Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar Latvijas Krievu savienības (LKS) ekonomikas pārzinātāju Miroslavu Mitrofanovu (M.M.)
Mitrofanovs kandidē Rīgas apgabalā ar 1.numuru, ir LKS valdes līdzpriekšsēdētājs, izglītība – augstākā, beidzis LU (bioloģija un ķīmija), patlaban kā darba vietu uzrādījis Eiropas Parlamentu (EP), ir EP deputāta biroja vadītājs. Mitrofanovu iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.).
Jūsu partijas programmā īpaša vērība tiek pievērsta mazā un vidējā biznesa vajadzībām - iestājaties par kooperācijas atbalstu, produkcijas noieta veicināšanu. Kāpēc? Un vai akcents uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nenovedīs pie mazefektīvas ekonomikas nākotnē?
Jā, tur ir problēma. Protams, darba vietas rada lieli uzņēmumi, peļņu un maksājumus budžetā var galvenokārt nodrošināt arī lielie uzņēmumi. Bet pirms 23 gadiem notikusī tā saucamā Latvijas de-industrializācija nozīmēja to, ka lielie uzņēmumi tika vai nu mākslīgi iznīcināti vai paši neizturēja konkurenci. Pašlaik mēs dzīvojam apstākļos, kad vairākums no mūsu partijas vēlētājiem, strādā mazos un vidējos uzņēmumos. Mēs redzam potenciālu šai jomā. Tur ir vieglāk veidot jaunas darbavietas, jo ieguldījumi ir nepieciešami mazāki. Kā arī mēs mazāk esam mazāk atkarīgi no lieliem ārvalstu investoriem.
Autores komentārs
Ja savos politiskajos uzstādījumos Latvijas Krievu savienība (LKS) tiek saukta pat par ekstrēmistisku organizāciju un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība) uzdevis Uzņēmuma reģistram pārbaudīt, vai partijas "Latvijas Krievu savienība" darbība nav pretrunā ar Krimināllikumu, citiem likumiem un partijas statūtos norādītajiem darbības mērķiem, tad partijas kopējais ekonomiskais uzstādījums savdabīgi atšķiras ar savu mērenumu un visai pragmatisku ievirzi.
Līdztekus LKS jeb nereti par Tatjanas Ždanokas partiju dēvētās organizācijas uzstādījumiem – par oficiālo valodu atzīt arī krievu valodu, piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem, - tā saviem vēlētājiem šajās vēlēšanās piedāvā joprojām pie varas esošo politiķu solījumu izpildi, proti, pakāpenisku nodokļu samazināšanu darbaspēkam, kā arī daudziem tik tīkamo - medicīnas finansēšanas paaugstināšanu līdz pat 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Protams, tiek solīts arī atbalsts ģimenēm ar bērniem un uzņēmumiem, kuri gan rada darbavietas Latgalē, gan tiem, kas rada inovatīvas darbavietas, kā arī tiem, kuri gatavi pieņemt darbā jauniešus un ilgstošos bezdarbniekus.
Šie solījumi būtiski neatšķiras no citu partiju īsajās programmās ierakstītā.
Tiesa, kamēr teju vai katra partija par savu goda lietu šobrīd uzskata solīt arī stiprināt Latvijas enerģētisko neatkarību, LKS īsajā programmā par to nav ne vārda.
Lai gan intervijas laikā partijas pārstāvis Miroslavs Mitrofanovs neliedz atbalstu šādiem centieniem. Tāpat viņš kā vērā ņemamu pieredzi, kur ņemt papildu naudu prioritārajām lietām, min 2008.gada krīzes risinājumu – valsts tēriņu vētīšana.
Intervija ir rimta, bez ekstrēmistiskie piedāvājumiem Latvijas ekonomisko problēmu risināšanai. Tiesa, atšķirībā no citu partiju pārstāvjiem, viņš piedāvā uz Latvijas tālāko attīstību skatīties no reģiona pozīcijām.
Proti, investīcijām un cilvēkiem pievilcīgu vidi radīt nevis vienai Latvijai, kurai tas nav iespējams ierobežoto resursu dēļ, bet gan Baltijas reģionam kopumā. Tiesa, pieļaujot, ka pievilcīgā reģiona veidošanā varētu piedalīties arī Polija un Krievijas Kaļiņingrada apgabals.
Saruna ar Mitrofanovu, kas kandidē no LKS Rīgas apgabala saraksta ar pirmo numuru un ir arī vienlaicīgi LKS valdes līdzpriekšsēdētājs, notika 2.septembrī partijas birojā Rīgā, Rūpniecības ielā. Sarunas laiks bija ierobežots, jo LKS aktīvisti gatavojās piemiņas mītiņam, lai pieminētu Odesas traģēdiju, kurā piedalījās arī cilvēki ar pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas karogiem.
Vai jūs kopumā esat par to, lai samazinātos ārvalstu investīcijas Latvijā?
Protams, neesam par to. Mums ir speciāls piedāvājums arī lielajiem investoriem. Ir jāpārņem pieredze, ko uzkrāja Singapūra. Pēc kara tur sākās ekonomikas attīstība. Starp citu, viņi veidoja speciālu plānu katram lielajam investoram. Bija sarunas, sadarbības līgums un uz šī līguma pamata viņi grozīja pat likumus un veidoja lielajiem uzņēmumiem individuālu paketi, proti, infrastruktūras pieslēgumus, normatīvos aktus, sagatavoja darbaspēku. Mūsuprāt, tā būtu ļoti laba prakse, kas būtu jāpārņem arī mums.
Diemžēl investīcijas uz Latvija šobrīd nāk maz. Kas, jūsuprāt, ir galvenais iemesls – vai tas, ka mūsu reģions līdz ar Krievijas/Ukrainas konfliktu ir kļuvis riskants investoru acīs, vai arī ir kādas iekšējas problēmas, kas būtu jārisina?
Uz šiem jautājumiem atbilde jāmeklē mūsu vēsturē. Pirms 100 gadiem, pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija attīstīta metropole, tā bija galvenā pilsēta Baltijas reģionā, trešā lielākā pilsēta, skatoties no zinātnes un industrijas attīstības, arī Krievijas impērijas mērogā. Bet tad mēs bijām centrā. Pašlaik – pēc 100 gadiem, mēs esam uz robežas. Attīstības centrs atrodas daudz tālāk no mums, uz dienvidrietumiem – Rietumvācija, Nīderlande, Anglijas dienvidu daļa. Tur ir attīstības centrs. Un viss kapitāls, ne tikai finanšu izteiksmē, bet arī smadzenes tiek koncentrētas šajā centrā. Mēs esam perifērija.
Tad mums ir jāsamierinās ar to, ka esam perifērijā, vai arī redzat iespējas, kā to centra asi novirzīt uz mūsu pusi?
Mēs varam sapņot, ka varam visu uzreiz izmainīt. Bet tik ātras pārmaiņas nav iespējamas. Ko varam darīt? Mēs varam veidot lokālu jeb reģionālu attīstības centru. Un šajā jautājumā ir vajadzīga kooperācija ar pārējām Baltijas valstīm, harmonizējot mūsu nodokļu sistēmu. Ideālā gadījumā – nodokļu un uzņēmējdarbības videi, galvenajiem likumiem šajā reģionam jābūt vienādiem.
Eiropas Savienība (ES) jau tomēr lielā mērā nosaka to rāmi - likumus, arī daudzu nodokļu likmes, kuros visas valstis, ne tikai mūsu reģionā, bet visā ES darbojas līdzīgi.
ES dod dalībvalstīm diezgan plašu iespēju izvēlēties nodokļu likmes, kuras tiek piemērotas sociālai sistēmai. Piemēram, Skandināvijai, Ziemeļvalstīm ir augstākas likmes, jo tur ir lielākas sociālās izmaksas. Bet Lielbritānijā jau nodokļi ir mazāki, tāpat kā Polijā, Horvātijā – tur ir vēl mazāki nodokļi. Tas ir saistīts ar sociālekonomiskās attīstības posmu.
Bet mēs negribam populistiski runāt, ka ir strauji jāsamazina nodokļi. Tas ne pie kā nevar novest, jo mums jāmaksā pensijas, pabalsti, jāmaksā par medicīnas pakalpojumiem, par izglītību. Un tas ir jādara ne tikai tāpēc, ka tas ir vajadzīgs cilvēkiem, bet arī tāpēc, ka mēs esam asas konkurences posmā ar pārējām ES valstīm. Mēs visi esam konkurenti – par darbaspēku, par jauniem un izglītotiem cilvēkiem. Pašlaik Latvija zaudē šajā konkurencē.
Lai izlīdzinātu konkurenci, ir jāveido savs lokālais attīstības centrs kopā ar pārējām Baltijas valstīm. Ideālā gadījumā pieslēdzot arī šeit Poliju, Somiju un arī, iespējams, Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Tad izveidotos ļoti spēcīgs reģions un reģionālā sadarbība. Tiesa, izslēdzot Ziemeļvalstis, jo tajās ir ļoti atšķirīgi sociālie apstākļi.
Kas būtu šī reģiona piedāvājums investoriem? Vai arī šis reģions spētu jau pats ģenerēt investīcijas?
Darba tirgus, preču un pakalpojuma tirgus, kas funkcionētu pēc vienotiem noteikumiem. Kad investori izvērtē, kur ieguldīt, tad viens no svarīgākajiem kritērijiem ir tirgus apjoms, lai izvēlētos par labu kādam no reģioniem. Ja kāds investors salīdzina, kur ieguldīt – Ungārijā, Polijā vai Latvijā. Protams, ka izvēlēsies Poliju vai Ungāriju, jo tur ir cilvēku vairāk.
Pat visām trim Baltijas valstīm – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – kopā tomēr nav ļoti daudz cilvēku.
Ir diezgan daudz. Kopā sanāks aptuveni tāds pats skaitlis kā Zviedrijai. 7-8 miljoni iedzīvotāji jau ir vidēja izmēra valsts ES.
Jūs jau pieminējāt darbaspēku, par kuru ir liela konkurence. Latvijā uzņēmēji sūdzas, ka darbaspēka trūkst. Vai pieļaujat, ka nonākot pie varas, atvieglosiet imigrācijas nosacījumus, lai varētu ievest šeit trūkstošo darbaspēku?
Mēs pie varas nenonāksim. Mūsu mērķis ir atjaunot mūsu frakcijas atjaunošanu Saeimā. Nevienā valdībā mūs neņems, jo esam radikāli, krievu partija un tā tālāk. Mēs varam tikai ietekmēt un atbalstīt citas partijas, ja viņu solījumu vai darbība atbilst mūsu programmai.
Apturēt uzreiz emigrāciju neizdosies, jo tā pastāv visur Eiropā. Es biju Skotijā un runāju tur ar Skotijas Nacionālās partijas pārstāvjiem, arī tur ir asa problēma, ka jaunieši dodas prom, piemēram, uz Kanādu. Savukārt mūsējie aizvieto tur šos aizbraucējus.
Nepieciešams ir pilnveidot veselības un pensiju sistēmu. Kāpēc tas ir nepieciešams? Ne tikai tāpēc, lai visiem būtu ērtāk un nebūtu rindas pie ārstiem, bet finansējuma palielinājums medicīnas jomā ir būtisks, skatoties no konkurences viedokļa.
Nedrīkst arī runāt par pensiju samazināšanu, ir jāveido mehānisms, ka pensijas varētu pieaugt arī bez jebkādas saites ar inflāciju. Pensijas ir ļoti zemas un praktiski ar to izdzīvot nevar. Tas ir ļoti svarīgs iemesls, kāpēc cilvēki, kuri ir pusmūžā, pamet Latviju. Jo pirms pensijas vecuma viņi var sevi kaut kā pabarot, bet viņi ar šausmām domā – kā es varēšu izdzīvot, kad pienāks pensijas vecums un tāpēc labāk ir tagad kaut kur aizbraukt un iekārtoties darbā, piemēram, Lielbritānijā, lai varētu nopelnīt cilvēku cienīgu pensiju.
Mēs nevaram aizliegt cilvēkiem braukt prom, bet vai mums vajag atvieglot nosacījumus, lai brauc pie mums strādāt?
Tas saistīts ar investīcijām. Jo vairāk investīciju, jo vairāk iespēju kļūt par pievilcīgiem, runājot par darbaspēka piesaisti no ES.
Bet mūsu partijai ir speciālais piedāvājums, ko plānojam piedāvāt apspriešanai arī citām partijām – atļaut neierobežotu imigrāciju, piešķirot pagaidu uzturēšanās atļauju un pēc pieciem gadiem pastāvīgo uzturēšanās atļauju tiem cilvēkiem, kuriem ir augstākā izglītība un viņi to ieguvuši 200 vislabākajās pasaules universitātēs, kā arī ir jau neliela pieredze, strādājot profesijā. Doma ir tāda, ka katrs cilvēks, kuram ir laba izglītība, ir aktīvs, ar iniciatīvu un atbildīgs. Ja atbrauks dzīvot uz Latviju, tad ne tikai viņš pārcelsies šeit uz dzīvi, bet arī izveidos pats sev darbavietu un, iespējams, vēl kādam.
Tad jūs uzskatāt, ka mums vajag drīzāk smadzeņu un nevis darbaroku importu?
Vispirms smadzeņu. Mums ir ļoti liels gudru, izglītotu cilvēku trūkums. Tas ir ļoti izteikti. Ja skatāmies, cik uzņēmēju ir Polijā vai Vācijā, tad atšķirība ar mums ir dramatiska.
Mums ir divas reizes mazāk cilvēku, kas gatavi riskēt ar savu kapitālu. Nevis tāpēc, ka valsts neatbalsta. Un valsts tagad arī atbalsta, ir izveidoti atbalsta mehānismi, bet nav pieredzes, nav izglītības, nav drosmes. Ir cita mentalitāte. Mums ir nepieciešami izglītoti un uzņēmīgi cilvēki. Ir jāpiesaista šādi cilvēki Latvijai.
Vai šī brīža nodokļu politiku jūs uzskatāt par gana labu, vai arī tai būtu nepieciešamas izmaiņas?
Visi ir neapmierināti ar nodokļiem un tas ir saprotams. Vēlētājiem ļoti patīk dzirdēt, ja ir piedāvājums samazināt nodokļus un salauzt pašreizējo sistēmu. Mēs redzam, ka visām izmaiņām būtu jābūt ļoti pakāpeniskām un uzmanīgām.
Ja runājam par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi – protams, mēs esam par tās samazināšanu nākamgad par 0,5% un pāris procentiem pēc pāris gadiem. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar vietējo pašvaldību ienākumiem, lai nebūtu pēc tam vajadzības no valsts budžeta kompensēt likmes samazināšanu, kas var notikt, ja būs straujš samazinājums.
Ja skatāmies tālā perspektīvā, piemēram, desmit gadi – tomēr ir jārunā par PVN nodokļa reformu, un nevis mehāniski pazeminot PVN visai pārtikai, bet jāsadala visas preces divās grupās – pirmās nepieciešamības preces, galvenokārt pārtika, atsevišķas drēbes, bērnu preces, medikamenti, uz kuriem varētu attiecināt pazemināto likmi, bet tai pašā laikā par likmes paaugstināšanu, kuras mēs izmantojam īslaicīgi, piemēram, burkas, trauki, plastmasas izstrādājumi. Tā nedrīkst darīt, ka mēs to varam ļoti bieži pirkt un izmest.
Jūsu programmā rakstīts, ka medicīnai jāatvēl 5% no IKP, ka nodokļu atvieglojumiem jābūt tiem uzņēmējiem, kas rada darbavietas Latgalē. Jūs minējāt, ka atbalstāt darbaspēka nodokļa samazināšanu, iestājaties par pensiju indeksāciju. Tas viss prasa papildu naudu. Vai pieļaujat, ka nodokļi kopumā būtu tomēr jāceļ?
Tuvākā nākotnē nodokļus celt nedrīkst. Jo tad mēs zaudēsim konkurencē par investīcijām. Tas ir saprotams. Bet arī strauji pazemināt nedrīkst.
Tuvākā nākotne – cik tas ir gadi?
Divi gadi.
Bet pēc diviem gadiem?
Tad būs pavisam cita situācija. Ja šis sankciju karš starp Rietumiem un Krieviju izbeigsies, tad attīstība atjaunosies un varbūt tā būs straujāka Latvijai nekā bija pirms. Varbūt tad mēs runāsim par lielāku nodokļu reformu. Bet bezatbildīgi izturēties pret nodokļiem nedrīkst – uzreiz pazemināt vai palielināt. Taču ir jābūt prioritātēm. Mēs uzskatām, ka tomēr medicīnas finansējums - tā ir prioritāte.
Un tiem ir jābūt 5%?
To ir ļoti grūti sasniegt.
Tas varētu notikt piecu gadu laikā un tad tas prasīs 100 miljonu eiro papildu katru gadu. Un atrast 100 miljonus ir grūti. Bet tas nav strupceļš. Ir jāņem pieredze no krīzes laika, no 2008.gada, kad tomēr izdevās atrast rezerves visās ministrijās.
Jūs domājat, ka vēlreiz – pēc pieciem gadiem, tur var atrast ļoti daudz nelietderīgu tēriņu?
Katru gadu tas ir jādara, ir jāvērtē, kur var samazināt finansējumu, lai tomēr pa miljonu, diviem miljoniem savilktu un nodrošinātu cilvēkiem veselības aprūpi. Tas ir galvenais tuvākajiem diviem trim gadiem.
Jūs jau pieminējāt Ukrainas/Krievijas konfliktu. Ja situācija pasliktinās un sankcijas pastiprinās, kur nākamā gada budžetā ņemt naudu, lai nodrošinātu jau doto solījumu izpildi?
Mēs neesam gaišreģi vai lieli eksperti, lai teiktu, kas būs pēc gada, ja šis sankciju karš turpināsies.
Bet ir skaidrs, ka straujas attīstības nebūs, vislabākā gadījumā būs stagnācija. Bet ir jāgatavojas arī krīzei. Un tā sāksies nevis Latvijā, bet Vācijā.
Ja lielie investori nolems, ka ES kopumā nav drošs reģions, kur ieguldīt, tad nauda aizplūdīs uz ASV un mums būs 2008.gada krīzes atkārtojums. Tas arī ir iespējamais scenārijs.
Tad kā mēs savilksim savus budžeta galus kopā?
Ir 2008.gada pieredze. Tomēr tur bija atrasti veidi, kā ietaupīt, kā samazināt izdevumus. Protams, visvieglāk ir runāt, kā 20, 30 miljonus atrast aizsardzības ministrijā, bet tas nebūs pietiekami liels ietaupījums, lai segtu visus zaudējumus.
Vai pieļaujat, ka vajadzēs palielināt budžeta deficītu vai celt tomēr nodokļus?
Nevajag no budžeta deficīta pilnībā atteikties un sevi baidīt – ka tas ir ļoti slikti. Kad ASV kritiskā brīdī drukāja naudu un ar to atbalsta ekonomiku, visur bija skeptiskas atsauksmes – ko viņi dara, viņi ir muļķi un ka nekas viņiem neizdosies. Bet viņiem izdevās. Viņi palielināja valsts parādu, bet izvilka savu ekonomiku. Mēs redzam, ka ES kopumā ir daudz vairāk jātērē valsts pasūtījumos vai ES fondu finansējumam.
Jūs pieļaujat, ka valsts lomai ekonomikā šobrīd ir jāpieaug?
ES lomai ekonomikā ir jāpieaug krīzes laikā. Latvija pati par sevi visas problēmas atrisināt nevarēs. Tas ir skaidrs. Mums eiro ir kā nacionālā valūta un mēs nevaram paši palielināt eiro apgrozījumu apjomu. Cik daudz naudas ir, tik ir. Bet ekonomikai ir vajadzīgs papildu atbalsts, inflācijas kāpums ir nepieciešams, lai atdzīvinātu ekonomiku Eiropas mērogā, un tad arī Latvijai būs vieglāk.
Ļoti daudz tiek runāts par enerģētisko neatkarību. Latvija ir 100% atkarīga no gāzes piegādēm no Krievijas. Vai, jūsuprāt, enerģētiskā atkarība no Krievijas ir problēma, ja jā – tad kā to mazināt?
Tā ir problēma. Bet nav galvenā problēma.
Ja runājam par enerģētisko neatkarību, tad, protams, Latvijas Krievu savienība atbalstītu centienus atrast citus enerģijas avotus, tai skaitā arī gāzes importam. Taču to nedrīkst darīt par jebkādu cenu.
Ir jābūt kaut kādai robežai, līdz kurai mūsu patērētāji ir gatavi maksāt. Ja būs atrasti kādi citi gāzes piegādes avoti un patērētājs no tā necietīs, tad mēs to atbalstīsim. Bet ja notiks tas pats, kas ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju, kad šīs enerģijas cena pieaugs, tad mēs noteiktu būsim pret. To nevar pieļaut.
Jūsuprāt, vai valdībai vajadzētu pirkt "Latvijas gāzes" akcijas?
Tur ir kaut kādi argumenti par to - cik saprotu, lai nezaudētu kontroli pār šo uzņēmumu. Tas ir atkarīgs no tā, cik tālu šis process ir aizgājis. Vai ir iespējams jaunajā Saeimā uzreiz uztaisīt speciālu izmeklēšanu vai arī pasūtīt ekspertu slēdzienu par iespējamiem vēl citiem veidiem kā rīkoties ar akcijām? Es nezinu, vai mēs to vēl paspēsim izdarīt. Es neesmu šajā jautājumā speciālists.
Bet kāpēc nē – var pārdot, var izpirkt vai arī meklēt citu investoru. Viss ir iespējams.
Konkrēta viedokļa mums nav, jo mums nav ciparu uz rokām – kā tas var ietekmēt cenas, kādi būs patērētāju zaudējumi vai ieguvumi, kā tas var ietekmēt tirgus attīstību perspektīvā.
