LSM intervija. Reizniece-Ozola: Ar algu palielinājumiem ir jābūt piesardzīgiem

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību  - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar Zaļo un Zemnieku savienības ekonomikas pārzinātāju Danu Reiznieci-Ozolu. 

Dana Reizniece-Ozola (D.R-O.) – šajās vēlēšanās startē Zaļo un Zemnieku savienības Kurzemes vēlēšanu apgabala sarakstā ar pirmo kārtas numuru. Ieguvusi profesionālo augstāko izglītību Ventspils Augstskolā, tulkošanas un terminoloģijas specialitātē. Ir pirmā līmeņa augstākā juridiskā izglītība. Tāpat beigusi Starptautisko Kosmosa universitātes (International Space University) profesionālā maģistra studiju programmu kosmosa vadībā. Ir politiskās partijas "Latvijai un Ventspilij" valdes locekle.

Autores komentārs

Politiskais ilgdzīvotājs – Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) savos solījumos vēlētājiem ir piesardzīga. Tas ne reizi vien ir glābis ZZS un, visdrīzāk, palīdzēs arī šoreiz. Solījumi ir apaļi un aiz tiem grūti paklupt. Taču saruna ar ZZS deleģēto Danu Reiznieci-Ozolu pieļauj spekulāciju, kāpēc izvēlēta šāda stratēģija, proti, ZZS nekādas leknās ganības pēc vēlēšanām savā priekšā neredz. Drīzāk ir skaidrs, ka problēmas būs un tās, ja vien atkal nonāks koalīcijā, būs jārisina, un tieši tāpēc labāk solīt mazāk.

 

ZZS gatava nodrošināt uzņēmējiem stabilu un prognozējamu nodokļu sistēmu. Proti, savienība ar nekādiem nodokļu izmaiņu piedāvājumiem klajā nenāk un neko nesola. Tik vien, kā ir pret mikrouzņēmuma nodokļa palielināšanu, jo vienlaicīgi arī iestājas par mazo saimniecību stiprināšanu. Taču, tā kā deklarētajam rūpju bērnam – laukiem un lauksaimniecības attīstībai - naudu tomēr vajag, bet papildu šiem mērķiem no valsts budžeta „izsist” būs grūti, ZZS gatava tam novirzīt 2.līmeņa pensiju nu jau visai ievērojamos uzkrājumus. Tiesa, kā nodrošināt to, lai šī nauda neaizietu pa burbuli, īsti atbildes nav, vien prognozes un apgalvojums, ka par topošo pensionāru līdzekļiem iepirktās lauksaimniecības zemes vērtība nākotnē noteikti pieaugs. Diemžēl tirgus prognozes ir tikai prognozes, turklāt optimistiskās no tām piepildās reti.

 

Taču ir divas būtiskas lietas, kas atšķir ZZS programmu no pārējām. Pirmā – ZZS, kas vienmēr ir bijusi reģionu aizstāve, nekautrējas šajā priekšvēlēšanu programmā ierakstīt, ka gatavojas vairot un efektīvi izmantot Rīgas kā Eiropas metropoles potenciālu. Tiesa, vēlāk sarunā ar Reiznieci-Ozolu atklājas, ka metropoles potenciāls vairāk attiecināts uz kultūras un sporta būvēm un dažādiem pasākumiem. Žēl, ja Rīgai ir ierādīta tik maza vieta metropoļu darbības lokā. Runāt par papildu resursu piesaisti, lai Rīga patiešām beidzot kļūtu par nozīmīgu Baltijas jūras reģiona pilsētu - turklāt ne tikai kultūras un sporta ziņā, bet arī biznesā, infrastruktūras, zinātnē, izglītībā - un spētu konkurēt jau šajā kontekstā, ZZS līdz galam nav gatava.

 

Otra lieta, no kā arī citi politiskie spēki mēģina izvairīties, ir imigrācijas jautājums. ZZS programmā rakstīts – veidosim nacionālajām interesēm atbilstošu imigrācijas politiku. Daudzsološs un spēcīgs pieteikums, turklāt ļoti drošs, ņemot vērā, ka Latvijā nemīl imigrantus. Taču, sarunā kļūst skaidrs, ka atkal sanāk piedāvājums no sērijas „lai visiem būtu labi”. Jā, Reizniece-Ozola atzīst, ka nereti tieši darbaspēka trūkuma dēļ Latvijai gar degunu gājuši vairāki investīciju projekti. Taču runāt par darbaspēka importu, ZZS gatava tikai un vienīgi kvalificēta darbaspēka kontekstā.

 

ZZS vismaz vārdos arī neatbalsta bankas "Citadele" pārdošanu par zemu cenu. Tiek pat pieļauts, ka banka varētu pārtapt par valsts banku, kas atbalsta vietējos. Taču, ja vēl pērn ZZS Saeimas deputāti bija gatavi draudzēties ar Saskaņas centru, lai atliktu "Citadeles" pārdošanu, tad šogad, pēc nonākšanas valdībā, asi iebildumi no ZZS puses pret šo procesu vairs nav dzirdami.

 

A.P. Jūsu programmā minēts, ka iestāsieties pret bankas "Citadele" neizdevīgu pārdošanu. Ko nozīmē "Citadeles" neizdevīga pārdošana?

D.R-O. Nu, jā stiepjams jēdziens – ko nozīmē izdevīga pārdošana…

Viens ir tirgus cena, kas ir tajā konkrētajā brīdī, un šajā brīdī tā nebūtu pārāk liela. Jāsaprot, kāds ir labākais brīdis. Viens ir tas, ko mēs esam Eiropai apsolījuši, bet otrs, jāskatās, vai nav iespējams diskutēt ar Eiropu par bankas pārdošanas termiņu. Tas ir viens no būtiskiem faktoriem.

Jūs esat šobrīd valdībā, tad kāpēc nesākat šādu diskusiju?

Tas bija viens no būtiskajiem valdības deklarācijas punktiem, ko lūdzām paredzēt valdības deklarācijas rīcības plānā – ka valdība strādās pie tā, lai "Citadeli" nepārdotu uz neizdevīgiem nosacījumiem.

Vai pieļaujat, ka "Citadeli" vispār nevajadzētu pārdot, varbūt atstāt kā valsts banku?

Jā, mums tā šķiet, ja vien ir kāda iespēja no formālā viedokļa to izdarīt. Diemžēl deputātiem nav pietiekami plašas informācijas par tām saistībām, kas jāpilda, lai saprastu, cik liela elastība ir iespējama šajās sarunās. Jebkurā gadījumā ir jāizmanto iespēja atgriezties pie diskusijas par "Citadeles" pārdošanu – banka strādā ar peļņu. Īpaši krīzes situācijā ļoti svarīgi, lai valstij būtu savi finanšu instrumenti un institūcijas, kas varētu atbalstīt vietējos ražotājus ar kredītprogrammām.

Bet ir taču izveidota speciāla Latvijas attīstības finanšu institūcija "Altum". 

Jā, bet tā ir viena neliela programma. Bet sava banka ar plašāku finanšu piedāvājumu būtu labs instruments.

Latvijas valstij jau piederēja Hipotēkas banka, kura krīzes laikā gandrīz bankrotēja, kurā tika izsniegti visai aizdomīgi kredīti politiķiem. Vai "Citadelei", ja tā paliks par valsts banku, nebūs šādi riski?

Banku uzraudzība ir paralēlais jautājums.

Bet riski ir vienmēr. Ceram uz labāku valsts pārvaldības modeli.

Vēl kāda lieta, kas pievērsa uzmanību jūsu programmā – jūs minat, ka vairosiet un efektīvi izmantosiet Rīgas kā Eiropas metropoles potenciālu. Vienlaicīgi arī runājat par reģionu attīstību, taču šāda Rīgas pieminēšana ir kaut kas jauns. Ko tas īsti nozīmē?

Mēs esam spēks, kas aizstāv reģionu un pašvaldību intereses, un mūsu viens galvenajiem pīlāriem ir arī reģionu līdzsvarota attīstība. Turklāt mums ir arī virkne pasākumu, kā veicināt nodarbinātību reģions, īpaši ņemot vērā to, ka Rīgā IKP ir pusotru reizi lielāks nekā visā Latvijā vidēji.

Bet, no otras puses, Rīga ir arī Latvijas vilcējspēks.

Mēs domājam arī par kultūras objektu attīstību – Laikmetīgas mākslas muzeju, kam ir jābūt Rīgā, un citiem šādiem objektiem, kas var ne tikai kultūras dzīvi, bet arī sociāli ekonomisko dzīvi šeit veicināt, nevajag kautrēties par to runāt. Es domāju, ka tieši otrādi – vajag to darīt. Cik stipra būs Rīga, tik stipra būs Latvija.

Patlaban gan Rīga vairāk tiek izslēgta no daudzām Eiropas Savienības (ES) atbalsta programmām, ar mērķi vairāk naudas un aktivitātes novirzīt tieši uz reģioniem. Vai jūsuprāt Rīgai būtu jādod lielāka pieeja resursiem?

Manuprāt, resursu pieejamībai jābūt mērķtiecīgai. Ja runājam par jaunu darbavietu un uzņēmējdarbības atbalstu, tad akcentam ir jābūt uz reģioniem...

Un Rīgai paliek tikai kultūras dzīve?

Kultūra, mākslas un sporta objekti.

Bet uzņēmējdarbība jau piesaista cilvēkus.

Protams. Bet, ja ir jāizvēlas kādus akcentus likt, tad lielāks akcents uzņēmējdarbības attīstībā ir jābūt reģionos. Bet tas neizslēdz, ka arī Rīgā ir mērķtiecīgs, piemēram, jauno uzņēmēju atbalsts biznesa inkubatoru programmu, tehnoloģiju inkubatoru programmu atbalsts. Šeit ir universitātes un šeit tādiem instrumentiem būtu arī jābūt. Taču, ja runājam par industriālo teritoriju attīstību, tad tie ir reģioni.

Ar ko Rīga kā Eiropas metropole būs īpaša?

Ar kvalitatīvu kultūras piedāvājumu, kultūras objektiem un kultūras un mākslas izmantošanu tautas saimniecības attīstībā.

Savā programmā minat, ka stiprināsiet mazās lauku saimniecības. Vai tās stiprinot, nenonāksim pie būtiska pārtikas cenu pieauguma, jo mazajās saimniecības saimniekošana izmaksā dārgāk?

Te nekādas pretrunas neveidojas. Lielās saimniecības un tādas sadarbības formas kā kooperatīvu veidošana, nekādā ziņā nav mazāks atbalsta uzmanības vērtas un daudzas programmas, ko Zemkopības ministrija ir izstrādājusi, tai skaitā arī izmantojot ES naudu, to dara. Tas, kas ir redzams pēdējo gadu laikā - atbalsts pietrūcis mazajām saimniecībām un tiem, kas vēlas uzsākt darbošanos lauksaimniecības jomā. Tāpēc arī paredzējām, ka ir īpašs atbalsts tiem, kas vēlas nodarboties ar lauksaimniecību.

Taču arī lielajām ir atbalsts. Protams, ka produktivitāti un efektivitāti lielāku var sasniegt lielās saimniecības, un tas ir virziens, kurā jāiet. Bet mums ir svarīgi, lai nodarbinātība būtu arī laukos, un mazās saimniecības ir viena no mērķprogrammām.

Vai tas nav mazliet nokavēts? Laukos nodarbinātība jau ir būtiski sarukusi un lielās saimniecības ļoti daudzās vietās aizņēmušas to telpu tā, ka mazajiem tur vairs fiziski nav vietas.

Domāju, ka nokavēts nav. Zemes iegādi joprojām var nodrošināt un tāpēc ir doma stiprināt zemes atbalsta fondu, lai varētu izsniegt kredītus vietējiem zemniekiem zemes iegādei. Svarīgi, ka būs ES programma, kur varēs iegādāties aprīkojumu un zemi un saņemt arī apgrozāmos līdzekļus, lai varētu uzsākt saimniecisko darbību laukos.

Jūsu programmā paredzēts, ka zemju iegādei un lauku attīstībai varētu novirzīt arī pensiju fondu naudu. Taču šogad, lemjot par zemju tirdzniecības ierobežošanu, pensiju fondiem tika ierobežotas iespējas iegādāties lauksaimniecības zemes, norādot, ka tie ceļ zemes cenu spekulatīvos nolūkos. Tad kāpēc Saeima par to nobalsoja?

Tad man ir jāprecizē, kā tieši mēs balsojām. Bet tā situācija ir tāda, ka lauksaimniekiem ļoti pietrūkst apgrozāmo līdzekļu. Tagad arī krīzes kontekstā var redzēt, ka arī mazākas saimniecības lūdz atlikt nodokļu maksājumus vismaz par dažiem mēnešiem. Zemes iegādei fondu pieejamība ir viens no priekšnosacījumiem un tur varētu izmantot pensiju uzkrājumus.

Kā jūs mani kā topošo Latvijas pensionāru pārliecināsiet, ka šāda pensiju uzkrājumu izmantošana ir droša un mana nauda netiks zaudēta?

Kā es jūs pārliecināšu, ka tas ir droši?... Droši vien ar pensiju fondu apsaimniekotāja darbību. Mākslīgi jau es nevaru jūs pārliecināt.

Tad, kad domāju par savas naudiņas ieguldīšanu, tad skatos, kurš pensiju fonds darbojas sekmīgi.

Es domāju, ka ieguldījums lauksaimniecības zemē ir drošs pasākums. Ja šobrīd skatāmies tirgus prognozes, tad ir plānots straujš lauksaimniecības zemju vērtības pieaugums. Tas ir viens no drošākiem ieguldījumu veidiem. Mēs redzam arī to, ka turīgas amatpersonas, domājot par to, kur ieguldīt savus brīvos līdzekļus, labprāt izvēlas lauksaimniecības zemi.

Jūsu programmā rakstīts, ka veidosiet nacionālajām interesēm atbilstošu imigrācijas politiku. Ko tas nozīmē?

Ja runājam par ārpolitiku – mēs iestāsimies pret kvotēšanas sistēmu imigrantu ievešanai kopējā ES tirgū. Droši vien zināt, ka notiek sarunas, ka katrai valstij vajadzētu uzņemt noteiktu skaitu bēgļu. Taču, no otras puses, mums pietrūkst kvalificēta darbaspēka. Te es redzu, ka viens no kvalitatīvās imigrācijas veidotājiem ir augstākās izglītības piedāvājums. Ir vairāki pasākumi, ko darīt.

Sākot kaut vai ar to, ka tiek atvieglota uzturēšanās atļauju politika jauniem cilvēkiem, speciālistiem, kas grasās šeit izvēlēties iespēju mācīties un, cerams, pēc tam arī palikt strādāt, piemēram, IT, inženierzinātnēs, proti, tajās nozarēs, kurās skaidri zinām, ka 2020.gadā būs ļoti liels darbaspēka trūkums.

No kurām valstīm vairāk varētu piesaistīt šos jaunos cilvēkus, kas teorētiski arī varētu palikt šeit strādāt?

Nav stingru ierobežojumu, bet drošības iestādes katru gadījumu atsevišķi vērtē. Ja runājam par kvalificētu imigrantu piesaisti, tad augstskolas jau pašas ir izvēlējušās šo ceļu – uz Tuvajiem Austrumiem un Centrālāziju.
 
Vai pietiks tikai ar kvalitatīvā darbaspēka piesaisti? Vai tomēr nebūs jādomā arī par vidējas un zemas kvalifikācijas darbaspēka ievešanu?

Konkrētā situācijā būs jāatrod zelta vidusceļš. Ja runājam par to, ka svarīgi radīt darbavietas, tad ar to vien nepietiek. Ja tiek radītas darbavietas, tad tām ir jābūt labi apmaksātām, jo reģionos, tas ko arī saka uzņēmēji – viņi piedāvā darbavietas, bet nav, kas nāk strādāt. Latvijas iedzīvotāju mobilitāte ir diez gan liela un kaimiņi, draugi un radi ir jau parādījuši priekšzīmi, ka varbūt labāk ir aizbraukt uz kaimiņu valsti un nopelnīt pietiekami naudas, un nevis par salīdzinoši zemu atalgojumus strādāt šeit.

Taču es negribētu sasteigt šo procesu, ka mēs maksimāli liberalizējam imigrācijas politiku tādēļ vien, ka grūti atrast darbaspēku.

Vai politiķi šobrīd nebaidās runāt par imigrācijas politiku, jo tas nav populāri?

Imigrācijas politika, tāpat kā nacionālais jautājums, ir ļoti sensitīva tēma. Bet ja domājam par tautas saimniecības attīstību un valsts kopējo attīstību – no tā nevarēs izbēgt.

Vai pieļaujat, ka nodokļu politika būs jāmaina un ja - jā, tad kā?

Man šķiet, ka šobrīd un jo īpaši krīzes situācijā viens no svarīgākiem faktoriem ir nodokļu stabilitāte.

Asas kustības te nevajadzētu veikt. Mani kolēģi pauduši atbalstu samazinātai PVN likmei pārtikas precēm. Tad šis ir izņēmums, lai īstermiņā atbalstītu mūsu ražotājus. Taču tas ir jādara ļoti uzmanīgi un mērķtiecīgi. Ja samazinām PVN vienkārši pārtikas produktiem, tad tas nozīmē, ka no Polijas vai Lietuvas importētajiem produktiem tas arī samazināsies un vienīgais reālais ieguvums patiesībā ir vietējiem ražotājiem apgrozāmo līdzekļu pieejamība. Proti, ja nodoklis būtu 5% vai 12% un nevis 21%, tad viņiem būtu vieglāk strādāt. Taču ir citi efektīvāki instrumenti, piemēram, nodokļu brīvdienas vai īsāks priekšnodokļa atmaksas termiņš.

Tad jūs uz samazinātu PVN pārtikai neuzstājat?

Ja tas ir efektīvs risinājums īstermiņā, tad - jā. Taču ļoti rūpīgi tomēr jāskatās. Tad tam ir jābūt lielam samazinājumam, lai veicinātu arī patēriņu, proti, nevis 12%, bet jau 5%. Dažādi pētījumi rāda, ja ir neliels samazinājums, patēriņa īpatsvars tik būtiski nepieaug.

Bet uzņēmējdarbībā kopumā nodokļu stabilitāte ir daudz svarīgāka nekā, piemēram, vingrinājumi ar PVN – pacēla līdz 22%, tad gada vidū samazināja līdz 21%. Uzņēmēji pauda gan neizpratni un atzina, ka tas rada milzu zaudējumus, jo atkal bija jāmaina visa grāmatvedība.

Vai būtu jāturpina darbaspēka nodokļu samazināšana?

Neapliekamā minimuma celšana ir daudz mērķtiecīgāks atbalsts, vienlaicīgi rodot arī risinājumus pašvaldību ieņēmumu samazināšanās kompensēšanai. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais ienākuma avots pašvaldībām. Tām tiek regulāri nodarīts pāri - funkciju skaits visu laiku palielinās īpaši brīdi, kad valsts budžetā trūkst naudas, tad daudzas lietas tiek pārliktas uz pašvaldību pleciem. Bet tad, kad jāplāno nodokļu ieņēmumi, tad, protams, palielinot neapliekamo minimumu nodokļu apmērs, summa, ko saņems pašvaldības samazināsies. Tas nav pieņemams. Visu laiku tiek solīts, ka būs kompensācijas mehānismi pašvaldībām, ja tām ienākumi samazinās, bet solījumi ne vienu brīdi nav pildīti.

Bet jūsu partija ir pie varas. Kas traucē tos pildīt?

Mēs no savas puses panācām, ka īpatsvara sadalījums starp valsti un pašvaldībām tiek atjaunots. Tas jau ir daudz.

Algu palielinājumu prasa skolotāji, papildu finansējums nepieciešams arī medicīnai, policistiem, algu pielikumu prasa arī ministri. Kur tam visam ņemt naudu? Vai, nepalielinot nodokļus, to ir iespējams izdarīt?

Skaidrs, ka nē.

Nodokļu ieņēmumi un valsts budžeta izdevumi ir viena kopīga asinsrite. Tā kā runājot par algu palielinājumu šobrīd, kad skaidri nezinām, kā attīstīties tautsaimniecība, ir jābūt ļoti piesardzīgiem.

Ir krīzes situācija un ar to ir jārēķinās. Ja ir normāls ekonomikas attīstības process, kur varam stabili plānot pieaugumu, tā ir viena situācija, bet tagad tomēr ir jāskatās, ka reālā situācija attīstās.

Tad jūs piesardzīgi skatāties uz nākamā gada valsts budžetu un ar solījumiem nebārstieties?

Vēlmes ir. Mēs esam paredzējuši, ka izglītībai un zinātnei finansējumam būtu jāpieaug. Esam pieņēmuši likumus, kas ir jāpilda. Tas ir arī valsts konkurētspējas jautājums. Bez ieguldījumiem arī nav atdeves. Piemēram, Somija iepriekšējās krīzes laikā 2008./09.gadā tieši palielināja finansējumu izglītībai un zinātnei, jo uzskatīja, ka nevar atļauties būt lēti. Mums par to arī jādomā.

Patlaban trīs būtiskas lietas prasa papildu resursus no nākamā gada valsts budžeta, proti, pensiju indeksācija, papildu līdzekļi aizsardzībai, kā arī tiek plānots darbaspēka nodokļu samazinājums. Ir eksperti, kuri pieļauj, ja krīzes situāciju ar Krieviju padziļinās, iespējams, nākamā gada budžetā visas trīs lietas nevarēs izdarīt. No kā jūs atteiktos?

Jūs man piedāvājat izvēli – no kuras rokas atteikties, labās vai kreisās? ...

Ir jāņem vērā ģeopolitiskā situācija, un drošība šobrīd ir iezīmēta kā nozare, no kuras nevaram atteikties. Pensiju indeksācija ir viens no ZZS pīlāriem par kuriem esam cīnījušies un cīnāmies, un prieks, ka esam panākuši gan indeksācijas atjaunošanu, gan plānojam arī savas reformas piedāvāt, proti, ka pensiju indeksācija ir atkarīga arī no nostrādātā darba stāža, lai būtu atšķirīga pieeja tiem, kas visu mūžu ir strādājuši, un tiem, kas varbūt tikai dažus gadus.

Nu tad sanāk, ka darbaspēka nodoklis ir elastīgāka sadaļa. Varbūt nerunājot, ka vispār nevarētu būt uzlabojumu, bet gan drīzāk runājot par īpatsvaru.

Taču būtu jādomā vēl par ēnu ekonomikas pasākumiem, lai ieņēmumi būtu lielāki. Tajā brīdī, kad naudas trūkst ir divas taktikas – samazināt izdevumus un palielināt ieņēmumus.

Vēl jau var arī godīgi pateikt – cik daudz naudas mums ir un ko par šo naudu var izdarīt. No vienas puses, iedzīvotāji sagaida labus ceļus, labu veselības aprūpi un izglītības sistēmu, bet no otras puses, daudzi nesaprot – kāpēc viņiem nodokļi jāmaksā. Varbūt ir jēga runāt, ko var izdarīt ar šo ieņēmumu apjomu un, ja grib vairāk, tad nodokļi būs jāpalielina?

Es domāju, ka šobrīd ir grūti runāt par nodokļu palielināšanu, jo ieņēmumu līmenis mājsaimniecībām ir tik zems, ka būtu grūti samaksāt nodokļos vairāk.

Bet kā pārraut šo apli – jūs nevarat skolotājiem pielikt algas un palielināt ieņēmumus, jo vienkārši nodokļu ieņēmumi ir par mazu, nav budžetā naudas?

To var darīt uz darba ražīguma pieaudzēšanu, veicot mērķtiecīgas investīcijas uzņēmējdarbības atbalstam un jauno uzņēmēju atbalsts, kā arī ēnu ekonomikas apkarošana. Tā ir viena liela joma, par kuru gadiem runājam, bet pasākumi nav bijuši tik efektīvi. Piemēram, ja tagad palielināsim mikrouzņēmuma nodokli, atkal saņemsim bumeranga efektu – ja palielināsim likmi līdz 15%, viena daļa godīgu nodokļu maksātāju aizies ēnu ekonomikā. Tādēļ mūsu programmā ir arī punkts, kur uzstājam, ka mikrouzņēmumu nodoklis tiek atstāts esošajā līmenī. Vajag gudrāk plānot nodokļu ieņēmumus, ne vienmēr lielāks nodoklis nozīmē arī lielākus ieņēmumus valsts budžetā.

Ja tomēr attiecības ar Krieviju pasliktinās un ekonomika tempi samazinās būtiski, vai pieļaujat nodokļu celšanu, lai varētu budžetu ieņēmumus nodrošināt? Vai arī pilnībā to izslēdzat?

Ja skatāmies ekonomikas teoriju, tad krīzes laikā tieši otrādi – nodokļi būtu jāsamazina. Nodokļus var palielināt miera laikā.

Vēl viena iespēja, par ko arī nav populāri runāt, ir ārējā parāda un budžeta deficīta palielināšana. Krīzes laikā, manuprāt, arī tā ir apsverama iespēja.

Protams, fiskālā likuma ietvaros, kuru esam pieņēmuši un parakstījuši noteiktas vienošanās. Bet mēs šobrīd esam sevi stingrāk ierobežojuši nekā drīkstēju. Es domāju, ka tas ir viens no avotiem tieši krīzes situācijā. Dzirdēju, ka Rimšēviča kungs [Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs] runāja, ka mums vajag taukus uzkrāt labākiem laikiem. Manuprāt, tā ir aplama pieeja. Tieši otrādi – mums jāsaprot, kur mērķtiecīgi jātērē vairāk, lai atgūtos. Līdzībās runājot – jums māja ir nodegusi, vajag jaunu māju, bet jums saka, ka nevarat tērēt vairāk nekā ikmēnesi nopelnāt. Bet jums taču ir kaut kur jādzīvo un ir jāizmanto iespēja aizņemties un māju uzbūvēt.

Diemžēl šobrīd investīcijas uz Latviju nāk lēni? Vai pie vainas ir ārējie faktori, jo mūsu reģions līdz ar Krievijas/Ukrainas konfliktu tiek uzskatīts par vairāk riskantu? Vai arī tam ir kādas iekšējās problēmas, proti, nespēja piesaistīt, ieinteresēt uzņēmējus investēt tieši Latvijā?

Mans vērtējums, ka tie tomēr ir vairāk ārējie faktori un kopējā situācija Eiropā un pasaulē.

Ja vērtējam iekšējos faktorus, tad jau sacīju, ka nodokļu stabilitāte ir viens no svarīgiem uzdevumiem. To arī uzņēmēji no savas puses saka, ka nodokļu stabilitāte ir ļoti svarīga un uz Latviju diemžēl nevar paļauties.

Protams, jautājums ir kvalificētā darbaspēka nodrošinājums. Mēs konkurējam ar citām valstīm reģionā. Ja ir jautājums - kur es varēšu dabūt, piemēram, 150 IT speciālistus, tad Lietuva tagad ir daudz labākā situācijā. Proti, ja pat viņiem uz vietas nav šādi speciālisti, tad viņi divu nedēļu laikā spēj nodrošināt uzturēšanās atļaujas IT speciālistu ievešanai no ārvalstīm. Mēs tikmēr šī iemesla dēļ esam vairākus labus projektus pazaudējuši. Latvijai būtu jāatvieglo kvalificētu speciālistu imigrācija. Diemžēl tas velkas garumā, kaut gan par to tiek runāts gadu garumā.

Vēl viens jautājums ir tiesu sistēmu un efektīva strīdu izskatīšana. Par to ārvalstu investori runā jau ne pirmo gadu vien.

Kāpēc tik ļoti grūti mainīt šos sistēmu?

Es nedomāju, ka te ir vienkārša atbilde. Jā, daudzus gadus par to runā un mazus solīšus arī mēģina veikt, bet progress ir ļoti gauss. Viens no konkrētiem pasākumiem, lai varētu uzlabot komercstrīdu izskatīšanas situāciju, ir mediācijas attīstība.

Vai Latvijai vajadzētu šķirot investorus pēc to mītnes valsts, piemēram, no Krievijas investorus šeit nelaižam iekšā?

Noteikti – nē. Jebkurš investors, kas šeit strādā un rada darbavietas, un ir drošs mūsu valstij, ir investors un ir ar prieku saņemams. Ja ir konkrētas bīstamas situācijas, tad tas ir jāvērtē drošības iestādēm un attiecīgi jārisina.

Norobežot kādas valsts investorus, kas būtu gatavi braukt šeit un ieguldīt naudu mūsu tautsaimniecības attīstībā, noteikti nevajadzētu.

Jūsu programmā minēts, ka svarīgi nodrošināt enerģētisko neatkarību. Kā to izdarīt?

Mēs šobrīd lielā mērā esam enerģētikā atkarīgi no Krievijas. Tas, kas ir vajadzīgs, ir vajadzīgs plāns B, kas ļautu vienoties ar Krieviju par labāku cenu energoresursu piegādēm. Sašķidrinātās gāzes terminālis reģionā un pieslēgumi Skandināvijas valstīm ir pirmie divi galvenie uzdevumi, bet ne būt ne vienkāršie. Taču tas ilgst vairākus gadus, kaut vai runājot par sašķidrinātās gāzes termināli Baltijas valstīs – tieši trīs Baltijas valstu nespēja vienoties, kur šādam terminālim būtu jābūt, kavē vispār šī termināla būvniecību un liedz alternatīvu pieejamību.

Lietuva gan ņēma un uzbūvēja sašķidrinātās gāzes termināli pati. Varbūt ar šo termināli arī gana?

Ar to visam Baltijas reģionam noteikti nepietiek, bet ir labi, ka termināls viņiem ir un tas ir vēl viens instruments jeb jau plāns C, ar kuru varam rēķināties. Bet tas nav risinājums kopumā. Tik un tā ir jābūt vēl vienam sašķidrinātās gāzes terminālim, šobrīd izskatās, ka tas varētu būt Somijā. Taču vienlaicīgi ir svarīgi arī vienoties par izdevīgiem nosacījumiem šīs alternatīvās enerģijas nodrošināšanā.

Kāpēc Saeima atlika gāzes tirgus liberalizāciju?

Tādēļ, ka tajā konkrētajā situācijā, visticamāk, ciestu gala patērētājs, jo reālu alternatīvu piedāvājumu tirgū nebija un joprojām nav. Jebkurā gadījumā gāzes tirgus liberalizācija būtu saistīta ar papildu izmaksām un līdz ar to lielāku tarifu gala lietotājiem.

Sašķidrinātās gāzes terminālis Lietuvā veras vaļā jau šī gada beigās, un, kā saka eksperti, tieši Saeimas lēmums atlikt gāzes tirgus liberalizāciju, liedz šeit tirgot gāzi, kas nākusi no Lietuvas, līdz 2017.gadam. Vai pieļaujat to, ka nākamā sasaukuma Saeima varētu atgriezties un tomēr vēlreiz mainīt Enerģētikas likumu, lai nepieciešamības gadījumā mēs tomēr reāli varētu izmantot šo alternatīvu?

Ar nosacījumu, ka mums tiešām ir vienošanās ar Lietuvas pusi, ka varēsim izmantot viņu gāzes krājumus par noteiktu cenu, jo tikai ar teorētiskiem pieņēmumiem, kas mēs varētu izmantot viņu gāzi, nepietiek. Ja tiešām ir abu pušu vienošanās, ka viņi vēlētos ienākt mūsu tirgū un viņu piedāvājums būtu konkurētspējīgs, tad - jā. Ja būtu vēl citi būtiski spēlētāji, kas varētu šeit nākt, ja būtu vismaz apzināti.

Tajā brīdī, kad Saeima lēma par gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu, tad šādu indikāciju nebija. Tas nebija viegls jautājums, likumprojektu skatīja daudzu mēnešu garumā un bija ļoti asi strīdi, ko darīt tajā konkrētajā situācijā, kas bija.

Jums neliekas, ka tas bija kļūdains lēmums?

Nē, man šķiet, ka tajā situācijā tas bija pareizs lēmums. Jautājums ir arī par Inčukalna gāzes krātuves izmantošanu. Ir ļoti svarīgi saprast tās izmantošanas nosacījumus pēc 2017.gada, kad beigsies „Latvijas gāzes” privatizācijas līguma nosacījumi, jo tā ir mūsu kārts savstarpēju projektu realizācijā uz mums izdevīgākiem nosacījumiem. Tā ir mūsu vērtība, mūsu kapitālieguldījums jebkurā šāda veida sadarbības projektā un uzskatu, ka nevar atkārto kļūdu, ka šobrīd Inčukalna gāzes krātuvi var izmantot viens ražotājs.

Vai Latvijas valstij būtu jāpērk „Latvijas gāzes” akcijas?

Noteikti nē.

Kāpēc?

Viens no galvenajiem argumentiem ir, ka jebkurā gadījumā, ja ir vēl kāds cits lielais ražotājs, kas ir īpašnieks „Latvijas gāzē”, tad viņš ir ieinteresēts arī šajā tirgū strādāt. Latvijas valstij, uzņemoties tirgus funkcijas, mēs neko neiegūsim.

Bet Lietuvas valsts nopirka akcijas gan gāzes tirgotāja, gan pārvadu operatora uzņēmumā.

Lietuvas valdībai kombinācijā ar sašķidrinātās gāzes termināli tas ir izdevīgs projekts. Mūsu gadījumā, es uzskatu, ka nē. Mums tieši otrādi - būtu maksimāli jānodrošina, lai ir liela un ilga gāzes ražotāju un piegādātāju dalība „Latvijas gāzē”. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti