu un domā to likt viņiem darīt?

Tad jūs uzskatāt, ka "Latvenergo" ir jāpieder ne tikai LG akcijām, bet arī bankas "Citadele"?

Nē, es tā nedomāju. Ja kāds domā valstiski un ja viņi tiešām ir gatavi kaut kādus biznesus iegādāties, tad ir jāizvērtē, kas valstiski ir stratēģiski svarīgāk. Un šeit ir redzams, ka daudz svarīgāk būtu domāt, kā iegādāties "Citadeles" akcijas tā vietā, lai domātu par LG akcijām.

Kāpēc "Citadele" ir svarīgāka?

Tāpēc, ka jautājums par "Citadeli" ir arī jautājums par nacionālo drošību.

Mums nav nekādas iespējas šeit ietekmēt un veidot kredītpolitiku, Skandināvijas bankas vienkārši pumpē prom naudu no mūsu ekonomikas un mēs neko nevaram iesākt.

Mums būtu vajadzīgs instruments, ar kuru šeit veidotu sev draudzīgu kredītpolitiku. Ja būtu viena banka, kas sāk ar viņiem konkurēt, tad arī viņi būtu spiesti pārskatīt savu kredītpolitiku.

Vai tad "Citadele" nekonkurēs ar jūsu attīstības banku?

Nē. Katram būs sava joma. Varbūt kaut kur nedaudz var pārklāties. Tas ir atkal atkarīgs no tā, kā definēsim attīstības jomas. Eiropas Savienībā (ES) attīstības banku joma ir diezgan reglamentēta. Piemēram, Vācija tieši tā arī cēla savu ekonomiku caur attīstības banku un tagad tur 80% viss iet caur to.

Tad varbūt mums vajag tomēr spēcīgu vienu banku – attīstības un nevis divas?

Var gan tā, gan tā. Vienkārši "Citadele" jau ir gatava banka, kas veiksmīgi strādā, kurai vienkārši vajag noņem važas un tā aizies. Atšķirībā no attīstības bankas, kur viss jāveido, kur ir krietni sarežģītāks process. Pašlaik "Citadele" strādā ar ļoti lieliem ierobežojumiem. Kamēr valsts ir akcionārs, tā nevar attīstīties, tā ir kā sacīkšu zirgs ar sapītām kājām.

Un tad jūs domājat, ja tā pāries "Latvenergo" vai, piemēram, lidostas "Rīga" īpašumā, tad tai nebūs sapītas kājas?

Tā pa tiešo tā nevar pāriet. Tā mūsu doma bija, ka izveidojam komersantu, kurā valsts uzņēmumi iegulda savas dividendes. Tagad mēs savas dividendes vienkārši noēdam. Daudz prātīgāk būtu laist caur šo banku – mēs liekam iekšā kapitālu, banka tālāk, balstoties uz šo kapitālu, var piesaistīt krietni vairāk finansējuma, kuru jau novirza kreditēšanai. Protams, sekojot pēc saviem komercprincipiem, lai tas būtu komerciāli izdevīgi. Taču tas, kas ir valstij izdevīgi – sāk kreditēt mūsu ražošanu. Tiklīdz mums būtu sava banka, tā visas valsts iestādes, pašvaldības un valsts uzņēmumi varētu tur turēt savus līdzekļus. Mēs tur pāris gados varētu uztaisīt reālu konkurentu stiprākajām Skandināvijas bankām. Ja būtu tāda politiska griba.

Bet vai šādas bankas izveidošana nebūs konkurences kropļošana pēc ES likumdošanas?

Kāda kropļošana?

Pastarpināti tā tik un tā būs valsts banka.

Ir jāizpilda pareizi šis vingrinājums un tad tas darbosies. Bet, ja mēs visus savus plānus uzreiz atklājam, tad skaidrs – tur [ES] ir komercbanku lobijs vēl spēcīgāks nekā šeit. Viss ir atkal pareizi jāizpilda. Galvenais – kāda ir vīzija, kāds ir mērķis.

Pieņemsim, jūs izveidojat divas spēcīgas bankas, kas investē ražošanā. Taču jau šobrīd daudzi uzņēmēji saka, ka viņiem trūkst darbaspēka. Vai pieļaujat imigrācijas likuma atvieglojumus, lai šeit ievestu darbaspēku?

Mums ir nevis darbaspēka problēmas, mums ir problēmas samaksāt darbaspēkam. Tieši tāpēc mums tā nav, tas brauc projām.

Pašreizējais attīstības kurss ir radījis nabadzību, nevienlīdzību un strukturālās darbaspēka problēmas.

Labi, bet kā jūs visu mainīsiet? Vai pieļaujat, ka vajadzēs ievest papildu darbaspēku?

Mums ir jārada augsti ražīgas darbavietas. Tad mums nevajadzēs lēto imigrāciju. Lai to varētu izdarīt, tad mums atkal vajag inovāciju politiku – ieguldīt, lai šeit varētu būt ražīgās darbavietas, ko ar esošiem līdzekļiem uzņēmēji nevar izdarīt. Tāpēc vajag šo attīstības instrumentu. Mums ir jākļūst no lētas produkcijas ražotājiem par dārgas produkcijas ražotājiem.

Cik gados tādi mēs varam kļūt no brīža, kad jūs nonākat pie varas un izveidojat valdību?

Ir projekti, kurus var sākt realizēt uzreiz un ir projekti, kur vajag ilgāku laiku. Protams, ir jāsaprot, ka tas ir ilgtermiņā. Šeit problēmjautājums uzreiz, kas jārisina, ir izglītība. Kur tad radīsies mums tie speciālisti? Izglītības sistēma mums ir pilnīgā šreijā aizlaista.

Bet uzņēmējam tas darbaspēks trūkst jau šodien. Ko darīt?

Jā, un tad ir jautājums, no kurienes viņu ņemt.

Viena lieta ir, ka mēs varam reemigrāciju ieslēgt. Pateicoties tam, ka varam maksāt vairāk, mēs varam tos cilvēkus dabūt šeit. Un varēs tas uzņēmējs maksāt vairāk, jo valsts palīdz viņam kļūt ražīgākam un nevis otrādi. Un otra lieta... mēs tiešām esam nolikti šī fakta priekšā.

Pabeidzot šo tēmu – tad jūs pieļaujat, ka vajadzēs mīkstināt imigrācijas politiku, vai arī darbaspēka imports nebūs nepieciešams un jūs to neatbalstīsiet?

Redziet, šis ir izaicinājums ar ko sastopas visas Eiropas valstis. Gudras valstis to risina ar mērķtiecīgu imigrācijas politiku.

Ko mums darīt?

Ja valsts spēj nodefinēt, kas ir stratēģiskie attīstības virzieni, tad var arī prognozēt, kāds darbaspēks būs nepieciešams.

Izejot no tā, varam arī sākt veidot mērķtiecīgu darbaspēka politiku, lai varētu piesaistīt darbaspēku no tām valstīm, no kurām mēs vēlamies, kas mums būtu draudzīgākas. Man pašam pieņemamāk būtu, ja tie būtu cilvēki, kas pēc mentalitātes tuvāki mums.

To mēs visu varam darīt, un citas Eiropas valstis to arī dara.

No kurām valstīm - trešajām, bijušās PSRS teritorijas, vai arī mēģināt Eiropas iekšienē atrast?

...Tāda skarba patiesība ir, ka ne jau mēs nosakām globalizācijas procesus. Es baidos, ka mums izvēle nevar būt pārāk liela. Es vēlētos, ka mēs tomēr vairāk padomātu par reemigrāciju, jo, veidojot gudro ekonomiku, mēs varētu šo imigrācijas faktoru krietni mazināt. Bet realitāte ir tāda, ka baidos, mums nāksies rēķināties. Un pareizi būtu nevis to atkal noliegt un kā strausiem galvu iebāzt smiltīs un ignorēt, bet laicīgi par to sākt domāt un veidot gudru imigrācijas politiku.

Kas ir gudra imigrācijas politika? Ievedam tikai gudros speciālistu vai ir kāda kvotēšanas sistēma, varbūt vajag atļaut ievest arī vienkāršos strādniekus, jo tāpat jau vajag, kas strādā un tādējādi, maksājot mazāk ievestajiem strādniekiem, ekonomika kļūst efektīvāka?

Un tas ir strupceļš. Es piedāvāju, ka neejam šo lētākās ekonomikas principu. Mēs veidojam ekonomiku, kur ir lielāka pievienotā vērtība. Piemēram, veidojam augstākā līmeņa profesionālo izglītību un caur to piesaistām speciālistus – cilvēki brauc mācīties un tad mēs varam atlasīt, kurus vajag paturēt. Citi izaudzē tos cilvēkus, bet mēs noplūcam tās odziņas. Bet tagad tas ir otrādi – tagad vērtīgā prece, ko mēs eksportējam ir darbaspēks.

Diemžēl šobrīd Latvijā investīcijas īpaši daudz neieplūst. Vai tas ir vairāk mūsu iekšējo problēmu dēļ vai tomēr pie vainas tas, ka atrodamies augsta riska reģionā, netālu no Ukrainas/Krievijas konflikta?

Nav mūsu reģions nemaz tik nedrošs investīcijām. Uzņēmīgiem cilvēkiem tas nebūt nav izšķirošais. Izšķirošais ir piekoptās ekonomiskās politikas rezultāts.

Es gribu jums nedaudz paskaidrot, kā tas viss notika.

Es gribu dzirdēt par nākotni - ja tās ir iekšējās problēmas, ko jūs darīsiet, lai situāciju mainītu un Latvijā investīciju būtu vairāk?

Tātad - mēs līdz šim domājām nevis par to, kā radīt, lai šeit būtu ražīgas ekonomikas iespējas, bet gan par fiskālo skaistumu. Es atvainojos par salīdzinājumu – bet gluži kā sieviete, kura domā, ka atliek skaisti izskatīties un tad nu uzreiz būs bagātais precinieks un dzīvi nodrošinās. Mūsu valdības loģika – mēs skaisti izskatīsimies un atnāks bagātie investori un viss mums notiks. Taču skaistums tika panākts, apgriežot investīcijas infrastruktūrā, investīcijas cilvēkkapitālā. Te atnāca tikai finanšu investori, kas bija gatavi paspekulēt un ātri aiziet. Taču tas, kas grib attīstīt ražošanu, viņš to nevar. Viņš taujā – kā jums ar darbaspēku, vai šeit ir infrastruktūra, vai būs elektrības pieslēgums. Un tad izrādās, ka daudz kā nav. Pilnīgs strupceļš. Tāpēc ir vajadzīga attīstības banka, caur kuru varam to visu attīstīt.

Turpināsim par nodokļu politiku – vai jūsuprāt pašreizējā nodokļu politika būtu jāmaina, vai arī tā ir gana laba?

Nodokļu politikā pats galvenais ir stabilitāte un paredzamība. Tā ir jānodrošina.

Protams, jautājums ir - vai šo stabilitāti un paredzamību nodrošināt pareizai nodokļu politikai vai nepareizai.

Mūsuprāt, nodokļu slogā būtu jāveic pārmaiņas. Tā ir ābeces patiesība – mums ir jāpadara nodokļu slogs mazāks darbaspēkam, tas ir ražojošai daļai, pārliekot to uz patēriņu – uzkrājošo daļu. Nodokļu slogam būtu jābūt arī taisnīgākam. Tas, ko šobrīd var redzēt, salīdzinot nomaksāto nodokļu īpatsvaru no ienākumiem – trūcīgie maksā no sava ienākuma vairāk nekā bagātie. Mēs uzskatām, ka tas nav pareizi. Tās ir izmaiņas, ko vajadzētu veikt un tad jau tālāk turēt ļoti stabilu šo sistēmu.

No kādas summas iedzīvotājiem būtu jāsāk maksāt lielākus nodokļus?

Es domāju, ka tas varētu būt ap 1000 latu.

Mums jādomā, kā to progresivitāti panākt uz otru pusi. Mums jāsamazina tas nodokļa slogs, ko maksā darba ņēmējs, kas saņem nelielu algu. To varam panākt palielinot neapliekamo minimumu, paceļot atvieglojumus par apgādājamiem.

Tad jūs esat par to, lai palielinātu neapliekamo minimumu?

Jā.

Bet programmā minēts – noteiksim no ienākuma atkarīgu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi.

Jā, un lielajām algām mēs veidojam progresivitāti. Es saprotu, ko jūs gribat jautāt – cik tad ir tādu, kas tās lielās algas saņem? Bet runa jau ir, ka mēs runājam par prognozējamu un saprotamu nodokļu politiku uz nākotni. Ja ejam uz to, ka veidojam ražīgāku ekonomiku, tad algas kļūs lielākas. Jebkurš uzņēmējs jums pateikts – vienalga kā, tikai pasakiet kādi ir spēles nosacījumi. Mēs vienkārši laicīgi, ilgtermiņā pasakām, kādi tie nodokļi veidosies.

Vai pieļaujat, ka jau nākamai valdībai vajadzēs lemt nevis par nodokļu samazināšanu, bet gan palielināšanu, ņemot vērā to, ka attiecības ar Krieviju neuzlabojas. Vai esat gatavi par to lemt, lai izveidotu pieņemamu budžetu?

Mēs to atrisinātu bez nodokļu pacelšanas.

Kā? Vai palielinot budžeta deficītu?

Es uzskatu, ka pusprocenta robežās to var mierīgi mainīt, un tas būtu pareizi. Tā atkal ir fundamentālā kļūda, ko pieņēma mūsu politiķi, ejot uz bezdeficīta budžetu, - viņi nesaprata, ka mūsu ekonomika un tās ekonomikas, kam gribam līdzināties, atrodas dažādos ekonomiskos ciklos. Mūsu ekonomika nav attīstīta līdz tādam līmenim, lai to varētu stabilizēt un segt tās izdevumus. Mums vajag turpināt to attīstīt, ieguldīt attīstībā. Tieši mēs runājam par atbildīgu fiskālo politiku, jo tā fiskālā politika, kas ir tagad, ir bezatbildīga. To parāda mūsu ārējā tirdzniecības bilance. Tad, kad mēs tajā esošo robu spēsim aiztaisīt ciet, tad varam iet uz fiskālo deficītu 0.

Cik lielu deficītu nākamgad jūs pieļautu?

Tas viss saistīts ar Māstrihtas kritērijiem.

Tātad 3%?

Noteikti zem 3%. Bet mēs nerunājam par šiem 3%. Citādi atkal kāds saķers galvu.

Jūs programmā minat, ka jāsamazina PVN. Vai no nākamā gada?

Redziet, šī programma tapa, kad nebija vēl sankcijas sākušās. Mēs nerunājam populistiski, mēs pieejam fiskāli atbildīgi.

Taču, ja runājam par PVN – tad tas var būt instruments mūsu iekšējās konkurētspējas paaugstināšanai. PVN pārtikai – tās ir darbaspēka izmaksas.

Bet PVN samazinot vietējiem produktiem, vajadzēs samazināt arī importam.

Jā, bet tāpēc mēs nerunājam par visu pārtiku, bet tikai par to, ko patērē vairāk uz vietas, piemēram, maize - to neved no tālienes, piens – tas arī pamatā vietējais, citi svaigi produkti. Tādas lietas, kas ir svarīgs iztikas avots tiem, kuriem pārtika sastāda nozīmīgu izdevumu daļu. Mēs nerunājam par alkoholu, tortēm un kūkām.

Algas pielikumu prasa skolotāji, mediķi un citi publiskā sektorā strādājošie. Pieļaujat, ka nākamgad algām tomēr naudas nepietiks?

Man ir jāredz, kas tagad budžetā ir sastrādāts. Manā rīcībā nav pēdējās informācijas no VID. Tas pieder varas resursam un es par to neko nezinu.

Taču tā problēma, kāpēc esam tur, kur esam, ir tā, ka mums nav ilgtermiņa domāšanas. Nevienam nav spēka, jaudas domāt ilgtermiņā, pieņemt lēmumus. Piemēram, mēs jau sākumā runājam par siltināšanas programmu – tas ir miljardu bizness, tad būvniecība iet vaļā, nāk papildu PVN. Rodas papildu ienākumi.

Par enerģētisko neatkarību runājot – jūs jau pieminējāt māju siltināšanu. Diemžēl Saeima šī gada pavasarī līdz 2017.gadam atlika gāzes tirgus liberalizāciju, kas varētu šo enerģētisko neatkarību vēl vairāk stiprināt.

Nevis diemžēl, bet gan – par laimi, jo citādi 2014.gadā mums būtu bijušas divas bezjēdzīgas liberalizācijas – elektrībā un gāzē, no kurām patērētājam labuma nebūtu nekāda, tikai vieni vienīgi mīnusi. To, ko varēja izdarīt, viss jau ir izdarīts.

Bet šī lēmuma dēļ, ja būs tāda nepieciešamība, mēs nevarēsim importēt gāzi no Lietuvas sašķidrinātā gāzes termināla.

Pagaidiet – jūs gribat pirkt gāzi par 30% dārgāk nekā mēs pašlaik varam nopirkt?

Bet mēs jau nezinām kāda, piemēram, cena būs gada beigās, ņemot vērā to, kā attīstās Ukrainas/Krievijas konflikts.

Tā ir manipulācija, tie ir meli. Latvijai atšķirībā no citām valstīm ilgtermiņa gāzes līgums ir noslēgts līdz 2030.gadam un līdz ar to nekādi traļi- vaļi nevar būt.

Bet LG vadītājs Adriāns Dāvis stāsta, ka viņš katru gadu brauc uz Maskavu un vienojas par cenu.

Jā, viņš brauc formulas saskaņot un runāt par atlaidēm. Un tas jau ir mūsu politikas jautājums – mēs, protams, varam darīt absurdas lietas, tāpat kā ar šo liberalizāciju. Te jāsaprot - Latvijas valsts ir noslēgusi līgumu ar diviem investoriem no Vācijas un Krievijas, ka monopoltiesības ir līdz 2017.gadam. Un tagad jūs man pasakiet – ko mēs būtu ieguvuši, ja šo līgumu neizpildītu? Alternatīvu tāpat mums nekādu jēdzīgu līdz 2017.gadam nav, attiecības ar šiem investoriem mēs visdrīzāk būtu sabojājuši. Un kādu signālu būtu iedevuši citiem investoriem, kuri te gribētu nākt un būvēt – ka šeit valsts var noslēgt līgumu un pēc tam uzmest jebkurā brīdī. Pilnīgs absurds!

Bet kā mēs varam palielināt savu neatkarību no Krievijas?

Viss jau notiek neatkarīgi no Latvijas. Latvija pati nespēj izdarīt neko, tikai taisīt vētru ūdens glāzē. Visi šie gadi, kad tika runāts par gāzes terminālu Latvijā – bija meli. Es jau sen to zināju. Man bija izdevība parunāt ar cilvēkiem Eiropā, un es viņiem jautāju – kas mums Latvijā jāizdara, lai šeit būtu sašķidrinātās gāzes terminālis, lai mēs šo projektu dabūtu? Viņi uz manis paskatījās un teica: „Kādā sakarā jums terminālis? Jums ir Inčukalns. Vai jūs domājat, ka mēs vienai valstij uzticēsim divus stratēģiski svarīgus objektus? Nekad!”

Bet varbūt mums vajadzēja celt tad par savu naudu, kā to izdarīja lietuvieši?

Un ko mēs iegūtu? Iztērētu 600 miljonus?

Tas, ko izdarīja lietuvieši, ir demagoģija. Pajautājiet lietuviešu patērētājiem – viņi ir šokā no tā visa, viņi pat sūdzas Eiropai par to, kā šis terminālis strādās.

Viņi ir iztērējuši 600 miljonus un ieguvuši tieši to pašu, ko Latvija, vedot pragmatisku politiku.

Vai Latvijas valstij būtu jāpērk LG akcijas?

Tas sasienas ar "Citadeles" jautājumu. Esmu uzdevis jautājumu premjerei, kādā sakarā mēs tās vispār gatavojamies pirkt, lai iedod pamatojumu, kas ir tas labums, ko iegūsim. Vēl joprojām nav atbildes.

Kāds ir jūsu viedoklis?

Es neredzu jēgu šim pasākumam. Ko mēs iegūsim, iztērējot šos 200 miljonus? Vispirms ir jāatbild uz jautājumu – kāpēc vācieši pārdod šīs akcijas? Tāpēc, ka droši vien viņi saprot, ka līdz ar liberalizācijas pasākumiem, kas sāksies, šīs akcijas būs ar sarūkošu vērtību.

Jautājums ir – kāpēc mums jāpērk šis bizness ar sarūkošu vērtību tā vietā, lai iegādātos "Citadeli" ar strauji pieaugošu vērtību?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti