LSM intervija. Laizāns: Ja nolemjam, ka darām, tad tā attīstība būs

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar partijas "No sirds Latvijai" ekonomikas pārzinātāju Tāli Laizānu.

Tālis Laizāns (T.L.)– startē partijas "No sirds Latvijai" Rīgas vēlēšanu apgabala sarakstā ar devīto kārtas numuru. Ir Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes docents, savulaik ieguvis maģistra grādu ekonomikā Latvijas Universitātē. Tāpat ir Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes loceklis un Finanšu nozares arodbiedrības valdes loceklis.

Autores komentārs

Latvijā lielākā problēma esot nespēja definēt mērķi, pieņemt lēmumu un tad arī visu nolemto realizēt. Visu laiku notiekot mētāšanās. Un tāpēc arī nekas nenotiek un nav izaugsmes. Partija sola, ka līdz ar tās nākšanu pie varas situācija varētu mainīties. Tiks definētas konkrētas nozares, stratēģiskie zinātniskie virzieni, kas tiks atbalstīti. Būs jāsaturās arī visām valsts iestādēm, kurām nu būs jādefinē savas funkcijas, sasniedzamie mērķi un tikai tad tām piešķirs atbilstošu budžeta finansējumu.

 

Tāda ļoti saplānota un definēta dzīve gaida mūs visus, ja pēc vēlēšanām partijai „No sirds Latvijai” ļautu pilnībā realizēt savu priekšvēlēšanas programmu. Gribas pajautāt nedaudz filozofiski – kā tad ar dievišķo dzirksti, kuru prognozēt un ielikt konkrētā rāmi ir neiespējami. Ģeniālas idejas gan jau izdzīvos, atsaka partijas pārstāvis, Rīgas tehniskās universitātes mācībspēks Tālis Laizāns.

 

Partija lielu akcentu liek uz inovācijām, piedāvājot radīt Nacionālo inovāciju sistēmu uz ko tad varētu arī balstīt turpmāko valsts ekonomisko izaugsmi. Tiesa, sarunā ar Laizānu kļūst skaidrs, ka šī sistēma vairāk būs domāta zinātniekiem un pētniekiem, kuru idejas nebūt ne vienmēr var nest atdevi, jo biznesa plāns var arī nerealizēties, vai arī kopumā var izrādīties, ka definētā nozare kaut kā nespēj īsti sevi pierādīt un attīties Latvijā. Protams, pētniecībā negatīvs rezultāts ir tik pat svarīgs, cik pozitīvs, taču ar valsts ekonomiku ir nedaudz citādi - te tomēr būtu svarīgi, lai ar niecīgiem resursiem, ir iespējams saņemt maksimāli lielu, pozitīvu atdevi.

 

Kur ņemt naudu partijas izdomātiem eksperimentiem? Viens no avotiem valsts pārvalde. Inguna Sudraba, būdama vēl Valsts kontroliere, nereti norādīja valsts iestādēm, ka nauda tiek izlietota nepareizi. Varbūt vēlreiz veicot funkciju auditu, kas jau tika veikta krīzes laikā, arī ko lielu/vai nepareizi izlietotu varēs atrast. Vai tas būs pietiekami daudz, lai piešķirtu lielāku atbalstu zinātnei un inovācijām, lai atbalstītu mazos un vidējos uzņēmējus, lai noteiktu lielākas summas par apgādājamajiem, lai paaugstinātu neapliekamo summu līdz minimālās algas apmēram, lai varētu būtiski pazemināt PVN likmi veselīgai pārtikai, lai pensijas pieaugtu, lai drošībai būtu 2% no IKP, kā to sola partijas priekšvēlēšanas programma, mazliet māc šaubas. Tiesa, partija sola, ka tā izstrādās un ievēros ilgtermiņa nodokļu politiku. Taču pagaidām šis piedāvājums aprobežojas ar daudzu citu partiju piedāvāto, proti, progresīvo nodokļu sistēmas ieviešanu un nodokļu iekasēšanas uzlabošanu. Kā var noprast pēc sarunas ar Laizānu, iespējams, citas ilgtermiņā lietojamas idejas parādīties vēlāk.

 

 

A.P. Partijas programmā minēts, ka nodrošināsiet efektīvu valsts budžeta izlietojumu, nosakot katras iestādes mērķus un sasniedzamos rezultatīvos rādītājus, ieviešot atklātību valsts iestāžu finansēšanā. Vai tas nozīmē, ka gribat radīt jaunu budžeta veidošanas un pieņemšanas kārtību?

T.L. Tā nav nekāda jauna kārtība. Tā ir kārtība, kuru jau mēģināja sen, ap 1997./1998. vai 2000.gadu ieviest, proti, uz rezultātu bāzētu budžeta piešķiršanu valsts iestādēm, organizācijām un institūcijām. Tanī laikā bija diskusija un pat iesākām to darīt (es pats strādāju valsts iestādē tajā laikā) – bija jāapraksta visas funkcijas un jāpamato. Protams, ne visām iestādēm, ne visām funkcijām var precīzi izmērīt rezultātu, bet ļoti lielā daļā var un tas novērstu joprojām esošo funkciju dublēšanu.

Cik ilgā laikā esat gatavi veikt šīs izmaiņas?

Ja to grib profesionāli izdarīt, to var iesākt uzreiz. Ir jau konkrētas iestādes, konkrētas funkcijas, kur tie rezultāti izmērāmi un uzreiz var nodefinēt pretī budžetu. Protams, ja iedarbina visu birokrātisko mehānismu, tad to var vilkt mūžīgi mūžos. Bet reāli – viena perioda, proti, četru gadu laikā to var izdarīt.

Programmā rakstīts, ka jārada nacionālā inovāciju sistēma. Kas tas ir un kā tā darbosies?

Nacionālā inovācijas sistēma būtu tā, kuras ietvaros mums ir jāizšķiras un jānodefinē tie pētniecības virzieni, kuri ir reāli atbalstāmi. Ir Eiropas Savienības (ES) tā saucamā S3 stratēģija (Gudras specializācijas stratēģijas), kur nodefinēts, ka atbalstāmie virzieni ir – bioekonomika, farmācija, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, inženierzinātnes, ķīmija un materiāli. Tai pašā laikā - tas tāpat ir ļoti plaši. Mums varbūt katrā no šīm lielajām nozarēm jānodefinē tie lauciņi jeb tie virzieni, kur ir jau iestrādes, kur varam starptautiski konkurēt. Tas ir jāsaista ar Eiropas Kopienas (EK) ietvarprogrammām un pētniecības un attīstības programmām. Mēs nevaram paņemt visus virzienus.

Kurus jūs redzat kā stratēģiskos virzienus, kas Latvijai būtu jāattīsta?

Tas tomēr saistās pamatā ar bioekonomiku, farmāciju, kur ir Organiskās sintēzes institūts ar savām iestrādēm, arī tie virzieni, kas saistās ar vietējo resursu, proti, pārtiku, lopbarību. Tendence ir tāda, ka jāizmanto tie resursi, kas mums maksimāli ir pieejami vai nu uz vietas, vai varam iegūt ekonomiski pamatotā un izdevīgā veidā. Bet - maksimāli jāiet uz bezatlikuma ražošanu, izmantot arī visus pārpalikumus, atlikumus un atkritumus, ar pēc iespējas zemāku energoresursu patēriņu. Tā ir virsbūves definīcija.

Protams, jūs teiksiet, ka tas ir tik plaši, ka tur visu var pabāzt apakšā. Bet, ja runājam konkrēti, mums ir labas iestrādes, tas ir ar pārtiku saistīts, arī ar lopbarību, arī ar dažādām materiālzinātnēm, kas arī varētu būt lielā mērā balstītas uz vietējo resursu.

Vai jūs nebaida, ka, nodefinējot kādas ļoti konkrētas nozares, kāda cita ideja no neprioritārās nozares paliks ārpus atbalsta?

Ja būs laba vai ģeniāla ideja, ko būs zinātnieki vai inovatori izdomājuši šeit, tad tai būtu jāizdzīvo jebkurā gadījumā. Protams, ka tā var gadīties. Bet, ja atgriežamies pie zinātnisko institūtu izvērtējuma, ap kuru bija liels troksni sacelts šī gada sākumā, tagad redzam, ka mums ir pāri par 100 zinātnisko institūtu, un ekspertu atzinums par lielāko daļu šo zinātnisko institūciju bija tāds, ka tās ir nekonkurētspējīgas. Vai nu tās neprot sevi pierādīt - vai nu nav publikāciju, vai tās kaut kur pazudušās, vai kaut kas nav izdarīts, - vai arī nodarbojas vienkārši ar naudas tērēšanu: tik, cik piešķir budžetā naudas, tik arī tērē. Praktiski notiek lēnā miršana. Tādēļ ir jānodefinē, kaut vai [par pamatu] ņemot daļēji šo novērtējumu.

Pēc tam, kad būsiet nodefinējuši nozares, kas notiks tālāk, kā darbosies inovācijas sistēma?

Piemēram, viens variants, ko esam diskutējuši – nodefinētām nozarēm bieži vien ir vajadzīgs sākotnējais finanšu atbalsts, tā sauktais riska kapitāls vai līdzīgi instrumenti. Pamatā visas Eiropas valstis to dara pēc kaut kādas programmas ar saviem budžeta resursiem, turklāt ne lieliem, un mums Latvijā tam arī nav milzīga vajadzība, bet ir vajadzīga skaidrība, ka valsts gudrās galvas sanāk un nolemj: labi, mēs tagad atbalstām konkrētu nozari, un tad konkrētai institūcijai vai nozarei ir piecu gadu plāns, saskaņā ar kuru tiek arī piešķirts atbalsta finansējums – piemēram, pirmajā gadā piešķiram finansējumu 50% apmērā, otrā – 30%, trešā gadā – 20%, ceturtajā gadā – 10%, un piecu gadu laikā – 0. Ja biznesa plānā viss tiek realizēts, tad viss kārtībā. Ja sākumā redzams, ka iet greizi, tad atkal var mainīt.

Bet vai tas nav tomēr riska kapitāla pienākums? Latvijā taču arī darbojas riska kapitāla fondi.

Tie riska kapitālisti, kas Latvijā darbojas, tomēr skatās jau uz gatavu, komercializētu produktu. Šis saistās tomēr ar zinātnes, inovācijas atbalstīšanu sākotnēji, kad tiešām ir tikai idejas. Vēl jau jāņem vērā – ka mēs jau tikai runājam par komercializāciju, bet reāli ļoti maz ar to darbojamies. Jo vēl viena problēma tiem zinātniekiem ir, ka viņi nesaprot, ko nozīmē komercializēt. Pārsvarā gadījumu jau zinātnieks nevar būt par projekta vadītāju un komercializētāju, viņam trūkst pieredzes, trūkst laika. Tur jau arī tās sekas, ka zinātnieki nodarbojas vairāk ar birokrātiju un nevis savu uzdevumu. Un otrkārt, viņi joprojām nav gatavi tiem procesiem, kas reāli notiek tā saucamajā komercializācijā, ka viņiem jādalās savā pētījumā, savā produktā.

Kā savest kopā zinātniekus ar uzņēmējiem? Kāds ir jūsu piedāvājums?

Piemēram, kas notiek ar budžeta piešķiršanu un nemitīgām cīņām par lielāku budžetu - tad jāpasaka konkrēti, kam to dos, kaut vai izejot no tiem pašiem izvērtējuma rezultātiem, attiecīgi varbūt interpretējot, jo visus, kam slikti rezultāti, jau arī nevar ņemt un likvidēt, piemēram, to pašu Botānisko dārzu. Bet vajag uzņemties risku pieņemt lēmumu un pateikt – tā un tā, būs šai jomai 100% finansējums, šai – būs 70%, bet šai varbūt 0 – tieciet paši galā.

Jūs gribat balstīt ekonomikas izaugsmi uz šo inovācijas sistēmu. Cik ilgā laikā tad jūs panāksiet, ka inovāciju paliek vairāk un izaugsme tiek uz to balstīta?

Ja es varētu nodefinēt precīzi termiņu, tad visi mani uz rokām nēsātu. Tas ir sarežģīti, jo vēl jau mēs ne tā interpretējam inovāciju. Mēs visi visu laiku sakām: mazais vidējais bizness plus inovācija – super, viss notiek. Mazais un vidējais bizness, kas Latvijā ir vairāk kā 100 tūkstoši sadibinātu SIA, - ar inovācijām reti kurš nodarbojas un tam ir vairāki iemesli. Pārsvarā šie uzņēmumi ir dibināti un veidoti ar konkrētu šauru biznesa interesi. Otrkārt, pat ja viņi ieiet kaut kādā advancētā produktu attīstīšanas pasākumā, viņiem pietrūkst kapitāla. Līdz ar to tādu uzņēmumu, kas reāli strādā, ir sevi pierādījuši un iet uz tiešām inovatīviem produktiem un risinājumiem, tiem varētu būt šī atbalsta sistēma un arī pētniekiem. Un tas, ko mēs te sakām par inovācijas definīciju, ka inovācija ir process – labi, tā ir viena varbūt sadaļa. Bet principā jārunā par to inovāciju, ko ES stratēģiski pateikusi – resursi, resursu prātīga izmantošana, biotehnoloģijas, enerģētika.

Bet mums jau to ekonomisko izaugsmi vajag nākamgad, aiznākamgad un arī pēc trim gadiem. Kurā brīdī tā sāks balstīties šo jauno sistēmu?

Lai nākamgad un aiznākamgad pie izaugsmes nonāktu - kaut pie minimālas, prognozējamas un redzamas izaugsmes, tad šodien jāpieņem lēmums. Bet pie mums notiek mētāšanās arī saistībā ar pētniecību, ar šiem pētniecības institūtiem un virzieniem. Ja tā paanalizē, tad situācija visu laiku mainās – nāk kaut kāda jauna ideja vai valdība, un atkal viss tiek nomainīts.

Mēs nepārbaudām nevienu savu stratēģisko izvēli - nepārbaudām līdz galam vai līdz tam rezultātam, kad varētu pateikt - tas patiešām strādā un tas nestrādās nekad.

Turklāt es uzskatu, ka mēs ļoti neuzmanīgi analizējam EK dokumentus. Stratēģija par Eiropas attīstības virzieniem bioekonomikā ir izstrādāta 2010./11.gadā. 2014.-2020.gadā tā tiek īstenota. Protams, ka tur notiek korekcijas, mainoties situācijai un parādoties jauniem atklājumiem. Vai, piemēram, EK rekomendācijas par Latvijas valdības budžeta priekšlikumiem saistībā ar to, kā gatavojamies apgūt ES naudu. Tur ir skaidri pateikts – jums jādomā par izglītību un zinātnes jomu specializāciju, atmetiet domu, ka visu varat apgūt un nepārtraukti varat investēt infrastruktūrā. Ja infrastruktūra nav uzbūvēta iepriekšējo desmit gadu laikā – nu diemžēl, tad neesat pareizi saplānojuši.

Ja šodien nolemjam, ka darām, tad jau tā attīstība būs. Tad arī parādīsies mums interesantākas ārvalstu investīcijas, jo viņi redzēs, ka kaut kas te notiek. Savādāk mēs iesākam vienu, tad metamies pie nākamā jeb nesakām skaidri, ko darīsim. Mēs tagad pasakām globāli – bioekonomika, farmācija, bet konkrētāk - baidāmies teikt vai nezinām. Tur jau tā nelaime.

Ārvalstu investīcijas šobrīd Latvijā ienāk kūtri. Jūsuprāt, kāds tam iemesls – vai tas drīzāk saistīts ar kopējo reģiona nestabilitāti Ukrainas/Krievijas konflikta dēļ, vai arī Latvijā ir iekšējas problēmas, kas traucē investīciju ienākšanai?

Šobrīd arī daudz ko izšķir globālā situācijā, tā var vispār dramatiski izmainīt situāciju. Ja pieņemam, ka globālā situācija tomēr stabilizēsies… Jūs teiksiet, ka nav ko tagad daudz runāt par vēsturi, bet vēsturē ieliktās kļūdas tagad atmaksājas – taču mana tēze ir, ka nevar uzbūvēt neatkarīgu, ekonomiski stabilu valsti, ja nav pietiekami akumulēts vietējais jeb nacionālais kapitāls. Un te es nedomāju tieši latviešu, bet gan šīs teritorijas. Tas kapitāls, ko saņemam kā ārvalstu investīcijas, ir ļoti kustīgs. Tas jebkurā brīdī var pateikt – čau un aiziet.

Vai Latvijā ir tik daudz nacionālā kapitāla, kuru investēt ekonomikā?

Ir jau.

Tad kāpēc arī vietējie nesteidz ieguldīt?

Nē, nē – nav jau tā, ka neiegulda. Iegulda. Tas ir mans personisks viedoklis, es to neesmu detalizēti pētījis un to arī sarežģīti izdarīt, piemēram, nauda jeb kapitāls, kas uzkrāts ne pārāk korektā veidā, viņi nemīl publicitāti. Ir cilvēki, ir institucionalizētas struktūras, fondi, kas darbojas, bet nereklamējas. Viņiem tā vēsture nav īsti korekta. Otrs moments – kuriem tas kapitāls ir uzkrāts un viņi to pat legalizē, tos mēs atkal kaut kādu konkurences motīvu dēļ mēģinām šeit nogremdēt.

Vai Latvija ir investīcijām labvēlīga vide, vai tomēr kaut kas būtu jāmaina?

Mēs varam cerēt tikai uz izglītību un zinātni, kas rada bāzi investīcijām.

Vai mums būtu jāsāk šķirot, kuras investīcijas Latvijai ir vajadzīgas un kuras nē, proti, ņemam tikai tās, kas ir saistītas ar inovācijām, un citas nē?

Tas ir nosacīti – šķirot. Mums jau pašiem ir jāizšķiras un jārada tā bāze. Protams, ka neapšaubāmi ļoti svarīga ir ražošana, bet ja esam tā kā iekavējuši ražošanas attīstību ar tradicionāliem produktiem (lai arī te ir labi uzņēmumi un labas lietas, kas tiek ražotas), tad šobrīd sākt konkurēt, piemēram, ka sāksim ražot piena produktus visai Eiropai – ir diezgan smagi. Tad tiešām ir kādam jāatnāk ar naudu - nezinu, no kurienes – vai nu vietējiem vai no ārpuses, tad tas var būt. Bet es pieļauju, ka ar tādu naudu neviens vietējais neriskēs. Protams, ka par to arī jādomā un būtu visu laiku jādarbojas politikas veidotājiem, ekspertiem un visām aģentūrām, kas ir sadibinātas. Bet tad arī nedrīkst būt, ka vienu gadu runājam ar kokapstrādes produkcijas taisītājiem, citā gadā ar piena vai citu pārtikas produktu taisītājiem. Tad atkal ir jāiet līdz galam – vai nu līdz rezultātam, vai arī - lai pasaka, ka nē, nekad tas nestrādās.

Bet mums jādomā vairāk par inovācijām. Kaut kas unikāls jāsāk domāt, tanī virzienā ir jāstrādā un jāmēģina darboties Eiropas pētniecības programmās un tur kaut kādā veidā parādīt sevi, vairāk jātiek iekšā šajos projektos.

Vai būtu jāšķiro investīcijas pēc tās mītnes valsts? Šobrīd Latvijā ir satraukums par, iespējams, pārāk lielu investoru no Krievijas interesi par Latviju, jo tas var apdraudēt mūsu ekonomisko drošību.

Ja jūs manu personisko viedokli prasāt – tad jā. Bet tas būs subjektīvs.

Es jums prasu kā partijas pārstāvim.

Ir zemes, kas ir prognozējamas un mums draudzīgas un kaut kādā situācija mums ar tām būs vienkāršāk problēmas risināt, ja tādas radīsies. Un ir tādas zemes, kur līdz problēmu risināšanai nemaz netiksim, jo nebūs, ko tur darīt. No tāda viedokļa – jā. Es domāju, ka šo jautājumu nevajadzētu bāzt pagaldē, bet vajadzētu par to arī publiski runāt. Jo arī tā pretējā puse savādāk reaģē, pozitīvāk.

Nevajag jau uzreiz iet ar lozungu – no Austrumiem slikti, no Rietumiem labi. Teiksim, to slikto var savādāk pasniegt un parādīt publikai, uzreiz nenositot konkrētu valsti vai konkrētu investoru.

Mēs nemākam diplomātiski šādas lietas risināt, kaut kā pieredze trūkst.

Uzņēmēji patlaban nereti norāda, ka viņiem sāk trūkt darbaspēka. Vai pieļaujat, ka imigrācijas nosacījumi būtu jāatvieglo?

Pirmkārt, mums vajadzētu tikt skaidrībā ar to, kā mēs viens otru: viena puse – darba devēji un otra puse – darba ņēmēji, dzenam zemē un nevis mēģinām viens otru atbalstīt un attīstīt. Ja paanalizētu, kas notiek ar tiem darba devējiem – jā, viņi saka, ka trūkst speciālistu, bet cik viņi reāli iegulda jeb plāno ieguldīt tā paša darbaspēka attīstībai, izglītošanā un sociālās garantijās?

Uzņēmēji saka, ka viņiem nav naudas.

Bet viņiem nekad nebūs naudas, ja tā teiks! Liela daļa, piemēram, sabiedriskā ēdināšanā jau zināmā mērā tiek degradēts darbaspēks, jaunieši, kurus tur pieņem. Viņi pieņem cilvēkus uz pārbaudes laiku, tas paiet un to cilvēku atlaiž, un ņem nākamos. Tas jau parāda, kāds tas darba devējs ir. Nu ja tu nespēj konkurēt, tad pārtrauc savu biznesu, bet nedrīkst šādi rīkoties. Slikti ir tas, ka mēs šīs lietas nerunājam publiski un nemēģinām atrisināt.

Bet ko darīt ar imigrācijas politiku? Mūsu paliek arvien mazāk un uzņēmējiem arvien grūtāk ir savākt nepieciešamo darbinieku skaitu.

Pirmkārt, ja ir mērķis izglītota sabiedrība, kas vairāk darbojas ar augstām tehnoloģijām un zinātni, tad imigrācija būs mazāk nepieciešama. Otrkārt, tad varbūt šī imigrācija vairāk būs vērsta uz pakalpojumus sfēru, kas arī Eiropā notiek. Mēs jau nevaram to neredzēt un pieņemt, ka pie mums tas nekad, nekad nenotiks. Taču diez vai tādā veidā jādomā.

Taču gribu uzsvērt – ja mēs būtu mēģinājuši savu darbaspēku attīstīt, darīt visu, lai tas šeit paliktu, tad arī ekonomiskie rezultāti būtu savādāki. Un tad arī tie cilvēki, kas smagās finanšu krīzes dēļ aizbrauca, tomēr atgrieztos. Tagad jau lielākā daļa saka, ka nekad atpakaļ nebrauks, jo šeit jūtas pazemoti.

Tad ko darīt? Uzņēmējiem sadot pa ausīm, lai labāk attiecas pret saviem darbiniekiem, vai arī tomēr ir kādi citi risinājumi?

Tas jau būtu revolucionārs piegājiens, bet nu tas diez vai būs iespējams. Pirmkārt, jāpanāk, lai tiktu ievēroti tie normatīvie akti, kas pašreiz ir, kaut vai tas pats darba likums.

Tām institūcijām, kas ir mums bez gala un malas, arī jāizdomā, par ko tās cīnīsies, ko grib sasniegt un kāpēc tās pastāv.

Tad lai arī realizē savu stratēģiju un pilda savas funkcijas. Tas jau būtu liels solis.

Otrkārt, saprātīgu sarunu ceļā ar darba devējiem un viņu pārstāvošajām organizācijām vajag vienoties – runāt ir forši un būvēt sapņu pilis, bet tad varbūt izdarām elementārās lietas. Ja mūs interesē vietējie speciālisti, vietējais darbaspēks, tad darām to, ko normāli darba devēji, piemēram, Vācijā dara, lai tas arī te būtu. Piemēram, tā pati sociālā aizsardzība. Varbūt uzreiz mēs nenodrošināsim, ka būs 100% garantēta veselības aprūpe, pensijas augs un vēl kaut kas, bet nu jāpasaka, ka tas būs noteiktā secībā, ar konkrētiem starprezultātiem un tad to arī konsekventi ievērojam. Ir jāmainās cilvēkiem.

Ar darbaspēku ir vēl viena problēma – protams, tās prognozes ir stipri pārspīlētas, bet tomēr – tiek minēts, ka tajās valstīs, kuras nebūs gatavas jaunām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, tuvākā nākotnē bezdarbs var sasniegt pat 50%. Jo cilvēks pārorientējas, notiek revolūcija uzņēmēju industrijā. Šādās prognozēs arī ir jāieklausās.

Partijas programmā esat minējuši, ka izstrādāsiet ilgtermiņa nodokļu politiku. Kas ir jāmaina pašreizējā politikā?

Pirmkārt, jāmaina neprognozējamība. Es nedomāju, ka neesam tik kompetenti, ka nevaram puslīdz precīzi saplānot piecu gadu attīstību vai pat garākā termiņā - kā attīstītās, kā pildās nodokļu ieņēmumi. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka mums pietrūkst pieredzes vai uzcītības uztaisīt normālu modeli, ko paši Finanšu ministrijas darbinieki var izmantot un galvenais - iegūt korektu informāciju.

Viss atduras pret to, ka mums trūkst šādas informācijas un interpretēt to vai nu baidāmies, vai arī nemākam, piemēram, to pašu ēnu ekonomiku.

Un tad parādās tādas novirzes…

Bet vai pašreizējo nodokļu politiku vajag mainīt?

Pašreizējā nodokļu politika nevirza uz to, ka tiek panākta vienlīdzība. Atkal – lielākā daļa visas domājošās pasaules valstis iet uz progresivitāti.

Tātad jūs piedāvājat ieviest progresīvo nodokļu sistēmu?

Iet uz šo pasākumu. Kā to ieviest – vai uzreiz ar kaut kādām atšķirīgam likmēm, izejot no personas gada ienākuma. Diemžēl, mēs ļoti triviāli esam to visu sapratuši un pasnieguši progresivitāti - mēs salīdzinām mēneša algu, un ja tā būs alga 1000 eiro, tad būs viena likme, ja divi tūkstoši, tad cita. Pirmkārt, alga ir tikai viens no ienākuma objektiem. Var būt arī citi ienākuma avoti. Normāli nodokli cenšas tomēr attiecināt uz gada ienākuma bāzi. Uz progresivitāti ir jāiet – sākumā varbūt ar neapliekamā minimuma pacelšanu vai arī, uzreiz to neieviešot, bet gan maksimāli nodokļus iekasējot.

Šajā vasarā sākās diskusija, ka Latvijā nodokļu apmērs pret IKP ir zems un ka visdrīzāk nodokļus vajadzētu palielināt, lai apmierinātu augošās sabiedrības vajadzības. Vai pieļaujat, ka nodokļi kopumā būs jāpalielina?

Ja gribas sociālu stabilitāti un strauju attīstību, tad droši vien ir pozīcijas, kurās kopumā ir jāpalielina. Bet – nevar jau tā viennozīmīgi pateikt, ka 30% no IKP būtu tieši tas, kas vajadzīgs. Te svarīgi arī skatīties, kādas mums ir nozares, no kā mēs dzīvojam, kāda ir ekonomikas struktūra.

Ar nodokļu politiku varam jau arī stimulēt noteiktu virzienu attīstību. Nākot politikā, jūs jau varat piedāvāt savu virzienu.

Ja mēs pie tā tiksim, pie piedāvāšanas, tad ideālais modelis būtu, ka precīzi izšķiramies par stratēģiskiem virzieniem, nozarēm, pētniecību un arī nozarēm, un tad uz tā bāzes arī mēģinām precizēt nodokļus. Iespējams, ir jādiferencē uzņēmuma ienākuma nodoklis pēc jomas, ar ko šis uzņēmums nodarbojas - pat tādi risinājumi ir. Ir jau vēl trakākas teorijas – ieviest vienu apgrozījuma nodokli. Tā gan ir dramatiska izmaiņa, ko vajag pētīt.

Tai pašā laikā programmā minēts, ka palielināsiet neapliekamo minimumu līdz minimālās algas apmēram, samazināsiet būtiski PVN veselīgai pārtikai, tādejādi mazinot nodokļu slogu. Šobrīd Latvija cieš no Krievijas embargo. Vai nākamgad budžetā maz būs naudas, lai izpildītu visus solījumus, ko esat ierakstījuši programmā?

Šinī brīdī būtu pārgalvīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo situācija ir mainījusies no tā brīža, kad veidojām savu programmu, kur izteicām savas vēlmes.

Vai pieļaujat, ka programmā ierakstīto vēlmju realizācija būs jāatliek?

Ja konservatīvais vai stabilais scenārijs bruks un ies uz krīzes scenāriju, tad neapšaubāmi.

Nav ko slēpties un teikt: „Nē, nē, nekad mēs pie tā nenonāksim. Ko solījām, to arī izpildīsim.” Jābūt reālistiem.

Vienīgi šobrīd gribas cerēt, un es arī ceru, ka globālā situācija nesaasināsies, ka nostabilizēsies un daudzas iespējas, ko piedāvājam, izdosies realizēt.

No vienas puses, ja puslīdz saprātīgi sāk nodokļu iekasēšanu, ja cīnās pret nodokļu nemaksātājiem, tad sākotnēji spilvens ir radīts. No otras puses, no malas partija jau var piedāvāt daudz ko, bet precīzu informāciju mēs jau nezinām.

Budžeta deficīts arī ir viens no risinājumiem. Mums ir zināma aizņemšanās kapacitāte, ko eiro zonas standarti pieļauj. Taču tad ir ļoti precīzi jāsaplāno naudas plūsma, kā to naudu atdosim vai refinansēsim. Kad sāk aizņemties, tad jau notiek nemitīga refinansēšana. Tā ir problēma – parādu ir ļoti grūti atdot. Tīri subjektīvi pieradini sevi pie tā, un arī reālās vajadzības mainās.

Precizēšanai – ja nākamgad neiet kopā budžeta gali, tad jūs ceļat nodokļus vai palielināt budžeta deficītu?

Tā pirmā lieta būtu saspringt un visu darīt, lai ar spēkā esošo likumdošanu un instrumentiem, kas mums ir pieejami, maksimāli ieņemtu nodokļus. Un otrkārt, kas ir atkal sarežģīti no visādiem ekonomikas attīstības rādītājiem, ir tomēr iespēja minimizēt budžeta izmaksas. Piemēram, kaut vai lielās tā sauktās valsts augstskolas – mēs esam tās pieradinājušas dzīvot uz veciem taukiem. Viņiem parādās iespējas optimizēt izmaksas. Piemēram, ir valsts institūcijas, kurām var sakārtot budžetu atbilstoši rezultātam, uz ko tās orientējas. Svarīgi sakārtot funkcijas, un tur var no daudz kā atteikties.

Jūsu partijas programmā minēts, ka esat gatavi paaugstināt Latvijas enerģētisko neatkarību. Kā konkrēti?

Saprātīgi izmantojot atjaunojamos vietējos resursus. Tiesa, te atkal mums nav skaidras stratēģijas. Tas pats stāsts – ko tad mēs ar obligāto iepirkuma komponenti subsidējām? Mēs subsidējam par 70—80% no gāzes saražotu elektrību?

Kā mēs, piemēram, varam mazināt atkarību no Krievijas gāzes?

Atkal – mēs nemīlam pieņemt lēmumu. Jo sašķidrinātās gāzes termināli lietuvieši jau ir uzbūvējuši, bet mēs diskutējām ar visādām organizācijām un visādiem investoriem, strīdējāmies ar kaimiņvalstīm, bet redzot, ka pie kompromisa lēmuma nonākt grūti, tad vismaz būtu lietuviešu lēmumu pieņēmuši. Ir varbūt vēl kādas alternatīvas. Atkal – ir ļoti svarīgi, ka lēmumu pieņemšanā tiek sperti kādi konkrēti precīzi soļi. Protams, ka uzreiz, ja tas nav izdarīts līdz šim, milzīgu neatkarību nevaram panākt.

Vai uzskatāt, ka Latvijai vajadzētu celt savu sašķidrinātās gāzes termināli?

Es uzreiz neatbildēšu, jo neesmu analizējis šo situāciju, bet pieļauju, ka – jā. Ja mēs zinām, no kurienes to gāzi varam transportēt, tad tas ir ļoti iespējams. Tie, kas pirmie to izlemj, tie tad arī parasti nezaudē.

Vai Latvijas valdībai vajadzētu pirkt „Latvijas gāzes” akcijas?

Tā vienkāršā atbilde ir – uz tādiem nosacījumiem un iegūstot tādu akciju paketi, kā valdība var iegūt, tad nē. Ja stratēģiski lemtu, analizētu šo informāciju ar tiem cilvēkiem, kam ir vairāk informācijas, es pieļauju, ka tur varētu būt risinājumi. Bet šodienas situācijā – nē.

Jūs baida, ka iegūstam tikai mazākuma akcionāra statusu?

Jā, līdz ar to investīcijai, manā izpratnē, nav ekonomiskas jēgas.

Investīcijas jau vērtē ne tikai no ekonomiskās jēgas, bet arī drošības aspekta. Varbūt šajā gadījumā vajag iegādāties, lai palielinātu enerģētisko drošību?

Es jums godīgi teicu, ka nespēju izanalizēt visus aspektus, man nav pilnīgas informācijas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti